Šis un tas par līņu dzīvi (2. turpinājums)

Pirmajās dienās mazās zivtiņas pārtiek no zooplanktona, bet drīz vien ar šo barību tām nepietiek un viņas jau meklē sīkos vēžveidīgos, kas atrodami grunts tuvumā.

Pārziemojušas zivis, otrajā gadā tās pārtiek jau no trīsuļodu kāpuriem, gliemjiem un dažādiem citiem tārpiem. Liela nozīme līņu barībā ir arī jaunajiem ūdensaugu asniem. 

Līņi sevi nodod.

Pie nepazīstamas ūdenskrātuves atrast līņus ir gandrīz vai neiespējami. Iedomājieties, ka atrodieties pie caurtekoša ezera, ūdens ir jau sasilis, arī ūdensaugi ir manāmi, šo nelielo ezeriņu vēl nav skāruši malu makšķernieki ar saviem licenzētajiem un nelicenzētajiem tīkliem un murdiem. Ticiet man šādi ezeri Latvijā vēl ir. Nav daudz, bet ir. Pēc kā orientēties, kur meklēt šīs cēlās zivis – līņus.

Foto Normunds Lagzdiņš

Tuvējie ūdensaugi ietrīcas, bet tur kāpurus no augu stiebriem var nolasīt gan karūsas, gan raudas, gan arī brekši. Arī no ūdens līņi izlec, tādējādi sevi nododot, ļoti retos gadījumos. Kādā zinātniskā grāmatā lasīju, ka līņi izlecot tikai krasa atmosfēras spiediena rezultātā. Vienīgā pazīme, kas liecina, ka līņi vai karūsas ir tepat tuvumā ir gaisa burbulīši, ko tie izdod rakņājoties pa gultni. Ūdens virspusē ir redzami nelielu gaisa burbulīšu ķēdīte. Bieži vien šī “ķēdīte” pārvietojas, dažkārt ilgāku laiku tie ir novērojami vienā vietā. Protams, ka burbulīši ir manāmi, ja laukā ir bezvējš vai pūš lēns vējiņš. Pārbaudīt to, kas laiž burbulīšus var viegli. Vajadzīgs mazliet sāņus no burbulīšiem iemest iebarojamo ēsmu. Ja tās ir karūsas, tad tās nekautrīgi dosies nobaudīt to. Līņi, nekad nedosies sāņus no savas takas.

Turpinājums sekos

Šis un tas par līņu dzīvi (1 turpinājums)

Kad ūdens ir sasilis līdz 15 – 17 grādiem, sākas līņu galvenais dzīves posms nārsts. Šīs zivis ir izteiktas siltummīles, tādēļ tās aktivizējas, kad saulīte sāk sildīt ūdeni un sajūtama pavasara tuvošanās, tādēļ tās nārsto vēlāk par citām karpu dzimtas zivīm.

Foto Normunds Lagzdiņš

Nārsta process ir “izstiepts”, daudzējādā ziņā tas ir atkarīgs no laika apstākļiem. Visbiežāk līņu nārsts ir novērojams no maija beigām, dažkārt tas var sākties arī jūnija sākumā un ilgt līdz pat jūlija, vai pat augusta mēnesim. Interesanti, ka ikri tiek iznērsti nelielām porcijām, to intervāls var būt 12 – 15 dienas. Protams, mēdz būt arī izņēmumi, ja pēkšņi gaisa temperatūra strauji krītas, līdz ar to atdziest arī ūdens temperatūra un nārsts loģiski var ieilgt, bet tikko laika apstākļi normalizējās, tā nārsts var turpināties. 

Ir dzirdēti gadījumi, ka mātītes nārsto pat augusta mēnesī. Ir vēl kāds interesants fakts, kas ir saistīts ar līņu nārstu. Ir ziņas, ka dažās valstīs, kur stipri ir savairojušās zilaļģes un ūdenskrātuvē ir skābekļa deficīts, nārsts vispār var nenotikt. Iemesls ir ļoti vienkāršs, iznērstie ikriņi var aiziet bojā skābekļa trūkuma dēļ. Varbūt tāpēc ikru attīstība noris ļoti ātri, ja ūdens temperatūra ir sasniegusi apmēram +18 °C, kāpuri izšķiļas jau pēc trim diennaktīm. Kā uzskata zinātnieki, tad krasas temperatūras maiņas un skābekļa trūkuma dēļ līņu ikri un kāpuri var aiziet bojā.

Vidēji līņi dzimumgatavību var sasniegt 3 – 4 dzīves gadā, kad to garums ir apmēram 20 cm, interesanti, ka dažās aizjūras valstīs notiek mazo līnīšu nārsts. Šie līņi ir sasnieguši tikai 5 – 7 cm.

Foto Normunds Lagzdiņš

Ikriņi līnim ir zaļā krāsā, ļoti maziņi, to diametrs ir tikai 1mm. Ikriņi ir pielipuši pie ūdensaugu stiebrājiem. Nārsts, salīdzinot ar citām zivīm (brekšiem, raudām) norit ļoti klusu. Atkarībā no mātītes izmēriem, tā nārsta laikā iznērš 200 000 – 400 000 ikriņu. Nārsts pārsvarā noris rīta stundās, lai gan ir visai pretrunīgas ziņas, ka dažkārt nārsts noris tieši pa dienas vidu.

Lai kā arī nebūtu, bet līņi nārsto 30 – 50 cm dziļās vietās, kur ir daudz ūdensaugu. Mātītei ložņājot pa ūdensaugu biezokņiem seko divi tēviņi. Interesanti, ka viens no tēviņiem vēlas “atšūties” no konkurenta. Mātīte asi pagriežas un peld jau pretējā virzienā, sinhroni ar viņu pagriežas arī tēviņi. Tepat jau ir manāma cita trijotne, kas arī meklē vietu nārstošanai. Līņi nekad nenārsto krasta tuvumā, bet gan pēc iespējas tālāk no krasta. Atradusi piemērotu vietu mātīte iznērš ikriņus, bet tēviņi ātri apaugļo tos. Nārsts ilgst apmēram 20 – 25 stundas un zivis pazūd katra savā virzienā.

Loģiski, ka nārsta laikā zivis par barību neizrāda nekādu interesi.

Izšķīlušies kāpuri pielīp pie ūdensaugu stiebriem un šādā stāvoklī atrodas 2 – 3 dienas. Tad jau pa ūdenskrātuvi peld sīkas, mazas zeltītas zivtiņas, kurām pie astes pamatnes ir melns punktiņš.

Šis un tas par līņu dzīvi (sākums)

Līnis ir karpu dzimtas zivs, un sastopamas šīs cēlās zivis ir aizaugušos meža ezeriņos, dīķos, kā arī ezeros ar dūņainu gultni, tāpat tos var meklēt arī upēs, kur nav straumes vai tā ir minimāla.

Līni var uzskatīt par lēnu un tūļīgu zivi, bet tas ir brīžos, kad šī zivs meklē barību. Ja līnis ir uzķēries uz āķa, tad viņš izrāda visu spēku, un par lēnīgumu ir aizmirsis, tādā veidā kļūdams par patiesi cienīgu pretinieku.

Foto Normunds Lagzdiņš

Līni ir ļoti viegli atšķirt no citām zivīm vispirms jau krāsas ziņā, - mugura tam ir tumši brūna, sāni ar zaļganzeltainu nokrāsu, vēders nedaudz gaišāks par sāniem. Mute līnim ir maza, uz augšlūpas kaktiņiem divi taustekļi (ūsas), acis nelielas, sārtas, ķermenis ļoti gļotains.

7 – 10 dienas pirms nārsta līņi pārtrauc uzņemt barību un atsāks baroties tikai tad, kad būs jau nonārstojuši, parasti jūnijā. Līdz ar ūdens sasilšanu līņi ar katru dienu barojās intensīvāk. Cope parasti sākās līdz ar saullēktu un ilgst aptuveni līdz pulksten vienpadsmitiem, siltos laika apstākļos pie līņu loma iespējams tikt līdz pat saulrietam.

Vasaras vidū, jūlija otrajā pusē, kad ūdens temperatūra ir ap +25 °C to aktivitātes samazinās, līdz līņi makšķernieku lomos ir ļoti reti, lai gan gaidīti. Šajā laika posmā tie zaudē jebkādu interesi par iebarojamo ēsmu. Tuvojoties rudenim, kad ūdens temperatūra krītas, tie atkal kļūst aktīvāki, jāgatavojas ziemas periodam, jāuzkrāj tauki. Līņi atkal aktīvi ir līdz septembra vidum, lai gan dažkārt ir dzirdamas ziņas, ka līņi ir noķerti oktobrī un pat novembrī.    

Turpinājums sekos

Vai ir iespēja, ka Latvijā parādīsies jauni zivju veidi?

Nedēļu atpakaļ mēs ar kādu kungu diskutējām par mums nezināmām zivīm. Pēc mūsu diskusijas mēs nonācām pie šāda slēdziena.

Šādu iespēju izslēgt nedrīkst, pirmkārt ūdenskrātuvju fauna papildinās no tām zivīm, kas šeit veiksmīgi var aklimatizēties. 

foto no copeslietas.lv

Jaunas zivis iespējams atnes pārceļotāji putni, kā arī kuģi, kuri var uz atnest gan zivis, gan arī kādu zivju ikrus, tas vai tie aklimatizēsies ir cits jautājums, jo mums tomēr ir vēss klimats un ne visi tropiskās zivis var dzīvot šādos apstākļos. Pirms vairākiem gadiem par rotaniem mēs lasījām tikai laikrakstos un bija atrodamas ziņas internetā, tagad pie šādām zivīm iespējams tikt Latgales ūdenskrātuvēs, iespējams arī citās novada ūdenskrātuvēs.

Leander dzimtas īpatņi

Leander modestus brīvā dabā Bidžana upē un pie Hanki salas (Tālajos austrumos). Mātītes sasniedz 3 – 4 cm garumu tēviņi par centimetru – pusotru garāki. Pēc savās uzbūves un uzvedības ļoti līdzinās mūsu upes vēzim. Ūsas šīm garnelēm ir pusotras – divas reizes garākas par ķermeni, bet spīles ir mazas. Garneļu priekšējā daļa atgādina knābi, kuras apakšējā daļa ir nedaudz izliekta uz āru. Parasti šīs garneles knābi rotā viens zobs. Ķermenis ir gandrīz caurspīdīgs, tāpēc to krāsa atkarīga pēc apēstās barības un grunts krāsas. Bet tā garneles neizceļas ar košu krāsojumu, tās pelēcīgi brūnganas.

Foto no  http://house-aquarium.ru

Akvārijos šīs garneles izpilda sanitāru lomu, ar spīļu palīdzību spējīgas no grunts izvilt noslēpušos kāpuru. Pieaugušās garneles ātri vien spējīgas likvidēt nobeigušos zivis vai bojāto ūdensauga lapu. Leander dzimtas īpatņi pilnībā ignorē un nepievērš nekādu uzmanību veselām zivīm, ir izturīgas pret dažādām likstām, aktīvas pat gaišajā dienas laikā, savā starpā konfliktē tikai ja ir mazs akvārijs. Iespējams turēt akvārijos ar lielākām un miermīlīgām zivīm.

Lai izvairītos no konflikta savā strapā, tad 100 litrīgā akvārijā ieteicams turēt ne vairāk 10 – 15 īpatņus, bet ja akvārijs aprīkots ar spēcīgu filtrācijas sistēmu tad šo bezmugurkaulnieku skaitu var palielināt. Garnelēm patīk, ja ūdens ir tīrs, bagāts ar skābekli, bet tā cietība nav zemāka par 10º. Šīs garneles iespējams turēt salīdzinoši zemā 15 ºC, taču vislabāk tās jūtas, ja ūdens temperatūra ir 21 – 2 4 ºC, turot tās siltākā ūdenī garneles ātri noveco. Pieredzējuši akvāristi iesaka, ja vien tas iespējams, tad ziemas periodā akvārijā turēt 18 – 20 ºC, savukārt pavasarī pacelt ūdens temperatūru par dažiem grādiem, bet maksimāli augstākā temperatūra 24 ºC  

Kā jau minēju, tad šīs garneles aktīvas ir arī naktī, tās ātri pārvietojas pa grunti barības meklējumos. Sajūtot briesmas tās piekļauj pie vēdera kāju vēdekļus un var veikt asas lēcienveidīgas kustības. Garneles var peldēt arī atmuguriski. Lai gan garneles ir miermīlīgi, bet ja nepietiek barības, tās var apēst saviem mazākajiem un vājākajiem ciltsbrāļiem, tāpēc nepieciešams padomāt arī par slēptuvēm. Garnelēm augot tās maina savas bruņas un šajā laikā ir neaizsargātas. Nereti cīņā pēc barības vai citu iemeslu dēļ garneles var zaudēt vainu vai vairākas ekstremitātes, pēc bruņu atjaunošanās šīs ekstremitātes reģenerējas jeb atjaunojas.

Labvēlīgos apstākļos arī šīs garneles vairojas. Mātīte apmēram 3 nedēļas nēsā simtiem olu, bet kad tās pārvēršas par mazuļiem, tad tās tiek pamestas likteņa varā. Mazuļus grūti izaudzēt, ja tām trūkst barības vai arī ja akvārijā ir netīrs ūdens. Pirmajās dienās jaundzimušās garneles barojas ar mikroaugiem, vēlāk tām jau jāsāk piedāvāt arī dīķu putekļi, vēlāk jau arī var piedāvāt dafnijas un ciklopus. Daudzi akvāristi, lai saglabātu šīs garneles savos akvārijos grūsno mātīti noķer un ievieto speciālā traukā, pēc izšķilšanās mātīti atkal atlaiž kopējā akvārijā. Šajā jaundzimušo inkubatorā tīrīšana jāveic pēc katras barošanas reizes, jo mazuļi netīrību pilnīgi necieš, daži autori uzskata, ka pat ideālā tīrībā labs rezultāts, ja no metiena izaug 20 garneļu.  

Macrobrachium dzimtas īpatņi.

Macrobrachium dzimtas garneles akvārijos tiek turētas visai sen. Šo garneļu galvenā atšķirība, ka tās ir garas spīles, bet ir sugas, kurām viena spīle ir ievērojami lielāka par otru, šī atšķirība galvenokārt novērojama sugas tēviņiem. Visas dzimtas īpatņi ir miermīlīgi, daži spējīgi izaugt līdz pat 15 – 20 cm, kuras izmanto pārtikā. Ir speciālas garneļu fermas, kur šis tiek speciāli audzētas gastronomiskām vēlmēm, konkrēti Macrobrachium rosenbergi.

Arī dabas mīļotājiem ir garneles, kuras ir kompaktas un interesantas arī akvāriju turētājiem. Pirmkārt jāmin Macrobrachium nipponense, kas brīvā dabā meklējama upēs Japānas austrumos. Vienādu izmēru garneles labi sadzīvo savā starpā, konflikts rodas, ja nav pietiekami barības vai arī ir izteikts slēptuvju deficīts. Tēviņi var izrādīties visai teritoriāli un bez traumām ar visām spīlēm būs tikai viens īpatnis, tas ir dominējošais tēviņš, pārējiem var būt traumas, kas radušās cīņās par teritoriju. Pēc novērotāju ziņām nākas secināt, ka šī tēviņa dominēšana nav visai ilga, jo uz šo „krēslu” tiecas un ir arī daudz citu pretendentu. Nav ieteicams turēt kopā ar citu sugu īpatņiem, sevišķi, ja tie ir mazāki tad pie jebkuras izdevības centīsies nodarīt pāri vai pat iznīcināt. Lieliski sadzīvo vienā akvārijā ar tādām zivīm kā Ancistrus dolichopterus un Apistogramma dzimtas zivīm. Neskatoties uz savu visai neparasto izskatu, visai interesanti un amizanti novērot kā Macrobrachium dzimtas garneles cenšas noķert garām peldošu zivi. Aktīvākās tās kļūst iestājoties naktij, garneles var applūkāt spuras un astes zivīm, sevišķi, ja tās zivis ar kuplām astēm un spurām. Tāpat nedrīkst tās turēt vienā traukā ar maza izmēra zivtiņām.

Dzimumgatavību sasniedz 6 mēnešu vecumā. Vairošanās iespējama tikai tad, kad garneles ir pilnībā aklimatizējušās. Mazie garnelēni piedzimst jau pilnībā noformējušies un patstāvīgi. No ikriem izšķiļas pilntiesīgas garneles, kas ir miniatūras savu vecāku kopijas, barojas mazie ar to pašu ko pieaugušās garneles. 

Mazas upes, “mazi” HES(i), bet lielas ziepes (2.daļa)

Lielu postu nodara arī bebri, biežāk žurkas.

Bebru mājas un zari, kas pūst ūdenī ievērojami izmaina ūdens bioķīmisko sastāvu, zivīm nelabvēlīgā virzienā.

Bebru paliek arvien vairāk, arī lielās zivis ir stresainas, jo bebru aktīvās darbības trokšņi, saceltās duļķes u. c. biedē zivis.

Foto no www.la.lv

Meža un arī krūmu izciršana ūdenskrātuvju un īpaši upīšu krastos rada nelabvēlīgus apstākļus zivīm – ūdens sasilst, aizaug ar ūdens augiem, upē nekrīt no zariem barība, būtiski mainās zvīņaino dzīves apstākļi.

Tomēr viskritiskākā situācija izveidojas lejpus HES(u) dambjiem.

1.      Neregulāras straujas ūdens līmeņa diennakts svārstības, īpaši nārsta laikā. Neveicina arī zivju migrāciju (iet bojā ikri, mazās zivis).

2.      Ūdens līmeņa svārstības izraisa ūdens duļķošanos, forelēm, ikriem pa labu tas nenāk.

3.      No sasilušajiem ūdenskrātuvēm, kurās ūdens “zied” nopludinot lejas reljefā, apgrūtina zivju izdzīvošanu, tās iet bojā, īpaši forelēni, lasēni u. c. zivju mazuļi.

4.      Patstāvīgas straumes trūkums un ūdens sasilšanas dēļ savairojas ūdensaugi, novērojama strauja upes aizaugšana.

5.      Straujās, neregulārās ūdenslīmeņa izmaiņas, traucē    (izmaina) dabīgo upes attīrīšanos, zivis nespēj piemēroties, iet bojā.

6.      Ievērojami (par vairākiem grādiem) mainās ūdens temperatūra, forelēm – neiespējami izdzīvot. Arī temperatūra ceļoties ūdens līmenim, strauji mainās (temperatūras šoks).

    Siltajā ūdenī, ūdenskrātuvē attīstās dažādas zivju slimības, kuras nonāk lejas reljefā un straumei apstājoties aktīvi uzbrūk zivīm, kurām trūkst skāpekļa un kuras ir mazkustīgas. Zivis iet bojā.

7.      Seklajā, lēnajā ūdenī zivju mazuļi, kuri nav ar lielo straumi izmesti sēkļos vai ūdenim krītot palikuši bedrītēs (peļķēs) uzbrūk zivju gārņi, stārķi u. c. “ēdāji”. Straumes kur paslēpties nav.

8.      Seklajā ūdenī (HES nestrādā) samazinās zivju paslēptuvju skaits, dzīves telpas samazinās, konkurence starp foreli, līdaku u. c. zvīņainajām, arī auguma nesamērība rada problēmas.

Neesmu biologs vai citādu zinātņu vīrs, tikai makšķernieks ar 40 gadu stāžu, kuram ir gadījies šo to redzēt un secināt.

Lai kaut ko darītu, ir jāizplāno, jākoriģē plāni ievērojot izmaiņas un tikai, tad jāsāk “vienlaidus elektifikācija”.

Es vēl nepieminēju “maliķu” darbības gan ūdenskrātuvē, gan seklajā lejas reljefa ūdenī. Katru paceri var apstrādāt ar elektrību.

Arī paši HESa darbinieki nav bez grēka. Murdiņi, ķeseles u. c. malu zvejniecības rīki ir atrasti šajās vietās.

Protams Dabas Mātei ir daudz spēka un iespēju šīs rētas aizaudzēt, bet vai mēs neradam iespēju paātrināt dabas bojā eju un līdz ar to arī cilvēku, kā sugas bojā eju...

P. S. Nepieminēju nepieciešamību skolās citādi pasniegt dabas mācību, bioloģiju, bet tas ir cits stāsts...

Mazas upes, “mazi” HES(i), bet lielas ziepes (1.daļa)

           Problēma: nesakārtota likumdošana par dabu un katra ūdens TEC lietotāju pienākumiem un īpaši privātīpašnieku tiesisko atbildību, jo mazo upju pareizā izmantošanā, ieinteresēta ir arī valsts, kā zivju resursu īpašniece, īpaši lašveidīgo dabīgā nārsta vietu un migrāciju aizsardzībā.

Civillikuma trešajā daļā 1123 punktā “ciešami” rakstīts ... kad zivis nārsto, viņu cauriešanai katrā ūdensspēka izmantošanas ietaisē jāatstāj atvērtas slūžas vai jāierīko zivju ceļi.

Cik man ir informācijas zivju ceļi ir uzbūvēti Aiviekstes HES un Kārļu HES, bet zivju migrācija šeit nav izdevies novērot.

foto no http://www.dabasretumi.lv

Par visos rakstos pieminētajām darba vietām un nodokļiem, kuri paliek vietējās pašvaldībās, man grūti spriest, bet ...

Vecogres HES visu gadu apkalpo viens (1) cilvēks, ja ir problēmas ar elektro ietaisēm brauc speciālisti no nevietējām firmām, ja ir problēmas ar hidroietaisēm (arī dambi) atkal brauc nevietējās firmas strādnieki.

Ja ir sakopta vide, tad jau ir jauki, jo atpūtnieki un arī makšķernieki atstāj zināmas summas gan vietējā veikalā, kā arī par laivu un citiem maksas pakalpojumiem, arī kāds vietējais tiek pie darba vietas.

Tomēr kopējā (globālā) aina ir stipri bēdīgāka nekā sākumā likās – biotops ir izmainīts un zivtiņām ir ievērojamas problēmas.

Tā piemēram 1999 gada pavasarī Braslas HES darbības rezultātā, nēģi uz nārstu nenāca Braslas upē: nebija ūdens.   

Mazā Juglā, lejpus Dobelnieku HES dambja 2000 gada pavasarī nēģi mēģināja ielīst HES(ā), jo ūdens no hidrostacijas līdz dambim (pa upi aptuveni 2 km), atkal nebija ūdens.

Iepriekšējos gados Mazā Juglā bija sastopamas foreles, kāda līdaciņa, ir informācija par noķertiem taimiņiem 1998, 1999 gadā.

Vecogres HESa darbības rezultātā ir apdraudēta Ogres foreļu populācija. Pēdējos gados intensīvās elektro zvejas dēļ, kas tāpat bija ļoti niecīga.

Pirmos, apmēram piecos gados ūdenskrātuvēs zivju skaits un sugas palielinās, bet ja netiek veikta ūdenskrātuves mehāniskā tīrīšana, sanesu dēļ pasliktinās zivju dzīves apstākļi (arī ziemošanas) un zivju sugas un to bari skaitliski samazinās, foreles gandrīz izzūd, jo spēj izdzīvot tikai lielās, bet sīkās apēd līdakas, kurām forelēni ir delikatese.