Tuvojas jaunā spiningošanas sezona

Nu jau pavisam drīz, proti 1. maijā ūdeņos lidos vobleri, gumijas zivtiņas, rotiņi un arī šūpiņi. Bums šosezon piedāvā leģendāro černospinku jeb melnmuguru. Šosezon meistars ir uzmeistarojis arī pretzāļu versiju. Nu ko? Lai līdakas uzmanās, jo meistara Buma izstrādājumi vienmēr ir bijuši cieņā gan zivīm, gan pašiem spiningotājiem.

Arī tik "lieli" mēdz būt akvāriji.

 Dažreiz cilvēka izdomai un fantāzijai nav robežu. Lūk, akvārijs, kura augstums ir tikai 2 cm, ūdeni apmaina ar šļirces palīdzību. Fantastiska...Starp citu, apkopt šādu akvāriju ir stipri vien sarežģītāk nekā kaut nedaudz lielāku. Atcerieties, jo lielāks akvārijs, jo mazākas rūpes tas prasīs.

Apaļie akvāriji

 Vecākas paaudzes mana bloga lasītāji noteikti atceras, ka krievu laikos marinētos un mazsālītos gurķīšus Centrāltirgū bieži vien tirgoja no akvārijiem, visbiežāk no apaļajiem akvārijiem. Kopš tā laika man apaļie akvāriji asociējas tikai ar gurķīšiem. 

Bet… Lūk, akvāriju skeiperis jeb dizainers Ichi no Taizemes, Ajutaja pilsētas mainīja manas domas, lūk viņa darbi. Manuprāt vienkārši fantastiski, šeit nav ko piebilst.

Apbrīnojami skaists biotopu akvārijs ar sarkanajām Tetrām.

Apbrīnojami skaists biotopu akvārijs ar bariņu sarkanajām Tetrām, dažkārt latviski esmu dzirdējis, ka tās sauc arī par Minorām. Šo zivtiņu latīniskais nosaukums ir Hyphessobrycon eques. Šo akvāriju iekārtojis meistars no Ķīnas Li Nanas. Savā darbā autors ierīkojis Brazīlijas štata Mato Grosso do Sul teritorijas upes pieteku Rio da Prata. Starptautiskajā konkursā Biotope Aquarium Design Contest 2020 šis darbs ieguva tikai 4. vietu. Darbs ir ideāls, pēc manām domām viņš ir ievērojami pārāks kā pirmo trīs vietu ieguvēju darbs. Bet nu nemetīšu akmeni uz profesionālo žūriju. akvārija tilpums 216 litri.

Vēl vēlos piebilst, ka diemžēl no Latvijas nepiedalījās neviens speciālists. Diemžēl… Obligāti jāpiebilst, ka šajā konkursā piedalījās mūsu tuvākie kaimiņi lietuvieši jeb meitene no Lietuvas Inga Ragėnė. Konkursā Inga piedalījās ar 160 litrīgu akvāriju, viņa izvēlējās Putumayo upes baseina fragmentu Kolumbijas – Peru apgabalā. Savā darbā Inga izmantoja Zivju saraksts: Paracheirodon innesi, Loricaria sp., Corydoras aeneus, bet no augiem tikai Eriochloa punctate.

Konkursā piedalījās ļoti daudz speciālisti no man tuvās Ukrainas, kā nekā pats pārstāvu Harkovas akvāristu klubu, bet tas jau ir cits stāsts.

Grūbas

Makšķerēšanas izmanto tikai veselas grūbas.

Vispirms tos uz 2 stundām iemērcē aukstā ūdenī, pēc tam katliņā uz lēnas uguns vāra. Grūbu sautēšana beidzas, kad tās verdošā ūdenī pabūs vismaz 5 – 6 minūtes. Pēc vārīšanas grūbas ieteicams ietīt segā un ļaut tām lēni atdzist. Kad grūbas ir atdzisušas tās sietā noskalo un izklāj uz tīra papīra lai apžūtu.

Iespējama arī grūbu ātrā pagatavošana. Termosā ieber ¼ grūbas un aplej ar 2/3 verdoša ūdens. Termosu cieši noslēdz un atstāj tur grūbas uz apmēram 1,5 stundām. Pēc to sautēšanas termosā grūbas izber celofāna maisiņā un apber ar rīvmaizi. Pie karstām grūbām smalkā rīvmaize labi līp klāt, bet ūdenī tās lēni atdalās no tās, piesaistot zivju uzmanību.

Protams, grūbas iespējams apstrādāt arī ar dažādiem aramatizatoriem, kurus iespējams iegādāties makšķernieku piederumu veikalos. Interesanti, ka daži makšķernieki termosā sautēšanas laikā pievieno arī medu vai sagrieztus saldus ābolus. Nekādā gadījumā nedrīkst pievienot skābus ābolus, jo zivis skābajai ēsmai netuvosies. Dažkārt lieliskus panākumus iespējams gūt uz koši sarkanām grūbām. Šim nolūkam lietderīgi izmantot parastās pārtikas krāsvielas. Nereti, pieredzējuši makšķernieki uz āķa liek tā saucamo „hamburgeru”, tas ir grūbas ar trīsuļodu kāpuriem vai sliekām u.t.t.     

Izmantojot par ēsmu grūbas, ieteicams tās arī pievienot iebarojamai ēsmai. 

Uzglabā grūbas nedaudz eļļā samērcētā lupatiņā vai plastmasas kastītē. Uz āķa vienlaicīgi sprauž vairākas grūbas.

Grūbas uz āķa turas lieliski, tāpēc iespējams likt gan uz pludiņmakšķeres, gan gruntsmakšķeres āķa, piesakās brekši, pliči, ruduļi, karūsas un karpas.   

Teibas pavasara zivis (4. daļa)

 Iebarošana un ēsmas.  

Piesaistīt teibas lielas grūtības nesagādā, nepieciešams ir zināt kādas iebarojamās ēsmas recepti, kas lieliski noder straumē. Tās ēsmas, kuras izmantojam makšķerēšanai ezeros šoreiz nederēs. Vienkāršākā recepte ir, ja grūbas ir sautētas kopā ar mannā vai auzu pārslām, vēl var izmantot arī mālus. Smagā ēsma nepieciešama, lai ēsma ātri nogrimtu un atrastos sev zināmā vietā. Pirms makšķerēšanas nepieciešams sagatavot uzreiz vairākas barības pikas tenisa bumbiņas lielumā. Straume ēsmu pakāpeniski skalos, veidos tādu kā barības ceļu. Šis ceļš noteikti piesaistīs gan teibu, gan arī citu balto zivju uzmanību. Ideāli, ja šajā barības pikā atrastos arī sasmalcinātas sliekas, odu un mušu kāpuri. Teibas ir līdzīgas asariem, kas ir ļoti skaudīgi. Ieraudzījis barību tā metas virsū pēc iespējas ātrāk, lai tikai kāds sugas brālis neaizsteigtos tai priekšā.  

        

Teibu makšķerēšanā sevišķi pavasaros vispopulārākā ēsma ir baltie mušu kāpuri, bet arī no odu kāpuriem, mizgraužiem, sliekām un grūbām teibas nespēj atteikties.

Parādoties lidojošiem kukainīšiem pie skaista teibu loma iespējams tikt arī ar mušiņmakšķeri izmantojot visdažādākās mākslīgās mušiņas, nelielus sienāžus vai spāres.

Piecirsta teiba uzreiz skrien sāņus, lai upes straume palielinātu tās pretestību. Neskatoties uz saviem nelielajiem izmēriem, teibas izvilkšana ir ļoti patīkama, tā cinās “uz dzīvību un nāvi”. Nereti tās izlec pat no ūdens, tikai pie paša krasta tās pretestība kļūst mazāka.

Kur teibas meklēt Latvijā?

Latvijā teibas ir sastopamas tādos pazīstamos upju baseinos kā Ventā, Salacā, Gaujā, daudzi makšķernieki priekšroku dod arī mazākām upītēm, kā Grīvai, Vītrupei, ļoti populāra vieta teibu makšķerēšanai ir Mērsraga kanāls, kur bez teibām iespējams cīnīties arī ar lielām raudām un iespaidīga izmēra ālantiem.       

Teibu gaļa ir ļoti garšīga, to bieži vien izmanto zivju zupas gatavošanā, tomēr vēl garšīgākas teibas ir ceptā vai kūpinātā veidā.  

BEIGAS

Teibas pavasara zivis (3. daļa)

 Cope, pieciršana un izvilkšana.

Visaizraujošākā un sportiskākā teibu makšķerēšana ir pavasaros, kad šīs nelielās zivtiņas ir sevišķi aktīvas. Tās ir iespējams gan ar pludiņa makšķeri, gan arī ar vieglo gruntenīti, pie tam gruntenei ir vairāki varianti.

Baltais sapals

Teibu makšķerēšanai par pamatauklu jāizvēlas 0,20 – 0,25 mm svaiga monofīlā aukla, bet pavadiņu diametram ir jābūt 0,12 – 0,15 mm robežās, pavadiņu garums 20 – 25 cm. Teibu gruntenei nav jābūt lielajiem āķiem, pilnīgi pietiek, ja izmantosit 12 – 8 numura āķus (starptautiskā numerācija).

Vienkāršākais gruntenes veids ir ar atsvaru auklas galā un diviem āķiem, kas ir 40 – 50 cm attālumā viens no otra.

Nedaudz sarežģītāks  variants ir ar slīdošo atsvaru. Šajā variantā arī var izmantot divus āķus, vienas pavadiņas garums ir 30 cm, bet otras pavadiņas garums ir 40 cm. Pie pamatauklas tās stiprinās ar mezglu palīdzību 1 metra attālumā tā lai atsvars nevarētu pārslīdēt pār mezgliem, bet slīdētu brīvi starp abiem āķiem.

Laikam tomēr jau sportiskāka un līdz ar arī aizraujošāka ir teibu makšķerēšana ar pludināšanas metodi. Pludināšanai lieti noder 4 – 5 metrus gara teleskopiskā makšķere, kas ir aprīkota ar spoli un pamatauklu, kuras diametrs ir 0,20 – 022 mm, kā arī ar pludiņu kura celtspēja ir apmēram 10 grami un spoguļāki vai plastmasas (vasaras) mormišku. 

Ir dienas, kad teibas ķer ēsmu ar “gariem zobiem”, kāds mans paziņa atklāja, ka viņš lieliskus panākumus šādās dienās gūst ja noņem pludiņu un ļauj lai ēsmu nes straumi. Pēc šī vīra vārdiem teibas nejūt nekādas aizdomas un labprāt nogaršo makšķernieka piedāvāto ēsmu. Jāatzīmē, ka šī metode lieti noder tikai vietās ar lēnu vai mērenu straumi.

Kāds Krievijas makšķernieks izmanto vēl interesantāku metodi teibu makšķerēšanai. Viņš nedaudz iebrien ūdenī un izmanto īso, ziemas makšķerīti. Par pamatauklu šis vīrs izmanto auklu kuras diametrs ir 0,22 mm, kā arī nelielu mormišku, kas piesieta pie 0,12 mm resnas pavadiņas. Par ēsmu viņš izmanto tievas ādas sloksnīti, piemēram no veciem cimdiem. Ādas krāsai lielas nozīmes nav tomēr vislabākos panākumus viņš gūst uz melnas vai sarkanas ādas sloksnes gabaliņu. Ķeseli zivīm viņš stiprina pie jostas vietas un laiku pa laikam viņš pakustina kājas, saceļas duļķes kas piesaista zivju uzmanību. Ar šo metodi viņš lieliski darbojās no agra pavasara līdz vēlam rudenim, dažkārt piesakās arī tādas uzmanīgas zivis kā ālanti.   

Turpinājums sekos