Kaut kas par rasborām

Rasboras dzimtas apraksts.

Rasboras plaši izplatītas ūdenskrātuvēs dienvidu un dienvidaustrumu Āzijā, Indonēzijā un Filipīnās. Gandrīz visi šīs dzimtas īpatņi ir bara zivtiņas, kas galvenokārt uzturas ūdens virsējos slāņos. Brīva dabā šīs zivtiņas sastopamas stāvošās un lēni tekošās ūdenskrātuvēs, bieži vien šajās vietās ūdens līmenis nepārsniedz 10 cm. Visas zivtiņas ir izstieptas garumā un saspiestas no sāniem, tikai dažiem eksemplāriem ir īss ķermenis un salīdzinoši augsts ķermenis. Mute vērsta uz priekšu vai uz augšu, ūsu nav. Sānu līnija sākumā nolaižas uz leju un tad veido loku un stiepjas līdz astes pamatnei. Citām dzimtas zivtiņām šī līnija ir nepilnīga. Salīdzinoši lielas zvīņas.

 

Foto no http://www.projectaquarium.com

Akvārijos tiek turētas apmēra 50 rasboras šķirnes.

To turēšanai nepieciešami plaši akvāriji, ar lielu laukumu peldēšanai, tāpat ieteicama tumša grunts. Ūdenim jābūt mīkstam, bet temperatūrai 24 – 25 ºC. Miermīlīgas bara zivtiņas.

Barot rasboras ieteicams ar dzīvo barību, sīkiem odu kāpuriem un vēžveidīgajiem, taču neatsakās arī no kvalitatīvām sausajām barībām.  

Dažu zivtiņu pavairošana ir vienkārša, galvenais ir veiksmīga parteru izvēle, ir bijuši gadījumi, kad vairākas reizes jāmaina partneri, līdz atrod īsto. Sevišķi svarīgi izvēlēties pareizu mātīti, vēlams lai tā būtu jaunāka par tēviņu un nārstotu pirmo reizi. Uz grunts jānoklāj aizsargtīkls un kāds sīklapains augs. Ūdens slānis nedrīkst būt augsts. Parasti veiksmīgu vaislinieku izvēles gadījumā nārsts notiek no rīta. Mazuļu barošana un audzēšana grūtības nesagādā.

Pavairot tādas rasboras kā R. Heteromorpha, R. Maculata, R. Vaterifloris, R pauciperforata ievērojami sarežģītāka. Šajā gadījumā uzmanība jāpievērš ne vien veiksmīgai vaislinieku izvēlei, bet arī speciālai ūdens sagatavošanai. Dažreiz nākas neskaitāmas reizes mainīt tēviņus un mātītes, lai atrastu īstos partnerus. dH 2 – 4º; pH 6 – 6,5, ieteicams būtu ūdeni filtrēt caur kūdras briketēm un nostādināt vismaz 2 – 3 nedēļas. Daži speciālisti iesaka ņemt ūdeni no maziem meža ezeriņiem, galvenais, lai ūdens būtu ar nepieciešamajiem parametriem. Ūdens līmenis dažādām sugām dažāds. Apgaismojumam jābūt vājam un izkliedētam. Nepieciešams izmantot dažādus sīklapainos augus.

Visbiežāk šīs zivis nārsto nākamajā dienā pēc ielaišanas akvārijā. Tēviņi nepiekāpīgi seko mātītēm. Mātītes nērš ikrus uz augu lapām un vai sīklapainu augu biezokņos. Ikriņi lipīgi. Akvāriju ar ikriem nepieciešams aptumšot. Kāpuriņi izšķiļas pēc 24 – 30 h, kādu laiku tie karājas uz augu lapām, bet pēc 3 – 5 diennaktīm tie pārvēršas par mazuļiem un sāk peldēt. Mazuļiem vislabāk piedāvāt infuzorijas un „dīķu putekļus”, vēlāk jau var piedāvāt tiem artēmijas un sīkos vēžveidīgos.  

Apistogramma Borelli

Turpinot tēmu par apistogrammām vēlējos aprakstīt vēl vienu skaistuli, šoreiz no Paragvajas...

Izplatība. Brīvā dabā sastopamas Paragvajas baseina centrālajā daļā. Eiropā pirmo reizi ievestas ap 1956. gadu.

Foto no http://www.animalsholding.cz

Raksturojums. Tēviņš sasniedz 8 cm garumu, bet mātītes mazākas, apmēram 4 cm. Mātītes ķermeņa pamatkrāsa ir tumša, bet nārsta laikā tā kļūst dzeltena. Tēviņa muguras spura ievērojami augstāka kā mātītei. Zvīņas lielas. Tēviņa krāsa ir zilgana, bet galvas daļā un vēdera daļa spīdīgi dzeltena. pa visu ķermeni izmētāti gaiši zili spīdumi.

Miermīlīgas zivtiņas, taču ieteicams turēt ar sev līdzīgām zivtiņām.   

Barība. Pārtiek gan no dzīvās, gan sausās barības. ļoti svarīgi, lai barība būtu sabalansēta, tā teikt izmantot augstvērtīgas sausās barības.

Turēšanas un pavairošanas apstākļi tādi paši kā apistogrammām Ramireza, taču, kā apgalvo daudzi autori, tad šo apistogramu pavairošana ir vienkāršāka. Ūdenim jābūt "vecam", bet tīram, kuras reakcija ir tuvu neitrālai.

Skaistuļi no Dienvidamerikas

Dažus gadus atpakaļ šīs mazās zivtiņas mani vienkārši apbūra, pat īsti nezinu ar ko, tā teikt, mīlestība no pirmā acu skatiena. Mēs mājās viņas saucām par indiāņiem, augšējā muguras spura atgādināja indiāņu virsaiti, nārstoja viņas ļoti bieži, 6 - 8 reizes gadā. Man bija dzimšanas un kāds mans draugs, zinot ka kolekcionēju krūzītes ar zivs attēliem uzdāvināja man termokrūzi ar šīs zivtiņas attēlu. Ielej karstu tēju zivtiņa parādās, bet kad tēja sāk dzist zivtiņa sāk izzust. Man pašam šo zivtiņu patreiz nav, bet nostaļģiskas un siltas atmiņas gan ir palikušas, tāpēc nolēmu šoreiz uzrakstīt par 

Apistogrammu dzimtu

   Šajā dzimtā ietilpst apmēram 40 zivtiņu, kas brīvā dabā sastopamas Dienvidamerikas tekošajos ūdeņos, ar mīkstu gultni. Ūdens T 23 - 25C. Ieteicams piedāvāt piedāvāt galvenokārt dažādotu dzīvo barību.

Pavairošana diezgan sarežģīta, jo nepieciešams radīt līdzīgus apstākļus kādi tie ir zivtiņām brīvā dabā. 

Apistogramma ramirezi jeb zivs - taurenis

Izplatība. Brīvā dabā šīs apistogramas sastopamas Venecuēlas ūdenskrātuvju upju pietekas, tādās kā Apura un Meta. Viena no krāšņākajām un populārākajām mazajām cihlīdām. Eiropā pirmo reizi ievestas ap 1955. gadu, bet pavairotas 1957. gadā.

Foto no http://www.petshop-zoomania.com, autors Hristo Hristovs

Raksturojums. Zivtiņas sasniedz 5 cm garumu. Ķermeņa pamatkrāsa dzeltena ar spīdīgiem violetiem un zaļiem plankumiem. galva neliela, šķērsām gar aci stiepjas tumša svītra. Muguras spura augsta, tās pirmie trīs stari ir pagarināti un tumši zilā krāsā, bet pārējā daļa oranža ar maziem ziliem plankumiņiem un sarkanu augšējo malu. Virs krūšu spurām ir tumši ovālas formas plankumi. Astes spura dzeltena, kas nosēta ar sīkiem, zaļiem, spīdumiem. Krūšu spuras bezkrāsas, gar sāniem izvietojušies virkne gaiši zilu plankumu. Tēviņi nedaudz lielāki par mātītēm un tiem ir košāka krāsa. Mātītēm vēdera lejasdaļa ir tumši sarkana.

Miermīlīgas zivtiņas, kuras iespējams turēt kopējā akvārijā ar sev līdzīgām zivīm.

Barība. Pārtiek gan no dzīvās, gan sausās barības. ļoti svarīgi, lai barība būtu sabalansēta, tā teikt izmantot augstvērtīgas sausās barības.

Turēšanas apstākļi. Akvārijam jābūt vismaz 30 – 50 cm garam, kurā ir sastādīti gan augi, gan ir slēptuves, kas veidotas no akmeņiem, siekstām, daudzi akvāristi izmanto arī māla puķu podus, taču jāatstāj arī brīva vieta peldēšanai. Augus var stādīt gruntī, jo attiecībā pret tiem šīs zivtiņas ir lojālas. Ūdens ieteicamiem parametriem jābūt šādiem: T 22 – 26 C; dH līdz 14; pH 6.4 - 7.0. Ūdenim ieteicams pievienot kūdru. Vēlama regulāra ūdens nomaiņa, pret šāda paša parametra ūdeni, lai gan internetā atrodama informācija, ka daži autori uzskata, ka nedrīkst apistogramām ūdeni mainīt bieži un lielās devās. Ūdens nomaiņa lielās devās var izraisīt pat zivtiņas nāvi. Akvārijā nepieciešams spilgts apgaismojums, bet jābūt arī ēnainām vietām. Daži autori uzskata, ka nepieciešams, lai dažas stundas akvāriju apspīdētu tieši saules stari. Lai akvārijs ātri neaizaugtu ieteicams izveidot nelielus aizkariņus, kas akvāriju pasargātu. Vienā akvārijā var sadzīvot vairāki pāri zivtiņu.

Pavairošanas apstākļi. Dzimumgatavību sasniedz 4 - 6 mēnešu vecumā, nārsts noris tikai pāros.

Nārstošanai pietiek ar 15 - 20 litrīgu akvāriju, kurā ir daudz augu, lielāki un mazāki akmeņi, kā arī māla puķupodi. Nārstu stimulē pakāpeniski 2 - 3 diennakšu garumā palielinot ūdens T uz 25 - 30 C, tāpat ieteicams katru dienu nomainīt 1/3 uz mīkstāku un skābāku dH 2 - 4, lai gan internetā ir atrodamas ziņas, ka veiksmīgi nārsti notikuši kad dH 10 - 15, pH 6.4 - 6.6, ir ziņas, ka pH 7.4 - 7.6. Ikrus zivtiņas nērš uz akmens, puķupodā, izraktās smilšu bedrītēs vai kādu citu cieta materiāla substrātu. Ir ziņas, ka viena mātīte spēj iznērst pat 400 ikriņus, taču parasti to skaits ir 120 - 150 gab. atkarībā no ūdens Tinkubācijas periods ilgst 2.5 - 5 diennaktis, bet kāpuriņi pārvēršas par zivju mazuļiem vēl pēc 4 - 8 diennaktīm. Kā starta barība lieti noder infuzorijas, "dīķa putekļi", ciklopi un artēmijas. Ir bijuši gadījumi, kad jaunie vecāki apēd ikrus. Pieredzējuši akvāristi uzskata, ka vecāku klātbūtne ikru un vēlāk arī mazuļu attīstībā nav nepieciešama. Atrodamas ziņas, ka nārstam ieteicamā ūdens T 29 C, bet vēlāk ikriem jāattīstās 36 C, lai ikriņi nepaspētu pārklāties ar pelējumu un ātri izšķiltos, vēlāk ūdens T pamazām pazemina.    

Makšķerkātu gredzenu kvalitāte

Ļoti bieži esmu dzirdējis no copmaņiem, ka pilnīgi jaunas auklas dilst ātrāk nekā plānots, ka veikalnieki tirgo nekvalitatīvas auklas u.t.t. kā jau vienmēr vainīgi ir ražotāji, tirgotāji, bet ne pats makšķernieks. Dzirdot šādas runas iesaku večiem pārbaudīt kāta gredzenus, iespējams, ka ir radījusies kāda mikro plaisa, kas veic savu nedarbu un bojā auklu. Pēc būtības, gredzeni jāpārbauda arī jauniem kātiem, mazums, ražotājs ielicis brāķi vai arī plaisa parādījusies transportējot. Diemžēl Latvijā vadošie brendi (neminēšu firmas nosaukumus) savu preci pasūta pie ķīniešiem, kuri savukārt kopē visu, arī caurlaides gredzenus, ekonomējot uz materiālu uzliek kātam lētus, nekvalitatīvus gredzenus.

Dēļ slikti izslīpētas gredzenu iekšpuses rodas mikro atskabargas, kas nodevīgi bojā kvalitatīvu auklu. Vēl jau vēlos arī piebilst, ka ilgstoši lietojot kātu tā gredzeni nolietojas, sevišķi, ja tiek izmantota pītā aukla. Šie gredzenu bojājumi ātri vien sabojā auklu. Kā gan ieraudzīt, ka gredzens ir bojāts? Nereti pat pie vērienīgas apskates nekas nav manāms, bet aukla vienalga bojājas. Variants, ir pavisam vienkāršs. Talkā jāņem parastā medicīniskā vate un tā jāizvada vairākas reizes caur gredzenu, ja gredzens ir traumēts, proti, nodilis vai uz tā ir kādas atskabargas uz gredzena paliek vates šķiedras.

 

Foto no Raivo Skrastiņš

Zinu daudzus copmaņus, kuri nesteidzas uzreiz pie meistara, bet šo būtisko trūkumu novērš. Ņem attiecīga izmēra irbulīša gabaliņu, kurš tiek ietīts plānā ādas gabaliņā, bet uz ādas tiek uztriepta pulējamā pasta. Ieliekam irbulīti gredzenā un veicot apaļveida kustības izslīpējam gredzena virsmu.