Dažas senas atmiņas

Kādu dienu sieva sāka kārtot grāmatu skapi, jo nevarot atrast to ko vēlas lasīt. Viņa kārto, dažkārt piesēd lai ko izlasītu un atkal ķeras pie kārtošanas. Paiet ne viena stunda vien. Pēc kāda laiciņa viņa mani sauc un rāda divas makšķerēšanas grāmatas. Kopā kolekcijā man ir ap 100 makšķerēšanas un 150 akvāriju grāmatas, bet te abas manas, ko savulaik izdeva izdevniecība Rasa.

Pirms 18 un attiecīgi 16 gadiem iznāca manas sarakstītās grāmatas, nostaļģija... Šajā saulē nav vairs grāmatu redaktors Andrejs Rijnieks. Vīrs, kurš piesējās par katru vārdu latviešu valodā. Grāmatiņas ir mūsu kopējs garadarbs, es rakstīju tekstu, bet Andrejs koriģēja un man bija jāpierāda, ka makšķerēšanas valoda ir specifiska un īpaša.

Lai Andrejam vieglas smiltis.

Mana gailīšu audzētava

Daudzus noteikti interesē, kā tad klājas manā gailīšu audzētavā. Iet interesanti, visus savus novērojumus un piedzīvojumus pieraktu parastā kladē. Sākumā biju domājis, ka rakstīšu blogā, bet par cik atsauksmes nav, neviens nav ierakstījis nevienu komentāru, tad nu nolēmu neuzbāzties un rakstīt kladē. Viss notiekas, zivītes ēd un attiecīgi arī aug.

* * * *

Atsāku arī nematodes kultūras audzēšanu un tirdzniecību, arī te viss man notiekas.

Indīgs, bet aplaizīsi pirkstus...

foto no tvnet.lv

Japāņiem ir teiciens: ”Gribi ieēst fugu – raksti testamentu.” Šī zivs pieder pie klinšzobu ģints un ir ļoti indīga. Dažkārt nāve var iestāties pat pēc 20 – 30 minūtēm, kad ir apēsts kāds zivs gabaliņš. Katru gadu Japānā, apēdot šo zivi mirst 140 cilvēki. Lai gan japāņi labi zina, ka fugu ir indīgas, bet vienalga lieto šīs zivis uzturā, savas vienreizējās garšas dēļ. Japānas restorānos var izlasīt šādu uzrakstus: ”Ēdienkartē ir ēdieni no fugu, bet par sekām administrācija neatbild.” Starp citu zinātāji melš, ka arī mūsu restorānu ēdienkartēs ir fugu ēdieni.

Kas tu esi Čīles briesmoni?

Atrasts nezināms jūras briesmonis apmēram 15 metrus garš.

Foto no www.kasjauns.lv

Milzīgo briesmoni atrada izskalotu kādā no Čīles pludmalēm. Zinātnieki nesekmīgi mēģina noskaidrot, kas par jūras dzīvnieku ticis, izskalots pērnā gada vasarā, kādā no valsts pludmalēm, Klusā okeāna piekrastē. Pēc zinātnieku vārdiem noslēpumainais dzīvnieks ir pelēks želejveida radījums, apmēram 12 metru garš. Ķermenis jau sācis sadalīties, kas tikai apgrūtina identifikācijas procesu.

Zvejnieki, kas atraduši jūras gigantu sākumā domājuši, ka izskalota valzivs. Atbraukušajiem zinātniekiem pirmā doma bijusi, ka izskalota milzīga dziļūdens garnele, kurai nezināmu iemeslu dēļ trūkst svarīgas ķermeņa daļas. Gigantiskās garneles var sasniegt pat 18 metru garumu, bet mīt tās 3 000 metru dziļumā, uzpeldot tikai pēc nāves. “Mēs neko līdzīgu neesam redzējuši. Varbūt tā ir milzu garnele, bet varbūt zinātnei nezināms radījums” – saka jūras biologs un Santjago valzivju (valzirgu) aizsardzības centra direktore Elza Kobrira.

Dažu zinātnieki izteica versiju, ka noslēpumainais atradums ir tikai beigtas valzivs āda, taču Kabrina šo versiju kategoriski noraida. Pirmām kārtām valzirgi nemaina ādu, otrkārt atradums atšķiras gan pēc tā tekstūras, gan arī smaržas. Elza Kobrēra ir griezusies pēc palīdzības starptautiskajā Okeānu organizācijā ar lūgumu palīdzēt identificēt dīvaino atradumu.

Pēc neoficiālas informācijas šis ķermenis sver 13 tonnas. Ārēji atradums līdzinās milzīgam astoņkājim, taču šīs sugas pārstāvju garums reti pārsniedz 6 metrus.

Vietējā presē tika izteikts minējums, ka atrastās mirstīgās atliekas ir kāda zem zemes radījuma. Klasificēt dzīvnieku varēs vienīgi pēc DNK analīžu saņemšanas. Spriežot pēc atraduma, tas krastā izskalots nesen.

Speciālisti apgalvo, ka kaut kas līdzīgs tika atrasts 1896. gadā ASV. Toreiz okeāns Floridā izskaloja milzīgu gliemežnīcu, taču neviena parauga no tiem laikiem nav saglabājies, un toreiz zinātnieki tā arī nespēja klasificēt Floridas atradumu.

Nezināmais briesmonis izrādījās valis mirstīgās atliekas.

Jocīgais jūras dzīvnieka gabals, kas tika atrasts pie Čīles krastiem, izrādījās parasta vaļa ķermeņa fragments, lai gan izskanēja versija, ka atradums ir zinātnei nezināms gigantisks bezmugurkaulnieks.

Veicot pētījumus, zinātnieki atklāja dzelzi, kā rezultātā secināja, ka noslēpumainais atradums ir spermceta fragments, kas satur vielmaiņas elementus koncentrētus īpašā maisiņā galvas augšdaļā. Spermacetu izmanto rūpniecībā kā smērvielu materiālu.

Kad vaļi jūrā aiziet bojā un sāk sadalīties tie līdzinās skeletam, kas ievietots maisā, kurš sastāv no ādas un taukiem – skaidro zinātnieki. Vienā brīdī āda plīst, kauli sāk grimt, bet iekšas tiek izskalotas pa visu okeānu. Visticamāk, ka šādā veidā noslēpumainais ķermeņa fragments arī nokļuva Čīles piekrasti.

Vienas no pirmajām akvārijā turētajām zivtiņām - makropodi

Šo zivtiņu latīniskais nosaukums ir  Macropodus opercularis, bet dzimtene Ķīna. Šīs zivtiņas galvenokārt apdzīvo rīsu lauku kanālus Dienvidķīnā, Korejā, Vjetnamā un Taivānā. Eiropā pirmo reizi tika ievestas 1869.gadā un drīzumā jau tika arī pavairotas. Tiek uzskatītas par pirmajām akvārijā turētajām zivīm.

Ārējais izskats. Makropodi ir ļoti skaisti. Pieaugušas zivtiņas garums 8 – 12  cm. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Galvenā pazīme, pēc kuras atšķir tēviņus no mātītēm, ir krāsa un spuru forma. Tēviņiem spuras (sevišķi muguras, astes un anāla spura) ir stipri izstieptas garumā, smailas. Krāsa izteiktāka. Mātītēm spuras īsākas, ķermeņa krāsa gaišāka, mazāk spilgta. 

foto no www.zoofirma.ru

Ķermeņa pamatkrāsa ir zaļi pelēka, ar tumši ziliem punktiem un plankumiem uz galvas un vēdera. Virs pamatkrāsas labi saskatāmas pamīšus sakārtotas sarkanas un zilganzaļas šķērssvītras. Spuras sarkanbrūnas, muguras spura zilgana, spuru pagarinājumi koši sarkani. Sevišķi spilgts ir tēviņa “kāzu tērps”. Turklāt krāsas intensitāte makropodiem, tāpat kā lielākajai daļai tropisko zivju, ir atkarīga no temperatūras, jo augstāka ir ūdens temperatūra, jo spilgtākas un izteiksmīgākas ir makropodu krāsas.

Turēšana. Makropodi nav prasīgi pret ūdens temperatūru. Šīs zivtiņas var dzīvot pat + 12 – 14° C, bet tad nolaižas akvārijā uz gultnes un ir mazkustīgas, arī krāsa kļūst pelēcīgi zaļa, svītras ir slikti redzamas. Ilgstoši turot zemā temperatūrā zivtiņas var arī saslimt. Paaugstinot ūdens temperatūru, tie atgūst savas spožās spilgtās krāsas un kļūst kustīgāki. Makropodi var pārciest arī temperatūras paaugstināšanos līdz + 35° C, tomēr vislabāk tie jūtas, kad ūdens temperatūra ir + 19 ° –  24°  C. Akvārijā ar makropodiem ūdens sastāvam nav lielas nozīmes. Pāris nelielu zivtiņu var izdzīvot pat 3 litru burkā.Pateicoties savam labirintaparātam, viņas ir ļoti izturīgas un var dzīvot pat ļoti saduļķotā ūdenī. Makropodu tēviņi ir kauslīgi. Vienā akvārijā var turēt tikai viena vecuma īpatņus, kas no mazotnes kopā izaudzēti ar citām akvārijā mītošām zivīm. Makropodu turēšanai ideāli noder 50 – 100 l akvārijs, kurā ir tumša grunts. Akvārijā noteikti jāiestāda ūdensaugi (ludvigijas, miriofīlumi, elodejas u.c.), jo dažkārt var redzēt visai īpatnēju ainu, kad makropods “apsēžas” uz auga lapiņas. Akvārijs ar makropodu noteikti ir jāapsedz ar stiklu, jo ļoti bieži tas var izlēkt no ūdens. Makropodus ieteicams barot ar trīsuļodu kāpuriem un tulufexiem. Ja to ēdienkartē bieži būs tikai dafnijas un ciklopi, makropodi var kļūt par kanibāliem, bet noteikti var piedāvāt arī tā sauso barību.

Dzīves ilgums nebrīvē līdz 8 gadiem.  

Pavairošana. Nārstam gatavi makropodi ir 5 – 7 mēnešu vecumā. Lai nārsts noritētu veiksmīgi ieteicams tēviņu no mātītes atdalīt uz 2 – 3 nedēļām un labi barot. Šajā laikā zivtiņas kārtīgi jābaro ar dzīvo barību. Nārsta akvārija tilpums ir 10 – 15 litri, ūdens sastāvam lielas nozīmes nav, akvārijā noteikti jābūt ūdensaugiem gan peldošiem, gan arī cieši sastādītiem augiem, lai mātīte varētu noslēpties. 

foto no www.aquamir.by

Kad akvārijs ir sagatavots, tajā var ielaist arī vaisliniekus un nedaudz pacelt ūdens temperatūru. Ieteicamā ūdens temperatūra ir +26° C. Tēviņš ieraudzījis mātīti, izpleš spuras un riņķo ap to. Šajā laikā tēviņu krāsas ir sevišķi košas, arī mātītes tērps kļūst spilgtāks. Nedaudz paspēlējies, tēviņš izvēlas brīvu vietu un sāk gatavoties ligzdas celšanai. Savu ligzdu makropodi gatavo ūdens virspusē, parasti stūrī no īpaša sekrēta, kas izdalās no mutes un dažādiem peldošajiem ūdensaugiem. Ligzdas nav lielas, apmēram 7 – 8 cm platas un 2 – 3 cm augstas.

Ar ligzdas gatavošanu makropodu tēviņš ir aizņemts vienu – divas dienas. Celtniecības laikā viņš praktiski neko neēd. Pēc tam, kad ligzda ir gatava, tēviņš sāk aplidot mātīti, izplešot savas krāšņās spuras. 

foto no www.aquamir.by

Pēc nārsta mātīti labāk ir no akvārija izņemt, jo tēviņš var viņu savainot. Naktī ieteicams atstāt vāju apgaismojumu. Inkubācijas periods ilgst līdz divām diennaktīm pie 25 – 26° C temperatūras. Pēc 3 – 4 dienām mazās zivtiņās un sāk aktīvi peldēt. Tad tēviņu no akvārija izņem un mazuļus sāk barot. Baro ar infuzoriju, olas dzeltenumu, “dīķa putekļi”. Mazuļi, kas baroti ar nepilvērtīgu barību, piemēram, sīki sasmalcinātām sausām dafnijām, aug nevienmērīgi un lai izvairītos no kanibālisma tos nepieciešams šķirot pēc izmēriem.

Ezers uz kuru gribētu aizbraukt

Mans sens sapnis ir apmeklēt Tanganikas ezeru. Aizbraukt, pabradāt pa to un iespējams pat ienirt. Domāju, ka pēc brauciena vai brauciena laikā uzrakstītu superīgu video, foto un aprakstu pr ezeru, par zivīm un dažādus piedzīvojumus. Šo fotogrāfiju autors ir Hans van Heusden

Uz galda liekamie mini dīķi

Šī jaunā tendence "akvārijos" atbraukusi uz Eiropu no Āzijas. 

Uz galda liekamie mini dīķi atdarina dārza dīķus ar koi karpām, tiesa karpu vietā dīķī peld atbilstošās krāsas pecīlijas vai šķēpnesēji. Kopumā tas izskatās jauki un neprasa sarežģītu aprūpi, tikai jums ir jādomā par neliela sildītāja ievietošanu un regulāri jāmaina ūdens.

Austrumu speciālisti uzskata, ka labākā izvēle ir Midaki jeb japāņu rīsu zivis (Oryzias latipes), ļoti izturīga zivs, kas var dzīvot aukstā ūdenī. Šī izturība pret auksto ūdeni padara to par labāko izvēli kā mini dīķu zivis.