Īsziņa par breksi

Izvelkot breksi uz pavadiņas gandrīz vienmēr paliek gļotas. Ja vēlaties redzēt vēl vismaz vienu copīti, tad nomazgājiet vai notīriet šīs gļotas. Kā apgalvo zinātnieki, tad piecirstais breksis izdala „baiļu vielu”. Neviena cita zivs pie nenotīrītās pavadiņas vairs netuvosies, gluži otrādi muks pēc iespējas tālāk no bīstamās vietas. Tāpēc pavadiņai vienmēr jābūt tīrai.

Vai obligāti jāpērk dārgās pītās auklas?

Monofīlajai auklai alternatīva ir pītās auklas, kuras labi sevi apliecinājušas spiningošanā, sevišķi siltajā laikā. Pateicoties diegu sapīšanai pītajai auklai ir ievērojami lielāka celtspēja. Noteikti jāpiebilst, ka jo vairāk diegu sapīti, jo lielāka ir to celtspēja un aukla kļūst tāda, kā sabalansētāka.

Foto no mana arhīva

Atšķirībā no manofīlajām auklām, pītās auklas nestaipās un praktiski tām nav “atmiņas”. Pītās auklas īsti neder makšķerēšanai ziemā, sevišķi, ja laukā valda lielāki mīnuss grādi. Savā praksē esmu vairākkārt pārliecinājies, ka izmantojot pīto auklu ziemā, diegi uzsūc ūdeni un pie zemām temperatūrām mainās auklas struktūra un bieži vien vēl nesen super izturīgā aukla, plīst pie mazākās slodzes. Mūsdienās katra sevi cienošas firmas sortimentā ir pītā aukla un daži ražotāji piedāvā to par super druper, bet kad aukla tiek lietota mēnesi vai divus, šķiet, ka aukla ir visparastākā ķīniešu aukliņa, kas iesaiņota skaistā un košā iepakojumā, bet nu tās lai paliek pašu ražotāju ziņā.

Diviem saviem draugiem uzdāvināju pa auklas spolītei Akara Power Grey. Lūdzu čomus novērtēt auklas. Es neesmu nekāds bagātnieks, tāpēc arī uzdāvināju aukliņas, kuras LV maksā apmēram 10 EUR. Par cik zināju, ka kungi ir spiningotāji, tad izvēlējos aukliņas kuras ir 0,18 mm diametrā, bet uz spolītes rakstīts, ka tās celtspēja ir gandrīz 10 kg.

Foto no mana arhīva

Savā starpā draugi nekad nav tikušies, bet atbildes no viņiem atnāca apmēram vienādas.

Šīs ir tā saucamās četrdzīslu , ir gandrīz ideāli apaļas formas, kurai piemīt liela celtspēja. Pēc kungu domām, aukliņas celtspēja ir lielāka, vismaz 12 – 14 kg. Ideāli noder velcējot ar vobleriem, kuru spēle ir 3 – 4 metru dziļumā. Auklas ir gandrīz ideālas, tām ir liela nodilumizturība, pēc divu mēnešu intensīvas lietošanas aukliņas diametrs gandrīz neizmainījās. Ir vairākas “krutās” auklas, kuras pēc intensīvas lietošanas auklas diametrs samazinās, pie tam strauji. Vēl draugi pieminēja zemo  cenu. Kā trūkumu minēja, ka pēc divām spiningošanas dienām aukla no tumši pelēkas kļūst par gaiši pelēku, bet pēc mēneša tās kļuva smilškrāsā. Tas nav reklāmas vai pasūtījuma raksts. Draugu vārdus un bildes pēc viņu lūguma neminēju un nepublicēju.

Jociņi...

Piepeld sams pie grunduļa un domīgs saka:

-   Klausies, grunduli ... kā tev šķiet, mums lielajām zivīm ir jāēd mazās? Piekrīti?

-   Protams, piekrītu. Tikai kur mēs viņas atradīsim?

 * * * * *

Tiesnesis:

-          Es tomēr nesaprotu, kā jūs, spiningojot ar vizuli, varējāt pārplēst kolēģim ausi?

Makšķernieks:

-       Ļoti vienkārši. Ja vēlaties, varu jums parādīt.

Latvijas makšķernieki nav bez grēka

           Es bieži vien brīnos par makšķernieku goda prātu, kad viņi var paņemt asarīti vai raudiņu, ko “iespējams ielikt sērkociņu kastītē”. Ar vienu šādu vīru iepazinos daudzus gadus atpakaļ pie Babītes ezera kanāliem. Viņš ņēma katru asaciņu, ko varēja izvilkt no ūdens. Uz manu jautājumu kāpēc viņš tā dara, lai taču paaugās, Šis vīrs atbildēja, bet noteikumi ņemt šīs zivtiņas neaizliedz, bet man ir kaķis mājās. Ko šeit var piebilst, bet no šīm mazajām zivtiņām nekādi zivju cepeši neiznāk, arī pieminētais kaķis, šo lomu notiesās dažās minūtēs. Ir jau vēl “makšķernieki” – dārznieki, kas ar mazajām noķertajām zivtiņām apmēslo savus mazdārziņus.

         Latvijas iekšzemes ūdeņi kļūst tukšāki ar katru dienu. Vēl jau neesmu pieminējis pārmērīgo tīklu likšanu un citas iespējas ūdeņus padarīt tukšus, nevienam nevajadzīgus. 

      Manuprāt, ļoti interesanti šie nosacījumi un noteikumi ir pieņemti ASV, valstī ar bagātām tradīcijām un makšķerēšanas iespējām, valstī kur miljoniem iedzīvotāju katru gadu savam vaļaspriekam (makšķerēšanai) atvēl lielāko daļu sava brīvā laika un arī līdzekļu.

Foto no lovitut.ru

Visa saldūdens un daļēji arī jūras makšķerēšana ir detalizēta regulēta ar stingriem noteikumiem un virkni ierobežojumiem. To neievērošana, nezināšana vai kāda citāda ignorēšana var sabojāt pat vislabākos iespaidus par copi.

         Viens no pamat ierobežojumiem ir par zivju izmēriem, kas darbojās daudzās ūdenskrātuvēs un ir attiecināms uz daudziem zivju veidiem. Kopējais saldūdens zivs garums mērās no zivs purngala līdz astes spuras pamatnei, pie tam augšējām un apakšējām astes spurām jābūt sakļautām. Pie tam minimālie izmēri tiek aprēķināti, lai zivs vismaz vienu reizi varētu piedalīties nārstā un nonārstot. Ja tiek noķerts mazāks eksemplārs, tad nekavējoties tas saudzīgi jānoņem no āķa un jāatbrīvo. Diemžēl starp mūsu makšķerniekiem ir cilvēki, kas noķēruši mazāka izmēra zivtiņu, kā tas ir pieminēts noteikumos, nevis atlaiž, bet gan noslēpj no citu makšķernieku un inspektoru acīm.

Amerikā pat ir zivju sugas, kurām noteikumos ir pieminēti divi izmēri. Nedrīkst paņemt mazāku par noteikumos minēto minimālo izmēru, kā arī lielāku par noteikumos pieminēto maksimālo izmēru. Šīs zivis obligāti ir jāatlaiž. Tātad tiek padomāts par vērtīgajiem vaisliniekiem. Lūk, šādi amerikāņi saudzē zivju populāciju no izmiršanas un citādas zivju izskaušanas.

          Pastāv dažādi bukleti un citi masu informācijas līdzekļi, kurā ir pārskatīti un uzskaitīti izmēri un skaits, ko makšķernieks drīkst paturēt. Tā piemēram, Teksasas štatā ir ezeri, kur nedrīkst paturēt lielmutes asarus, kuru izmēri ir no 14 – 21 collas garumā. Bukleta beigās ir aicinājums, kurš skan šādi: Palīdziet saglabāt šajā ezerā lielmutes asarus. Uzmanīgi noņemiet noķerto zivi no āķa un atlaidiet to.

        Pareizs aicinājums, arī pie mums Latvijas ūdeņos vajadzētu ieviest kaut ko līdzīgu, jo starp mums ir makšķernieki, kas spēj paņemt līdaciņas, līnīšus un citas zivtiņas, kuras obligāti vajadzētu saudzīgi noņemt no āķa un atlaist.

Īsziņa par ķīsi...

Foto no fion.ru

Ķīsi no āķa jānoņem uzmanīgi, jo tas ar saviem asajiem dzeloņiem pie spurām diezgan sāpīgi savaino pirkstus. Lai vieglāk izņemtu āķi, viegli piespiediet tam žaunu vākus.

Šis un tas par Babītes ezeru...

Ielokā, kur Rīgas jūras līcis visdziļāk iespiedies Latvijas teritorijā un kur to bijīgi aptek Lielupe, tās labajā sānā, starp divām kāpu joslām, omulīgi iekārtojies Babītes ezers, kura nosaukums ir pavisam sens. Kā vēsta sena teika, tad tajā vietā kādreiz bijušas ganības, kur ņipra ganu meiča Babīte ganījusi lopus. Kādu dienu meiča ieraudzījusi, ka tuvojas melns mākonis. Ganīte nu ar skaļu dziedāšanu mēģinājusi mākoni aizbaidīt, taču mākonis krākdams nogāzies zemē un pārvēries par ezeru. Ūdens pārklājis šo vietu un ne ganes, ne lopu… Tikai ļaudis iesaukuši to par Babītes ezeru.

Babītes ezers ir patiesi populāra un iecienīta makšķerēšanas vieta vairākām Latvijas makšķernieku paaudzēm. Te risinājušās daudzas dažāda mēroga sacensības, piedzīvoti jautri un ne tik jautri notikumi. 

Kartes fragments no Jāņa sētas

Ezera platība ir 2556 h, tā garums ir 14 km, lielākais platums 2,7 km, lielākais dziļums 1,7 m. Ezera gultne ir pārklāta ar 4 – 5 m biezu dūņu kārtu. Lai gan ezera vidējais dziļums ir 1 m, tajā ir vairākas dziļākas vietas – dziļuma zari jeb zivju ceļi, karsti ir zemi, lēzeni un aizauguši.

 Babītes ezers ir 7 lielākais ezers Latvijā. Ezerā ir noteikts ornitoloģiskais liegums, jo Babītes ezerā un tā piekrastes pļavās ligzdo ap 60 putnu sugu. Daudzas no tām ir ierakstītas pasaules sarkanajā grāmatā.

Ezers ir caurtekošs, bet aizaugošs. Domājams, ka ezera pārmaiņām par iemeslu ir gultnes kārta, ko pavasara pali līdz ar ledu atrauj, paceļ un pēc tam izsviež apkārtējās pļavās vai aiznes projām, līdz ar to ezerā veidojas jaunas bedres un sēkļi. Ūdens līmeņa izmaiņas ezerā galvenokārt nosaka ūdens līmeņa svārstības Rīgas jūras līcī, kad valdošie ziemeļu vēji līča ūdeni sadzen Lielupē un tālāk Babītē. Līdzīgi Liepājas un Engures ezeriem Babītes ezers atdalījies no jūras ar šaurām smilšu kāpām. Ziemeļu krastā ar priedēm apaugušas kāpas šķir ezeru no Lielupes, dienvidos kāpu grēda – no Tīreļpurva.

Babītes ezerā ietek divas straujas pietekas – Neriņa un Dzilnupīte, kurām ūdens vispārējā cirkulācijā ezerā ir visai maza nozīme. Plašo, zemo pļavu vietās abu upīšu lejtecē vēl nesenā pagātnē viļņojies ezers. Ezera rietumu galā atrodas Gātupe – nozīmīgs savienojums ar Lielupi.

Lai regulētu palu ūdeņus pie Spuņupes ciema 19 gs. izraka grāvi, kas savienoja Babītes ezeru ar Lielupi. Turklāt šie palu ūdeņi drīz vien nelielo grāvi izveidoja par Spuņņupi. 1988.gadā ezera austrumu galā izraka Varkaļu kanālu un Spuņņupi aizbēra, padarot ezeru caurtekošu. Pēc kanāla izrakšanas vairakkārt palielinājusies ūdens apmaiņa un samazinājusies ezera aizaugšana.

 Virzienā no Gātes un Spuņupes uz austrumiem ezers kļūst arvien seklāks. To ietekmē rietumu un ziemeļrietumu vēji, kas no Lielupes, īpaši pavasaros, uzpludina ezeru un sadzen uz austrumu galu ūdensaugus un to paliekas. Nogulsnējoties tie pamazām veido seklāku pamatu nākamajām ūdensaugu paaudzēm.

Ezerā ir divas klajas vietas: tā saucamais “Baznīcas placis” iepretim salas vecajai baznīcai un “Meldru placis” – iepretim bijušajām dzirnavām. Pārējā ezera daļā klajas ir tikai šauras joslas starp niedru un pārējo augu varenajām audzēm.

Babītes ezeru labi pazīst makšķernieku saime, jo tajā ir liela zivju bagātība. Jānorāda, ka zivis – līdakas, asari, raudas, brekši ezerā uzturas un galvenokārt barojas tikai vasarā, bet rudenī tās pa zivju ceļiem migrē atpakaļ uz Lielupi. Tad ezerā paliek līņi, karūsas, ruduļi, stipri vien mazāk ir raudas, asari un līdakas. Toties pavasaros makšķernieki Babītes ezerā velk bagātīgus, sevišķi līdaku lomus. Pavasaros no Lielupes zivis sanāk ezerā, jo tā zālainais, seklais baseins piemērots daudzu sugu nārstam. Rudeņos ezers aizsalst agrāk nekā Lielupe un citi lielie ezeri Rīgas apkārtnē. Sekluma dēļ ziemā daudzās vietās tas aizsalst līdz pat gultnei. Kad ledus pārklāj ezeru, zivis masveidā iziet pa Gāti un Varkaļu kanālu Lielupē. Ik gadus Babītes ezerā novērojama zivju slāpšana.

Lielāko dziļumu vietas koncentrētas ezera rietumu galā, ko arī visvairāk iecienījuši spiningotāji. Labas spiningošanas vietas ir ar līčiem bagātajā dienvidu piekrastē. Līdakas līdz pirmajām salnām var sekmīgi spiningot gandrīz visā ezera platībā. Prāvākie eksemplāri sastopami ezera dziļākajā daļā rietumos. Spiningošanas rezultātus lielā mērā nosaka ūdens līmenis un tā svārstības.

Asari pārvietojoties uz Lielupi, lielos baros pulcējas ezera dziļākajās vietās. Rāmā laikā, it īpaši rītos un vakaros, tie ūdens virspusē medī zivju mazuļus. Tomēr ne katru vasaru asari ir novērojami ezerā un labi ņem ēsmu. Ezerā ir daudz karūsu, tās šeit arī pārziemo. Ļoti daudz ezerā ir ruduļu. Rāmās un saulainās dienās tie lielos baros uzturas virsējos ūdens slāņos  un labi ņem makšķeres ēsmu.

Makšķernieku un mednieku vajadzībām ezerā ir ierīkotas vairākas laivu bāzes.

Nu jau kādu laiku atkal rakstu, tiesa gan svešvalodā un publicēts tiek Ukrainā iznākošajā akvārija žurnālā “World fauna”. Ukraiņu kolēģu attieksme ir profesionālāka, jo žurnāls ir paredzēts tikai par un ar akvārijiem. Ukraiņi saka, ka es rakstot labāk kā viņi paši, patīkami, a ko… Rakstu bez pseidonīmiem, tātad ar savu īsto vārdu un uzvārdu. Uz nekādu dižo honorāru jau neceru. Vēlos, lai manus rakstus ieraudzītu kāds Krievijā iznākošs izdevums vai portāls.