Ieskaties zandartam acīs (1. daļa)

Pēdējā laikā aktivizējušies ir zandarti. Patiesi iepriecinošas ziņas ienāk no vienas vai otras ūdenskrātuves. Nolēmu nedaudz ieskatīties zandartam acīs. 

Foto no copeslietas.lv

Izmēri, svars un vecums.

Zandarts spēj sasniegt pat 130 cm garumu un 20 kg svaru (pēc ārzemju preses datiem), bet šīs ziņas tomēr ir visai apšaubāmas, jo Austrijas nacionālais rekords ir 18,37kg, Somijas rekords ir 16,5kg, Polijas lielākais zandarts esot svēris 15,6kg, bet Šveices nacionālais rekords ir tikai 10,75kg. Latvijas lielākais zandarts ir noķerts Daugavā, tas noticis ir 2011 gadā, bet rekordista svars ir 11,800 kg. Tāds ir Latvijas rekords zandartu kategorijā. Iespaidīga zivs, vai ne?

Lielie zandarti, kuri ir sasnieguši 6 kg svaru makšķerniekiem “piesakās” ļoti reti. Lomos parasti ir 45 – 70 cm gari īpatņi, kuru vidējais svars ir apmēram 3 kg. Protams, arī par šādu eksemplāru makšķerniekam ir prieks.

Zinātnieki ir secinājuši, ka zandartu mātītes savas dzīves periodā aug ātrāk nekā šīs sugas tēviņi. Visātrāk šīs cēlās zivis attīstās dzīves pirmajos divos – trīs gados. Protams, ka ne visa gada garumā zandarti aug vienmērīgi, jo iestājoties vēsam laikam to augšana noris ļoti lēni, bet iestājoties ziemai zandartu augšanā vispār nav novērojams progress. Vienā ūdenskrātuvē var dzīvot viena vecuma dažāda izmēra zivis. Viengadīgās zivis ir 10 – 25 cm garas, bet trīsgadīgie eksemplāri ir 30 – 40 cm gari. Interesanti, ka zivis, kas dzīvo dažādās ūdenstilpnēs var atšķirties pat par 10 – 20%, viengadīgo zivju garums ir 15 – 20 cm, bet septiņgadīgie eksemplāri ir 50 – 70 cm gari. Viss atkarīgs no ūdenskrātuves barības bāzes, jo vairāk barības, jo ātrāk zivis attīstās. Dzimumgatavību zandarti sasniedz dažādos dzīves gados, to pirmais nārsts var notikt gan otrajā dzīves gadā, gan arī piektajā gadā, kad to ķermeņu garums ir sasniedzis 25 – 40 cm. Interesants šķiet fakts, ka pēc dzimumgatavības sasniegšanas zandarti aug stipri vien lēnāk.

Zandartu ūdenskrātuve – Daugava.  

Labas un interesantas zandartu vietas ir Daugavas baseinā, protams, ļoti daudz kas ir atkarīgs no gultnes reljefa, jo pēdējos gados esmu dzirdējis no daudziem makšķerniekiem, ka vienas sezonas laikā upe vai ezera krasts izmainās līdz nepazīšanai, līdz ar to arī mainās ūdenskrātuves gultne.

Daudzu gadu garumā brīvdienas pavadīju kādā skaistā vietā pie mūsu likteņupes – Daugavas. Parasti izbraucu piektdienas vakaros, lai divas dienas varētu ļauties savam vaļaspriekam – makšķerēšanai. Tur tika noķertas daudzas skaistas zivis, tostarp arī zandarti.

Foto no www.pinterest.fr

Pagājušajā gadā atkal vairākas reizes mēroju tālo ceļu uz savu zandartu vietu, bet no zandartiem ne vēsts. Šajā vietā pārsvarā makšķerēju uz dzīvajām ēsmas zivtiņām. Dažkārt divu – trīs stundu laikā pieteicās skaisti zandarti (sasniegta diennakts norma 5 zandarti), kuru svars bija 1 – 3 kg. Citas plēsīgās zivis šeit pieteicās, bet ļoti reti.

Te kārtējo reizi atbraucu uz savu zivīgo vietu, bet no zandartiem ne vēsts. Tagad te plosās asari, pie tam diezgan smuki 300 – 400 gr smagi. Nākamajā rītā nolēmu, ka jāmaina vieta, arī ēsmas zivtiņas izraudzījos lielākas, bet rezultāts tas pats, tikai asari. Izmēģināju arī visdažādākos vizuļus. Kāds vietējais vīrs deva padomu, lai es braucot vēl pāris km tālāk, zandarti no šejienes esot pazuduši vēl rudenī.

Bet tomēr kur pazuduši zandarti?

Turpinājums sekos

Siekstas akvārijā (2. daļa)

Kā vārīt siekstu?

Akvārijs ir jūtīgs pret apkārtējo vidi, kurā mazākās izmaiņas var radīt neatgriezeniskas sekas tā iedzīvotājos. Tieši tāpēc nepieciešams pareizi apstrādāt siekstu pirms to likt akvārijā. Mūsu gadījumā, ja sakne ņemta no mūsu dabas, tad tā ne vien jāatbrīvo no mizas un puvumiem vai kādiem citiem bojājumiem, bet arī jāvāra. Kāpēc? Šādā veidā nogaliniet visus mikrobus, baktērijas, kukaiņus, kas var dzīvot koksnes sporās, turklāt vārot sakni, izdalās dažādas vielas, kuras nav vēlamas lai nonāk akvārijā. Vēl viens svarīgs aspekts, sausas saknes ūdenī negrimst, tās nepieciešams nostiprināt tā, lai neuzpeldētu vai arī ilgāku laiku vārīt sālsūdenī, lai tas nogrimtu. Pēc izņemšanas no sālsūdeņa nepieciešams to kārtīgi noskalot, jo dažām zivīm kaut mazākais sāls daudzums akvārija ūdenī var izrādīties letāls, piemēram, coridoras dzimtas samiņiem. 

Un tā, ja sieksta „ielien” katlā, tad ņemam sāli, apmēram 300 grami uz litru, izberam to ūdenī un vāram apmēram 6 – 10 stundas, tikai neaizmirstiet pieliet iztvaikojošos ūdeni. Kad jau kādu laiciņu sieksta ir pavārījusies, pārbaudām iespējams, ka tā jau grimst, ja vēl peld, turpinām vārīt. Starp citu, siekstas, kas, atrastas ūdenskrātuvē jau, grimst un tās vārīt sālsūdenī nav nepieciešams, pilnīgi pietiek, ja tā tiks vārīta 6 stundas. Ja sieksta ir atvesta no veikala, tā vienalga ir jāapstrādā, zooveikalos ir sastopamas siekstas, kas paredzētas repīlijām ir apstrādātas ar fungicīdiem, un zivīm tas noteikti nepatiks.

Sieksta krāso ūdeni, ko darīt?

Pēc novārīšanas siekstu drīkst likt akvārijā, bet tās var izdalīt akvārija ūdenī dažādas miecvielas, tāpēc pieredzējuši akvāristi iesaka pēc vārīšanas tās atstāt tīrā ūdenī nu kaut vai uz dažām diennaktīm, šajā laikā jau manīsiet vai sieksta krāso ūdeni, ja traukā ūdens krāsa nedaudz izmainās, tad tas ir normāli, bet ir koku šķirnes, kuras spēj pārkrāsot ūdeni brūnā krāsā. Šādā gadījumā recepte ir viena, mērcējiet siekstu, vēlams tekošā ūdenī vai arī bieži to maināt. Cik tas prasīs laiku atkarīgs no koka šķirnes un izmēriem, bet tas ir jādara, līdz ūdens kļūs gaišāks. Var vēlreiz siekstu novārīt, tas paātrinās ūdens attīrīšanas procesu.

Ja sieksta „neielien” katlā?

Tad vēlams to sazāģēt vairākās daļās, bet pēc apstrādāšanas tās atkal savienot. Var arī tās apstrādāt pa daļām, ja sieksta ir ļoti liela, tad vēlams to apliet ar verdošu ūdeni un noslīcināt ar atsvara palīdzību, bet atcerieties, ka šādā gadījumā, akvārijā  var būt bakterioloģisks uzliesmojums un izlīst visādi mošķi, kas var atstāt iespaidu uz jūsu zivju veselību.

Kā nostiprināt siekstu?

Protams, ka vislabāk būt panākt, lai sieksta nogrimst pati, taču, ja tas nav iespējams, nedrīkst to „atspiest” akvārija sieniņām, jo, kad sieksta samirks, tā uzbriedīs un var radīt pat stikla nevajadzīgu papildus spiedienu uz stiklu, jo sieksta vienkārši var izspiest stiklu un radīt lielas problēmas un nepatikšanas.

Kā nostiprināt siekstu jālemj jums pašam, bet vienkāršākie varianti ir ar makšķerauklas palīdzību piesien pie akmens, var vienkārši sagraut ap siekstu lielākus akmeņus, ir dzirdēts, ka daži ļaudis izveido siekstas apakšā stieni un tad apliek to ar lielākiem akmeņiem, bet nelielām siekstām, iespējams, pietiek, ja apber ar grunti. Var izmantot piesūcekņus, bet šī ir nedroša sistēma, sieksta var katapultēties no vietas un radīt nevajadzīgus pārsteigumus.

Uz siekstas parādās balti plankumi. Ko darīt?

Ja šādi plankumi parādījās pavisam drīz pēc siekstas ievietošanas, tad tas nav nekas briesmīgs, tās ir vienkāršas baltas gļotas, ko samiņi, piemēram, ancistrusi apēdīs, taču ja samiņu nav, tad vienkārši nomazgājiet to zem tekoša ūdens.

Bet ja sieksta jau akvārijā atrodas sen un pēkšņi parādās šādi balti plankumi, iespējams, koks vienkārši sācis pūt, un šis puvums ir bīstams.

Kad ielikāt siekstu saduļķojās ūdens un sāka smaržo pēc sērūdeņraža?

Iespējams esat izmatojis ne līdz galam izkaltušo siekstu, to nepieciešams izņemt un turpināt to kaltēt, ja sieksta ir neliela, tad var ievietot to cepeškrāsnī.

Kā piestiprināt pie siekstas sūnas?

Ļoti bieži siekstas izdaiļo ar sūnām, piemēram, javas sūnu, izskatās ļoti skaisti un dekoratīvi, taču daudzi nemaz nezina, kā pareizi tās sūnas piestiprināt. Šeit ir vairāki varianti, var ar kokvilnas diegu, ar laiku diegs sapūs, bet sūna būs pieaugusi pie siekstas, taču ja nepieciešams pavisam drošs variants, tad var izmantot tievu makšķerauklu, sūna ieaugsies un aukla nebūs vairs redzama, esmu dzirdēji, ka daži akvāristi siekstu piestiprina ar superlīmes palīdzību, šāds variants ir ātrs, bet nav īpaši drošs, jo līme var izdalīt ūdenī toksiskas vielas un tās savukārt var radīt problēmas zivju veselībai.

Mūžīgais mednieks – asaris (4. daļa, nobeigums)

Iestājies ir lapkritis, kad lapas sakritušas ūdenī, asari pametuši savus vasaras mājokļus tagad ir meklējami dziļumos. Šeit ūdens ir mazliet siltāks, jo vēsums nāk no tā augšējiem slāņiem. Bieži vien rudens cope ir daudz rezultatīvāka par vasaras, jo asari koncentrējas un uzturas nelielā zemūdens teritorijā. Pa vasaru asari ir labi uzbarojušies.

Foto no mana arhīva

Rudeņos tāpat ieteicams doties asaru medībās patstāvīgos laika apstākļos. Asari nav pārlieku jūtīgi pret vējiem, bet rudeņos ir nedaudz savādāk. Stiprais vējš saduļķo ūdeni, tādēļ nav ieteicams makšķerēt stiprā vējā, tāpat nebūs panākumu vēl dažas dienas pēc ūdens “nomierināšanās“. Panākumus iespaido arī stiprais lietus, it sevišķi ezeros, kur ietek duļķainais lietus ūdens no strautiem. Vajadzētu nogaidīt dažas dienas līdz ūdens nomierināsies. Siltajās dienās, tā saucamajā atvasarā asari ir ļoti aktīvi, kad panākumus iespējams gūt to vasaras mājvietās.

Ļoti labus panākumus var gūt arī upju grīvās, jo zivis dodas pret straumi uz savām ziemas mājvietām. Lai iestājoties pavasarim tie varētu iznārstot un doties atpakaļ uz jūru. Šādas “ceļojošās” zivis bieži vien sasniedz iespaidīgus izmērus. Jūras līcī viņas pārvietojas lielā ūdens teritorijā, bet savos ziemas mājokļos, tās ir koncentrējušās nelielā teritorijā.

Rudenī, kad dienas ir kļuvušas īsas, labākais copes laiks ir pēcpusdienā, jo no rītiem asari ir mazaktīvi.

Jebkurā gadījumā dodoties uz copi paraugieties ko rāda barometrs. Augsts atmosfēras spiediens, patstāvīgi laika apstākļi – ir garantija veiksmīgai copei.

Ratlini – asaru terminatori

Vēl tagad, sevišķi vecās paaudzes spiningotāji priekšroku mānekļu izvēlē dod dažādiem vizuļiem, bet ignorē voblerus. Iespējams, tāpēc, ka vizuļus viņi uzskata par universālākiem mānekļiem. Ja kolekcijā ir četri – pieci patiesi kvalitatīvi vizuļi tad ir iespējams noķert praktiski jebkuru plēsīgo zivi gan seklās, gan dziļākās vietās. Ar vobleriem ir pavisam savādāk. Lai gūtu apmierinošu lomu ir jābūt vismaz desmit dažādiem vobleriem. Ja, piemēram, uz „Long” tipa lapiņām piesakās vienlīdz labi gan līdakas, gan asari, tad katrs voblers ir paredzēts konkrētai zivij.

Foto no mana arhīva

Uz ratliniem galvenokārt piesakās asari. To var izskaidrot, ka asari nav vienaldzīgi pret mānekļiem, kuriem ir biežas svārstības. Ja būtu iespējams klasificēt visus mānekļus pēc šī parametra, tad asari nav vienaldzīgi pret rotējošiem vizuļiem un ratliniem.  

Ļoti bieži esmu redzējis pats un dzirdējis arī no citiem copmaņiem, kā asari kļūst aizmirsuši jebkādu piesardzību metas pakaļ ratliniem, protams, ne jau katru izbrauciena reizi.

Kāds mans paziņa ir izstrādājis šādu pieņēmumu, jo lielāks māneklis, jo retākas ir copītes. Šo vīri pārliecināt ir neiespējami, parasti skan atbilde: „Man ir 65 gadi un tu mani nemāci”. Taču patiesībā ir pavisam pretēji. Ja asaru vidējais svars ir 150 – 200 grami, tad ratlini kuru garums ir četri cm ir mazs, bet sešus cm garie ratlini ir pašā laikā. Ja ir izdevies uziet asaru baru, tad veiciet eksperimentu un domāju, ka būsiet ar tā rezultātu apmierināts.

Spiningošanas tehnika ar ratliniem ir pavisam vienkārša. Ja asari tusējas ūdens virsējos slāņos, tad auklas ietīšana ir jāveic nekavējoties, taču aukla ir jāiet nevienmērīgi, bet gan ieturot nelielas pauzes. Pauzes laikā spininga spice ir nedaudz jāšūpo, tas ļoti piesaista asaru uzmanību. Savukārt dziļākās vietās ir nepieciešams palielināt vertikālo trajektoriju un auklu ietīt pakāpeniski, ieturot nelielas pauzītes.  

Asari uzbrūk ratlinam bez nekādas sistēmas, taču statistika liecina, ka septiņi no desmit noķertajiem asariem ratlinam uzbrukuši no priekšpuses un sāniem, bet uzķērušies uz priekšējā trīsžubura. Šādi uzķērušai zivij gandrīz nav nekādu iespēju norauties. Uz aizmugurējā āķa asari piesakās ļoti reti. Ir bijuši gadījumi, kad viena metiena laikā uz viena ratlina piesakās vienlaicīgi divi āķi, viens uz priekšējā, bet otrs ir sagrābis aizmugurējo. Kā jau tas ir zināms, tad asari ir skaudīgas zivis, ja viens ir nogrābis kaut ko ēdamu, tad otram vajag to viņam atņemt. Kad uz āķa ir uzķēries asaris, tad nevago uzreiz ietīt auklu, bet jāļauj viņam dažas minūtes vēl papeldēt, tieši tad uzķeras arī otrs asaris, kurš vēlējies savam nāburgam atņemt sagrāmato ēsmu. Ja ratlinam, kā citiem vobleriem būtu trīs āķi, tad droši vien uzķertos arī trīs svītrainie mednieki. 

Asariem ir mazākas iespējas norauties, ja tiek izmantots elastīgs kāts, tāds, kurš ir paredzēts vieglu mānekļu lietošanai. Tāpat būtu ieteicams lietot tievu pīto auklu.

Akara Noisy – ir klasisks voblers, un tāpat kā citas šīs klases ēsmas, aizmugurē stiprinās. Noisy ir trīs izmēri 60, 75 un 85 milimetri. Šīs ēsmas galvenā iezīme ir unikāla, ļoti kvalitatīva, bet savdabīga spēle. Kā jau minēju, tad šo mānekli iespējams izmantot gan horizontālā vasarā, gan arī vertikāli ziemas. Ar vertikālo Akara Noisy spēli zivis sajūt to pat no liela attāluma. Mānekļiem ir dažāds krāsojums gan klasiskais, gan spilgtās un kairinošās krāsās, kas ļauj jums izvēlēties ēsmu, kas ir piemērota visiem zvejas apstākļiem. Papildu efektivitāte ēsma izraisa faktu, ka, piemērojot krāsu ar UV efektu. Akara Noisy būs efektīvs, lai spiningotu plēsīgās zivis (asarus, līdakas un zandartus), kā arī plēsīgās zivis tracinātu un kacinātu ziemā.

Foto no mana arhīva

Vai ir nepieciešams lai māneklis „grabētu”.

Tas ir jautājums, uz kuru nevar sniegt viennozīmīgu atbildi. Ja izanalizētu amerikāņu speciālistu Lari Niksona un Bila Densa teikto, tad grabošo mānekļu piekritēji un pretinieku skaits sakristu, pie tam vairums no spiningotājiem, kas lodītes neņem pa pilnu saka, ka lodītes mānekļa spēli neiespaido, taču savus oponentus viņi uzskata par maziem bērniem.

Pašam man ir grūti izšķirties, būt par „grabošo” vobleru piekritēju vai noliedzēju, taču esmu sapratis, ka piemēram, akustika iespaido zivju uzvedību vairāk, nekā vizuālais efekts duļķainā ūdenī.

Lai būtu skaidrība ir jāveic eksperiments. Jāiegādājas divi identiski vienādi mānekļi, bet vienam no viņiem ir jāveic operācija. Uzmanīgi jāizjauc tas un lodītes ir jāpielīmē ar superlīmi. Es šādu operāciju veicu, rezultātā, pirmajā metienā iemetot „kluso” ratlinu pieteicās skaists asaris, tad vēl daži, bet vēlāk viņš palika Daugavas ūdeņos, aizķērās un nācās atstāt to uz mūžu.

Mūžīgais mednieks – asaris (3. daļa)

Vasaras mēnešos asari jāmeklē vietās, kur ir nogrimušas siekstas, kā arī tās ir aizaugušas. Dienās, kad saule stipri karsē asari dodas uz  nedaudz vēsākām vietām, tie ir jāmeklē dziļumā. Ir novērots, kad vējš pūš uz krastu, tad arī asari labprāt uzturas krasta tuvumā, jo tas sanes asaru iecienīto barību, dažādus kukainīšus un sīkās ēsmas zivtiņas, kuras uzturas baros, jo tā vieglāk ir ieraudzīt plēsoņas un izvairīties no briesmām. No rītiem un vakaros šie bariņi pajūk, taču asari to labi zin, tādēļ rītausmās un vakara krēslās asari uzturas ēnainās vietās, krasta tuvumā.

Foto no mana arhīva

Sevišķi karstās dienās zivis attālinās no krasta, kur ūdens ir vēsāks un barība mazliet aktīvāka. Šeit dziļumā arī paši asari var paslēpties no saviem ienaidniekiem. Zivis ir izvietojušās lielā laukumā, tādēļ ir grūti atrodamas. Bet iestājoties vakaram asaru medības atsākas, jo mazās zivtiņas sekodamas planktonam, dodas tuvāk  krastam.

Mailītes un raudiņas glābdamās no medniekiem bieži vien izlec no ūdens, tādējādi norādīdamas vietas kur meklējami asari. Svešās un lielās ūdenskrātuvēs tieši tāpat makšķerniekam zivju atrašanās vietu nodod kaijas, kas rīko mazuļu medības, tātad asari ir kaut kur tuvumā.

Lieliska vieta kur meklēt lielos asarus ir upju grīvās. Asarim ne sevišķi tīk sāļais jūras ūdens, tādēļ viņš tālu neiepeld, bet šajās vietās ir atrodama lieliska barība. Seklumā asari ir meklējami no rītiem un vakaros, dienas vidū tie meklējami dziļākās vietās, kur ir daudz ūdensaugu.

turpinājums sekos

«Живая Планета»

Šodien Ukrainā, bet konkrēti Harkovā iznāca akvārija žurnāls

«Живая Планета» ("Dzīvā planēta"), kurā publicēts arī mans raksts.

„Rattlin” tipa vobleri pievērš uzmanību plēsīgajām zivīm

Ratliniem ir raksturīgas četras īpatnības no kā tie atšķiras no citiem plēsīgo zivju pievilinātājiem – vobleriem. Tie visi ir grimstošie, tiem nav mēlītes, visi šī tipa vobleri ir grabošie, bet stiprinās nevis priekšpusē, bet gan stiprinās uz mānekļa kupra.

Foto no interneta

Vismaz puse no firmām, kas ražo voblerus, savā sortimentā ir arī Rattlini. Un ne velti, jo kā apgalvo daudzi ražotāji, tad Ratlinu pašizmaksa esot mazākā nekā citiem vobleriem, bet to pieprasījums makšķerēšanas tirgū esot liels. To uzbūve ir pavisam vienkārša, tam ir trapeces forma, iekšpusē divas lodītes, bet ārpusē divi trīsžuburi.

No angļu valodas vārds „Rattling” tulkojams kā skanošais, grabošais. Lai gan tagad daudzi vobleri ir „grabošie”, pat tādi, kas krasi atšķiras no Ratliniem.

Kā jau minēju, tad galvenā Ratlinu atšķirība ir to forma un novirzīta uz augša auklas stiprināšanas vieta. Gandrīz visi ratlini ir sērkociņu kastītes lielumā: garuma un platuma attiecības ir ievērojami mazākas nekā citiem vobleriem, pie tam nedrīkst ratlinus saukt arī par resniem, par cik tā horizontālie gabarīti šķērsgriezumā ir vairākas reizes mazāki.

Proporcijas un nobīdītais auklas stiprināšanas punkts nodrošina tikai ratliniem raksturīgu spēli. Ietinot auklu tas ieņem slīpu stāvokli un veic sīkas vibrējošas kustības. Tā svārstību amplitūda ir mazāka nekā citiem vobleriem, bet svārstību biežums ievērojami lielāks.

Pārtraucot auklas ietīšanu, ratlini, kā jau grimstošie vobleri iegrimst. Varbūt tāpēc nereti ratlinus iedala pie Countdown tipa vobleriem, taču tas nav visai pareizi, tāpēc, ka īstie Countdown sākot auklas ietīšanu kādu brīdi peld gandrīz horizontāli, savukārt ratlini ieslīpi, līdzīgi ūdenī peld tvisteri ar džigāķiem.

Kā plus ir noteikti ir jāpiemin, tas, ka ratlinus ir iespējams tālu aizmest, pateicoties tā aerodinamikai. Pie tam ratlini metiena brīdī ļoti reti „sametas”, kā tas bieži vien notiek ar citiem vobleriem, sevišķi, ja metieni ir jāveic pret vēju.