Plankumainais dārza zutis

       Spotted Garden Eel latviešu valodā var tikt tulkots kā plankumainais dārza zutis. Kāpēc to tik dīvaini sauc? Nu, pirmkārt, ir skaidrs, ka "plankumains" raksturo zīmējumu uz zivs ķermeņa. Otrkārt, viņi to sauc par dārzu, jo tas veido barus, kuros ir vairāki simti īpatņu. Zivs ierokas dziļi smiltīs, virspusē atstājot tikai galvu. Tūkstošiem zušu, kas lūr ārā no savām bedrēm, rada sajūtu, ka esi īstā dārzā, kur koku vietā vējā šūpojas zušu galvas. Viņi visu savu dzīvi pavada smilšainā jūras gultnē, izceļot sava ķermeņa augšdaļu pret straumi. Tādējādi plankumainais zutis uzsūc jūras ūdeni un līdz ar to arī dreifējošo zooplanktonu. 

          Pieaugušie indivīdi sasniedz 40 cm garumu, bet ķermeņa diametrs 10 – 15 mm. Parasti aiz galvas ir divi lieli tumši plankumi. Interesanti, ka uz ķermeņa nav spuras. Plankumainie dārza zuši uzturas salīdzinoši nelielos dziļumos līdz 45 m pie Austrumāfrikas krastiem, Sarkanajā jūrā, pie Madagaskaras, Austrālijas ziemeļu krastā. Biotops ir ierobežots līdz 30 grādiem ziemeļu platuma un 23 grādiem dienvidu garuma. Neskatoties uz salīdzinoši plašo plankumainā dārza zuša izplatību, atrast to dabiskajā vidē nemaz nav tik vienkārši. Zivis ir ļoti kautrīgas un ūdenī jūt vismazākās vibrācijas, tāpēc pamana ūdenslīdēja tuvošanos vēl pirms ūdenslīdējs ierauga zivi. Tāpēc zemūdens fotogrāfu vidū zušu "dārzu" kvalitatīvie attēli ir tik augstvērtīgi novērtēti. Ir diezgan viegli noteikt, kur plankumaini zuši ligzdo, jo uz smilšainās gultnes ir vienkārši nosakāmi to atrašanās vietas, gultne ir “caurumaina”. Plankumainie dārza zuši vairojas arī savās alās, neatstājot savu alu, kas vienlīdz ir arī zivju aizsargs. Nārsta laikā mātītes un tēviņi satiekas vienā bedrē un berzējas viens pret otru, ūdenī izlaižot attiecīgi spermu un ikrus.

25. gadi copei

 

Pavisam drīz svinēšu jubileju, šoreiz darba jubileju. 25 gadus, kā tirgoju makšķerlietas. Ilgu laiku domāju, ko lai sev uzdāvinu uz šo jubileju. Alkohols, smēķi mani neinteresē, bet tērēt naudu muļķībām arī nav vēlēšanās, bet dāvanu gribās. Izdomāju, ka vēlos nazi, lai mans draugs, meistars Bums to uzbūvē. Godīgi sakot, es nezināju, ka nažus būvē. Zviedrijā pasūtījām Elmax materiālu, rokturi nolēmām gatavot no Karēlijas bērza, bet nazi rūdīs vīri rūpnīcas VEF (man tā ir īpaša rūpnīca) teritorijā. Maksti nolēmām gatavot no ādas, no īstas ādas, bet maksti rotās uzraksts “25 gadi copei”. Šodien Bums nazi atveda man, tiesa vēl uzraksta neesot, bet tas ir laika jautājums. Nazis izdevās vienkārši super. Paldies, meistar!!!

Vai te vēl ir ko piebilst?

 

Vai piranjas var nogalināt cilvēku?

 

Tagad internetā atrodama informācija par to, kā "brazīlietis ielēca ezerā, bēgot no bitēm, bet tur viņu apēda piranjas". Googlē ātri atradīsi virkni rakstu par to. Esot, kad līķis tika izvilkts krastā, izrādījās, ka tas viss bija klāts ar brūcēm no piranju kodumiem, ieskaitot bojā gājušā brazīlieša seju.

Teiksiet, kas te ir pārsteidzošs, jo mums filmās nepārtraukti tiek rādīts, kā piranjas burtiski nograuž cilvēku līdz kaulam tikai piecu minūšu laikā. Nogalināšanas mašīnas. Ir vērts iekrist Amazonē un piranju bars acumirklī saplosīs gabalos.

Vai tā ir?

Vispirms jāsaprot, vai piranja tiešām ir ārkārtīgi agresīva būtne, kas uzbrūk visam, kas ūdenī kustas. Tas var izklausīties negaidīti, taču piranja ir ļoti piesardzīgas zivis un nerada briesmas cilvēkiem. Ir daudz pierādījumu, kad cilvēks peldējās piraju apsēstā ūdenī, nenodarot nekādu kaitējumu savai veselībai. To pilnībā pierādīja Herberts Akseldorfs, slavenais biologs, kas specializējas tropu zivju izpētē. Lai pierādītu, ka piranjas ir drošas cilvēkiem, Herberts piepildīja nelielu baseinu ar piranjām un ienira tajā, uz zinātnieka bija tikai peldbikses.

Kādu laiku peldējies starp plēsīgām zivīm, pilnīgi nekas nekaitēja viņa veselībai. Pēc laika Herberts paņēma rokā svaigu ar asinīm piesūcinātu gaļu un turpināja peldēt kopā ar to. Bet vairāki desmiti piranju, kas dzīvoja baseinā joprojām netuvojās cilvēkam, lai gan pavisam nesen viņi ar prieku apēda to pašu gaļu, ar kuru tagad peldējās Herberts.

Piranjas tiek uzskatītas par baisām plēsējām, ar neremdināmām slāpēm pēc svaigas gaļas, bet patiesībā tās ir diezgan bailīgas zivis, kuras neuzdrošinās tuvoties lieliem radījumiem.

Zināms, ka piranjas labprātāk uzturas lielos baros, ja viena piranja tiek ūdenī pamanīta, tad blakus noteikti būs arī citas. Taču piranjas to dara nevis tāpēc, ka plēsīgo zivju baram būtu vieglāk nogalināt un apēst ūdenī iekļuvušu cilvēku, bet gan tāpēc, ka piranjas pašas ir barības ķēdes posms citām, daudz lielākām zivju sugām. Atrodoties barā, kurā ir vairāki desmiti īpatņu, iespēja, ka viņi jūs apēdīs ir pavisam neliela.

Turklāt daudzie eksperimenti ar piranjām ir parādījuši, ka esot vienatnē šīs zivis nejūtas tik mierīgas, tās ir stresainas, ar vienu vārdu sakot tās labi jūtas tikai barā.

Taču, neskatoties uz to miermīlīgo izturēšanos pret cilvēkiem, piranjas ir īstas nogalināšanas mašīnas citām zivju sugām, kas barības ķēdē atrodas zem tām. Viņu spēcīgie žokļi ir paredzēti košanai un raušanai jeb plēšanai, bet viņu blīvie muskuļotie ķermeņi spēj veikt neticami ātrus uzrāvienus un kustības zem ūdens. Tiek uzskatīts, ka piranju žokļa muskuļu saspiešanas spēks attiecībā pret ķermeņa izmēru ir augstākais salīdzinājumā ar citiem mugurkaulniekiem pasaulē. Piemēram, parastā piranja var viegli nokost pieaugušam cilvēkam pirkstu.

Taču vēsturē nav bijis neviena zināma gadījuma, kad piranja būtu uzbrukusi cilvēkam, pie tam ar letālu iznākumu. Bet tas nebūt nenozīmē, ka šīs zivis nekad nekož cilvēkam vai dzīvniekam, kas ir iekļuvis ūdenī. Un šāda uzvedība gandrīz vienmēr ir saistīta nevis ar zivju agresīvo uzvedību, bet gan ar pašaizsardzību vai neparastiem laika apstākļiem. Kādēļ piranju uzvedība var krasi atšķirties no ierastās. Nenormālos laika apstākļos tiek domāts sausuma periods, kad piranju apdzīvotās upes izžūst, bet padziļinājumos, kas piepildīti ar ūdeni ir nogriezti no galvenā kanāla, ir daudz zivju, pie tam tām nav barības. Izsalkuši plēsēji pamazām sāk ēst paši un var steigties pie jebkurām radībām, kas nonāk pārāk tuvu ūdenim. Dažkārt piranju tendence uz agresīvu uzvedību tiek fiksēta nārsta periodā, kad tās pašaizsardzības nolūkos uzbrūk cilvēkiemm vai dzīvniekiem, taču šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti. Un protams, nav runas par kolektīvu piranju uzbrukumu cilvēkam.

Bet viss iepriekš minētais nepavisam nenozīmē, ka piranjas atteiksies ēst cilvēka gaļu. Diemžēl uz ūdens reizēm gadās traģiski gadījumi, cilvēki vai dzīvnieki noslīkst. Ūdenī peldošais jau tā nedzīvais ķermenis piesaista daudzas zivis, tostarp arī piranjas, tās atstāj uz atrastā ķermeņa specifiskus kodumus. Cilvēki, kuri to redz, domā, ka nāves cēlonis bijis piranju uzbrukums, tā dzimst lielākā daļa mītu par piranju baru uzbrukumu cilvēkiem vai dzīvniekiem.

 

 

Слава Україні...

 

Es ļoti pārdzīvoju karu Ukrainā, tur man ir daudz,  nē, ļooti daudz draugu, tur ir klubs kuru pārstāvu jau salīdzinoši sen, tur bija fantastiska mana un manas draudzenes Ilvas uzņemšana 2019 gadā. Kas vēl nezin, tad varu pavēstīt, ka pārstāvu Harkovas akvāristu klubu. Es esmu apbalvots ar vairākiem goda rakstiem par manu ieguldījumu akvāristikā un par akvāriju popularizēšanu ne tikai Ukrainā, bet vispār. Ehhh. Slava Ukrainai!
Vēlos jautāt tiem zaļajiem salaboniem, kas pametuši savas Krievijas sādžas devušies iekarot svešu zemi. Kam jums tas vajadzīgs? Puikas, Jūs nekad, dzirdiet, nekad nevarēsiet braukt makšķerēt, jo rokas ir aptrieptas ar nevainīgu cilvēku asinīm. Nomazgāt tās nekad nevarēsiet jo zivis to sajūt. Jūs nevarēsiet ievākt akvārija zivīm barību dabā, jo jūsu ausīs vienmēr skanēs nevainīgo cilvēku balsis, bet nevis draugu jautrās balsis, jautrie smiekli, kad esat iekritis bedrē un piesmēlis zābakus. Jūs, puikas no plašās Krievzemes esat okupanti un slepkavas. Apdomājiet labi, vai tas ir to vērts. Apstājies un dodies gūstā, jo uz svešas zemes tev nav vietas. 

Atmiņas no tiem laikiem

        Atminos, kā mēs ar fāteri braucām makšķerēt uz Gauju pie Carnikavas. Kas tie bija par laikiem... Izbraucām agri, braucam ar autobusu līdz Centrālajai stacijai, bet tad ar elektrisko vilcienu līdz Carnikavai. Visu dienu makšķerējam, noķērām gan asarus, gan brekšus un raudas, bet fāters uz dzīvo zivtiņu arī līdakas. Laimīgi bijām bez gala. Mājās braucot iegājām vietējā Carnikavas veikalā, man tika nopirkta limonāde, bet fāters sev pudelīti alus. Izdzērām katrs savu dzērienu un devāmies uz vilcienu. Vilcienā es "liels" puika būdams iemigu, bet kātus no rokām neizlaižu, fāters arī iesnaudies. Te pamostos un skatos, kāda tante man kātus rauj no rokas laukā, vismaz man tā šķita. Es protams neizlaižu, tante saka, tu man ar tiem kātiem visu laiku sejā. Guli, guli, es pieturēšu, lai man acis neizbakstītu, es atkal iemigu. 

       Jā, un kāti bija bambusa, fāterim 3posmu, man 2posmu. Ticat vai nē, bet to 3posmu bambusa makšķeri saliktā veidā es pat noturēt nevarēju. Bija zivis, bija atpūta, bet atmiņas vēl šodien kaut pagājuši gandrīz 50 gadi...

         Draugi, brauciet makšķerēt ar vecākiem kamēr tie ir, jo tagad man ir tikai atmiņas. Paldies fāterim par tām, viņš man deva hobiju uz visu mūžu, tā ir interese par zivīm, par dabu, par makšķerēšanu.

Hello, mana bloga lasītāj!

Daudzi droši vien uztraukušies un jautā, kur esmu pazudis. Es neesmu pazudis, esmu tepat starp Jums. Top kaut kas interesants, vismaz man tā šķiet. Pēc man esošās informācijas otra tāda nav. Lēnām top. Kāpēc runāju mīklās? Lai neviens nenoskaustu un nesaprastu par ir runa. To nezina pat mana ģimene, zina tikai Obsidiāns, bet viņš ir uzticams draugs un par šo ideju klusēs. Darba vēl daudz, bet gaidiet, pabeigti ir apmēram 20% no iecerētajiem darbiem. Drīz...

Šis ir mans draugs Obsidiāns, bet viņš vienalga neteiks.😂