Gadalaiks un iebarojamās ēsmas sastāvs (2. daļa)

 

Gandrīz vienmēr pie īslaicīgas laika maiņas (ūdens atdzišanas vai sasilšanas, spēcīga lietus vai vēja laikā, kad mainās ūdens straume) ir manāmas izmaiņas zivju aktivitātē. Zivju aktivitāti iespaido arī iebarojamā ēsma, ne vien tās daudzums, bet arī tās sastāvs. Spēcīgs karstums un bezvējš mazina zivju aktivitāti. Pieredzējuši vīri uzskata, ka zivīm apetīti rosina atraktori, taču arī to pielietošanai var būt izmaiņas, kas vienā ūdenskrātuvē „strādā” lieliski, otrā zivis no tiem vienkārši izvairās.

Ļoti svarīgi ir atcerēties iebarojamās ēsmas konstitenci. Domāju, ka daudzi makšķernieki dodoties uz ūdenskrātuvēm bez straumes nevieno klāt stipri līpošas saistvielas, jo tad iebarojamā ēsma „gulēs” uz gultnes un nepiesaistīs zivju uzmanību. Zivīm barība būs jāmeklē. Daži makšķernieki uzskata, ka stāvošos ūdeņos un ūdenskrātuvēs, kuras dziļums ir tikai apmēram metrs efektīva ir barība, kuras sastāvā ir daudz mālu, auzu pārslas vai mannā putraimu, taču domāju, ka zivīm drīz apniks „knābāt” barību un tās par iebaroto vietu vienkārši zaudēs interesi. Izrādās, ka putras ūdenī izplatās ļoti lēni, tādejādi dodoties uz šādām vietām iebarojamās ēsmas sastāvā obligāti jābūt barības irdinātājam vai arī nedrīkst aizrauties ar māliem, auzu pārslām vai mannā putraimiem. Pavisam citam iebarojamās ēsmas sastāvam jābūt straujās un dziļākās vietās. Iebarojamā ēsma jāveido staipīga, jo irdeno barību straume ātri vien iznesīs pa visu ūdenskrātuvi un tai nebūs pilnīgi nekāda efekta. Ideāli, ja varat pagatavot iebarojamo ēsmu, kura izjūk pēc tam, kad barības bumbiņa ir sasniegusi gultni. To iespējams sasniegt pievienojot iebarojamai ēsmai sasmalcinātus sausiņus vai sauso pienu vai olu pulveri.

Iebarojamās ēsmas konstitenci pārbauda sekojoši. Jāiemet barības bumbiņa netālu no krasta, tā lai tā būtu redzama. Ja bumbiņa izjūk pēc 10 – 20 sekundēm barības sastāvs ir pareizs. Tas ir attiecināms, ja makšķerētas tiek gultnes zivis, savukārt, ja zivis „tusējas” ūdens vidējos slāņos, tad nepieciešama barība, kas izšķīst nesasniedzot ūdenskrātuves gultni, bet izšķīstu ūdens vidējos slāņos. Pieredze liecina, ka pagatavot šādu ēsmu grūtības nerodas.

Kā klasisku piemēru jāmin Salaca. Šeit dziļums nav liels, vidējais dziļums apmēram 1,5 metri, bet straume, sevišķi agros pavasaros ir ļoti liela. Dodoties uz Salacu makšķerniekam jāgatavo iebarojamā ēsma, kura izšķīst pēc apmēram 10 – 20 sekundēm.   

turpinājums sekos

Gadalaiks un iebarojamās ēsmas sastāvs (1. daļa)

 

 Domāju, ka nevienam vairs nav noslēpums, ka tā iebarojamā ēsma deva lieliskus panākumus vasarā, ziemā nemaz „nestrādā” un pretēji. Nereti zivis pat izvairās no iebarojamās ēsmas. Līdzīga situācija ir arī pavasarī, jo iebarojamās ēsmas sastāvs radikāli mainās gan no vasaras, gan ziemas iebarojamās ēsmas sastāva.

Domāju, ka piekritīsiet, jo svarīga loma ir diviem nozīmīgiem faktoriem. Pirmām kārtām pavasaros ūdeņos nokļūst dažādas dabīgas vielas, par kurām nemaz nevaram iedomāties, piemēram, augu ziedputekšņi, pie kuriem zivis ātri pierod, tāpēc sākoties augu ziedēšanai iebarojamās ēsmas sastāvā nepieciešams būtu izmantot augu atraktorus. Otrām kārtam, ja vasarā zivju barība galvenokārt sastāv no augu komponentiem, tāpēc tā reaģē uz tādām ēsmām kā maize, sautētas grūbas un dažādas mīklas, tad pavasarī labākie panākumi gūstami uz dzīvnieku valsta barības (trīsuļodu kāpuri, baltie gaļas tārpiņi un sliekas), tāpēc pavasarī gatavojot iebarojamās ēsmas ieteicams tās sastāvā pievienot aromatizatorus, kuri imitētu dzīvnieku smaržas.

Var apgalvot, ka iebarojamās ēsmas sastāvs daudzējādā ziņā ir atkarīgs no gadalaika, tātad sastāvā ir jāizmanto tādi komponenti pie kurām zivis attiecīgajā laika posmā ir pieradušas.

Protams, zivis tāpat kā cilvēki ātri vien pierod pie dažādām smaržām un pat pie barības. Ļoti bieži, sevišķi bieži apmeklētās makšķerniekiem vietās tiek samesti kalni iebarojamās ēsmas, pie tam ne pašas kvalitatīvākās ēsmas. Ir makšķernieki, kas samet pat dažas reizes vairāk barības, nekā apkārt stāvošie kaimiņi. Tad vairākas stundas nevar zivis piesaistīt ar citu ēsmu. Piemēram, kad izlido viendienītes, tad praktiski neviena, pat pati apetīti rosinošākā ēsma nevar piesaistīt zivju uzmanību. Līdzīga situācija ir mākslīgajās ūdenskrātuvēs (dīķos), jo šeit zivis tiek barotas ar kādu noteiktu barību un pie citas jeb svešas barības zivis pierod ļoti lēni vai pilnībā ignorē makšķernieka piedāvāto barību.

Pavasaros iebarojamās ēsmas sastāvu nepieciešams regulēt atkarībā no ūdens temperatūras. Jautājums par iebarojamās ēsmas sastāvu un temperatūru aktuāls ir pavasaros un rudeņos. Tas ir saistīts ar bioloģiskajiem procesiem. Piemēram, pieredzējuši makšķernieki ir ievērojuši, ka karpas negatīvi ietekmē, ja iebarojamās ēsmas sastāvā ir spēcīgi atraktori un smaržvielas, ja ūdens temperatūra ir zemāka par 12ºC. Iespējams, ka tas ir saistīts ar karpu ožu. .... Lai kāda situācija nerastos, iebarojamā ēsma sāk atbaidīt zivis, dotajā gadījumā karpas. 

Katrai zivij ir sava temperatūras robeža, pavasaros, kad tās pāriet no „ziemas miega” un sāk intensīvi baroties, savukārt vasarā, kad ūdens ir sasilis, zivis kļūst mazaktīvas līdz tā atdzišanai.

turpinājums sekos

Interesants foto

Šo foto atradu internetā, kur kāda persona pārdod savu senču akvāriju un lādi. Lāde esot no 18 gadsimta, bet mani, kā jau vienmēr interesē akvārijs. Interesanti, kādas zivis peldēja šajā akvārijā? Starp citu, arī man tāds jeb līdzīgs bija. Šie akvāriji "dzima" Igaunijā... Cik daudz ūdens aiztecējis no tiem laikiem.

Zivis un laika apstākļi.

 

Kādas tad laika maiņas var iespaidot zivis būt aktīvām, un kādas - tieši otrādi padarīt zivis kūtras?

Ļoti daudzi copmaņi pirms posties uz copi interesējās kāds ir atmosfēras spiediens, tas paaugstinās vai krītas, par iespējamiem nokrišņiem un gaisa temperatūru. Bet dažiem vispār vienalga ko sola meteorologi, vienkārši pošas uz copi.

Mēģināsim tomēr tikt skaidrībā kāds sakars ir zivīm ar laika maiņām un kā tās uz tām reaģē.

Lūk, piemēram, gaisa atmosfēras spiediens. Noliegt, ka atmosfēras spiediens iespaido zivju aktivitāti nevar. Par to ir pārliecinājušies daudzi copmaņi. Bet kā iespaido? Viena copmaņu grupa uzskata, ja atmosfēras spiediens paaugstinās, tad tas labvēlīgi iespaido ūdenskrātuves iemītniekus, tā kā copes ir biežākas, bet ja atmosfēras spiediens krītas, tad tieši pretēji. Vai tā tas ir?

Kā iekšēji zivis jūt atmosfēras spiediena maiņu un kā tās uz to reaģē?

No fizikas puses raugoties iekšēji zivis jūt spiediena maiņu, kas veidojas atmosfēras spiediena rezultātā virs ūdens un spiediena ūdenī, tajā dziļumā, kurā zivs atrodas dotajā brīdī. Visticamāk, ka zivis izvēlas tādu dziļumu, kurā spiediens tai ir visoptimālākais, dzīves apstākļi ir pietiekami komforti. Tātad, lai viņas justos labi, tās ir spiestas pacelties un nolaisties dažādos ūdens slāņos. Bet izrādās, ka atmosfēras spiediens tikai daļēji iespaido zivju uzvedību. Ir vēl kāds nemazāk svarīgs faktors, kas iespaido to dzīvesveidu – izšķīdušais skābeklis ūdenī. Tātad zivju uzvedība ir atkarīga ne vien no ūdens temperatūras, bet arī no atmosfēras spiediena, jo augstāks ir atmosfēras spiediens, jo lielāka ir skābekļa koncentrācija ūdenī un otrādi. Lūk, ja spiediens sāk kristies, tad ūdens augšējos slāņos sāk pietrūkt skābeklis un zivis jau ir meklējamas dziļumā. Tieši tāpat ir arī, kad spiediens paaugstinās, virsējā ūdens slānī ir bagātīgi izšķīdis skābeklis un zivis labprāt uzturas šajās vietās.

Ja ir sacēlies neliels vējiņš, kas jauc ūdensslāņus, līdz ar to ūdenī būs vienmērīgi un bagātīgi izšķīdināts skābeklis un zivis būs aktīvas. Bet ja krasi mainās atmosfēras spiediens, tad zivis nespēj atrast optimālo atrašanās vietu un ir mazkustīgas, līdz ar to arī makšķernieks nevar lepoties ar labu lomu.

Starp citu, arī vējš var iespaidot copi gan pozitīvi, gan arī negatīvi. Kā jau minēju, tad neliels vējiņš, “samaisot” ūdens slāņus, bagātina to ar skābekli, kas aktivizē zivis, bet ja uzpūš pēkšņs, stiprs, brāzmains vējš, it sevišķi no ziemeļiem, tad rezultāti arī ir visai bēdīgi.

Jau sen ir zināms, ka ūdens temperatūrai ir liela nozīme gan zivju, gan arī dažādu kukainīšu dzīvē. Piemēram, zivis intensīvi barojas, kad ūdens temperatūra ir +12 – 20°C un pēkšņi uzpūš spēcīgs un auksts vējš, tad, protams, ūdens temperatūra krītas. Tas negatīvi ietekmē siltumu mīlošās zivis karpas, karūsas un līņus. Šādos laika apstākļi šīs zivis cenšas uzturēties dziļākās ūdenskrātuves vietās. Lai gan ir pieļaujami arī izņēmumi, kad vietās kur ir maz skābekļa spēcīgais vējš samaisot ūdeni bagātina to ar skābekli, kas pozitīvi ietekmē zivis, tās kļūst aktīvas un intensīvi sāk meklēt barību.

Bieži ir tā, ka pirms gaidāmā negaisa zivis aktīvi meklē ēsmu, bet vētras laikā zivis par ēsmu izrāda minimālu interesi vai neizrāda to nemaz, līdz brīdim, kad laika apstākļi stabilizēsies.

Karstās vasaras dienās droši vien esat novērojis, ka uzpūšot siltam vējam cope paliek vēl vājāka, jo ūdenī atkal trūkst skābekļa.

Uztraukumu zivju dzīvē rada arī ūdens līmeņa maiņa. Pie zema ūdens līmeņa zivis dodas uz dziļākām vietām, kur barības krājumi nav tik lieli, tāpēc arī viņas ir kļuvušas aktīvas. Bet, kad krasi paaugstinās ūdens līmenis, zivis dodas tuvāk krastam, kur ir daudz ūdensaugu, kā arī pie vietām kur upē vai ezerā ietek mazāka upīte vai strautiņš, kur meklē sev barību.

Zivju pašsajūtu iespaido arī nokrišņi, bet kā? Sarunājoties ar pieredzējušiem copmaņiem, secināju, ka viņu domas dalās. Vieni apgalvo, ja līst lietus, tad uz copi vari neiet, savukārt citi stāsta, ka tieši lietus laikā ir labākā cope. Trešie saka, ka atkarīgs ir cik stiprs ir lietus un kad tas līst. Skaidrs ir viens: lietus iespaido zivju pašsajūtu un zivju aktivitātes ir atkarīgas no tā cik stiprs ir lietus un cik ilgi tas līst. Piemēram, ja vasaras laikā līst neliels lietutiņš, tad tas tikai rosina zivīm apetīti, bet ja ilgstošs, stiprs lietus, tad gaidītā cope var izpalikt. Pie tam lietus laikā ūdens saduļķojās un ir sliktāk saredzama ēsma.

Visus faktorus ir grūti uzskaitīt, kas aktivizē copi un kas nē. Lūk, piemēram, saulaina diena, viss it kā liecina par aktīvu copi, bet tā izpaliek. Kas tad varētu būt par iemeslu? Izrādās, ka katram zivju veidam ir savi saules radiācijas līmeņi, ja tie ir augstāki, tad zivis kļūst mazaktīvas un par barību interesi neizrāda. Protams, arī saulainā dienā zivis piesakās, bet tad, kad saule jau ir zenītā, bet iespējami ir arī izņēmumi. Šādās dienās labāku lomu iespējams gūt ir ēnainās vietās, bet vēl labāk ir makšķerēt vakara krēslā. Bet, lūk, ja diena ir apmākusies, tad zivis var būt aktīvas visas dienas garumā.

Makšķerniekiem droši vien ir jautājums, kad tad ir labākās copes dienas? Laikam jau labākās ir klusās, siltās un bezvēja dienās, dienās, kad debesis ir nomākušās. Pirms negaisa. Pēc ilgstoši karsta laika un dienās, kad ir līst īslaicīgs lietus. Saulainās dienās ar mainīgu mākoņu daudzumu un nelielu dienvidu vējiņu. Lieliskus panākumus iespējams gūt dienās, kad smidzina smalks lietutiņš, ir neliels vējiņš, kas pūš pret straumi.

Bet ir arī laika apstākļi, kad zivis neņem ne lūdzamas. Bieži vien tas ir tad, kad vējš pūš no ziemeļiem vai ziemeļ – austrumiem, kad krasi krītas vai ceļas ūdens līmenis, vētras laikā, kā arī, kad pūš brāzmains vējš ar spēcīgu lietu vai puteņa laikā. Nekādus dižos panākumus nav iespējams gūt dienās, kad vējš pūš pa straumi. Arī karstā laikā zivis ir kūtras. Noteikti esat ievērojis, kad vasarā pēkšņi paliek vēss, to lielisku jūt arī zivis un šādos laika apstākļos viņas par ēsmu interesi neizrāda.

 

Pasmaidiet...

Kas tik pasaulē nenotiek, ķīnieši uz Putnu tirgu brauc ar visu akvāriju.😂😂😂

Makšķernieka ētika

Ir teiciens: “Makšķernieks, makšķernieku pazīst pa gabalu”, pareizāk gan būtu, ka ne tikai jūt pa gabalu, bet arī redz to tuvumā, it sevišķi uz un pie ūdenskrātuvēm. Ja mūsu dzīvē un arī darbā ir kādi principi, tad tādiem jābūt arī tad, kad mēs atpūšamies un atrodamies pie dabas.

(Visu 3 video autors ir Valts Vīze)

      Ļoti daudz ir tādu copmaņu un dabas draugu, kas atrodoties dabā jūt visatļautību. Sak, tas nepieder man un es varu rīkoties pēc sava prāta, ieskatiem un vajadzības, beigu beigās, es par to esmu samaksājis. Šie makšķernieki jeb precīzāk būtu teikt mežoņi, izcērt mežu, kurina ugunskurus atļautās un neatļautās vietās, ķer zivis ar aizliegtām metodēm (drīzāk viņi zivis iznīcina nevis ķer), bet pēc savas “atpūtas” dabā atstāj īstu mēslaini.

       Protams, īstie copmaņi ievēro dažādus dabas aizsardzības noteikumus, makšķerē pēc MK pieņemtajiem noteikumiem, kā arī ievēro ētikas normas.

     Paši galvenie nosacījumi, kas būtu jāievēro makšķerniekiem ir nerakstīti noteikumi, ko varētu nosaukt par makšķernieka ētiku. Nemaz jau nebija tik grūti iemācīties piesiet āķi, izvēlēties pareizo ēsmu, bet daudz grūtāk ir iemācīties pareizi apieties ar dabas bagātībām un sargāt tās. Tiesa, nav pieņemti kopēji makšķernieka ētikas noteikumi, bet ja varētu apkopot visu copmaņu domas un priekšlikumus, tad ņemot par pamatu šos piedāvājumus varētu pieņemt likumu, kas būtu līdzīgs makšķerēšanas kodeksam. Diemžēl šāda dokumenta nav, tādēļ gribētos atgādināt copmaņiem dažus momentus, kas ir nepamatoti aizmirsti.

   Copes laikā mēdz būt dažādas situācijas, vienmēr censties palīdzēt palīdzību lūdzošajam makšķerniekam. Pats arī varat nonākt līdzīgā situācijā.

       Izvēloties makšķerēšanas vietu, jāievēro ir distance, lai nevienam netraucētu. Bet vēl labāk būtu, ja jūs pieietu pie makšķernieka un pieklājīgi pajautātu vai netraucēsiet viņam. Iespējams, ka viņš šo vietu ir iebarojis. Jebkurā gadījumā pieklājīgi pajautājot atļauju, viņš izturēsies labvēlīgi. Divus gadus atpakaļ ar labiem kompanjoniem devāmies pludināt ēsmu uz Mērsraga kanālu, kur pavasaros labi ķeras raudas un teibas. Mūsu atbraukusī četrotne izdalījās, norunājām tikties noteiktā laikā. Aptuveni pēc stundas nāk viens no partneriem un saka, ka esot sabarojis vietu un jau sācis ķert pirmās zivis, kad burtiski divus metrus nostāk nostājās kāds krievu tautības puisis, kas nekautrējoties meta savu āķi tieši uz mana drauga pludiņu, kad šis aizrādījis, puisis kādu brīdi netraucēti makšķerēja, bet tad sava makšķerkāta spici uzlika uz kolēģa pleca.

      - Tu man atkal traucē, - aizrādījis kompanjons.

    - Bet man tā ir baigi ērti, ja tev traucēju, tad vari doties uz citu vietu - atcirta uzbāzīgais copmanis. Manam draugam nekas cits neatlika, kā pamest savu iebaroto vietu un mainīt makšķerēšanas vietu.

     Ziemas copē, kad ledus ir pārklājis visu ūdenskrātuvi, it kā copēšanas vietu varētu atrast jebkurā vietā. Bet ir dienas vai brīži, kad zivis par jūsu piedāvāto ēsmu izrāda minimālu interesi un nākas doties pie tuvākā kaimiņa, lai apjautātos kādi ir viņa panākumi. Un ja kaimiņam ir labāks loms un ja tomēr esat izlēmis apmesties veiksmīgā copmaņa tuvumā un izurbt āliņģi netālu no viņa, vai arī izmantot svešu āliņģi, jo to droši vien ir urbis svešinieks, tad to vajadzētu darīt tikai ar āliņģa patiesā saimnieka atļauju.            Bieži vien esmu novērojis, ka veiksmīgo makšķernieku apurbj no visām pusēm, kas aizbiedē zivis un cope beidzas gan veiksminiekam, gan arī uzbāzīgajiem makšķerniekiem.

       Ziemas copē vajadzētu ievērot, manuprāt, nepārāk sarežģītus nosacījumus. 

    -         Nav ieteicams cirst āliņģus makšķernieka tuvumā, vergas cirtieni aizbiedē uzmanīgās zivis.

-         Nevajag urbt āliņģus tuvāk par 5m no cita makšķernieka.

-         Copi beidzot un gatavojoties doties mājās, nemetiet ūdenī pārpalikušo putru un citu iebarojamo ēsmu, ja kādreiz vēl gribat atgriezties šajās vietās. Visa veida putras uz gultnes saskābst, un tas vienkārši bojās ūdeni.

-         Nemetiet āliņģī vai atklātā ūdenī savus izsmēķus. Pēc zinātnieku veiktajiem pētījumiem pat viens izsmēķis saindē 1m /3 ūdeni, kad visas dzīvās radības aiziet bojā.

Katrs makšķernieks cenšas izvēlēties kvalitatīvus makšķerkātus, pareizi izvēlētu ēsmu un visu pārējo, kas nepieciešams makšķerēšanai. Bet kā ģērbjas mūsdienu makšķernieki? Protams, katrs savādāk, kas nu kuram ir. Kārtīgie copmaņi uzreiz ir pamanāmi jau pa gabalu, jo visi kāti ir noslēpti čeholā, drēbes vienmēr tīras un kārtīgas, pat ja viņš nav nekāds jaunbagātnieks. Arī pie ūdeņiem šādi copmaņi uzvedās cienīgi un ir pieklājīgi pret citiem.

      Makšķerniekiem ir pieņemts dalīties ar informāciju dažādu zivju ķeršanā, parasti viņi netur “sveci zem pūra”, bet iesaka kā būtu pareizāk rīkoties vienā vai otrā situācijā. Protams viņi ir lieli fantazētāji, kas par otra vai dažreiz pat par savām veiksmēm un neveiksmēm var stāstīt stundām, ar katru reizi pieliekot nedaudz klāt. Jo no kurienes tad rodas šie makšķernieku stāstiņi, kurus visi labprāt klausās. Bieži vien esmu ticies ar pieredzējušiem makšķerniekiem, kas ar patiesu un neslēptu lielību stāsta, kā viņi ķēruši zivis vēl 80 gados, kas manī vienmēr izsauc smīnu, jo šie vīri gadiem ejot ir noķēruši stipri vien lielākas zivis nekā tas ir patiesībā (to savukārt esmu uzzinājis no viņu paziņām). Par šādiem makšķerniekiem – lielībniekiem un viņu stāstītā vienmēr zūd interese un arī ticība. Viena no cilvēka labākajām īpašībām ir laipnība, vienmēr ir patīkami ir ar šādu cilvēku apmainīties pieredzē, nekad viņš ļauni nesmiesies par kaimiņa neveiksmēm, bet vienmēr norādīs uz kļūdām, vienmēr palīdzēs, ja tas būs nepieciešams.

Esi pats cilvēks un pret tevi arī izturēsies cilvēcīgi.

Pašas lielākās, ar makšķeri, noķertās zivis.

     Pati lielākā zivs, kas jel kad ir noķerta ar makšķeri ir baltā cilvēkēdāja haizivs, kuras svars ir sasniedzis 1208 kg, bet garums 5,13 metri. 

Šo milzīgo zivi noķēra Elfs Dinoms kādā jūras līcī pie Sedūnas (Dienvid Austrālijā), tas notika 1959 gada 21 aprīlī. Tiesa 1976 gadā tika noķerta vēl viena šīs sugas haizivs, kuras svars bija 1537 kg. Šo zivi noķēra  Klaivs Grīns pie Olbanī krastiem (Rietum Austrālijā). Klaiva noķērto zivi oficiāli neapstiprināja, jo viņš par ēsmu izmantoja valzivs gaļu. Interesanti, kādu ēsmu izmantoja Elfs, vai tiešām cilvēka gaļu?