Mazuļu acis

 Neesmu gupiju fans, bet kaut ko šādu redzu pirmo reizi. Gupijas mātītes vēderā redzamas mazuļu acis. Daba ir neatkārtojama, saudzējiet to.

Hemirhamphodon chrysopunctatus

 Visai savdabīga zivtiņa Hemirhamphodon chrysopunctatus

No visa pa mazliet

 

1.   Iebarojamās ēsmas sastāvā vairs nav noslēpums izmantot dažādas eļļas un atraktorus. Nedrīkst ar tām ēsmu „pārsālīt”, tādas eļļas kā piemēram: anīsu, vaniļas u. c. Pietiek tikai daži pilieni, lai sasniegtu vajadzīgo smaržu.

2.      Vai zināt to, ka pieaugusi brekšu mātīte spēj iznērst 200 tūkstošus ikriņu, taču 90% no tiem apēd putni, zivis vai arī kāpuri (mazās zivtiņas) aiziet bojā pirmajās 10 dienās. Dzimumgatavību sasniedz tikai 10 – 45 īpatņi.

3.     Vai zināt, ka lomos sudraba karūsām ir tikai mātītes, sudrabkarūsu tēviņi praktiski nav sastopami. Mātītes nērstos ikrus apaugļo citas karpu dzimtas zivis (zelta karūsas, līņi, raudas), bet no ikriem izšķiļas atkal tikai mātītes.

4.      Pirms un pēc nārsta zivis vienmēr ir aktīvākas.

5.   Centieties tuvoties makšķerēšanas vietai bez trokšņa un asām kustībām. Ūdenskrātuves krasts vienmēr ir mitrs un ūdens labi vada akustiku. Zivis dzird katru troksni un cenšas no krasta attālināties.

6.      Dažkārt labāk ir izmantot tumšos āķus, kas zivīm ir mazāk pamanāmi.

7.      Iegādājoties jaunas mormiškas un bļitkas ar adatas palīdzību nogludināt asās cauruma maliņas, kas ir paredzētas piesiešanai pie auklas, jo pret tām var aukla viegli pārrīvēties.

8.   Sliekas vienmēr salien uzglabājamā trauciņa apakšā, tāpēc makšķerēšanas laikā trauciņu ieteicams uzglabāt apgāztu, bez pūlēm varēsiet izvēlēties vajadzīgo slieku.

9.      Dažkārt ir svarīgi zināt ar ko zivis barojas. Noteikt to var pārbaudot zivs kuņģa saturu.

10.  Aizmigušas zivis nedrīkst glabāt ūdenī. Tās bojājas acīmredzot. Ieteicams tās ietīt nātrēs un novietot ēnā.

11.  Karstā laikā lai saglabātu lomu ieteicams zivis notīrīt. Pie tam nedrīkst tās mazgāt, bet gan apslaucīt ar sausu lupatiņu vai zāli un nedaudz iesālīt. Pēc tam jāietin nātrēs un jānovieto ēnā.

12.  Karstā laikā vislabāk zivis ir transportēt grozā, kas pīti no ievas zariem. Tie veicina gaisa apmaiņu, kā arī saulē ....

Mana gailīšu ferma

 Ir doma izveidot youtube vietnē savu kanālu par gailīšiem. Attur tas, ka nav laika, reāli nav laika šai nodarbei, bet tas ir interesanti, tagad jau manu pirmo gailīšu bērniņi precas un veido savas ligzdas. Jūs tagad iekliegsieties, kas tad tur tik interesants, bet mīlīši, arī man te gadījās visādas likstas, vienu brīdi šķita, ka metīšu mieru visai šai nodarbei, bet Dieviņš lēma savādāk un pašreiz man jau ir sava gailīšu jeb Betta ferma. Ļoti daudz ko, uzsveru, daudz ko uzzināju no jauna. Draugi, akvāristi, tas ir to vērts. Iesaku pamēģināt.

No mušiņmakšķerēšanas vēstures

Protams, mušiņmakšķerēšana, ne jau vienmēr ir bijusi tāda, kā to pazīst daudzi, jo daudzi mūsdienu makšķernieki. Klasiskais mušiņmakšķerēšanas inventārs: aukla, spole, kāts un mākslīgās mušiņas ir parādījies Anglijā XVII vidū.

Vispār makšķerēšana kā tāda, ieskaitot arī dažus mušiņmakšķerēšanas elementus ar cilvēci ir saistīti jau no ļoti seniem laikiem. Cilvēki vienmēr ir bijuši makšķernieki, vienīgā atšķirība ir ķeršanas rīku attīstības stadija. Piemēram, Francijā ir atrasta, apmēram 7000 gadus veca, no kaula gatavota saspraude. Tā ir makšķerēšanas āķa priekšgājēja un pildīja tieši tās pašas funkcijas ko mūsdienu āķi, kas parādījās pēc apmēram 2000 gadiem. Savukārt, pirmie dokumentālie pierādījumi, zīmējumi uz sienas, kuri ir attēloti Senajā Ēģiptē ir datēti pirms vairāk nekā 2000 gadiem pirms mūsu ēras.

Āzijā, konkrēti Ķīnā āķi, bambusa kāts, zīda aukla un mušiņas cilvēki pielietoja jau IV gadsimtā pirms mūsu ēras, sākoties Ču dinastijai.

Pirmie konkrētie apraksti, kā ķert foreles uz mākslīgajām mušiņām, kuras tika gatavotas no spalvām, zvērādām un vilnas diedziņiem parādījās jau III gadsimtā. Klaudis Alenaus savā grāmatā “Dzīvā daba” aprakstījis ķeršanas kuru viņš ir praktizējis mūsdienu Maķedonijā.

Acīmredzot mūsdienu mušiņmakšķerēšanas elementi ir radušies dažādos laikos un dažādās vietās, dažkārt neatkarīgi viens elements no otra, daži elementi radušies pat Vecajā Pasaulē. Pastāv apliecinājumi tam, ka indiāņi pat pirms Kolumba Amerikas atklāšanas ir ķēruši zivis, Atlantijas okeāna piekrastes upēs, uz mākslīgajām mušiņām, kas ir gatavotas no brieža kažokādas. Vietās kur savulaik Aļaskā dzīvojuši eskimosi ir veikti izrakumi un atrasti kaula āķi.

Protams, par tik garu vēsturi tika izgatavoti daudz un dažādi ieroči un veidu, lai tiktu pie zivīm. Ir mainījušās tradīcijas, ķeršanas apstākļi, bet tikai daži fakti ir saglabājušies līdz mūsdienām.

Tomēr, mušiņmakšķerēšana kā kultūra ir sākusi formēties tieši Eiropā: Francijā, Spānijā un protams Anglijā. Jau 1450 gadā, klajā nāca kādas apbrīnojamas sievietes, anglietes Džūlianas Berneres 12 mākslīgo mušiņu apraksti.` Pie aprakstiem bija pieminēti arī to nosaukumi un pat kātu, auklu un āķu apraksti.

Pēc pusotra gadsimta pasaule ieraudzīja pašu pazīstamāko mušiņmakšķerēšanas grāmatu “Pilnveidotais makšķernieks”, kas ir tapusi laikā no 1642 – 1652. gadiem, tās autors bija leģendārais Īsaks Voltons. Ja lēdija Džuliāna stāstīja par zivju ķeršanu ar mākslīgajām mušiņām kā mākslu, tad tieši Voltons savā darinājumā galīgi nostiprināja priekšstatu par mušiņmakšķerēšanu, kā dzīves veidu.

Viņš aprakstīja foreļu uzvedību un tās ķeršanas veidus ar mākslīgo mušiņu Anglijas nelielajās upītēs. Viņš nodemonstrēja apbrīnojamas zināšanas par zivju manierēm dažādās ūdenskrātuvēs. Tajos gados viņš satika savu draugu Čarlzu Kottonu, erudītu un izglītotu vīru, kuru faktiski var uzskatīt par mūsdienu mušiņmakšķerēšanas pamatlicēju. Savā piektajā grāmatā “Pilnvērtīgais makšķrenieks”, kura iznāca 1676. gadā Voltons iekļāva jauna nodaļu, kuras autors bija Čarlzs Kottons – “Foreļu un alatu ķeršanas instrukcija skaidrā ūdenī”. Šajā nodaļā tika apkopoti praktiskie padomi, ķeršanas tehnika, kopējās mākslīgās mušiņas konstrukcijas un aprakstītas jau 65 mušiņu veidi.

Nākamajos gandrīz 250 gados, lai cik tas arī jocīgi nebūtu, nekādu ievērojamu izmaiņu nepiedzīvoja. Šajā laikā noritēja vispārīgs darbs pie makšķerrīku uzlabošanas, tika meklēti jauni materiāli. Neiztika arī bez tehniskās revolūcijas, ierastais bambusa materiāls tika nomainīts pret stiklšķiedras materiāliem, vēlāk jau parādījās arī ogļšķiedras kāti, arī kokvilnas un zīda auklas tika nomainītas pret auklām kas gatavotas no sintētiskiem materiāliem.

Ar mušiņmakšķerēšanu pārsvarā tolaik nodarbojās vien turīgi ļaudis, lai gan interese bija liela, bet jau tolaik šo makšķerēšanas veidu uzskatīja par elitāru ķeršanas veidu.

Vispār mušiņmakšķerēšana, kā elitārs sporta veids var sacensties ja nu vienīgi ar golfu un jāšanas sportu. Pie pazīstamiem un ievērojamiem mušiņmakšķerniekiem var pieskaitīt Zviedrijas karali Kārli XVI Gustavu, Velsas princi Čarlzu, kā arī ASV bijušos prezidentus Džimiju Kārteru un Džordžu Bušu (vecāko), pie tam Kārters ir liela mušiņmakšķerēšanas autoritāte. Nekas nav pretī pamētāt mušiņu arī Lielbritānijas karalienei, jo Anglijā mušiņmakšķerēšana ir tikpat populāra, kā Brazīlijā futbols.

Mušiņmakšķerēšanas imidžs ir ļoti auksts, sevišķi pēdējos 15 – 20 gados ļoti daudzi, varbūt ne tik turīgi ļaudis ir pievērsušies tieši šim makšķerēšanas veidam. Savulaik makšķerēšanas literatūras izdevējs Niks Laijons ir teicis: “Nekas šajā pasaulē tā nevar atveldzēt dvēseli un jūtas, kā upes kuras es zinu. Es nevaru bez tām dzīvot. To tīrajos, straujos vai lēnajos, dāsnajos vai skopajos ūdeņos es rodu sev spēku kurus es pazaudēju pilsētā”.  

 

Divas jaunas haracidas

Divas jaunas haracidas atrastas Kolumbijā, to latīniskie nosaukumi ir Characidium dule un Characidium tatama

fotogrāfijā Characidium sp. pantanāla ģints.

Zivtiņas sastopamas Chocó reģionā, Andos, Kolumbijas rietumos,: Characidium dule atrastas Atrato upē, bet Characidium tatama sameklētas San Juan upē.

Abas sugas tika atklātas un aprakstītas, izmantojot DNS analīzi.

Tatama tulkojumā no indiāņu valodas nozīmē "visu upju tēvs".

Vai ir iespēja, ka Latvijā parādīsies jauni zivju veidi

 Pavisam nesen sarunā ar kādu makšķernieku apspriedām Latvijas ihtiofaunu, starp dažādiem jautājumiem, paziņa uzstādīja šādu: "Vai ir iespēja, ka Latvijā parādīsies jauni zivju veidi?" Apdomājos un lūk, sniedzu viņam atbildi.

Varde, šeit tikai tās foto... Vienkārši iepatikās attēls.

Šādu iespēju izslēgt nedrīkst, pirmkārt ūdenskrātuvju fauna papildinās no tām zivīm, kas šeit veiksmīgi var aklimatizēties. Jaunas zivis iespējams atnes pārceļotāji putni, kā arī kuģi, kuri var uz atnest gan zivis, gan arī kādu zivju ikrus, tas vai tie aklimatizēsies ir cits jautājums, jo mums tomēr ir vēss klimats un ne visi tropiskās zivis var dzīvot šādos apstākļos. Pirms vairākiem gadiem par rotaniem mēs lasījām tikai laikrakstos un bija atrodamas ziņas internetā, tagad pie šādām zivīm iespējams tikt Latgales ūdenskrātuvēs, iespējams arī citās novada ūdenskrātuvēs.