Nu bet kāpēc man mirst akvārija zivtiņas?

Daudzi jaunie akvāristi bieži vien man jautā, kāpēc man iet bojā zivtiņas, es visu daru pareizi, tā, kā tas ir minēts daudzajos akvāriju forumos un arī grāmatās. Šajā rakstiņā mēģināšu ieskatīties dažās kļūdās kuras pieļauj mazāk pieredzējuši akvāristi.

Zīmējums no www.colourbox.com

      1. Pirmais, kuram vispār nepievērš uzmanību jaunie akvāristi ir ieteicamie ūdens parametri. Mīksts ūdens no cieta ūdens atšķiras un pie tam ļoti krasi, ja ielaidīsiet zivtiņu ūdenī, kur tā parametri krasi atšķiras no ieteicamā, tad zivtiņa jutīsies ļoti slikti un var aiziet pat bojā. Ieteicams ir sekot ūdens parametriem. 

         2. Otra kļūda ko bieži vien pieļauj mazāk pieredzējuši akvāristi ir ūdens temperatūra. Jaunie akvāristi uzskata, ka ūdens starpība 1 – 2 grādi nav nekas traks, dārgie draugi, šis ir ļoti būtisks ūdens parametrs un zivis ir ļoti jūtīgas pret nepiemērotu temperatūru. Arī cilvēks vislabāk jūtas kad viņa ķermeņa temperatūra ir 36.6, ja tā tiek izmainīta kaut pa vienu grādu rodas cilvēkam diskomforts un viņš jūtas slikti, tieši tas pats ir ar zivīm, pie tam zivs ķermeņa temperatūra ir tāda pati, kā ūdenim. 

      3. Raugiet, lai akvārijā būtu ieteicamā temperatūra un necenšaties sēdināt akvārijā aukstūdens zivis ar siltūdens zivīm un cenšas uzturēt akvārijā vidējo temperatūru, labi nebūs nevienam no akvārija iemītniekiem.

      4. Vēl viena no raksturīgākajām kļūdām, apgaismojums. Tropos, no kurienes nāk mūsu akvārija zivtiņas dienas ilgums ir 10 – 12 stundas, pie mums dienas ilgums ir mazāks, sevišķi ziemas laikā. Un ja zivtiņa nesaņems pietiekami daudz gaismas viņas iekšējais pulkstenis var salūzt, bet zivtiņa ir ļoti trausls organisms un tas var radīt arī tādu stresu, ka viņa var aiziet bojā.

     5. Vēl viens iemesls ir zivju sugu nesaderība. Bieži vien nākas dzirdēt, ka vienā traukā tiek sasēdinātas augēdājas ar gaļēdājām un akvārists cenšas tām piedāvāt gluži vienkārši nepareizu barību.

      6. Vēl par barībām runājot, daudzi uzskata, ka pietiek akvārijā iemest šķipsniņu barības un ar to viss būs atrisināts. Nē, zivīm nepieciešams barību daudzveidot. Piemēram, ja piedāvāsiet tikai viena veida sauso barību un pie tam lētāko, tātad nekvalitatīvāko, tad zivīm var rasties problēmas ar vēderu. Cenšaties zivīm barību dažādot.

     7.Vēl viens iemesls ir pārapdzīvotība. Ļoti bieži jaunie akvāristi savos nelielajos traukos cenšas iebāzt lielu daudzumu zivju, tad piebāž to ar mākslīgie augiem un rezultātā ir skābekļa trūkums, saindēšanās ar amonjaku un viss, atkal viena zivtiņa ir aizpeldējusi uz citu saules pusi. Likums ir visai vienkāršs, vienai nelielai zivtiņai nepieciešami 3 litri ūdens, atkarībā no zivtiņas izmēriem arī tai nepieciešamais tilpums palielinās. Ņemiet šo faktoru vērā.

Krāšņās skalārijas (3. daļa)

Pavairošana. Skalāriju pavairošana ir visai sarežģīta. Grūtības jau sākas no vaislinieku izvēles, jo grūtības sagādā dzimumu atšķirtspēja, jo sevišķi jaunajiem īpatņiem, nelielas atšķirības ir novērojamas tikai 9 – 10 mēnešu vecumā. Šajā vecumā tēviņu muguras spura kļūst tikai nedaudz garāka kā mātītēm, bet muguras spuras aizmugurējā daļā ir novērojamas nedaudz vairāk svītru. Bet šīs atšķirības ir vāji redzamas un kļūdīties var pat pieredzējis akvārists. Par galveno atšķirību tomēr jāuzskata “pieres” daļa. Tēviņam tā ir ar nelielu pauguriņu, bet mātītei nedaudz ieliekta. 

Nārstošanas laikā barošanai nav lielas nozīmes, zivtiņas nedrīkst pārbarot, jo tās zaudē spēju vairoties. Šādām zivtiņām ikriņi kļūst bāli un aiziet bojā.

Zivtiņas pašas veido pārus. Kad ir izveidojies pāris, tās meklē klusāku vietu. Parasti skalārijas izvēlas akvārija sieniņu, apgāztu puķupodu vai kāda plata ūdensauga lapu, kuru turpmākie vaislinieki draudzīgi attīra no gļotām un no gružiem.   

Nārsta laikā tēviņiem sēklinieks kļūst ass un šaurs, bet mātītēm olnīca šaura un īsa, nelielas caurulītes veidā. Līdz nārstam šīs dzimumu atšķirības nav novērojamas.

Kā tikai viens pāris no kopējās grupas sāk atdalīties, tā to nekavējoties ir jāatdala uz iepriekš sagatavotu nārsta akvāriju. 

Nārsta akvārijā ūdenim ir jābūt neitrālam (pH 7), nārsta vietas pretējos stūros nepieciešams novietot augus ar platām lapām. Šie augi noteikti ir kārtīgi jānostiprina, jo tīrot augus zivis bieži vien izkustina tos. Ar vietas tīrīšanu vaislinieki ir nodarbināti apmēram divas diennaktis. Pēc tam mātīte uz augiem sāk nērst ikrus, bet tēviņš tos nekavējoties apaugļo tos. Nārsts turpinās vairākas stundas. Parasti mātīte iznērš apmēram 600 ikrus. Kad nārsts tuvojās noslēgumam vaislinieki savus ikrus bez uzraudzības neatstāj ne uz mirkli. Tie vienmērīgi vēcinot spuras rada ap ikriem svaiga ūdens cirkulāciju. Ja starp ikriņiem atklājas kāds balts, neapaugļots ikriņš, tad vecāki to uzmanīgi izņem un apēd to. Tā tas turpinās apmēram četrdesmit stundas, līdz no ikriņiem izšķiļas kāpuriņi. Bet arī tagad vecāki neatstāj tos bez uzraudzības. Zivis tos uzmanīgi pārvieto no vienas lapas uz otru. Pēc 6 – 9 dienām parādās jau jaunās zivtiņas. Ļoti liela nozīme ir jābūt ūdens temperatūrai ne zemākai par 26 – 30 °C, parasti ja ūdens temperatūra ir 30 °C mazuļi attīstās jau sestajā dienā. Tomēr pieredzējuši akvāristi uzskata, ka veselīgākas zivtiņas iespējams iegūt, ja tās attīstās deviņas dienas, tad zivtiņas izaug spēcīgākas un izturīgākas. 

Nereti gadās, ka aizvācot bojātos ikriņus, vecāki aizraujas un apēd arī apaugļotos ikriņus. Dažkārt ir novērojams, ka vaislinieki strīdas savā starpā un visi pēcnācēji var aiziet bojā. 

Pirmās 4 – 5 dienas mazuļus jābaro ar infuzorijām, pēc tam var sākt tām piedāvāt zooplanktonu. Skalāriju mazuļi ir ļoti rijīgi, tāpēc jābaro tie ir vairākas reizes dienā, nelielām porcijas devām, bet nekādā gadījumā nedrīkst tās pārbarot, jo tad tās var aiziet bojā. 

beigas

Krāšņās skalārijas (2. daļa)

Turēšana. Ņemot vērā skalāriju lielos izmērus, tām ir nepieciešams plašs un augsts akvārijs, kura tilpums ir ne mazāks par 60 litriem un daudz sastādītiem ūdensaugiem. 

Ūdens temperatūrai jābūt vismaz +24°C, lai gan ir ziņas, ka tās var dzīvot arī zemākā +20°C. Tomēr zemā temperatūrā zivis ir visai kūtras un var viegli saslimt, tāpēc labāk nepieļaut temperatūras svārstības.

Foto Aqua Dreams.

Skalārijām tīk svaigs un nedaudz mīksts ūdens. Skalārijas noteikti var uzskatīt par bara zivīm, kas nepanes vientulību. Akvāristam ieteicams ir iegādāties jaunu zivtiņu grupu, kurā būtu abu dzimumu zivis, vismaz 10 īpatņi.   

Skalārijas ir bailīgas un izbiedētas tās zaudē krāsu. Negaidīts piesitiens pie akvārija sieniņas, kā arī pēkšņi ieslēgta gaisma var stipri nobiedēt zivis.

Kā jau visas cihlīdas, arī skalārijas nevar pieskaitīt pie miermīlīgajām zivīm, tāpēc tās nav ieteicams turēt vienā akvārijā ar mazāka izmēra zivtiņām. Ja akvārijā atrodas arī dzīvdemdētājas, piemēram gupijas, tad skalārijas sarīko īstas medības pēc jaunajām zivtiņām un akvāristam velti būtu cerēt no dzīvdzemdētājām sagaidīt pieaugumu. 

Tāpat nav vēlams tās turēt vienā akvārijā ar pārlieku agresīvām zivtiņām, kaut vai barbēm, jo upuru lomā būs skalārijas. 

Ieteicams barot tās ir ar dzīvo barību, lai gan tās var barot arī ar sausajām barībām.

Krāšņās skalārijas (1. daļa)

Skalārijas (Pterophyllum scalare) dzimtene ir Brazīlija un brīvā dabā tās ir sastopamas Amazones upē un tās daudzajās pietekās. Skalārijas mīl uzturēties biezi aizaugušās vietās.  

Ārējais izskats. Skalārijas akvārijos ir ļoti iecienītas dekoratīvā izskata dēļ. To ķermenis ir no sāniem stipri saplacināts, muguras un anālā spura pagarināta un paceltā stāvoklī piešķir zivtiņai pusmēness izskatu. Vēdera spuras izstieptas garumā, pavedienveidīgas.

Mugura un pieres daļa melnbrūni dzeltena, sāni sudrabaini, ar zilgani metālisku mirdzumu. Žaunu vāki zaļgani. Gar ķermeņa sāniem stiepjas piecas līdz sešas šķērsvītras, kas sevišķi labi saskatāmas nārsta laikā un tādos brīžos, kad zivis stipri uzbudināta. Pirmā svītra sākas pie muguras spuras pamatnes, sniedzas pāri galvai, acij un žaunu vākiem līdz diegveidīgo vēdera spuru pamatnei. Otrā svītra sākas pie muguras spuras pirmo īsāko staru pamatnes un beidzas pie anālās atveres. Trešā – platākā un redzamākā šķērssvītra sniedzas no muguras spuras galotnes šķērsām pāri ķermenim līdz anālās spuras galotnei. Ceturtā īsākā svītra it kā norobežo astes spuru no pārējā ķermeņa. Bez šīm četrām galvenajām svītrām skalārijām dažreiz ir divas – trīs īsākas un šaurākas svītras, kas pieaugušām zivīm ne vienmēr labi saskatāmas, bet ir labi redzamas zivju mazuļiem.  

Pavedienveidīgās vēdera spuras tēraudzilas, gali balti. Krūšu spuras bezkrāsainas, caurspīdīgas. Muguras spuras pirmie īsie, cietie stari dzeltenīgi, mīkstā muguras spuras daļa pelēkbalta. Pastāv uzskats, ka pēc pelēkbalto svītriņu skaita muguras spuras mīkstajā daļā varot atšķirt dzimumgatavību sasniegušos skalāriju tēviņus no mātītēm. Proti, tēviņiem tumšo vai gaišo svītriņu skaits esot vismaz septiņas, turpretī mātītēm nekad nav vairāk par sešām svītrām.

Brīvā dabā tās var sasniegt pat 15 cm garumu, bet akvārijā parasti tās neizaug lielākas par 10 – 12 cm.  

Turpinājums sekos

Arī platajām zivīm garšo ķikuri (5. daļa, nobeigums)

Izvilkšana. 

Parasti brekši uzturas lielos dziļumos, līdz ar to tie tur ir arī jāmeklē. Vairumos gadījumu pieķēries breksis uzvedās ļoti mierīgi. Ar slaidām ķermeņa kustībām tas cenšas ieņemt stāvokli, kad galva ir pagriezta uz gultnes pusi. Makšķerniekam nepieciešams aizkavēt to, galvenais izvelkot nedrīkst pieļaut, ka slābana kļūst aukla, jo tieši šajā brīdī breksis var mainīt stāvokli un atrasties ar galvu lejā un tad tas bez sevišķām grūtībām dosies uz gultnes pusi, “savācot” brīvo auklu.

Foto no www.katyaburg.ru

Daudzi makšķernieki zivi velk ar īkšķa un rādītājpirksta palīdzību, pie tam auklu tur tā, lai pie stipriem rāvieniem aukla slīdētu starp pirkstiem. Jo tuvāk zivs ir piekļuvusi āliņģa malai, jo spēcīgāki kļūst rāvieni, bet īsāks paliek auklas garums. Kad zivs jau ir pievilkta pie āliņģa malas aukla jau vairāk nemaz nestaipās un neamortizē zivs rāvienus. Nākas vilkt auklu ar rokām, taču diemžēl šis paņēmiens ne vienmēr ir tas pareizākais, jo pirksti ir nosaluši un makšķernieka reakcija uz zivs rāvieniem seko ar nelielu nokavēšanos un tievā aukliņa pārtrūkst. Ne velti aukla mēdz pārtrūkt tieši pie paša āliņģa malas. Var jau riskēt izvilkt zivi aiz auklas, taču pieredzējuši brekšu makšķernieki izmanto pavisam citu metodi. Tie viegli nosaka pieķērušās zivs izmērus, pēc to centieniem atbrīvoties no āķa. Ja jūtat, ka pieķērusies ir liela zivs, tad labāk būtu to izvilkt šādi. Piecelieties kājās un nepieskaroties auklai ejiet tālāk no āliņģa, turot makšķeres spicīti vertikālā stāvoklī. Zivs rāvieni ir labi pamanāmi pēc spicītes lokanības. Šādi velkot zivi auklas garums nemainās un visā izvilkšanas procesā aukla maksimāli amortizē zivs rāvienus.

Kad zivs ir pievilkta pie āliņģa malas, makšķernieks parasti atrodas tālāk no āliņģa un neredz zivs stāvokli āliņģī. Tomēr noteikt vai zivs ir ievilkta āliņģī nav grūti. Ja zivs ir ievilkta āliņģī, tās rāvieni kļūst īsi un bieži. Breksis āliņģī vairākkārt atsitās ar asti vai galvu pa tā malām. Cik bieži, tas ir redzams pēc makšķeres spicītes. Tikko galva ir parādījusies virs ūdens un breksis ir ieelpojis gaisu, tas tāpat kā vasarā paliek nekustīgs un šādā stāvoklī var atrasties ilgāku laika posmu. Šajā laika posmā makšķernieks “savācot” auklu var pieiet pie āliņģa un paņemt zivi ar rokām vai drošāk gan būtu ar gafa palīdzību.

Dažkārt izmantojot šo izvilkšanas metodi, pirms makšķerēšanas, nepieciešams āliņģa malas apstrādāt ar vergas palīdzību, lai nebūtu asu malu un platais breksis varētu tajā iekļūt. 

beigas

Arī platajām zivīm garšo ķikuri (4. daļa)

Pieciršana.

Kā rāda pieredze, vairums gadījumu, kad pārtrūkst aukla ir tieši pieciršanas brīdī, kad pieķērusies ir liela zivs (Mērfija likums). 

Foto no www.katyaburg.ru/

Makšķerējot mazos un nelielos breksēnus makšķernieki ir pieraduši ar asu roku kustību piecirst zivi. Spicītes elastība, auklas stiepšanās un zivs peldējiens sāņus nolīdzina zivs rāvienus. Bet tas ir tikai ja pieķēries ir neliels breksēns. Kad pieteikusies ir liela zivs piecirtiens ar lielu amplitūdu, beidzās ar auklas pārtrūkšanu. Lai no tādām problēmām izvairītos makšķerniekam nākas noteikt sev pieļaujamo piecirtiena atvēzienu.

Makšķerītes spicīte vidēji lokās par 20 – 25 cm. Auklas garums ir atkarīgs no dziļuma un auklas stiepšanās koeficenta. Auklas koeficients ir par cik aukla pastiepsies viena metra garumā pie minimālas slodzes. Tievo aukliņu stiepšanās koeficents ir 0,07 – 012 cm. Jebkurai auklai šo koeficentu ir viegli noteikt eksperimenta ceļā ar lineāla palīdzību. Protams, eksperimentam ir jāizvēlas svaigas auklas.     

Piecirtiena brīdī lielā zivs praktiski nemaz neizkustas ūdens slānī. Tāpēc piecirtiena atvēziens nedrīkst pārsniegt summāro kātiņa spicītes un auklas stiepšanās garumu.    

Piemēram, ja makšķerēts tiek ar makšķerīti, kuras spicīte 25 cm gara un gatavota tā ir no viniplasta, 8 metru dziļumā ar auklu, kuras diametrs ir 0,15 mm, tad piecirtiena amplitūda nedrīkst pārsniegt 70 – 75 cm., bet ja dziļums ir 3 metri, tad piecirtiena amplitūda nedrīkst pārsniegt 40 – 45 cm. Pieredzējuši makšķernieki iepriekš zina kurā vietā tie makšķerēs un ar kuru makšķerīti, tāpēc jau mājas apstākļos tie izmēģina piecirtiena pieļaujamo atvēzienu. Atliek tikai trenēties un ievingrināt roku, lai nepārsniegtu šo atvēzienu makšķerēšanas laikā.   

turpinājums sekos

World fauna jaunākais numurs

Nupat ukraiņu kolēģi atsūtīja jauno žurnāla vāku. Žurnāla lappusēs arī mans raksts.