Pasmaidiet

Divu makšķernieku saruna:

-          Man šodien norāvās karpa, tā ap divi kilogrami.

-          Labi, ka paspēji nosvērt.

* * * * *

-          Kaimiņ, kaut paskatījies būtu, kādu zivi es noķēru.

-          Zinu, tava sieva stāstīja, ka jūs trīs dienas esat ēduši saldētu mencu. 

 * * * * *

Zināt kāda atšķirība starp mednieku un makšēkrnieku? Mednieks, kad stāsta savus piedzīvojumus saka, netrāpīju mazam zaķītim, bet makškernieks stāsta norāvās ļoti liela līdaka...

Zivis – Siāmas dvīņi

Kopā saauguši jeb Siāmas dvīņi mēdz būt ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki, tostarp zivis. Siāmas dvīņi rodas embrija attīstības rezultātā, kad sūnas atdalās nepilnīgi. Kopā saaug.
Savvaļā šādus dzīvniekus atrast praktiski neiespējami, jo tie kļūst par barību citiem dzīvniekiem.

Ledus zivis

TV kādā no raidījumiem redzēju sižetu par pangasiju. Tur tika pausts, ka zivs dzīvo netīros ūdeņos, aug ātri u.t.t. nolēmu pameklēt pretstatu, zivi, kas dzīvo tīros ūdeņos, kas aug lēni un ir reti sastopama. 

Un tā iepazīstieties: "ledus zivs (champsocephalus gunnari)".

Foto no www.rybhand.com.pl

Vēl viņa tiek dēvēta kā baltasiņu līdaka. Manuprāt, interesants šķiet fakts, ka šīs zivs ķermenī netek asinis sarkanā krāsā, tās ir bezkrāsainas, tajā nav hemoglobīna un eritrocītu. Antarktīdas aukstie ūdeņi ir viņas dzimtās mājās, tās parasti mīt dziļumos līdz 700 metriem un tur jūtas lieliski, šajās vietās ūdens temperatūra ir 1 – 2 C, bet tas nebūt neiespaido ledus zivs pašsajūtu. Zinātnieki atklājuši, ka pie zemām temperatūrām asinis kļūst biezākas, bet par cik šīm zivīm nav hemoglobīna, tad viņiem šī problēma atkrīt. Citiem vārdiem sakot, ledus zivis pieradusi dzīvot šādā vidē. Tikai liela sirds minūtē padara vēl vairākus sitienus nekā citas zivis. Tas veicina ātru asins cirkulāciju. Zivs skābekli saņem no ūdens, caur ādu.

Zivs garums ir 35 – 60 cm, svars 300 g – 1,4 kg, galva augsta, ar garu purnu un lielu, zobainu muti, spuras nelielas, pelēkas. Muguras spura ar 7 – 10 stariem, pirmais ass. Zivtiņas ķermeņa krāsa necila, pelēka ar tumšām šķērssvītrām, zvīņu nav. Ledus zivis ir plēsoņas, kas barojas ar dažādiem jūras iemītniekiem, kas dzīvojas pa grunti, tāpat viņa uzturā ir krills, nelieli astoņkāji un zivtiņas, dzimumgatavību sasniedz divu gadu vecumu. Nārsts noris rudeņos, mātīte iznērš 1500 – 30000 ikriņu, mazuļi barojas ar planktonu un aug ļoti lēni.

Ledus zivs ir vērtīga rūpnieciska zivs, kurai piemīt maigi garšīga, saldena gaļa. Interesanti, ka zivij ir maz asaku un mīksta centrālā asaka. Ideālā garša izskaidrojama, ar to, ka tā dzīvo ekoloģiski tīros ūdeņos, tiesa ne visiem šī zivs ir pieejama, jo iegūst viņu pavisam maz, bet cena ir ļoti augsta. Dzīvo 8 – 13 gadus.

Pamodušās ir vēdzeles (2. daļa)

(nobeigums)

Dzimumgatavību vēdzeles sasniedz trešajā dzīves gadā. Interesanti, ka nārsto tikai tās vēdzeles, kas sasniegušas zināmus izmērus, ezera vēdzeles nārsto tikai tad, kad sasniegušas 35 cm garumu un 1,2 kg svaru, savukārt upju vēdzeles nārsto jau kad sasniegušas 18 cm garumu.

Foto no http://www.hlasek.com

Nārsts parasti notiek decembra beigās un ilgst līdz pat februārim, viss atkarīgs no laika apstākļiem, jo vēsāks laiks, jo nārsts noris ātrāk un vētraināk. Mātīte iznērš dzeltenus ikriņus 1 – 3 metru dziļumā, uz akmeņainas gultnes. Izšķīlušies mazuļi bezspēcīgi guļ nārsta vietā, kur viegli ir ieraugāmi, tāpēc kļūst par vieglu ēsmu citām zivīm. Droši vien zemledus makšķernieki ir ievērojuši, ka janvāris un februāris nav paši veiksmīgākie mēneši makšķerēšanai caurtekošos ezeros un upēs, kur mīt vēdzeles. Viens no izskaidrojumiem ir tas, ka daudzas zivis pārtiek no vēdzeļu ikriem. Par šo delikatesi pastiprinātu interesi izraisa ķīši, raudas, asari, breksēni un citas zivis. Vēdzeles ir ļoti auglīgas, ikru skaits var būt pat 200 tūkstoši un vairāk, ļoti daudz kas ir atkarīgs no to izmēriem. Bet makšķerniekam uzreiz radīsies jautājums, ja jau vēdzeles ir tik auglīgas, tad kāpēc to ir tik reti var noķert? Ikru inkubācijas periods ir 28 dienas, ja ūdens temperatūra ir 2 – 5 grādi.

Piemērotākais laiks vēdzeļu makšķerēšanai, ja ir spēcīgs vējš, lietus un visādi citādi draņķīgs laiks. Šādos laika apstākļos vēdzeles lieliski jūtas un ir ļoti aktīvas.

Makšķernieku literatūrā visbiežāk tiek pieminēta vēdzeļu ķeršana ar gruntsmakšķeri. Var izmantot dažāda tipa un garuma gruntenes.

Foto no http://www.hlasek.com

Spolei lielas nozīmes nav, bet tai jābūt ar pareizi noregulētu bremzi. Vēdzeļu makšķerēšanai vienmēr iegādājos jaunu 0, 30 mm biezu makšķerauklu ar tievu metāla pavadiņu, jo vēdzelēm domāto ēsmu dažkārt paķer arī līdakas. Jāielāgo, ka pie pavadiņas piestiprinātajam āķim ir jābūt kustīgam. Ieteicamais āķa izmērs ir 2; 1; vai 1/0. Āķu numerācija ir minēta pēc starptautiskajiem izmēriem.

Barības ziņā vēdzeles nav izvēlīgas tās labprāt vēlās nobaudīt gan ēsmas zivtiņu vai to gaļas sloksnīti, gan arī labprāt nobaudīs kādu naktstārpu.

Mājās visu kārtīgi pārbaudiet un sagatavojiet, silti saģērbieties un dodaties vēdzeļu “medībās”.

PO4 jeb fosfāti akvārijā

Kādu brīdi atpakaļ, kādā akvāristu mājas lapas forumā radās diskusija, par  fosfātiem jeb PO4, vai mainās to koncentrācija, ja testējamais ūdens nekustīgs stāv vairākas stundas vai pat dienas. Tāpēc nolēmu parakņāties šajā “lauciņā” dziļāk. Un tā, kas tad ir fosfāti un no kā tie rodas.

Foto no www.aqua-rebell.com

Fosfāti ir fosfora sāļu savienojums, fosfāti var būt organiski un neorganiski. Dažādā daudzumā tie ir jebkurā akvārijā. Fosfāti akvārijā rodas no: pārlieku biežas barošanas ar pārslveidīgām barībām; akvārijā ir liels daudzums vielas, kuras izdala zivis, bet augi to nespēj patērēt vai patērē ļoti minimālā daudzumā; grunts netiek sifonēta; beigtās zivtiņas netiek izņemtas no akvārija un tajā sadalās; netiek izņemtas atmirušās augu lapas; pH samazināšana ar fosforskābes palīdzību; dažreiz arī krāna ūdens satur daudz fosfātus.

Fosfāti, pat lielos daudzumos zivīm nav toksiski, taču tie var veicināt ātru aļģu rašanos, kas agri vai vēlu, bet iespaidos augu attīstību. Akvārijos, kuros ir daudz augu parasti problēmas ar fosfātiem nav novērojamas, augi lieliski tos patērē. Parasti – organiskos fosfātus augi patērē pēc to mineralizācijas, tāpēc ieteicams testēt ūdeni, pat ja akvārijā ir daudz augu. Akvārijā nedrīkst būt arī “0” fosfātu, jo jau pēc dažām dienām ūdenī aug fosfātu līmenis, pievienojot nitrātus, tie atkal nokrīt uz “0”. Ir dzirdēts, ka daži akvāristi izmanto ogli. Tā neiznīcina nitrātus un fosfātus, kas ir lieliska barošanās vide aļģēm. Labākais risinājums ir ūdens maiņa, jo tādejādi mēs samazinām fosfātu koncentrāciju ūdenī.  

Cenšaties neizmantot ogli, kas ir paredzēta filtriem, kas attīra dzeramo ūdeni. Šīs ogles tiek mazgātas jeb pareizāk būtu teikt skalotas fosfātus saturošās skābēs, tiem ir zema pH, tāpēc tas padarīs ūdeni skābu un izdalīs fosfātus, kas veicinās aļģu attīstību. Esiet uzmanīgi, ja lietojiet preparātu pH mīnus, jo tas tiek izgatavot uz fosforskābes bāzes, līdz ar to rodas blakus efekts fosfātu palielināšanās akvārija ūdenī.

Pamodušās ir vēdzeles (1. daļa)

Kad ūdens un gaisa temperatūra ir sasniegusi + 15 grādus vēdzeles “iekrīt vasaras miegā”. Šajā laikā tās izvairās no saules stariem un slēpjas zem akmeņiem, siekstām, ielien dažādās zemūdens alās un pārsvarā uzturas dziļumā, kur par ēsmu interesi neizrāda.

Foto no http://www.hlasek.com

Aktīvas tās atkal kļūst līdz ar ūdens atdzišanu, kad ūdens temperatūra ir sasniegusi + 12 grādus, tās izlien no savām paslēptuvēm un meklē barību.

Agrākos gados vēdzeļu ir bijis ļoti daudz, vecākā gada gājuma makšķernieki, stāsta, ka tad kad viņi vēl bijuši puikas vēdzeles viņi ķēruši ar rokām dažādās mazās upītēs. Bet kas notiek tagad? Vēdzeles ir kļuvušas pavisam maz, jo tās izvairās no netīriem ūdeņiem. Jā, tagad laukus vairs neapstrādā ar dažādām ķīmiskām vielām, bet tagad par Latviju valda cita sērga – neprātīgā koku izciršana. Vēdzeles pamet tās ūdenskrātuves, kur ir daudz nogrimušu koku un to mizas.

Sākoties rudens vēsumam tās kļūst aktīvas un no dziļumiem pārvietojas uz seklākajām ūdenskrātuves vietām. Barību pārsvarā tās uzņem nakts laikā, it sevišķi, ja nakts ir vēsa, pat līst lietus un ir spēcīgs vējš. Vēdzelēm ļoti nepatīk kad naktī spīd mēness, mēness naktīs tās pārtrauc baroties. Vēdzeles ir arī ziņkārīgas, tās piesaista dažādas skaņas (ūdens šļaksti un pat cilvēku sarunas).

Foto no http://www.hlasek.com

Latvijā vēdzeļu aktivitātes ir novērojamas oktobra vidū, protams, ir iespējamas arī izņēmumi. No šī brīža vēdzeles piekopj klaiņojošu dzīvesveidu. Jo zemāka ūdens temperatūra, jo vēdzeles ir aktīvākas, un jo garākas kļūst naktis, jo tās ir rijīgākas.

Vēdzeļu delikatese ir ķīši un grunduļi, bet tās labprāt ķer arī citas zivis, kas šajā laikā ir kļuvušas miegainas un mazkustīgas. Pieredzējuši makšķernieki ir ievērojuši, ka ziemas laikā vēdzeles neatsakās no lielākiem ēsmas gabaliņiem, nekā tas ir pavasara sezonā.

Rudens rijīgums vēdzelēm turpinās līdz ledus uzsalšanai (izņēmumi ir naktis, kad spīd mēness). Līdz ar upju aizsalšanu vēdzeļu klaiņojumi ierobežojas, bet pēc divām nedēļām to klaiņojumi atkal atsākas.

turpinājums sekos

Pasmaidi

Upes krastā sēž makšķernieks. Stundu. Divas. Trīs. Nekas neķeras. Tad makšķernieks atceras, ka līdzi paņēmies pusstops. Viņš atver mugursomu, izņem pudeli, atkorķē, paņem glāzi un ielej. Grasās jau dzert, te ierauga, ka pludiņš slīd prom. Piecērt un izvelk mazu grundulīti. Grib to noņemt no āķa, bet zivtiņa notirinās un – plunkš! – iekrīt pilnajā glāzē. Makšķernieks izķeksē grundulīti laukā un iemet ūdenī. Bet pēc mirkļa – pludiņš nogrimst, un makšķernieks izvelk lielu asari. Un sākās neticama ķeršanās – lieli asari ķērās cits pēc cita. Pēc kādas pusstundas – spainis jau pilns. Pašā virsū lēkā pamatīgs asaris un lamājas:

- Ak tu, sasodītais grunduli! Teici, ka te dodot dzert un laižot vaļā!