Par sapaliem viss it kā zināms, bet vienalga noslēpumu pilns (2a. daļa)

Internetā atrasts video, kurā redzams, kā nārsto sapali.

Par sapaliem viss it kā zināms, bet vienalga noslēpumu pilns (1. daļa)

 

Sapali ir sastopami gandrīz visā Eiropā. Tiem tīk uzturēties upēs ar tīru ūdeni un straumi. Diemžēl, tie sāk izzust no nelielajām upītēm, uz kurām ir uzbūvētas daudzās mazās HES.

Izskats. Sapala izskats ir visai iespaidīgs, jo tam ir liela galva ar platu pieri, ķermenis ir stingrs, gandrīz cilindrisks un klāts ar lielām zvīņām. Mugura tiem ir no tumšs – zaļas līdz pat melnai krāsai, sāni sudrabaini ar dzeltenīgu nokrāsu. Vietām zvīņas ir ar spīdošu, melni punktainu  apmali. Krūšu spuras oranžas, vēdera un anālā spura – ar sarkanu nokrāsu, bet muguras un it sevišķi astes spura ir tumši zila.  Acis salīdzinoši ar citām zivīm ir lielas, spīdīgas, ar zaļganīgu plankumu augšpusē. Vispār lielus sapalus var sajaukt ar ālantiem, tikai tie ir garāki, resnāki un platāku pieri nekā pēdējie. Jaunos sapalēnus bieži var sajaukt ar baltajiem sapaliem, bet uzmanīgāk ieskatoties tie atšķiras ar platu rīkli, strupu degunu un tumšāku muguras nokrāsu.

Ihtiologi ir ievērojuši, ka sapalu mātītes vienmēr ir lielākas nekā tēviņi, bet savukārt skaita ziņā tēviņu ir vairāk kā mātīšu. 

Labvēlīgos apstākļos sapali var sasniegt diezgan iespaidīgus apmērus. Tomēr pārsvarā makšķernieku lomos nokļūst apmēram 2 – 2,5 kg smagi eksemplāri, ko arī var uzskatīt par teicamiem savas sugas īpatņiem. Latvijas lielākais reģistrētais sapals ir noķerts 1987. gadā Salacā, tostarp daudz lielāki īpatņi ir izvilkti citās valstīs. Piemēram, Baltkrievijas rekords ir 8kg (!!!), šī sapala garums arī ir bijis iespaidīgs – 80 cm. Polijā lielākais reģistrētais sapals ir bijis 6,3 kg smags, bet Vācijā 4,95 kg, Austrijā 4,96 kg, Šveices nacionālais rekords ir  3,97 kg    

Sapali aug ļoti ātri un var sasniegt pat 18 gadu vecumu. Zivis, kā zināms aug visu savu dzīvi, kaut gan jo tās kļūst vecākas, jo to pieaugums samazinās.

Turpinājums sekos

Makšķernieka gadagrāmata 2021 gadam

Nupat ir iznākusi jaunā makšķernieka gadagrāmata, kurā ir publicēti daži arī mani darbiņi. Atminos, kā pirms nedaudz vairāk, kā 20 gadiem man piezvanīja Ruduļu Juris un aicināja uz tikšanos. Es biju laimīgs. Mani sameklēja pats Ruduļu Juris, kuru joprojām uzskatu par labāko Latvijas makšķerēšanas žurnālistu. Viņš rakstīja par makšķerēšanu kā tādu, par makšķerēšanas veidiem, par zivīm, par dabu un noteikti arī par pašiem makšķerniekiem. Juris nekad nerakstīja par makšķerēšanas firmu, savos gara darbos viņš nekad nepieminēja vienu firmu, bet uzreiz vairākas, lai copmanis pats domā ko izvēlēties. Toreiz viņš izvēlējās vienu no vairākiem maniem darbiņiem. Interesants šķiet fakts, ka gadagrāmatā vēl joprojām esmu Āķītis, šis pseidonīms tapa pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad strādāju Berga Bazārā makšķerēšanas pieerumu veikalā "Āķis"

Es uzskatīju, ka esmu daudz sasniedzis, bija jau vēl visādi interesanti un dažkārt arī ienesīgi projekti, bet tas pats pirmais palicis atmiņā uz mūžu. Daudz vēji pūtuši un ūdens aiztecējis...

Nu jau vairākus gadus iznāk arī mans sastādītais copes dienu kalendārs, nu otro gadu pēc kārtas arī lietuviski un igauniski.

Samiņi, kas nevienu neatstāj vienaldzīgu

 

       Dzimtene. Šis mazais samiņš Corydoras paleatus brīvā dabā ir satopams Dienvidamerikas tropiskajos un subtropiskajos ūdeņos. Eiropā to ievedis franču zinātnieks P.Karbonjē, 1878 gadā.

       Ārējais izskats. Lai gan šiem samiņiem nav košu krāsu, tomēr tie ir ļoti populāri akvāristu vidū. Zivtiņu ķermeni, kā jau to liecina dzimtas nosaukums, sedz bruņām līdzīgas kaula plātnītes, kas sakārtotas līdzīgi dakstiņiem. Mute maza, vērsta uz apakšu. Mutes tuvumā pie augšžokļa viens vai divi pāri taustekļu. Peldpūslis sastāv no divām daļām, ieslēgts kaula kapsulā. Ķermeņa pamatkrāsa ir pelēcīgi dzeltena, nedaudz tumšāka ir šo zivtiņu mugura, bet vēders ir balts. Uz muguras un sāniem ir izkaisīti daudzi melnbrūni plankumi. Acis ļoti kustīgas un atrodas uz īpašām tievām ādas krokām.

Akvārijos mātītes sasniedz 7 – 8 cm garumu, bet tēviņi 4 –5 cm. Bez tam tēviņi atšķiras ar to, ka ir garāki un muguras spura tiem ir “noasināta”.

Turēšana. Dabā samiņi apdzīvo stāvošas vai lēni tekošas ūdenskrātuves, grāvjus, izsīkstošas upes un purvājus, kur skābeklis ir tikai ūdens virsējos slāņos. Sakarā ar to tam ir izveidojies speciāls “aparāts”, tā saucamā zarnu elpošana, kas ļauj samiņam elpot ar atmosfēras skābekli. Dažreiz, ūdenim izžūstot, tie ar spēcīgi attīstīto krūšu spuru palīdzību diezgan izveicīgi spēj pārvietoties pa sauszemi uz citu baseinu. Varbūt tāpēc viņi nav tik prasīgi un var dzīvot jebkuros apstākļos, pat pie ļoti zemas ūdens temperatūras +2 - +3° C, arī akvārijos ar mazu skābekļa daudzumu.

Samiņi mīl slēpties starp augiem un akmeņiem. Sevišķi aktīvi tie ir vakara krēslā un naktīs, tādēļ akvāriju nevajag pārāk spilgti apgaismot, jo tie mīl uzturēties tumšākās, ēnainākās vietās.

Samiņi ir visēdāji, labprāt ēd dažādu dabisko un mākslīgo barību, ko vien iespējams uzlasīt no akvārija grunts. Pieaugošie eksemplāri ir jābaro ar trīsuļodu  kāpuriem, kasītu jēlu gaļu, vēlams liesu. Ķer arī dafnijas, jo kā zināms, ielaistas akvārijā tās uzturas ūdens apakšējos slāņos.

Samiņš akvāristu vidū ir guvis palamu “sanitārs”, tāpēc, ka apēd barības pārpalikumus un atliekas. Samiņi caurām dienām rokas akvārija dūņās meklēdami neapēstos trīsuļodu kāpurus un tubifex ???

Ieteicamā akvārija ūdens temperatūra ir + 18° – 22° C.

Noteikti var turēt vienā akvārijā kopā ar citām miermīlīgajām zivīm, pie tam interesants šķiet fakts, ka samiņi neslimo vispār vai slimo ļoti minimāli. Dzīves ilgums nebrīvē var būt līdz 15 gadiem.

Pavairošana. Dabā šīs zivtiņas ir spiestas vairoties lietus periodos, kad ūdenī ir izšķīdis daudz skābekļa, tāpēc lai gūtu samiņu pēcnācējus ir nepieciešams paaugstināt skābekļa daudzumu.

Nārsta akvārija tilpumam jābūt vismaz 30 – 50 l, bet ūdens līmenim apmēram 30 cm. Augiem jābūt ar cietām lapām: sagitārijām, valsinērijām un ludvigijām.

Nārstot samiņi sāk + 22° – 26° C temperatūrā. Nārstu ievada īpatnējas nārsta rotaļas. Parasti nārsts notiek nelielās grupās, kad vienai mātītei seko divi – trīs tēviņi. Tomēr iespējams gūt pēcnācējus vienlaikus no vairākām mātītēm. Ja uz nārstu tiek noliktas vairākas mātītes, tad tēviņiem arī jābūt vairākiem. Nārsts sākas pēc 8 – 10 dienām, bet labi vaislinieki var sākt nārstot pat pēc 4 – 5 dienām.

Šīm zivtiņām nārsts ir ļoti interesants. Nārstam gatava mātīte nepārtraukti peld pa akvāriju, bet seko tai divi tēviņi. Šādas pastaigas noris ilgi, dažkārt pat 2 – 3 stundas. Kad beidzot tēviņi panāk mātīti, tā saķer vienu no tēviņiem un dodas uz akvārija tumšāko vietu, kur no viņa izsūc pieņus, vienlaikus iznēršot 1 – 5 ikriņus. Interesanti, ka “kāzu tērpa” nav ne mātītēm, ne tēviņiem. Mātītes krūšu spuras tiek sakļautas īpatnējas piltuvītes formā un tā izlaiž tajā ikriņus pakāpeniski – vairākām porcijām. Ikriņi ir lipīgi un tiek piestiprināti gaišākajos akvārija stūros uz sieniņām, vai arī uz augu lapām, ko iepriekš rūpīgi notīra no smiltīm un putekļiem. Mātīte ikriņus nērš vairākas reizes, pēc katrām 10 – 15 minūtēm. Starplaikos zivtiņa meklē barību, un, ja akvārija dibenā nekas ēdams nav atrodams tad viņa var apēst arī ikrus. Tādēļ bruņu samiņus nārsta laikā ieteicams barot.

Pēc nārsta pieaugušos samiņus no akvārija nekavējoties ir jāizņem. 

Kāpuriņi izšķiļas pēc 8 – 12 diennaktīm, ja ūdens temperatūra ir + 18° C – +20° C.  Pirmās 4 – 5 dienas mazuļiem jādod infuzorijas un “dīķa putekļi”, vēlāk jau var piedāvāt arī ciklopus. Zivīm augot jāpalielina arī barības izmēri. Dzimumgatavību sasniedz apmēram viena gada vecumā. 

Gupijas: Poecilia wingei jeb Endlera gupijas

Endlera gupijas pirmo reizi 1937. gadā aprakstīja Franklins F. Bonds. Tās bija zivtiņas ko Franklins atklāja Laguna de Patos ezerā (Venecuēla), bet diemžēl tās zivtiņas toreiz neieguva popularitāti un pavisam pat tika aizmirstas līdz pat 1975. gadam, šīs gupijas tika uzskatītas par izmirušām. Laguna de Patos ir ezers, kuru no okeāna atdala neliela zemes josla, un tas sākotnēji bija sāļš. Bet laiks un lietavas padarīja to par saldūdeni. Doktora Endlera atklāšanas laikā ūdens ezerā bija silts un ciets, un tajā bija ļoti liels daudzums aļģu. Tagad blakus ezeram atrodas izgāztuve, diemžēl šobrīd un nav skaidrsun nav skaidrs vai šajā ezerā ir saglabājusies gupiju populācija.

Šūberta barbes jeb zaļās barbes (Puntius semifasciolatus)

 

Šūberta barbes jeb zaļās barbes (Puntius semifasciolatus) ir brīvā dabā ir atrodamas Ķīnā, taču atrodams tās ir arī Taivānā, Vjetnamā, pasaulē šīs barbes dēvē arī par ķīniešu barbēm. Uz plašo Padomju Savienību zivtiņas tika atvestas 1956. gadā.  Selekcijas rezultātā ir iegūta arī zelta forma. Kas jau daudzus gadus ir ļoti populāra. Selekciju  1960. gadā paveica Tomass Šūberts, kura vārdā tad arī tika nosauktas zaļās barbes. Dabiskā krāsa ir vairāk zaļgana, bez brīnišķīgas zelta krāsas. Diemžēl, akvārijos praktiski zaļās barbes vairs nav sastopamas, gandrīz visas zivis ir mākslīgi audzētas. Dabā iegūst tās iegūst ļoti maz. Dabā ķīniešu barbes dzīvo upēs un ezeros, aptuveni 18 – 24°C temperatūrā. Tas galvenokārt barojas ūdens augšējos slāņos, reti tās ir sastopamas 5 un vairāk metru dziļumā.

Barbus panda vai Barbus fasciatus

   Karpu dzimtas zivs, 

Barbus panda vai barbus fasciatus (lat.)

Barbus panda dzimtene ir Indijas dienvidaustrumu daļa. Barbu panda dzīvo rezervuāros, kas ir blīvi aizauguši ar veģetāciju. Jāpiezīmē, ka Panda barbus salīdzinošo pavisam nesen parādījās Eiropas akvārijos, lai gan akvāristi  par šīm zivtiņām zināja jau ilgu laiku atpakaļ.

Pēc ārējā izskata Barbus panda ir ļoti līdzīga relatīvajam barbus melanampyx, taču atšķirībā no tā radinieka Panda ir lielāka izmēra, un tās ķermeņa krāsojumā nav sarkanīgu un violetu nokrāsu. Ķermenis ir izstiepts ar izliektu muguru. Gar mutes malām ir mazas antenas jeb ūsiņas. Aste caurspīdīga.

Barbus Panda tiek uzskatīts par miermīlīgu karpu pārstāvi, kurš bez problēmām sadzīvo ar sev līdzīgiem mierīgajiem kaimiņiem. Kā piemēru varu minēt ornatus, minoras, kardināli, pērļu gurami, sarkanie un zilie neoni, kā arī citas sīkās zivtiņas. Ideālā būtu, ja šīs barbes iespējas turēt turēt akvārijos ar blīvi stādītiem augiem. Ideāli noder augi ar gariem kātiem (spirālveida valsinērīja, kabomba, ambulia, ludwigia, polyseed hygrophila), kā arī zemu augošie augi (cryptocoryne wendta, anubias bartera, anubias afzelli utt.).