Tikai kustībā

Pirms ko dari, apdomā labi

 

Nosaukums vārētu būt "Sudrabkāzas ar makšķerniekiem"*.

 

Man šķiet, šis foto bija publicēts Neatkarīgajā rīta avīzē 

Šodien ir tā diena, kad pirms 25 gadiem sāku tirgot makšķerlietas. Karjera iesākās 1997. gada 2 maijā, Berga Bazārā veikalā Āķis. Bija jautri, ir ko atcerēties. Ideāls kolektīvs, varbūt vienīgi tā veikala īpašnieku un grāmatvedības speciālisti vairs nevēlos redzēt, bet skola bija teicama. Iemācījos daudz. Tur "dzima" arī zivju apskatnieks Raivo Āķītis. Liela pateicība ir jāsaka pārdevēju kolektīvam, bez otra palīgā saukšanas, nedrīkstēja iesaistīties sarunā ar pircēju (nerakstīts tirdzniecības likums), vienmēr jātiek galā pašam.

Abavas krastos

Kopā ar vecāko makšķerlietu pārdevēju Latvijā Pēteri

Pa vidu Jāņonkulis, leģendārs onkulis, 

Normunds (diemžēl nav vairāk šajā saulē), Anžela (veikala vadīt
āja), nu mūs ar Peteri jau pazīstat.

Es pametu āķus

2001 gada vasarā Āķus pametu, izveidojām Rotiņu. Izmantojot visu iepriekš gūto pieredzi, Rotiņš ir dzīvs vēl šodien. Ir ko atcerēties no abiem šiem veikaliem. Kad biju jaunāks, tad bija uzaicinājumi no citām copes bodēm, bet paliku uzticīgs mazajam Rotiņam. 2005. gadā Rotiņam pievienojās mana kundze un lietas aizgāja citā gultnē. Sievietes prot labāk izlikt preci, vienmēr viss ir tīrs un kārtīgs. Paldies viņai.

Zināt, es visus šos 25 gadus esmu vēlējies, lai pircējs uz manis ieteiktajiem mācekļiem kaut ko noķer, pēc iespējas lielākas un vairāk. Ir brīži, kad man copmaņi sūta bildes ar lomiem. Piemēram, nesen kāds pircējs zvana un jautā vai es esmu uz vietas. Protams atbildu apstiprinoši. Drīz šie būšot. Pēc pusstundas puikas klāt. Pircējs, kuram vēl pavisam nesen stāstīju par līdakām atveda savu dēliņu. Es biju laimīgs, ka arī jaunajai paaudzei ir interese par dabu, par zivīm un par makšķerēšanu. "Lielais" makšķernieks visu savu inventāru salika maisiņā, pamāja man ar roku un... pēc dažām dienām viņa tētis atsūtīja dēlēna lomu. Es biju vēl laimīgāks, iespējams pat par mazo copmani. Rotiņā dzima divi zivju apskatnieki Viktors Odiņš un Виктор Комаров (es rakstīju arī krievu izdevumam), bet vienu brīdi presē rakstīja pat visi trīs, arī Āķītis.

Pēc būtības, varētu izdot pat stāstu grāmatiņu, bet mūsdienās ir citas vērtības, tostarp arī makšķerēšanas vērtības. Gan jau. Varbūt kādam copes izdevumam interesēs manas atmiņas par copes inventāra tirdzniecību.

 Ne asakas, visās dzīves jomās.

* saprotiet tikai pareizi...😂

Cik ilgi ilgst gupiju zivs grūtniecība?

       Jums jāzina, ka gupiju mātītes, kas tiek turētas kopā ar tēviņiem, vienmēr ir stāvoklī. Vienreiz apaugļota mātīte, pat atdalīta no tēviņa, dzemdē mazuļus 6 līdz 8 reizes mēnesī.

          Gupiju mātīšu inkubācijas periods vidēji ir mēnesis (no 24 līdz 46 dienām). Piemēram, mātīte kas redzama šajā fotoattēlā var dzemdēt uzreiz, izprovocējot dzemdības, ar ūdens nomaiņu, ar temperatūras paaugstināšanos vai pat stresu. Ja dzemdības neizprovocēs, viņa var nedzemdēt vēl veselu mēnesi.

Plankumainais dārza zutis

       Spotted Garden Eel latviešu valodā var tikt tulkots kā plankumainais dārza zutis. Kāpēc to tik dīvaini sauc? Nu, pirmkārt, ir skaidrs, ka "plankumains" raksturo zīmējumu uz zivs ķermeņa. Otrkārt, viņi to sauc par dārzu, jo tas veido barus, kuros ir vairāki simti īpatņu. Zivs ierokas dziļi smiltīs, virspusē atstājot tikai galvu. Tūkstošiem zušu, kas lūr ārā no savām bedrēm, rada sajūtu, ka esi īstā dārzā, kur koku vietā vējā šūpojas zušu galvas. Viņi visu savu dzīvi pavada smilšainā jūras gultnē, izceļot sava ķermeņa augšdaļu pret straumi. Tādējādi plankumainais zutis uzsūc jūras ūdeni un līdz ar to arī dreifējošo zooplanktonu. 

          Pieaugušie indivīdi sasniedz 40 cm garumu, bet ķermeņa diametrs 10 – 15 mm. Parasti aiz galvas ir divi lieli tumši plankumi. Interesanti, ka uz ķermeņa nav spuras. Plankumainie dārza zuši uzturas salīdzinoši nelielos dziļumos līdz 45 m pie Austrumāfrikas krastiem, Sarkanajā jūrā, pie Madagaskaras, Austrālijas ziemeļu krastā. Biotops ir ierobežots līdz 30 grādiem ziemeļu platuma un 23 grādiem dienvidu garuma. Neskatoties uz salīdzinoši plašo plankumainā dārza zuša izplatību, atrast to dabiskajā vidē nemaz nav tik vienkārši. Zivis ir ļoti kautrīgas un ūdenī jūt vismazākās vibrācijas, tāpēc pamana ūdenslīdēja tuvošanos vēl pirms ūdenslīdējs ierauga zivi. Tāpēc zemūdens fotogrāfu vidū zušu "dārzu" kvalitatīvie attēli ir tik augstvērtīgi novērtēti. Ir diezgan viegli noteikt, kur plankumaini zuši ligzdo, jo uz smilšainās gultnes ir vienkārši nosakāmi to atrašanās vietas, gultne ir “caurumaina”. Plankumainie dārza zuši vairojas arī savās alās, neatstājot savu alu, kas vienlīdz ir arī zivju aizsargs. Nārsta laikā mātītes un tēviņi satiekas vienā bedrē un berzējas viens pret otru, ūdenī izlaižot attiecīgi spermu un ikrus.

25. gadi copei

 

Pavisam drīz svinēšu jubileju, šoreiz darba jubileju. 25 gadus, kā tirgoju makšķerlietas. Ilgu laiku domāju, ko lai sev uzdāvinu uz šo jubileju. Alkohols, smēķi mani neinteresē, bet tērēt naudu muļķībām arī nav vēlēšanās, bet dāvanu gribās. Izdomāju, ka vēlos nazi, lai mans draugs, meistars Bums to uzbūvē. Godīgi sakot, es nezināju, ka nažus būvē. Zviedrijā pasūtījām Elmax materiālu, rokturi nolēmām gatavot no Karēlijas bērza, bet nazi rūdīs vīri rūpnīcas VEF (man tā ir īpaša rūpnīca) teritorijā. Maksti nolēmām gatavot no ādas, no īstas ādas, bet maksti rotās uzraksts “25 gadi copei”. Šodien Bums nazi atveda man, tiesa vēl uzraksta neesot, bet tas ir laika jautājums. Nazis izdevās vienkārši super. Paldies, meistar!!!

Vai te vēl ir ko piebilst?

 

Vai piranjas var nogalināt cilvēku?

 

Tagad internetā atrodama informācija par to, kā "brazīlietis ielēca ezerā, bēgot no bitēm, bet tur viņu apēda piranjas". Googlē ātri atradīsi virkni rakstu par to. Esot, kad līķis tika izvilkts krastā, izrādījās, ka tas viss bija klāts ar brūcēm no piranju kodumiem, ieskaitot bojā gājušā brazīlieša seju.

Teiksiet, kas te ir pārsteidzošs, jo mums filmās nepārtraukti tiek rādīts, kā piranjas burtiski nograuž cilvēku līdz kaulam tikai piecu minūšu laikā. Nogalināšanas mašīnas. Ir vērts iekrist Amazonē un piranju bars acumirklī saplosīs gabalos.

Vai tā ir?

Vispirms jāsaprot, vai piranja tiešām ir ārkārtīgi agresīva būtne, kas uzbrūk visam, kas ūdenī kustas. Tas var izklausīties negaidīti, taču piranja ir ļoti piesardzīgas zivis un nerada briesmas cilvēkiem. Ir daudz pierādījumu, kad cilvēks peldējās piraju apsēstā ūdenī, nenodarot nekādu kaitējumu savai veselībai. To pilnībā pierādīja Herberts Akseldorfs, slavenais biologs, kas specializējas tropu zivju izpētē. Lai pierādītu, ka piranjas ir drošas cilvēkiem, Herberts piepildīja nelielu baseinu ar piranjām un ienira tajā, uz zinātnieka bija tikai peldbikses.

Kādu laiku peldējies starp plēsīgām zivīm, pilnīgi nekas nekaitēja viņa veselībai. Pēc laika Herberts paņēma rokā svaigu ar asinīm piesūcinātu gaļu un turpināja peldēt kopā ar to. Bet vairāki desmiti piranju, kas dzīvoja baseinā joprojām netuvojās cilvēkam, lai gan pavisam nesen viņi ar prieku apēda to pašu gaļu, ar kuru tagad peldējās Herberts.

Piranjas tiek uzskatītas par baisām plēsējām, ar neremdināmām slāpēm pēc svaigas gaļas, bet patiesībā tās ir diezgan bailīgas zivis, kuras neuzdrošinās tuvoties lieliem radījumiem.

Zināms, ka piranjas labprātāk uzturas lielos baros, ja viena piranja tiek ūdenī pamanīta, tad blakus noteikti būs arī citas. Taču piranjas to dara nevis tāpēc, ka plēsīgo zivju baram būtu vieglāk nogalināt un apēst ūdenī iekļuvušu cilvēku, bet gan tāpēc, ka piranjas pašas ir barības ķēdes posms citām, daudz lielākām zivju sugām. Atrodoties barā, kurā ir vairāki desmiti īpatņu, iespēja, ka viņi jūs apēdīs ir pavisam neliela.

Turklāt daudzie eksperimenti ar piranjām ir parādījuši, ka esot vienatnē šīs zivis nejūtas tik mierīgas, tās ir stresainas, ar vienu vārdu sakot tās labi jūtas tikai barā.

Taču, neskatoties uz to miermīlīgo izturēšanos pret cilvēkiem, piranjas ir īstas nogalināšanas mašīnas citām zivju sugām, kas barības ķēdē atrodas zem tām. Viņu spēcīgie žokļi ir paredzēti košanai un raušanai jeb plēšanai, bet viņu blīvie muskuļotie ķermeņi spēj veikt neticami ātrus uzrāvienus un kustības zem ūdens. Tiek uzskatīts, ka piranju žokļa muskuļu saspiešanas spēks attiecībā pret ķermeņa izmēru ir augstākais salīdzinājumā ar citiem mugurkaulniekiem pasaulē. Piemēram, parastā piranja var viegli nokost pieaugušam cilvēkam pirkstu.

Taču vēsturē nav bijis neviena zināma gadījuma, kad piranja būtu uzbrukusi cilvēkam, pie tam ar letālu iznākumu. Bet tas nebūt nenozīmē, ka šīs zivis nekad nekož cilvēkam vai dzīvniekam, kas ir iekļuvis ūdenī. Un šāda uzvedība gandrīz vienmēr ir saistīta nevis ar zivju agresīvo uzvedību, bet gan ar pašaizsardzību vai neparastiem laika apstākļiem. Kādēļ piranju uzvedība var krasi atšķirties no ierastās. Nenormālos laika apstākļos tiek domāts sausuma periods, kad piranju apdzīvotās upes izžūst, bet padziļinājumos, kas piepildīti ar ūdeni ir nogriezti no galvenā kanāla, ir daudz zivju, pie tam tām nav barības. Izsalkuši plēsēji pamazām sāk ēst paši un var steigties pie jebkurām radībām, kas nonāk pārāk tuvu ūdenim. Dažkārt piranju tendence uz agresīvu uzvedību tiek fiksēta nārsta periodā, kad tās pašaizsardzības nolūkos uzbrūk cilvēkiemm vai dzīvniekiem, taču šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti. Un protams, nav runas par kolektīvu piranju uzbrukumu cilvēkam.

Bet viss iepriekš minētais nepavisam nenozīmē, ka piranjas atteiksies ēst cilvēka gaļu. Diemžēl uz ūdens reizēm gadās traģiski gadījumi, cilvēki vai dzīvnieki noslīkst. Ūdenī peldošais jau tā nedzīvais ķermenis piesaista daudzas zivis, tostarp arī piranjas, tās atstāj uz atrastā ķermeņa specifiskus kodumus. Cilvēki, kuri to redz, domā, ka nāves cēlonis bijis piranju uzbrukums, tā dzimst lielākā daļa mītu par piranju baru uzbrukumu cilvēkiem vai dzīvniekiem.