Garspuru stavrida jeb pāvzivis (Roosterfish).

 

Šī ir vienīgā zivs Nematistius ģintī un Nematistiidae dzimtā. Tā var sasniegt 130 cm garumu (šāda izmēra eksemplārs ir dokumentēts kā rekordliels), bet svars aptuveni 50 kg. Pāvzivis ļoti iekārots loms daudziem jūras makšķerniekiem. Makšķernieki zivīs novērtē to cīņas sparu un protams izskatu. Zinātāji lēš, ka šīm zivīm nepiemīt kulinārijas pievilcība, jo to gaļa neesot garšīga. Makšķernieki ar zivīm nofotografējas un pēc tam atlaiž zivis. Kā suvenīrs paliek atmiņas un foto.

Foto no interneta

Pēc izskata pāvzivis atgādina mums jau ierasto stavridu, bet šīm zivīm ir milzīga muguras spura, ar mīkstiem stariem, kas nedaudz atgādina cekulu.

Parasti zivij ir septiņi stari, taču esot noķerti eksemplāri pat ar desmit stariem. Šo staru garums atkarīgs no zivs vecuma, pieaugušiem īpatņiem var sasniegt pat ķermeņa garumu.

Pāvzivis galvenokārt dzīvo pie ūdens virsmas. Makšķernieki šīs zivis galvenokārt meklē vietās, kur dziļums sasniedz pat 20 metrus, dziļāk nav vērts. Veiksmīga makšķerēšana var būt pat pludmalēs, smilšu sēkļos un tuvu lēzeniem krastiem. Ja vien nav peldētāju makšķernieki “medī” pāvzivis no krasta. Zivis ir ļoti straujas, kamēr tiek izvilktas, tās lēkā pa visu krasta līniju, tāpēc šajā gadījumā ūdenī nevienam nevajadzētu atrasties.

Veģetārās zivis ar skalpeli

 

Sarkanajā jūrā peld ķirurgzivis. Tās ir zivis kurām uz astes ir skalpelis. Šīs zivis pieder pie  Acanthuridae dzimtas, bet pats interesantākais, ka tās zivis augdājas. Par ķirurgiem šīs zivis dēvē, jo tām pie astes spuras pamatnes ir koši, bet asi kaula izaugumi. Zivīm var būt viena vai divas asas adatas, kas līdzinās smailam ķīlim. Šis ķīlis piespiežas zivs ķermenim, it kā noslēpjas speciālā padziļinājumā, bet iztaisnojoties, tas var vērsties gan uz sāniem, gan uz priekšu. Dzimtas nosaukumu Acanthuridae no grieķu valodas var tulkot arī kā smailā aste.

No privātā arhīva

Ihtiologi saskaitījuši 72 ķirurgu zivju sugas, apvienojot zivis sešās ģintīs. Šīs zivis ir plaši izplatītas visu okeānu tropu un subtropu zonās. Tie apdzīvo akmeņainos un koraļļu krastus, sastopami pat līdz 100 metriem dziļumā. Lielākā daļa sugu pārtiek no aļģēm. Lai zaļbarība pārstrādātos zivju zarnas ir ievērojami garākas. Dažas sugas barojas arī ar zooplanktonu vai detrītu.

Lai nonārstotu, ķirurgzivis pulcējas lielos baros, pie tam pie pašas ūdens virsmas. Ļoti neparasti ir zivs ikri, kā arī kāpuri, zinātnieki tos nosaukuši par “acronurus”. Par pelaģiskajām sauc ikrus, kas peld pa ūdens virsmu vai ūdens vidējos slāņos, tā saucamajā pelaģiskajā zonā. Šajā zonā attīstās arī zivju mazuļi. Tie ir caurspīdīgi, tiem ir gandrīz diskveida forma, bet ķermeni klāj daudzas vertikālas rievas. Garās, indīgās spuras lielākajai daļai sugu izzūd, pārejot uz bentosa dzīvi.

No privātā arhīva

Eilatas līcī ir sastopamas trīs īpaša ķirurgu zivju sugas no Acanthurus ģints: divas lielas: melnā ķirurzivs, kas ir bara zivs un aravijas ķirurzivs, latīniskais nosaukums Acanthurus sohal, skaista, bet teritoriāla un agresīva, galvenokārt mīt viena, citiem vārdiem sakot, īsts individuālists. Melnā un aravijas ķirurzivs spēj izaugt līdz pat 40 cm, savukārt brūnā ķirurzivs A. nigrofuscus, nekad nesasniedz vairāk kā 21 cm. Diennakts gaišajā laikā seklajos rifu ūdeņos veido barus, kuros ir vairāki desmiti īpatņu, interesanti, ka iestājoties tumsai šie bari izklīst, pa nakti indivīdi, meklē pajumti. Pavasarī un vasarā tie pulcējas ievērojami lielākos baros, kuros ir vairāki simti īpatņu. Zivis gatavojas nārstam. Nārsto tās atklātā ūdenī, pirms rifiem.

Manuprāt interesanta ir vienīgā Ctenochaetus ģints suga, kas sastopama Eilatas ūdeņos. Svītrainais ctenochet striatus jeb svītrainā ķirurga zivs. Šī zivs barojas ar aļģēm un mazām ūdens radībām, kas mīt  ūdens virspusē. Interesants šķiet fakts, ka šai zivij ir plāni, kustīgi un lokani zobi.

Ir arī divas Zebrasoma ģints distrofiskās zivis. Šīs ir iegarenas zivis ar ļoti garām spurām. Šīs spuras ir tik garas, ka, peldot tuvu ūdens virsmai, muguras spuras izlien virs ūdens.

Dzelteni  spurā  Zebrasoma ir ļoti populāri akvāristu vidū, jo tās attīra akvārijus no aļģēm.

Bet visinteresantākie ķirurģzivju dzimtas pārstāvji, manuprāt, ir Naso ģints zivis — vienradži jeb degunradži, kuriem pieaugušā vecumā uz pieres ir izaugums vai garš rags. Sarkanajā jūrā...

Aplūkojot ķirurģzivis, rodas jautājums: “ Kāpēc zivīm uz pieres ir izaugumi jeb ragi?”

No privātā arhīva

Ķirurgzivis neizmanto savas dzeloņus medībām vai barības meklēšanai, jo  visas šīs zivis ir zālēdāji. Ihtiologi lēš, ka šie dzeloņi zivis pasargā no citām plēsīgām zivīm. Briesmas sajutusi zivs izpleš savus asmeņus, tādejādi mēģinot sevi aizstāvēt. Liela ķirurgzivs īpatņa astes sitiens var nopietni savainot ziņkārīgu nirēju, taču visbiežāk šis rags ir ierocis sacensībās ar citiem savas sugas īpatņiem. Zinātniskajā literatūrā neatradu ķirurgzivju cīņu aprakstus, pēc analoģijas ar citām zivīm varam domāt, ka šī cīņa jeb sacensība ir bezkontakta. Kurai no īpatņiem šis rags ir spožāks un lielāks vai garāks ir uzvarētājs. Tas nozīmē lielāku barošanās zonu un pievilcīgākus nārsta partnerus. Šo pieņēmumu apstiprina arī fakts, ka jaunajām ķirurgzivīm ir pilnīgi normāla izskata galva, bet šis izaugums uz pieres parādās tikai tad, kad zivis sasniedz 12 cm garumu, jeb iestājusies dzimumgatavība.

Dabā stilīgākajam indivīdam ir lielākas izredzes piesaistīt pretējo dzimumu un nodot savus gēnus lielākajam pēcnācēju skaitam. Lai gan dažreiz pārāk attīstīto rotājumu dēļ šādi indivīdi slikti pielāgojas ikdienas dzīvei un ātrāk iet bojā, bet panākumi nārstošanā to kompensē. Ihtiologi domā, ka nodzīvojot īsu, bet košu mūžu, un zivju gēni, arvien vairāk izplatās visā zivju sugas populācijā.

Nemēģiniet satvert ķirurģisko zivi zem ūdens ar plikām rokām, pat ja zivs ir zinātkāra un nebaidās no peldētāja. Ņemiet vērā, ka dūrieni ar šo ragu ir diezgan sāpīgi. Nobeigumā vēlos piebilst, ka ķirurgzivīm, un to radiniekiem ir slikta garša, iespējams barības dēļ, jo zivju galvenā barība ir aļģes.

 

 

Daži pārsteidzoši fakti par padomju laika brētliņām tomātu mērcē, iespējams nezinājāt

 

 

Zivsaimniecības nozare Padomju Savienības laikā bija diezgan attīstīta. Zvejnieki noķēra plašu zivju klāstu, taču labas kvalitātes produkti bieži vien nebija pieejami vidusmēra pilsonim. “Brētliņas tomātu mērcē” ieguva reputāciju kā ēdiens ko iespējams iegādāties ikviens padomju cilvēks. Tās bija lētas un pieejamas; to kārbu varēja atrast jebkurā pārtikas veikalā, neskatoties uz lielo pārtikas trūkumu. Labas namamātes ātri atrada risinājumu. Lētās brētliņas tomātu mērcē tika izmantotas komplekso ēdienu, kotlešu un pat tā sauktās zivju zupas pagatavošanai. Atcerēsimies, kas bija šis konservs.

No personīgā arhīva

Ja brētliņas bija pamatēdiens, tad saindēšanās nebija iespējama

Daudzi mūsdienās zivju konservi tiek uzskatīti par zemākas kvalitātes produktu. Veselīgi ēdāji cenšas no tiem izvairīties. PSRS laikos viss bija citādi, un “brētliņas tomātu mērcē” tika uzskatītas par pieņemamu ēdienu. Zivju konservu sastāvdaļas bija vienkāršas: pati zivs, garšaugi un garšvielas, tai skaitā sāls; tomātu mērce, saulespuķu eļļa un nedaudz etiķis.

Šķietami neiespējami saindēties, taču šī produkta lietošanas sekas dažkārt bija nepatīkamas. Visbiežāk tās radās konservu nepareizas uzglabāšanas vai transportēšanas dēļ. Taču tas nevienu neapturēja. Brētliņas kļuva par neatņemamu padomju uztura sastāvdaļu un vienmēr bija pieprasītas. To popularitāte tika sasniegta diezgan viegli. Produkts bija lēts, pie tam diezgan garšīgs un kā jau minēju, to varēja iegādāties jebkurā pārtikas veikalā.

Šķietami apšaubāmie ieguvumi piespieda nabadzīgos un nepieradušos padomju pilsoņus pirkt konservus un lietot tos burtiski katru dienu. Saindēšanās ar pārtiku netika uzskatīta par lielu problēmu.

Kā melnie ikri nonāca brētliņu konservos?

Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, trūcīgajos laikos, bija izplatīts joks par to, ka melnie ikri tiek gatavoti no zivju acīm. Dažus gadus iepriekš viss bija pavisam citādi. Daži laimīgie atrada burciņu ar augstākās kvalitātes ikriem, kas bija maskēti kā brētliņu konservi.

No personīgā arhīva

Cilvēki ar pieredzi droši vien atminas no tiem laikiem, ka gandrīz viss bija deficīts. Kāda sena tirdzniecības darbiniece, nosauksim viņu par Skaidrīti man stāstīja, ka kaut kur kantoru koridoros notikusi kļūda un melnie ikri pieejami parastajiem pilsoņiem brētliņu konservos.

Skaidrītes kundze atminas interesantu gadījumu, kurā iesaistīts godīgs Padomju Savienības pilsonis. Viņš uzdūrās burciņai ar melnajiem ikriem, bet atgriezās veikalā un pieprasīja tos apmainīt pret brētliņām, par kurām bija samaksājis. Jā, jūs uzminējāt  mēs runājam par kontrabandu, kas nevienam nezināmu iemeslu dēļ nonāca zivju delikateses “Okean” veikalu plauktos.

Protams, ne visi padomju pilsoņi bija tik godīgi. Rinda pie konservu letes bija stāvā sajūsmā un brētliņas tomātu mērcē tika izpārdotas dažu minūšu laikā. Cilvēki cerēja, ka būs iespēja nobaudīt melnos ikrus. Varbūt zināt vēl kādus stāstus, kas saistīti ar šo kontrabandu?

Brežņeva brētliņu reklāma

Leonīds Iļjičš Brežņevs bija liels eksperimentu cienītājs pārtikas rūpniecībā. Tieši viņa valdīšanas laikā notika iemīļoto brētliņu tomātu mērcē masveida laišana klajā. Produkts bija lēts, taču, neskatoties uz to, tas neguva cerēto popularitāti.

No privātā arhīva

Brežņevs atrada risinājumu situācijai, tāpēc nolēma parādīt padomju pilsoņiem, cik garšīgas un veselīgas ir mazās zivtiņas. Viņš devās īpašā braucienā uz rūpnīcu Kerčā un nogaršoja konservus. Leonīds Iļjičs centās pārliecināt visus padomju pilsoņus, ka konservi ir perfekti, nosaucot tos par “labāko nacionālo produktu”.

Taču pat vadītāja personīgais piemērs nedeva vēlamo efektu. Sekoja vēl uzmācīgāka reklāma – aģitācijas plakāti.

Margareta Tečere novērtēja konservēto brētliņu garšu.           

Lielbritānijas premjerministrei ļoti garšoja brētliņas tomātu mērcē. Viņa atklāja to garšu darba vizītes laikā PSRS. Viņa negāja mājās tukšām rokām; līdzi bija vairākas šī “garduma” bundžas. Viņa teica, ka pacienās savu mīļoto kaķi ar kādu no šī produkta. No visiem saviem komandējumiem viņa savam mīlulim atveda labākos produktus. Žēl gan, bet mēs nezinām vai britu kaķim patika autentiskie padomju konservi.

Autors Raivo Skrastiņš

Brētliņu tomātu mērcē priekšrocības

Iedomājieties, ka pareizi pagatavotas brētliņas tomātu mērcē, nepievienojot dažādus garšas pastiprinātājus un konservantus, var būt veselīgas. Neskatoties uz intensīvu termisko apstrādi, zivis saglabā pietiekami daudz fosfora un kalcija, stiprina asinsvadus, kā arī normalizē aknu darbību. Iespējams pateicoties brētliņām tomātu mērcē padomju paaudze bija nedaudz veselīgāka nekā mūsdienu ļaudis.

Taču mūsdienu cilvēkam jāatceras, ka toreiz zivju konservi tika izmantoti, lai slēptu trūkumu PSRS, un lai liktu cilvēkiem iemīlēt zivis.

 

Daži vārdi par akvārija zivju barošanu

Ir daži nerakstīti likumi, kurus akvāristam nepieciešams būtu ievērot barojot zivis.

1. Nav pilnīgi ideālas barības, kurās būtu iekļautas visas barojošās vielas un vitamīni, tāpēc ieteicams zivīm piedāvāto barību klāstu mainīt ik barošanas reizi. Pēc pāris barošanas reizēm jau varēs izdarīt secinājumus kuras barībām zivis kāri metas virsū, bet kuras tomēr ignorē, un turpmāk vairs netiks iegādātas. 

2. Dzīvā barība, tai skaitā arī saldētā veidā zivīm ir ļoti noderīga un barojoša. 

3. Barības daudzumam jāatbilst zivs veidam, vecumam un zivtiņas izmēram. Nereti man izraisa smīnu, ka mazāk pieredzējuši akvāristi ierauga, ka man mājās ir cihlīdas, bet barību ņemu no trauciņa, uz kura rotājas samveidīgais. Jā, ražotājs ir ņēmis vērā vienas vai otras zivs īpatnības, bet tas nebūt nenozīmē, ka citas tās vienkārši ignorēs. Galvenais, lai zivīm patīk. 

4. Zivīm jāapēd tām piedāvātā barība apmēram 15 – 20 minūšu laikā. Ē

d pats un pabaro zivis

Garra rufa – zivis, kas ārstē (2. daļa)

 Kopšana un uzturēšana 

Garra rufa zivis tiek reti izmantotas kā akvārija mājdzīvnieki, tāpēc informācija par to pareizo turēšanu ir diezgan pretrunīga.

Foto no privātā arhīva 

Noteikti ir zināms, ka zivtiņas lieliski jūtas veidojot lielus barus, kurā valda stingra hierarhija, atsevišķi zivtiņas jūtas ļoti slikti, tāpēc ātri aiziet bojā. Turot šīs zivtiņas akvārijā vēlamais tā tilpums ir no 80 – 100 litri. Noteikti ieteicams iegādāties grupu, kurā ir vismaz 8 – 10 īpatņi, vēl labāk jūtas bars no 15 īpatņiem. Ieteicams akvāriju cieši noslēgt vāku, jo ir zināmi vairāki zivju izlēkšanas gadījumi.

Kā grunti vislabāk ir 2 – 3 mm akmentiņi, vēlams bez asām šķautnēm, lai zivtiņas nevarētu savainot sānus. Vēlams ierīkot slēptuves, izveidot kādu kompozīciju no siekstām, lielākiem akmeņiem un citām, vēlams dabiskām slēptuvēm. Protams, šajā kompozīcijā lieti iederētos arī augi, šeit ieteicams izvēlēties kaut ko vienkāršu, bet ātri augošu, jo zivis augus var apskādēt. No augiem ieteicams būtu spirolīnas, kriptokorīnas, elodejas, kabombu u.c.

Garra rufām ļoti patīk tīrs ūdens, tāpēc jums ir nepieciešams filtrs, ieteicama būtu arī ūdens aerācija, sevišķi siltā laikā. Šīm zivtiņām patīk ūdens, kas ir bagāts ar izšķīdušo skābekli, bet kā zināms, tad siltā ūdenī skābekļa daudzums ūdenī samazinās. Domas dalās par straumes izveidošanu. Vieni iesaka izveidot straumi, citi savukārt ir noliedzoši, jo straume neļaus veidoties bioloģiskajai plēvei, kas ir viena no galvenajām šo zivju barībām. Apgaismojumam īpašas nozīmes nav, tas var būt spilgts.

Reizi nedēļā jāveic ūdens nomaiņa, pareizi būtu apmēram 20% no kopējā tilpuma. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš ūdens temperatūrai, jo garra rufa ir siltumu mīlošas zivtiņas. Ieteicamā ūdens temperatūra ir 25 – 36 ° Сitiem ūdens parametriem būtu jābūt šādiem: ūdenim jābūt mīkstam vai vidēji cietam (5 – 10 dH), pH jābūt tuvu neitrālam (pH ~ 7,0).

Turēšanas īpatnības

Garra rufas būtu jātur atsevišķā akvārijā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šīm zivtiņām patīk augsta temperatūra, kas daudzām dekoratīvajām zivīm būs stipri par augstu. Otrkārt, zivīm ir izteikta teritorialitāte. Tās var agresīvi izturēties pret citām sugām, cīnoties par "vietu saulē". Domāju, ka šoreiz pareizāk būtu turēt tikai vienu sugu.

Garra rufa barošana

Brīvā dabā sastopamo īpatņu galvenā barība ir bioloģiskā plēve – plāna gļotaina plēve, kas galvenokārt sastāv no aļģēm un baktēriju kolonijām.

Arī turot akvārijā šo zivju izbarošana nekādu grūtību nesagādā. Viņi lieliski ēd universālu sauso barību, kas paredzēts grunts zivīm, kā arī tās barības plāksnītes kas paredzētas zivīm augēdājām. Gandrīz visas satur dažādas uzturvielu un gandrīz visu vitamīnu klāstu kas nepieciešams zivīm.

Garra rufa zivtiņām nav jābarojas tikai ar cilvēka ādu

Manuprāt interesants šķiet fakts, ka Garra Rufa zivīm praktiski nav attīstīts kuņģis, tāpēc pārtika tiek sagremota ļoti ātri. Tas nozīmē, ka zivis nepārtraukti meklē barību. Lūk, šī iemesla dēļ izsalkušie izsalkušās zivtiņas SPA salonos metas attīrīt cilvēka ādu.

Akvārijos garra rufas veic arī noderīgu funkciju, apēdot uzaugumus, kas veidojas uz stikla un dekorācijām.

Pavairošana un audzēšana

Iegūt mājās Garra Rufa pēcnācējus ir grūti. Tropisko zivju audzētavās tos audzē lielos dīķos un nārsta stimulēšanai izmanto hormonālas injekcijas.

Dzimumbriedumu zivis sasniedz aptuveni gada vecumā. Dzimumu atšķirības ir vāji izteiktas, mātītes parasti ir lielākas kā tēviņi. Brīvā dabā parasti nārsts noris no marta līdz septembrim. Apaugļotie ikriņi vienkārši tiek izkaisīti starp akmeņiem. Šīs zivis par pēcnācējiem nerūpējas. Inku inkubācija ilgst apmēram 3 – 4 diennaktis, vispirms parādījušies kāpuri barojas ar dzeltenuma maisiņu, pēc tam viņi pāriet uz barību ko daba pati tam piedāvā.

 

Garra rufa – zivis, kas ārstē (1. daļa)

 

Mēs visi esam pieraduši tropiskās zivis redzēt vienīgi kā mājdzīvniekus. Tomēr pasaulē ir vismaz viens zemūdens iemītnieks, kas ir ieguvis pasaules ievērību pavisam citā jomā. Runa ir par garra rufām jeb zivīm ārstiem. Ar ko tad šī zivtiņa ir tik īpaša? Viņa neskraida pakaļ pacientam un neliek tiem dzert tabletes jeb smērēt kādu no medicīniskajām smērēm, bet tomēr viņas ārstē. Kā un no kādām slimībām ārstē, būs šis nelielais rakstiņš. Domāju, ka šo materiālu varētu sadalīt divās daļās.

Kopējā informācija

Garra rufa ir saldūdens zivtiņa, kas pieder pie starspuru zivju ģints, pie karpu dzimtas. Brīvā dabā tās meklējamas Rietumu Āzijas valstīs.

Foto no privātā arhīva

Šī suga akvārijos praktiski nav izplatīta jeb tā ir ļoti reta zivtiņa, kuru tur akvārijā, tomēr kāda reta īpašība ļāva tām iegūt pastāvīgu "uzturēšanās atļauju" daudzos pasaules Spa salonu akvārijos. Ihtiologi saistībā ar šo zivtiņu ir atklājuši kādu interesantu faktu. Pateicoties mutes dobuma īpašai struktūrai šīs zivis spēj veikt reālu pīlingu jeb attīrīt ādu. Viņi maigi iekož un apēd atmirušās ādas daļiņas. Tajā pašā laikā viņas nespēj ievainot veselo ādu. Pēc šādas procedūras āda patiešām paliek tīra, vesela, tikai nedaudz apsārtusi. Tajā pašā laikā pats process neizraisa sāpīgas sajūtas, tikai nelielu kāju kutināšanu. Tiek uzskatīts, ka zivju siekalās ir viela, kurai ir baktericīda efekts.

Garra rufa zivis maigi attīra ādu, apēdot beigto epidermu

Pīlinga ārstēšanas priekšrocības ir īpaši aktuālas cilvēkiem ar ādas slimībām, piemēram, psoriāzi vai ekzēmu. Pēc ārstēšanas kursa no šīm ārsta zivīm slimās ādas stāvoklis uzlabojas, remisija var ilgt pat vairākus mēnešus.

Visbiežāk Spa salonos, kas sniedz garra rufa zivju pakalpojumus, tie ļauj jums notīrīt roku un kāju ādu, dažreiz tiek veikts visa ķermeņa tīrīšanas pakalpojums. Šajā procesā cilvēks “ienirst” vannā ar šīm brīnišķīgajām zivīm.

Neskatoties uz garra rufa zivju darbību plusiem, procedūra var būt arī kaitīga. Piemēram, ādas attīrīšanu nav ieteicams veikt, ja tīrāmajās vietās ir brūces vai kādi citi ķermeņa bojājumi. Problēmu var radīt tas apstāklis, ka zivis netiek turētas sterilos apstākļos, tāpēc ir iespējama brūču inficēšanās. Lietojot vienu akvāriju lielai apmeklētāju plūsmai, nav izslēgta pat sēnīšu slimību iespējamība. Tas jo īpaši attiecas uz dažādiem "ielas" saloniem populāros kūrortos.

Tiek uzskatīts, ka labākie pīlinga "meistari" ir savvaļā noķerti garra rufa indivīdi, taču arī dabā ķertie eksemplāri var būt dažādu parazītu pārnēsātāji, kas var būt bīstami arī cilvēkiem. Akvārijos dzimušie eksemplāri jau no mazotnes ir pieraduši pie mākslīgajām barībām un izrāda mazāku interesi par cilvēka atmirušo ādu. Tas izraisīja masveida dabiskās garra rufa populācijas samazināšanos nekontrolēta eksporta dēļ. Daudzās valstīs tika noteikts aizliegums garra rufa ķert brīvā dabā.

Nevar nepieminēt garra rufa zivju turēšanas salonos ētisko pusi. Fakts ir tāds, ka āda nav galvenā šo zivju barība, viņas barojas arī ar citu zivīm paredzēto barību. Lai zivis aktīvi attīrītu cilvēka ādu, tā teikt pildītu savus tiešos pienākumus, tās vienmēr jātur bada stāvoklī. Diemžēl, dažās vietās šo zivju turēšana notiek nepiemērotos traukos ar sliktu vai ļoti sliktu ūdens kvalitāti. Ir arī klienti, kuri procedūras laikā mēģina zivtiņas noķert vai vēl ļaunāk uzkāpt tām, tādejādi radot zivīm lieku stresu.

Ārējais izskats

Garra rufa nevar lepoties ar pārsteidzošu izskatu, kā jau ierastām citām akvārija zivīm. Šī pelēkbrūnā zivtiņa ar iegareno ķermeni izskatās kā maziņa karpa. Galva ir liela, bet mute vērsta uz leja. Pateicoties ragveida plāksnēm, kas ļauj zivīm no virsmas nokasīt visu, nav svarīgi vai tas būtu aļģes vai cilvēka epiderma jeb atmirusī āda. Virs mutes ir acīmredzamas ūsas.

Spuras ir labi attīstītas un palīdz tām ātri pārvietoties. Savvaļā ķertajiem īpatņiem tās ir gandrīz caurspīdīgas, astes spura sarkanīga. Nebrīvē audzētām zivtiņām spuras parasti ir gaišas vai smilšu krāsā. Dzimumgatavību nenobriedušām zivīm uzreiz aiz žaunu vākiem var būt zils plankums. Savvaļas īpatņu  maksimālais ķermeņa garums ir apmēram14 cm, bet, nebrīvē dzimušās zivtiņas reti kad izaug lielākas par 10 cm. Zivtiņas dzīves ilgums nebrīvē ir 4 – 6 gadi.

Izplatība brīvā dabā

Garra Rufas dabiskais diapazons nav ļoti plašs. Zivis atrodas Sīrijā, Irākā, Irānā, Omānā, Turcijā ūdenskrātuvēs, kā arī apdzīvo Jordānas, Tigras, Eifratas upes un daudzās šo upju pietekas.

Dabā garra Rufa zivis ir sastopamas dažādos biotopos: sākot no tīrām upēm ar strauju ūdens plūsmu līdz dubļainām gandrīz izžuvušām ūdenskrātuvēm. Tieši seklajos ūdeņos, kurus labi apgaismo saule uz akmeņiem veidojas garra rufa galvenā barība, proti, bioloģiskā plēve, ar dažādām baktērijām, vienšūņiem, sīkajiem vēžveidīgajiem un visdažādāko aļģu maisījumu.

Mūsdienās garra rufu lielākoties audzē īpašās zivju audzētavās Dienvidaustrumu Āzijas valstīs.

Interesanti, ka Turcijā garra rufa zivis ir pielāgojušās, izdzīvot termiskajos avotos, kur ūdens temperatūra var sasniegt +35 – 37°C. 

Turpinājums sekos

Kādām smaržām priekšroku dod līdakas?

 

Līdakas ir jebkura makšķernieka sapnis. Smaržu izplatībai ūdenī ir būtiska loma līdaku ķeršanā. Šim nolūkam var izmantot pievilinātājus no specializētiem veikaliem vai mājās gatavotas smakas. Ja smarža ir izvēlēta pareizi, līdakas nespēs smaržai pretoties, drīz vien līdaka “nonāks” jūsu ķeselē!

No maniem privātiem foto fondiem

Zivis novērtē ne tikai sava medījuma garšu, bet arī medījuma smaržu. Šīs zemūdens sanitāres reti kad pamet skatienu gaidāmajai maltītei, tām talkā nāk oža, lai gan barības radītie aromāti ir sekundāri. Tomēr, ķerot šīs plēsējas, ir “smaržas” kuras vajadzētu izmantot. Kādām smaržām līdakas dod priekšroku vasarā? Vai ir atļauts radīt savas? Kā tās izmantot makšķerējot?

Smaržu loma līdaku dzīvē

Zivis, kas nav plēsīgas, mēģinot atšķirt ēdamo no neēdamā, iepriekš saošņā barību.

Vienlaikus zivis barību pagaršo, tās ar lūpām pārbauda, ​​vai barība ir mīksta, vai tajā nav bīstamu svešķermeņu. Savukārt plēsēji uzvedas savādāk, tās barību kampj agresīvi un naidīgi. Katrai zivij ir savas manieres, bet līdakas medī šādi, tās “pamana” savu upuri ar sānu līniju, vizuāli to izseko, veic lēcienu un saķērusi medījumu to mierīgi apēd.

Izrādās, līdakām smarža nepieciešama tikai uzbrukuma fāzē. Šajā brīdī zivs cenšas noteikt sava medījuma raksturu un apēšanas varbūtību. Tomēr no attāluma saņemtā informācija ne vienmēr pārtrauc plēsējas uzbrukumu.

Piemēram, mēģinot uzbrukt neēdamam priekšmetam, kaut vai drēbes gabalam, līdakas nespēj apstāties, tās nespēj nobremzēt, pat ja sajūt, ka ieraudzītais priekšmets nav barība. Jāatzīmē, ka šie novērojumu veikti līdaku intensīvas barošanās periodā. Šajā laika periodā līdakas uzbrūk visam, kas kustas.

Svarīgi zināt: līdakām uzbrūkot, smaržai nav īpaši lielas nozīmes. Atrodoties slēpnī un gaidot medījumu, smaržai var būt nozīmīga loma. Zinātnieki lēš, ka līdakas spēj saost asinis aptuveni kilometra attālumā. Šim faktoram ir būtiska nozīme plēsīgo zivju pievilināšanā.

Kādas smaržas tad vislabāk pievilina līdakas?

Atcerieties, smaržas, kas cilvēkiem ir atbaidošas, lielākajai daļai zivju, sevišķi plēsīgo zivju ir piesaistošas un patīkamas. Līdakas nav izņēmums.

Dažos makšķerēšanas veikalos nopērkamie pievilinātāji ir ļoti nepatīkami, es pat teiktu pretīgi, ja šīs smakas tiek izmantotas, tad gribas pēc iespējas ātrāk beigt šo procesu. Līdakas pievelk tādi aromāti kā vēži, siļķes, garneles un citi jūras dzīvnieku smarža, lasi smaka.

Lūdzu, ņemiet vērā, ka, ja pievilinātāju gatavojat mājās, iegūtajai “tinktūrai” ieteicams pievienot sāli. Šī vienkāršā sastāvdaļa uzlabo plēsīgajām zivīm paredzēto smaržu un “garšu”.

Recepte visu veidu aromatizētājiem ir pavisam vienkārša un visām vienāda. Galvenā izejviela tiek samalta; iegūtā masa tiek sajaukta ar ūdeni, viss, iegūtai masai jāatļauj ievilkties vismaz 24 stundas. Tas arī viss. Atliek tikai apstrādāt mānekli ar iegūto šķidrumu. Ieteicams uz mānekļa āķa uzlikt izejvielas šķēlīti, tas palielinās mānekļa pievilcību līdakas acīs.

Vecākās paaudzes makšķernieki atceras, ka savulaik makšķernieku veikalos pārdošanā bija asinis. Atminos, mums Berga bazāra makšķernieku veikalā viena paciņa izšķīda, mēs gribējām saslaucīt, bet, kā tur bija, kā nebija tajā vietā parādījās šķidrums. Veikals smirdēja vairākas dienas. Asinis ir atsevišķa tēma. Daži makšķernieki par ideālu variantu uzskata no lielas plēsīgas zivs, piemēram, zandarta vai citas līdakas izņemtās iekšas, no kurām ir izspiesta sula.

Pēc rūpīgas sasmalcināšanas, šo iegūto ekstraktu var uzklāt tieši uz mānekļa bez turpmākās apstrādes un izmantot spiningošanā. Starp citu, neaizmirstiet par sāli, tā ideāli noderēs.

Svarīgi zināt: Makšķerējot līdakas ar beigtu ēsmas zivtiņu. Šī zivtiņa jāpārgriež vairākās vietās, izdalīsies asinis, bet iekšām radusies smarža ūdenī pastiprinās plēsoņas interesi ieturēt maltīti.

 

 

Pie Taivānas krastiem novērota 'pasaules gala' zivs – siļķu karalis

 

Pasaules ūdeņu dzīles slēpj milzum daudz dažādu noslēpumainu un neparastu radību, kas ik pa laikam tomēr nonāk cilvēku uzmanības lokā. Tā nupat pie Taivānas krastiem novērota retā un leģendām apvītā milzu airzivs (Regalecus glesne), ko dēvē gan par siļķu karali, gan pasaules gala zivi, jo tās parādīšanās vēstot par kataklizmām, vēsta ārzemju mediji.

Foto un teksts no delfi.lv

Vertikāli stāvošo zivi ievēroja nirēju grupa jūrā netālu no Rufangas. Viņiem izdevās piepeldēt klāt siļķu karalim, nofilmēt to un pat pieskarties. Nofilmētais materiāls nekavējoties strauji izplatījās tīmeklī. Uz sudrabotā un gludā zivs ķermeņa redzamas neparastas iedobes, kas varētu būt rētas no haizivju uzbrukumiem, raksta "The Hindustan Times". Spriežot pēc videomateriāla, šī airzivs bija apmēram divus metrus gara, kas nav nekāds iespaidīgais izmērs šīs sugas pārstāvjiem. Senākas liecības vēsta, ka siļķu karalis var sasniegt pat 17 metru garumu, kas to padara par pasaulē garāko kaulzivi. Tiesa, tie ir tikai nostāsti nevis oficiāli mērījumi. 2022. gadā pie Čīles krastiem zvejnieki noķēra sešus metrus garu siļķu karali. Vēl pirms tam viens 4,5 metrus garš, patiešām karalisks eksemplārs bija novērots pie Meksikas krastiem.

Airzivis mīt apmēram kilometru lielā dziļumā un ir maz izpētītas, tāpēc katru tās parādīšanos zinātnieki sveic ar sajūsmu. Gandrīz nekas nav zināms par airzivs uzvedību un vairošanos, ir maz informācijas par tās barošanās ieradumiem. Tāpat nav zināms, kāpēc šī zivs peld vertikāli.

Taivānas siļķu karalis atšķīrās ne tikai ar salīdzinoši nelielo izmēru, bet arī ar to, ka tā galvu nerotāja "kronis" – airzivīm ir pagarināti, spilgti sarkani muguras spuras stari, kas izskatās pēc kroņa, kas arī devis tām nosaukumu "siļķu karalis". Cilvēkam airzivs nav bīstama, tai ir salīdzinoši vāji žokļi, un tā barojoties ar planktonu.

Foto no privātā arhīva

Neparasto jūras radību, saprotams, apvij daudzas leģendas un ticējumi. Japānā airzivs nosaukums tulkojams kā "ziņnesis no Jūras dieva pils", un vietējā folklorā tā dēvēta arī par "pasaules gala zivi", jo tās parādīšanas vēstot par gaidāmu zemestrīci vai cunami. Zinātnieki gan apgalvo, ka šie fakti nav savstarpēji saistīti, taču pēc traģiskās Fukušimas katastrofas 2011. gadā krastā tika atrastas izskalotas vairākas airzivis.

"Nav zinātnisku pierādījumu šai sakarībai, tāpēc domāju, ka cilvēkiem nav, par ko uztraukties," izdevums "The Morning Post" citē Kagošimas universitātes ihtoloģijas profesoru Hirojuki Motomuru. "Es uzskatu, ka šīs zivis ūdens virspusē paceļas tad, kad to fiziskais stāvoklis ir slikts, nokļūstot ūdens straumēs, tāpēc tās lielākoties tiek atrastas beigtas."

Tas nozīmē, ka arī šis siļķu karalis pie Taivānas krastiem, bija uzpeldējis ūdens virspusē, seklajos ūdeņos, lai nomirtu.

teksts no delfi.lv

Barbus panda vai Barbus fasciatus

   Karpu dzimtas zivs, 

Barbus panda vai barbus fasciatus (lat.)

Barbus panda dzimtene ir Indijas dienvidaustrumu daļa. Barbu panda dzīvo rezervuāros, kas ir blīvi aizauguši ar veģetāciju. Jāpiezīmē, ka Panda barbus salīdzinošo pavisam nesen parādījās Eiropas akvārijos, lai gan akvāristi  par šīm zivtiņām zināja jau ilgu laiku atpakaļ.

Pēc ārējā izskata Barbus panda ir ļoti līdzīga relatīvajam barbus melanampyx, taču atšķirībā no tā radinieka Panda ir lielāka izmēra, un tās ķermeņa krāsojumā nav sarkanīgu un violetu nokrāsu. Ķermenis ir izstiepts ar izliektu muguru. Gar mutes malām ir mazas antenas jeb ūsiņas. Aste caurspīdīga.

Barbus Panda tiek uzskatīts par miermīlīgu karpu pārstāvi, kurš bez problēmām sadzīvo ar sev līdzīgiem mierīgajiem kaimiņiem. Kā piemēru varu minēt ornatus, minoras, kardināli, pērļu gurami, sarkanie un zilie neoni, kā arī citas sīkās zivtiņas. Ideālā būtu, ja šīs barbes iespējas turēt turēt akvārijos ar blīvi stādītiem augiem. Ideāli noder augi ar gariem kātiem (spirālveida valsinērīja, kabomba, ambulia, ludwigia, polyseed hygrophila), kā arī zemu augošie augi (cryptocoryne wendta, anubias bartera, anubias afzelli utt.).