Skaistuļi no Dienvidamerikas

Dažus gadus atpakaļ šīs mazās zivtiņas mani vienkārši apbūra, pat īsti nezinu ar ko, tā teikt, mīlestība no pirmā acu skatiena. Mēs mājās viņas saucām par indiāņiem, augšējā muguras spura atgādināja indiāņu virsaiti, nārstoja viņas ļoti bieži, 6 - 8 reizes gadā. Man bija dzimšanas un kāds mans draugs, zinot ka kolekcionēju krūzītes ar zivs attēliem uzdāvināja man termokrūzi ar šīs zivtiņas attēlu. Ielej karstu tēju zivtiņa parādās, bet kad tēja sāk dzist zivtiņa sāk izzust. Man pašam šo zivtiņu patreiz nav, bet nostaļģiskas un siltas atmiņas gan ir palikušas, tāpēc nolēmu šoreiz uzrakstīt par 

Apistogrammu dzimtu

   Šajā dzimtā ietilpst apmēram 40 zivtiņu, kas brīvā dabā sastopamas Dienvidamerikas tekošajos ūdeņos, ar mīkstu gultni. Ūdens T 23 - 25C. Ieteicams piedāvāt piedāvāt galvenokārt dažādotu dzīvo barību.

Pavairošana diezgan sarežģīta, jo nepieciešams radīt līdzīgus apstākļus kādi tie ir zivtiņām brīvā dabā. 

Apistogramma ramirezi jeb zivs - taurenis

Izplatība. Brīvā dabā šīs apistogramas sastopamas Venecuēlas ūdenskrātuvju upju pietekas, tādās kā Apura un Meta. Viena no krāšņākajām un populārākajām mazajām cihlīdām. Eiropā pirmo reizi ievestas ap 1955. gadu, bet pavairotas 1957. gadā.

Foto no http://www.petshop-zoomania.com, autors Hristo Hristovs

Raksturojums. Zivtiņas sasniedz 5 cm garumu. Ķermeņa pamatkrāsa dzeltena ar spīdīgiem violetiem un zaļiem plankumiem. galva neliela, šķērsām gar aci stiepjas tumša svītra. Muguras spura augsta, tās pirmie trīs stari ir pagarināti un tumši zilā krāsā, bet pārējā daļa oranža ar maziem ziliem plankumiņiem un sarkanu augšējo malu. Virs krūšu spurām ir tumši ovālas formas plankumi. Astes spura dzeltena, kas nosēta ar sīkiem, zaļiem, spīdumiem. Krūšu spuras bezkrāsas, gar sāniem izvietojušies virkne gaiši zilu plankumu. Tēviņi nedaudz lielāki par mātītēm un tiem ir košāka krāsa. Mātītēm vēdera lejasdaļa ir tumši sarkana.

Miermīlīgas zivtiņas, kuras iespējams turēt kopējā akvārijā ar sev līdzīgām zivīm.

Barība. Pārtiek gan no dzīvās, gan sausās barības. ļoti svarīgi, lai barība būtu sabalansēta, tā teikt izmantot augstvērtīgas sausās barības.

Turēšanas apstākļi. Akvārijam jābūt vismaz 30 – 50 cm garam, kurā ir sastādīti gan augi, gan ir slēptuves, kas veidotas no akmeņiem, siekstām, daudzi akvāristi izmanto arī māla puķu podus, taču jāatstāj arī brīva vieta peldēšanai. Augus var stādīt gruntī, jo attiecībā pret tiem šīs zivtiņas ir lojālas. Ūdens ieteicamiem parametriem jābūt šādiem: T 22 – 26 C; dH līdz 14; pH 6.4 - 7.0. Ūdenim ieteicams pievienot kūdru. Vēlama regulāra ūdens nomaiņa, pret šāda paša parametra ūdeni, lai gan internetā atrodama informācija, ka daži autori uzskata, ka nedrīkst apistogramām ūdeni mainīt bieži un lielās devās. Ūdens nomaiņa lielās devās var izraisīt pat zivtiņas nāvi. Akvārijā nepieciešams spilgts apgaismojums, bet jābūt arī ēnainām vietām. Daži autori uzskata, ka nepieciešams, lai dažas stundas akvāriju apspīdētu tieši saules stari. Lai akvārijs ātri neaizaugtu ieteicams izveidot nelielus aizkariņus, kas akvāriju pasargātu. Vienā akvārijā var sadzīvot vairāki pāri zivtiņu.

Pavairošanas apstākļi. Dzimumgatavību sasniedz 4 - 6 mēnešu vecumā, nārsts noris tikai pāros.

Nārstošanai pietiek ar 15 - 20 litrīgu akvāriju, kurā ir daudz augu, lielāki un mazāki akmeņi, kā arī māla puķupodi. Nārstu stimulē pakāpeniski 2 - 3 diennakšu garumā palielinot ūdens T uz 25 - 30 C, tāpat ieteicams katru dienu nomainīt 1/3 uz mīkstāku un skābāku dH 2 - 4, lai gan internetā ir atrodamas ziņas, ka veiksmīgi nārsti notikuši kad dH 10 - 15, pH 6.4 - 6.6, ir ziņas, ka pH 7.4 - 7.6. Ikrus zivtiņas nērš uz akmens, puķupodā, izraktās smilšu bedrītēs vai kādu citu cieta materiāla substrātu. Ir ziņas, ka viena mātīte spēj iznērst pat 400 ikriņus, taču parasti to skaits ir 120 - 150 gab. atkarībā no ūdens Tinkubācijas periods ilgst 2.5 - 5 diennaktis, bet kāpuriņi pārvēršas par zivju mazuļiem vēl pēc 4 - 8 diennaktīm. Kā starta barība lieti noder infuzorijas, "dīķa putekļi", ciklopi un artēmijas. Ir bijuši gadījumi, kad jaunie vecāki apēd ikrus. Pieredzējuši akvāristi uzskata, ka vecāku klātbūtne ikru un vēlāk arī mazuļu attīstībā nav nepieciešama. Atrodamas ziņas, ka nārstam ieteicamā ūdens T 29 C, bet vēlāk ikriem jāattīstās 36 C, lai ikriņi nepaspētu pārklāties ar pelējumu un ātri izšķiltos, vēlāk ūdens T pamazām pazemina.    

Makšķerkātu gredzenu kvalitāte

Ļoti bieži esmu dzirdējis no copmaņiem, ka pilnīgi jaunas auklas dilst ātrāk nekā plānots, ka veikalnieki tirgo nekvalitatīvas auklas u.t.t. kā jau vienmēr vainīgi ir ražotāji, tirgotāji, bet ne pats makšķernieks. Dzirdot šādas runas iesaku večiem pārbaudīt kāta gredzenus, iespējams, ka ir radījusies kāda mikro plaisa, kas veic savu nedarbu un bojā auklu. Pēc būtības, gredzeni jāpārbauda arī jauniem kātiem, mazums, ražotājs ielicis brāķi vai arī plaisa parādījusies transportējot. Diemžēl Latvijā vadošie brendi (neminēšu firmas nosaukumus) savu preci pasūta pie ķīniešiem, kuri savukārt kopē visu, arī caurlaides gredzenus, ekonomējot uz materiālu uzliek kātam lētus, nekvalitatīvus gredzenus.

Dēļ slikti izslīpētas gredzenu iekšpuses rodas mikro atskabargas, kas nodevīgi bojā kvalitatīvu auklu. Vēl jau vēlos arī piebilst, ka ilgstoši lietojot kātu tā gredzeni nolietojas, sevišķi, ja tiek izmantota pītā aukla. Šie gredzenu bojājumi ātri vien sabojā auklu. Kā gan ieraudzīt, ka gredzens ir bojāts? Nereti pat pie vērienīgas apskates nekas nav manāms, bet aukla vienalga bojājas. Variants, ir pavisam vienkāršs. Talkā jāņem parastā medicīniskā vate un tā jāizvada vairākas reizes caur gredzenu, ja gredzens ir traumēts, proti, nodilis vai uz tā ir kādas atskabargas uz gredzena paliek vates šķiedras.

 

Foto no Raivo Skrastiņš

Zinu daudzus copmaņus, kuri nesteidzas uzreiz pie meistara, bet šo būtisko trūkumu novērš. Ņem attiecīga izmēra irbulīša gabaliņu, kurš tiek ietīts plānā ādas gabaliņā, bet uz ādas tiek uztriepta pulējamā pasta. Ieliekam irbulīti gredzenā un veicot apaļveida kustības izslīpējam gredzena virsmu.

Iznākusi makšķerēšanas gadagrāmata 2016

Apmēram pirms 2 nedēļām gaismu ieraudzēja ikgadējā makšķerēšanas gadagrāmata 2016, ko savulaik aizsāka manuprāt labākais Latvijas makšķerēšanas žurnālists Ruduļu Juris. Viņš rakstīja, par dabu, par zivi, par ūdenskrātuvi kurā zivs mīt un nepieminēja firmas. Patreiz nevaru nosaukt nevienu, uzsveru NEVIENU kas nerakstītu par makšķerēšanas firmu. Nu ko patīkamu lasīšanu, arī mani daži darbiņi ir nopublicēti šajā izdevumā.

Foto no www.la.lv

Akvārija gliemezis helēna

 Vēl pavisam nesen par šādiem gliemežiem Latvijā neviens neko nezināja, katrā gadījumā es noteikti nezināju. Līdz šim visus gliemežus uzskatīju tikai par kaitniekiem, dažus labākajā gadījumā varēja izmantot kā ēsmu, piemēram samiem, bet no vīngliežiem iznāca lieliskas mājvietas neolamprologus dzimtas zivīm. Šoreiz gan ne par zivīm, bet par gliemežiem Anentone Helena jeb Clea Helena, kuri brīvā dabā sastopami Malaizijā, Indonēzijā, Taizemē un Laosā. 

Foto no http://millena.at.ua/index/khelena_clea_helena/0-38

Pasaulē pirmo reizi tās aprakstīja holandiešu biologs Van Benthem Juttings 1929 gādā, apmēram pēc 30 gadiem tas pats biologs tās aprakstīja vēlreiz, pēdējo reizi tās aprakstījis Brandt 1974. gadā. Latvijā akvāristi tās vienkārši sauc par Helēnām. Interesanti, ka pie Clea dzimtas gliemežiem ietilpst seši veidi, taču mūs interesē Clea Helena. Brīvā dabā tās mīt upēs, taču sastopamas ir arī ezeros un pat dīķos. Āzijā tās mīt lielās ūdenskrātuvēs, piemēram, Iravadi upes deltā, Indoķīnas upē Mekongā, Taizemes ūdenskrātuvē Čauphrajā, kā arī citās lielās upju sistēmās Malaizijā, Brunejā un Indonezijā. Ļoti izplatīti gliemeži starp Ziemeļamerikas, Eiropas un Āzijas akvāristiem.  

Brīvā dabā, tās mīt uz netīrām ūdenskrātuvju gultnēm, tāpēc tās nav prasīgas pret ūdens ķīmisko sastāvu, taču, par cik gliemeži brīvā dabā mīt tropiskajos ūdeņos, tad tās ir prasīgas pret ūdens temperatūru un auksts ūdens tās vienkārši var nobeidzināt.

Ar ko barot helēnas? Kā pamatbarība ir beigtu dzīvnieku līķīši, dzīvi tārpi un gliemeži, taču uzbrukt var arī zivju ikriem un pat garnelēm. Lielāko daļu tās pavada gruntī, taču izlienot no grunts, tās meklē ko apēst, visu ko var noķert tā apēdīs.

Ārējais izskats. Izstiepta konusveida gliemežnīca. Helēnas sasniedz 18mm garumu, taču internetā ir atrodamas ziņas, ka to garums ir iespējams pat 28 mm. To gliemežnīcas krāsa iespējama no dzeltenas ir brūnai, uz pamatfona ir trīs brūnas vai melnas svītras. Gliemežnīcai ir aksionālas ribas un 6 – 8 vijumus. Interesanti, ka lielajiem īpatņiem pati aizmugures daļa vienmēr nolauzta. Gliemezis aktīvāks ir nakts laikā.

Gliemežu pavairošana. Šie gliemeži ir dažādu dzimumu. Īpatņi pārojas uz substrāta, bet pēc tam mātīte iznērš caurspīdīgas, mīkstas olas, lasi ikrus. “Nārsts” notiek ik pēc 10 dienām uz cietas virsmas tiek atstāts viens ikriņš. Inkubācijas periods ilgst 3 nedēļas, bet vēl pēc 4 nedēļām tās sasniedz dzimumgatavību.

Turēšanas īpatnības. Optimālais ūdens helēnam ir pH 6,2 – 8,2, T  22 – 28 °C, nepanēs sālsūdeni, patiesībā aiziet bojā. Lai gan šī suga pati nevar nonākt bez cilvēka palīdzības mūsu ūdeņos, var konkrēti sabojāt vietējos gliemežus. Akvāristi bieži vien padalās ar šo gliemezi.