No mušiņmakšķerēšanas vēstures

Protams, mušiņmakšķerēšana, ne jau vienmēr ir bijusi tāda, kā to pazīst daudzi, jo daudzi mūsdienu makšķernieki. Klasiskais mušiņmakšķerēšanas inventārs: aukla, spole, kāts un mākslīgās mušiņas ir parādījies Anglijā XVII vidū.

Vispār makšķerēšana kā tāda, ieskaitot arī dažus mušiņmakšķerēšanas elementus ar cilvēci ir saistīti jau no ļoti seniem laikiem. Cilvēki vienmēr ir bijuši makšķernieki, vienīgā atšķirība ir ķeršanas rīku attīstības stadija. Piemēram, Francijā ir atrasta, apmēram 7000 gadus veca, no kaula gatavota saspraude. Tā ir makšķerēšanas āķa priekšgājēja un pildīja tieši tās pašas funkcijas ko mūsdienu āķi, kas parādījās pēc apmēram 2000 gadiem. Savukārt, pirmie dokumentālie pierādījumi, zīmējumi uz sienas, kuri ir attēloti Senajā Ēģiptē ir datēti pirms vairāk nekā 2000 gadiem pirms mūsu ēras.

Āzijā, konkrēti Ķīnā āķi, bambusa kāts, zīda aukla un mušiņas cilvēki pielietoja jau IV gadsimtā pirms mūsu ēras, sākoties Ču dinastijai.

Pirmie konkrētie apraksti, kā ķert foreles uz mākslīgajām mušiņām, kuras tika gatavotas no spalvām, zvērādām un vilnas diedziņiem parādījās jau III gadsimtā. Klaudis Alenaus savā grāmatā “Dzīvā daba” aprakstījis ķeršanas kuru viņš ir praktizējis mūsdienu Maķedonijā.

Acīmredzot mūsdienu mušiņmakšķerēšanas elementi ir radušies dažādos laikos un dažādās vietās, dažkārt neatkarīgi viens elements no otra, daži elementi radušies pat Vecajā Pasaulē. Pastāv apliecinājumi tam, ka indiāņi pat pirms Kolumba Amerikas atklāšanas ir ķēruši zivis, Atlantijas okeāna piekrastes upēs, uz mākslīgajām mušiņām, kas ir gatavotas no brieža kažokādas. Vietās kur savulaik Aļaskā dzīvojuši eskimosi ir veikti izrakumi un atrasti kaula āķi.

Protams, par tik garu vēsturi tika izgatavoti daudz un dažādi ieroči un veidu, lai tiktu pie zivīm. Ir mainījušās tradīcijas, ķeršanas apstākļi, bet tikai daži fakti ir saglabājušies līdz mūsdienām.

Tomēr, mušiņmakšķerēšana kā kultūra ir sākusi formēties tieši Eiropā: Francijā, Spānijā un protams Anglijā. Jau 1450 gadā, klajā nāca kādas apbrīnojamas sievietes, anglietes Džūlianas Berneres 12 mākslīgo mušiņu apraksti.` Pie aprakstiem bija pieminēti arī to nosaukumi un pat kātu, auklu un āķu apraksti.

Pēc pusotra gadsimta pasaule ieraudzīja pašu pazīstamāko mušiņmakšķerēšanas grāmatu “Pilnveidotais makšķernieks”, kas ir tapusi laikā no 1642 – 1652. gadiem, tās autors bija leģendārais Īsaks Voltons. Ja lēdija Džuliāna stāstīja par zivju ķeršanu ar mākslīgajām mušiņām kā mākslu, tad tieši Voltons savā darinājumā galīgi nostiprināja priekšstatu par mušiņmakšķerēšanu, kā dzīves veidu.

Viņš aprakstīja foreļu uzvedību un tās ķeršanas veidus ar mākslīgo mušiņu Anglijas nelielajās upītēs. Viņš nodemonstrēja apbrīnojamas zināšanas par zivju manierēm dažādās ūdenskrātuvēs. Tajos gados viņš satika savu draugu Čarlzu Kottonu, erudītu un izglītotu vīru, kuru faktiski var uzskatīt par mūsdienu mušiņmakšķerēšanas pamatlicēju. Savā piektajā grāmatā “Pilnvērtīgais makšķrenieks”, kura iznāca 1676. gadā Voltons iekļāva jauna nodaļu, kuras autors bija Čarlzs Kottons – “Foreļu un alatu ķeršanas instrukcija skaidrā ūdenī”. Šajā nodaļā tika apkopoti praktiskie padomi, ķeršanas tehnika, kopējās mākslīgās mušiņas konstrukcijas un aprakstītas jau 65 mušiņu veidi.

Nākamajos gandrīz 250 gados, lai cik tas arī jocīgi nebūtu, nekādu ievērojamu izmaiņu nepiedzīvoja. Šajā laikā noritēja vispārīgs darbs pie makšķerrīku uzlabošanas, tika meklēti jauni materiāli. Neiztika arī bez tehniskās revolūcijas, ierastais bambusa materiāls tika nomainīts pret stiklšķiedras materiāliem, vēlāk jau parādījās arī ogļšķiedras kāti, arī kokvilnas un zīda auklas tika nomainītas pret auklām kas gatavotas no sintētiskiem materiāliem.

Ar mušiņmakšķerēšanu pārsvarā tolaik nodarbojās vien turīgi ļaudis, lai gan interese bija liela, bet jau tolaik šo makšķerēšanas veidu uzskatīja par elitāru ķeršanas veidu.

Vispār mušiņmakšķerēšana, kā elitārs sporta veids var sacensties ja nu vienīgi ar golfu un jāšanas sportu. Pie pazīstamiem un ievērojamiem mušiņmakšķerniekiem var pieskaitīt Zviedrijas karali Kārli XVI Gustavu, Velsas princi Čarlzu, kā arī ASV bijušos prezidentus Džimiju Kārteru un Džordžu Bušu (vecāko), pie tam Kārters ir liela mušiņmakšķerēšanas autoritāte. Nekas nav pretī pamētāt mušiņu arī Lielbritānijas karalienei, jo Anglijā mušiņmakšķerēšana ir tikpat populāra, kā Brazīlijā futbols.

Mušiņmakšķerēšanas imidžs ir ļoti auksts, sevišķi pēdējos 15 – 20 gados ļoti daudzi, varbūt ne tik turīgi ļaudis ir pievērsušies tieši šim makšķerēšanas veidam. Savulaik makšķerēšanas literatūras izdevējs Niks Laijons ir teicis: “Nekas šajā pasaulē tā nevar atveldzēt dvēseli un jūtas, kā upes kuras es zinu. Es nevaru bez tām dzīvot. To tīrajos, straujos vai lēnajos, dāsnajos vai skopajos ūdeņos es rodu sev spēku kurus es pazaudēju pilsētā”.  

 

Divas jaunas haracidas

Divas jaunas haracidas atrastas Kolumbijā, to latīniskie nosaukumi ir Characidium dule un Characidium tatama

fotogrāfijā Characidium sp. pantanāla ģints.

Zivtiņas sastopamas Chocó reģionā, Andos, Kolumbijas rietumos,: Characidium dule atrastas Atrato upē, bet Characidium tatama sameklētas San Juan upē.

Abas sugas tika atklātas un aprakstītas, izmantojot DNS analīzi.

Tatama tulkojumā no indiāņu valodas nozīmē "visu upju tēvs".

Vai ir iespēja, ka Latvijā parādīsies jauni zivju veidi

 Pavisam nesen sarunā ar kādu makšķernieku apspriedām Latvijas ihtiofaunu, starp dažādiem jautājumiem, paziņa uzstādīja šādu: "Vai ir iespēja, ka Latvijā parādīsies jauni zivju veidi?" Apdomājos un lūk, sniedzu viņam atbildi.

Varde, šeit tikai tās foto... Vienkārši iepatikās attēls.

Šādu iespēju izslēgt nedrīkst, pirmkārt ūdenskrātuvju fauna papildinās no tām zivīm, kas šeit veiksmīgi var aklimatizēties. Jaunas zivis iespējams atnes pārceļotāji putni, kā arī kuģi, kuri var uz atnest gan zivis, gan arī kādu zivju ikrus, tas vai tie aklimatizēsies ir cits jautājums, jo mums tomēr ir vēss klimats un ne visi tropiskās zivis var dzīvot šādos apstākļos. Pirms vairākiem gadiem par rotaniem mēs lasījām tikai laikrakstos un bija atrodamas ziņas internetā, tagad pie šādām zivīm iespējams tikt Latgales ūdenskrātuvēs, iespējams arī citās novada ūdenskrātuvēs.

Kurš to visu sametis ezerā?

 

Vēl nekad neesmu sastapis cilvēku, kurš ieraugot piemēslotu vietu būtu bijis apmierināts ar redzamo, parasti ir dzirdami saukļi, ko literārā valodā nelieto, sevišķi šī necenzētā lamāšanās ir dzirdama tikko ir nokusis sniegs un ūdenskrātuves atbrīvojušās no ledus. Bieži vien makšķerēšana savā iecienītajā vietā jāsāk tieši ar krasta novākšanu un sakopšanu kaut cik cilvēcīgā paskatā. Njā, bēdīgi, ka atpūtnieki samet plastmasas un stikla pudeles ūdenī, nevis savāc atkritumu maisiņā, kas ir paņemts līdzi vai arī izmantots kāds no krastā atrastajiem maisiem. Ticat man, krastā ir atrodami gandrīz visu lielveikalu nosaukuma iepirkuma maisiņi.

Imantas mežā, atpūšas daudz cilvēku. Spēcīgi un ne tik. Ar skaistu samojeda šķirnes suni staigā kāds cilvēks, suns skraida ar citiem četrkājainajiem draugiem, suņa saimnieks dzer alu un pēkšņi vīrietis kļūst nespēcīgs un tukšā alus pudele šim izkrīt no rokām. Pieeju saku, tev pudele nokrita, šis atbild: ”A kur lai es to lieku, par to tu esi padomājis?” Nu ko lai šādam saka, nāks citi un pudeli sasitīs un mūsu četrkājainie draugi savainos ķepas. Tad jau iznāk, mežu mēs piemēslojam paši.

A kas tad tās pudeles samet ūdenī?

Atbilde arī uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša, sametam mēs paši, visas ziemas copes laikā, diezin vai kādam ienāks prātā mest pudeles un nevajadzīgas saimnieciskas lietas ūdenī, ar šādām lietām var nodarboties vienīgi, galīgi slimi un aprobežoti cilvēciņi, labākajā gadījumā viņi visu savus atkritumus saliek pie tuvējā koka vai pie ugunskura vietas. Esmu redzējis, kā makšķernieks, kurš ģērbies pēc pēdējās modes „slēpj” izdzerto plastmasas pudeli sniega valnī. Šīs modernais makšķernieks jau nesaprot, ka pēc dažiem mēnešiem sniegs izkusīs un šīs „cītīgi slēptās” pudeles atkal parādīsies un bojās apkārtējo vidi, bojās skatu. Ledum nokūstot liela daļa miskastes tiek izskalota krastā. Interesanti, ka šīs pudeles vairojās, pie tam mežonīgā ātrumā, no vienas nevainīgi noslēptas pudeles pēc pavisam īsa brīža izveidojas kalns ar pudelēm, iebarojamās ēsmas paciņām, salauztiem krēsliem un vēl nezin kādiem sadzīves atkritumiem. Pie atskalotajām pudelēm piebiedrojas arī krasta mēsli. Ir gudrīši, kas cenšas „sakopt vietu” un sadauza no sniega izaugušās pudeles. Un tā jau ir katastrofa, pavasarī tiek sagriezti apavi, vasarā kājas. Zinu vairākus šādus nelaimes upurus, kuri palīdzību ir meklējuši ārstniecības iestādē, rētas ir tik dziļas, ka dakteriem ir nācies likt lietā šuvēja prasmi.

Populārajās vietās uz ūdenskrātuvju ledus vispār notiek katastrofa, sevišķi sākoties brīvdienām. Ļoti daudzi makšķernieki ņem līdzi grādīgos dzērienus garastāvokļa uzlabošanai, uzkodai sagādāti dažādi konservi un, protams, pārvietojoties pa ledu uz nākamo zivīgo copes vietu katrs līdz paņemtais kilograms ir kļuvis nepanesami smags, pie tam noķertas ir arī dažas zivtiņas. Reti kurš makšķernieks izstiepj krastā izdzertās tukšās pudeles un konservu kārbas. Bez visas šīs sadzīves miskastes uz ledus paliek dēļi, malkas bluķi, esmu redzējis pat izdzerto pudeļu kastes. Iedomājieties, cilvēks stiepis Peipusa ezerā alus kasti, nedomāju, ka ziemā šis īpatnis vēlējies sevi veldzēt ar alu. Visticamāk, šis dabas baudītājs šo alus kasti iestiepis ezerā lai uz tās sēdētu un makšķerētu, tad piecēlies un visu sev nevajadzīgo, arī vēl neseno sēdekli atstājis uz ledus. Visas tas glabājas tik ilgi, kamēr ir ledus. Uzsnigušais sniedziņš visu to šmauci piesedz, bet ledum kūstot tas nonāk ūdenī. Vasarā ienirstot apmēram 3 metru dziļumā nākas brīnīties no kurienes šeit lielās civilizācijas pēdas, lasi pudeles un citi „dārgumi”. Interesanti gan, kā vairākus kilometrus (Peipusa ezerā) no krasta tas viss šeit nokļuvis?

Domāju, ka daudzi pat neaizdomājas, ka ledus ir tas pats ūdens un uz viņa nevajag atstāt visu sev nevajadzīgo, daudzi pat iedomāties nevar cik ilgi dzīst uz stikliem sagrieztās kājas, bet atstātais polietilēns vēlāk vienalga nokļūs krastā. Šādi maisiņi acīm prieku neradīs, bet ekoloģijai un tīrībai radīts posts.

Cienīsim dabu un savāksim pēc sevis miskasti.

 

Mazo latvju bērnu redzējums par zivīm

Mana māsa ir skolotāja, kas darbojas kādā no Latvijas skolām. Šoreiz ne par māsu, bet par viņas audzēkņu darbiņiem. Šeit ir redzmai tikai 1 un 2 klases audzēkņu darbiņi. Nevērtējiet bargi. Visi forši, bet galvenais ir zivis.

Par sapaliem viss it kā zināms, bet vienalga noslēpumu pilns (8. daļa)

 

Labākais laiks makšķerēšanai ar vaboli ir uzreiz pēc saulrieta un krēslā, pa dienas vidu sapalus var iekārdināt uz sienāžiem. 

Vasarā sapaliem piedāvājamo ēsmu klāsts ir plašāks, bez jau minētajām vabolēm tām var piedāvāt maizi, sieru un pat ogas, vēl ēdienkarti var papildināt arī ar dēlēm. Lai gan sapalu piebarošanā tiek izmantoti sautēti graudi, tomēr par ēsmu tos izmanto ļoti retos gadījumos, tā vienkāršā iemesla pēc, ka tad piesakās arī citas karpu dzimtas zivis, piemēram, raudas, pliči u. c.  

Labus panākumus iespējams gūt uz dēlēm, tās arī var uzskatīt par sapalu delikatesi. Ar dēlēm pārsvarā makšķerēts tiek dienas laikā, svarīgi, lai dēle peldētu dažus cm no gultnes. Labākais makšķerēšanas laiks ir jūlijā un augustā, bet dažkārt tas interesi vēl izrāda pat septembrī.  

Nobeigumā vēlos atgādināt makšķerniekiem, ka diennaktī drīkst paturēt tikai piecus sapalus, kas ir sasnieguši 29 cm garumu, pārējie ir saudzīgi no āķa jānoņem un jāatbrīvo.

 

Par sapaliem viss it kā zināms, bet vienalga noslēpumu pilns (6. daļa)

      Kāds lauku vīrs stāstīja, ka viņš vairākus gadus sapalus piebarojis vienuviet un bauda esot bijis noraudzīties, kā vispirms atpeld nelielie sapalēni un ar katru brīdi to pulciņš kļūst arvien lielāks, parādās arī lielākie eksemplāri, mazie cieņu izrādīdami palaiž lielos mieloties. Pēc vīra vārdiem sapratu, ka viņš sapalus un zivis vispār ir pieradinājis, nu gluži kā mājdzīvniekus. Mainoties valdībām, krasi mainījās arī ūdens līmenis, tagad šajā vīra upes posmā ieraudzīt mailīti esot jau notikums. Uzbūvēja dažus HES uz nelielas upītes un zivtiņas vienkārši pazuda. Žēl, patiesi žēl, ka naudas dēļ mēs postam visu.

      Sapals ēsmu ķer strauji, dažkārt pat negaidīti, esmu novērojis, ka sapals ēsmu saķēris dodas tālāk. Ēsmu saķērušais sapals, velkot sataisa tādu troksni,  pavēstot pārējiem cilts brāļiem par briesmām, ka paiet kāds laiciņš, lai viss nomierinās un tikai tad ir iespējama varbūtība cīnīties ar nākamo eksemplāru. 

       Paņēmis ēsmu sapals, ja nesajūt neko aizdomīgu cenšas to norīt, bet ja ēsma ir izrādījusies liela vai arī sapals ir sajutis pretestību tas cenšas to nekavējoties izspļaut. Vietās ar mērenu straumi sapals kļūst it kā slinks un ēsmu norij nesteidzoties. Galvenais ir nenogulēt īsto pieciršanas brīdi.

       Piecirst nepieciešams diezgan spēcīgi, jo lūpas sapalam ir cietas, bet mute gaļīga. Piecirsts sapals noraujas ļoti reti, biežāk tas pretojoties pārauj auklu, jo makšķernieks krastā vairāk trokšņo, tādejādi biedējot sapalu, jo lielāku pretestību tas izrāda. Vēl gribētu teikt, ka sapali ātri nogurst un nogurdinātu sapalu izvilkt jau ir salīdzinoši vienkārši.