25. gadi copei

 

Pavisam drīz svinēšu jubileju, šoreiz darba jubileju. 25 gadus, kā tirgoju makšķerlietas. Ilgu laiku domāju, ko lai sev uzdāvinu uz šo jubileju. Alkohols, smēķi mani neinteresē, bet tērēt naudu muļķībām arī nav vēlēšanās, bet dāvanu gribās. Izdomāju, ka vēlos nazi, lai mans draugs, meistars Bums to uzbūvē. Godīgi sakot, es nezināju, ka nažus būvē. Zviedrijā pasūtījām Elmax materiālu, rokturi nolēmām gatavot no Karēlijas bērza, bet nazi rūdīs vīri rūpnīcas VEF (man tā ir īpaša rūpnīca) teritorijā. Maksti nolēmām gatavot no ādas, no īstas ādas, bet maksti rotās uzraksts “25 gadi copei”. Šodien Bums nazi atveda man, tiesa vēl uzraksta neesot, bet tas ir laika jautājums. Nazis izdevās vienkārši super. Paldies, meistar!!!

Vai te vēl ir ko piebilst?

 

Vai piranjas var nogalināt cilvēku?

 

Tagad internetā atrodama informācija par to, kā "brazīlietis ielēca ezerā, bēgot no bitēm, bet tur viņu apēda piranjas". Googlē ātri atradīsi virkni rakstu par to. Esot, kad līķis tika izvilkts krastā, izrādījās, ka tas viss bija klāts ar brūcēm no piranju kodumiem, ieskaitot bojā gājušā brazīlieša seju.

Teiksiet, kas te ir pārsteidzošs, jo mums filmās nepārtraukti tiek rādīts, kā piranjas burtiski nograuž cilvēku līdz kaulam tikai piecu minūšu laikā. Nogalināšanas mašīnas. Ir vērts iekrist Amazonē un piranju bars acumirklī saplosīs gabalos.

Vai tā ir?

Vispirms jāsaprot, vai piranja tiešām ir ārkārtīgi agresīva būtne, kas uzbrūk visam, kas ūdenī kustas. Tas var izklausīties negaidīti, taču piranja ir ļoti piesardzīgas zivis un nerada briesmas cilvēkiem. Ir daudz pierādījumu, kad cilvēks peldējās piraju apsēstā ūdenī, nenodarot nekādu kaitējumu savai veselībai. To pilnībā pierādīja Herberts Akseldorfs, slavenais biologs, kas specializējas tropu zivju izpētē. Lai pierādītu, ka piranjas ir drošas cilvēkiem, Herberts piepildīja nelielu baseinu ar piranjām un ienira tajā, uz zinātnieka bija tikai peldbikses.

Kādu laiku peldējies starp plēsīgām zivīm, pilnīgi nekas nekaitēja viņa veselībai. Pēc laika Herberts paņēma rokā svaigu ar asinīm piesūcinātu gaļu un turpināja peldēt kopā ar to. Bet vairāki desmiti piranju, kas dzīvoja baseinā joprojām netuvojās cilvēkam, lai gan pavisam nesen viņi ar prieku apēda to pašu gaļu, ar kuru tagad peldējās Herberts.

Piranjas tiek uzskatītas par baisām plēsējām, ar neremdināmām slāpēm pēc svaigas gaļas, bet patiesībā tās ir diezgan bailīgas zivis, kuras neuzdrošinās tuvoties lieliem radījumiem.

Zināms, ka piranjas labprātāk uzturas lielos baros, ja viena piranja tiek ūdenī pamanīta, tad blakus noteikti būs arī citas. Taču piranjas to dara nevis tāpēc, ka plēsīgo zivju baram būtu vieglāk nogalināt un apēst ūdenī iekļuvušu cilvēku, bet gan tāpēc, ka piranjas pašas ir barības ķēdes posms citām, daudz lielākām zivju sugām. Atrodoties barā, kurā ir vairāki desmiti īpatņu, iespēja, ka viņi jūs apēdīs ir pavisam neliela.

Turklāt daudzie eksperimenti ar piranjām ir parādījuši, ka esot vienatnē šīs zivis nejūtas tik mierīgas, tās ir stresainas, ar vienu vārdu sakot tās labi jūtas tikai barā.

Taču, neskatoties uz to miermīlīgo izturēšanos pret cilvēkiem, piranjas ir īstas nogalināšanas mašīnas citām zivju sugām, kas barības ķēdē atrodas zem tām. Viņu spēcīgie žokļi ir paredzēti košanai un raušanai jeb plēšanai, bet viņu blīvie muskuļotie ķermeņi spēj veikt neticami ātrus uzrāvienus un kustības zem ūdens. Tiek uzskatīts, ka piranju žokļa muskuļu saspiešanas spēks attiecībā pret ķermeņa izmēru ir augstākais salīdzinājumā ar citiem mugurkaulniekiem pasaulē. Piemēram, parastā piranja var viegli nokost pieaugušam cilvēkam pirkstu.

Taču vēsturē nav bijis neviena zināma gadījuma, kad piranja būtu uzbrukusi cilvēkam, pie tam ar letālu iznākumu. Bet tas nebūt nenozīmē, ka šīs zivis nekad nekož cilvēkam vai dzīvniekam, kas ir iekļuvis ūdenī. Un šāda uzvedība gandrīz vienmēr ir saistīta nevis ar zivju agresīvo uzvedību, bet gan ar pašaizsardzību vai neparastiem laika apstākļiem. Kādēļ piranju uzvedība var krasi atšķirties no ierastās. Nenormālos laika apstākļos tiek domāts sausuma periods, kad piranju apdzīvotās upes izžūst, bet padziļinājumos, kas piepildīti ar ūdeni ir nogriezti no galvenā kanāla, ir daudz zivju, pie tam tām nav barības. Izsalkuši plēsēji pamazām sāk ēst paši un var steigties pie jebkurām radībām, kas nonāk pārāk tuvu ūdenim. Dažkārt piranju tendence uz agresīvu uzvedību tiek fiksēta nārsta periodā, kad tās pašaizsardzības nolūkos uzbrūk cilvēkiemm vai dzīvniekiem, taču šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti. Un protams, nav runas par kolektīvu piranju uzbrukumu cilvēkam.

Bet viss iepriekš minētais nepavisam nenozīmē, ka piranjas atteiksies ēst cilvēka gaļu. Diemžēl uz ūdens reizēm gadās traģiski gadījumi, cilvēki vai dzīvnieki noslīkst. Ūdenī peldošais jau tā nedzīvais ķermenis piesaista daudzas zivis, tostarp arī piranjas, tās atstāj uz atrastā ķermeņa specifiskus kodumus. Cilvēki, kuri to redz, domā, ka nāves cēlonis bijis piranju uzbrukums, tā dzimst lielākā daļa mītu par piranju baru uzbrukumu cilvēkiem vai dzīvniekiem.

 

 

Слава Україні...

 

Es ļoti pārdzīvoju karu Ukrainā, tur man ir daudz,  nē, ļooti daudz draugu, tur ir klubs kuru pārstāvu jau salīdzinoši sen, tur bija fantastiska mana un manas draudzenes Ilvas uzņemšana 2019 gadā. Kas vēl nezin, tad varu pavēstīt, ka pārstāvu Harkovas akvāristu klubu. Es esmu apbalvots ar vairākiem goda rakstiem par manu ieguldījumu akvāristikā un par akvāriju popularizēšanu ne tikai Ukrainā, bet vispār. Ehhh. Slava Ukrainai!
Vēlos jautāt tiem zaļajiem salaboniem, kas pametuši savas Krievijas sādžas devušies iekarot svešu zemi. Kam jums tas vajadzīgs? Puikas, Jūs nekad, dzirdiet, nekad nevarēsiet braukt makšķerēt, jo rokas ir aptrieptas ar nevainīgu cilvēku asinīm. Nomazgāt tās nekad nevarēsiet jo zivis to sajūt. Jūs nevarēsiet ievākt akvārija zivīm barību dabā, jo jūsu ausīs vienmēr skanēs nevainīgo cilvēku balsis, bet nevis draugu jautrās balsis, jautrie smiekli, kad esat iekritis bedrē un piesmēlis zābakus. Jūs, puikas no plašās Krievzemes esat okupanti un slepkavas. Apdomājiet labi, vai tas ir to vērts. Apstājies un dodies gūstā, jo uz svešas zemes tev nav vietas. 

Atmiņas no tiem laikiem

        Atminos, kā mēs ar fāteri braucām makšķerēt uz Gauju pie Carnikavas. Kas tie bija par laikiem... Izbraucām agri, braucam ar autobusu līdz Centrālajai stacijai, bet tad ar elektrisko vilcienu līdz Carnikavai. Visu dienu makšķerējam, noķērām gan asarus, gan brekšus un raudas, bet fāters uz dzīvo zivtiņu arī līdakas. Laimīgi bijām bez gala. Mājās braucot iegājām vietējā Carnikavas veikalā, man tika nopirkta limonāde, bet fāters sev pudelīti alus. Izdzērām katrs savu dzērienu un devāmies uz vilcienu. Vilcienā es "liels" puika būdams iemigu, bet kātus no rokām neizlaižu, fāters arī iesnaudies. Te pamostos un skatos, kāda tante man kātus rauj no rokas laukā, vismaz man tā šķita. Es protams neizlaižu, tante saka, tu man ar tiem kātiem visu laiku sejā. Guli, guli, es pieturēšu, lai man acis neizbakstītu, es atkal iemigu. 

       Jā, un kāti bija bambusa, fāterim 3posmu, man 2posmu. Ticat vai nē, bet to 3posmu bambusa makšķeri saliktā veidā es pat noturēt nevarēju. Bija zivis, bija atpūta, bet atmiņas vēl šodien kaut pagājuši gandrīz 50 gadi...

         Draugi, brauciet makšķerēt ar vecākiem kamēr tie ir, jo tagad man ir tikai atmiņas. Paldies fāterim par tām, viņš man deva hobiju uz visu mūžu, tā ir interese par zivīm, par dabu, par makšķerēšanu.

Hello, mana bloga lasītāj!

Daudzi droši vien uztraukušies un jautā, kur esmu pazudis. Es neesmu pazudis, esmu tepat starp Jums. Top kaut kas interesants, vismaz man tā šķiet. Pēc man esošās informācijas otra tāda nav. Lēnām top. Kāpēc runāju mīklās? Lai neviens nenoskaustu un nesaprastu par ir runa. To nezina pat mana ģimene, zina tikai Obsidiāns, bet viņš ir uzticams draugs un par šo ideju klusēs. Darba vēl daudz, bet gaidiet, pabeigti ir apmēram 20% no iecerētajiem darbiem. Drīz...

Šis ir mans draugs Obsidiāns, bet viņš vienalga neteiks.😂

  

 

Akvārija zivju barošana  un barības veidi

Akvārijā mītošo zivju barošanās īpatnības ir ļoti atšķirīgas  nekā tās savvaļas radiniekiem, kas dzīvo dabā, tāpēc galvenais akvāristu uzdevums ir nodrošināt savām zivīm sabalansētu pārtiku. Ieteicams izmantot kvalitatīvu barību, kuras iespējams iegādāties zooveikalos, protams šīs barības iespējams iegādāties arī internetā. Es piemēram barību pērku kādā Vācijas internetveikalā. Kvalitāte vienkārši teicama, zivis ēd kārām mutēm. Bet nu par visu pēc kārtas. Barojot savas zivis ar sausajām barībām ir vairāki plusi, tās ir drošākas (nevar ievazāt slimības) un ērtāk uzglabājamas. Galvenais trauciņu ar to turēt sausā vietā, lai netiktu klāt mitrums un sekot ieteicamo derīguma termiņu. Barību iespējams iegūt arī dabā, proti ievākt to dīķos.

Katrai no barībām ražotājs veido attiecīgi attiecīgo zivju barošanās īpatnības. Barības var iedalīt trīs grupās: veģetārieši jeb zālēdāji, gaļēdāji jeb plēsīgās zivis un visēdāji.

Visēdāji ir zivis kas var ēst visu, ko viņi var atrast un norīt. To ikdienas uzturā var būt gan augu izcelsmes barība, gan dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļas.

Zālēdāji, tā arī saucas par zālēdājiem jeb veģetāriešiem. Viņas barojas ar aļģēm, ūdens augiem, dārzeņu gabaliem, augļiem un citu zaļbarību.

Nu kā redzams, visas zivis nav vienādas, piemēram plēsēji ir gatavi gaidīt savu barības tiesu noslēpušies aiz akmens vai cita dekora. "Veģetārieši" mierīgi ganās gar lapām, pie siekstām vai pie grunts, tur kur jau ir samu un citu uz grunts dzīvojošu zivju valstība. Arī barības uzņemšanā zivis iespējams iedalīt trīs grupās: tās, kas barojas ūdens virspusē, kas barojas visā akvārija tilpumā un galvenokārt tikai uz grunts.

Barības veidi

Akvārija zivju barības izvēle patiesi ir milzīga. Tirgus  ir piesātināts ar dažādiem ražotājiem, kas ražo un piedāvā dažādus produktus, gandrīz visās cenu kategorijās. Šī nozare ir attīstīta ne sliktāk kā starp kaķu un suņu ražotājiem. Parasti nošķir šādus barības veidus.

Pārslas un granulas – populārākais un daudzveidīgākais barības veids, kurā ietilpst kaltētu barības maisījumu daļas, piemēram: pārslas, granulas, pulvera (barība zivju mazuļiem), tablešu, stienīšu u.c. veidā. Parasti šīs barības uzglabā istabas temperatūrā.

Svaigi saldēti dažādi bezmugurkaulnieki, zooplanktons, trīsuļodu kāpuri, artēmijas, dafnijas u.c, vai malti no šiem pašiem produktiem. Parasti šī barība veikalos ir sastopama vakuuma iepakojumos. Piemēram, šo rindu autors savām zivīm sagādā un sasaldē pats. Varu  apgalvot, ļoti interesanta un aizraujoša nodarbe. Šī barība uzglabājama tikai saldētavā.

Gēli ir barība, kas atgādina pastēti un tiek tirgota tūbiņās, līdzīgi, kā zobu pasta vai krēms. Ražotāji uzskata, ka šīs barības ir kā alternatīva saldētajām barībām, jo ir līdzīga pēc uzturvērtībām. Kā liels pluss ir jāmin, ka atvērtā tūbiņa ilgāku laiku var glabāties istabas temperatūrā.

Brīvdienu barība paredzēta tiem, kas ilgu laiku atstāj akvāriju nepieskatītu un dodas, brīvdienās uz nedēļas nogali vai pat īsu atvaļinājumu. Šī barība ir sajaukta ar īpašu ūdenī slikti šķīstošu vielu. Šīm barībām ir bumbas, piramīdas vai vienkārši nūjiņas forma. Tās tiek novietotas ļoti tuvu gultnei vai piestiprinātas pie sānu stikla. Šķīstot barība pakāpeniski atbrīvojas, nodrošinot zivis ar pārtiku. Šāda brīvdienu barība var darboties no vairākām dienām līdz pat nedēļai.

Svaiga augu barība vajadzīga dažām veģetāriešu zivīm, piemēram, Ancistrus Dolichopterus, Hypostomus plecostomus un tropheusiem. Kā barību varat piedāvāt zaļos dārzeņus piemēram, gurķus, mizoti cukini, blanšētus spinātus, pieneņu lapas, nātres u.t.t.

Dzīvā barība dafnijas, odu kāpuri u.c, plēsoņām var piedāvāt arī mazās zivtiņas. Ieteicams, lai zivtiņas būtu mākslīgi audzētas nevis savvaļā iegūtas, tas tāpēc lai izvairītos no akvārija zivju saslimšanas ar parazītiem.

Cik daudz piedāvāt un cik bieži barot zivis

Jautājums nav tik vienkārši, kā sākumā šķiet. Visizplatītākais un vispārīgākais variants ir 2 – 3 reizes dienā aptuveni tik, cik zivis spēj apēst 5 minūšu laikā.

Tomēr ir daudzas nianses, un tas saistīts ar konkrētiem zivju veidiem. Piemēram, daži veģetārieši barojas jeb meklē barību gandrīz nepārtraukti un tiem ir nepieciešama pastāvīga piekļuve barībai. Tādā gadījumā ieteicams stimulēt aļģu augšanu vai piedāvāt zivīm zaļos dārzeņus. Daudzi akvāristi, piemēram, gurķi vai kabaci uz grunts nostiprina ar kaut ko smagu. Plēsēji, gluži pretēji ēd ievērojami retāk, bet vienlaikus uzņem daudz barību. Arī uzvedības  īpatnībām ir sava nozīme. Dažas sugas barošanas laikā ir pārāk aktīvas, un tās neļauj pārāk  ēnām un “kautrīgām” tikt pie barības. Citas zivis ēd tikai krēslā vai pat naktī, pa dienu tās  slēpjas, tāpēc tām barība jāpiedāvā īsu brīdi pirms gaismas izslēgšanās.

Turot zivis vienā un tajā pašā akvārijā ar dažādām barošanas īpatnībām, ir svarīgi nodrošināt, lai visas zivis saņemtu nepieciešamo barības daudzumu. Pretējā gadījumā nepietiekama uztura dēļ var izraisīt veselības problēmas. Par laimi, veikalos barības ir pietiekamā daudzumā un daudzveidībā, lai nodrošinātu visu zivju barošanas īpatnības. Galvenais, ka ir ko izvēlēties.

Ar ko nedrīkst barot akvārija zivis

Ļoti bieži ir dzirdama informācija, ka kā alternatīvu barību drīkst izmantot maizi, cepumus, sieru, olas dzeltenumu u.t.t. Tomēr, lai izvairītos no liekām problēmām, nekādā gadījumā to nedrīkst izbarot akvārija zivīm. Šīs informācijas avots ir iegūts no vecas akvārija literatūras un pārpublicēts dažādās interneta. Iespējams, ka agrākos laikos, kad vēl netika izstrādāta pārtikas ķīmiskā rūpniecība, šādus produktus varētu izmantot, bet pašlaik, diemžēl jāatsakās. Mūsdienu pārtikas sastāvdaļas ir ļoti plašas, un vairākas no tām  ir bīstamas zivju veselībai.

Vēl viens izplatīts nepareizs priekšstats attiecas arī uz plēsējiem jeb gaļēdāju zivju sugām. Bieži vien akvāriju forumos atrodami ieraksti, ka akvārija zivīm var piedāvāt liellopu gaļu, to sirdis, aknas, kā arī citu zīdītāju un putnu blakusproduktus. Galvenokārt esmu lasījis, ka liellopu gaļu drīkst piedāvāt zivīm, kuras brīvā dabā meklējamas Dienvidamerikā. Diemžēl, arī šī informācija ir no novecojušas akvāriju literatūras. Dzīvnieku gaļa satur vielas, kuras zivis nevar sagremot, tas var izraisīt aizcietējumus un pat saindēšanos. Godīgi sakot, jāatzīmē, ka daži plēsēji, piemēram, piraņjas (Serrasalmus piraya) un Trahira (Hoplias malabaricus), kā arī citi lielie sams patiešām spēj sagremot šo barību, jo dabā tām periodiski nonāk liellopi, bet tas drīzāk ir izņēmums no noteikuma.

Vēl viens potenciāli bīstamas barības ir kas pagatavotas no zemas kvalitātes izejvielām. Šādas barības esmu redzējis pārdodoties uz tirgus. Parasti tās pārdod pēc svara vai maisiņos, tie ir ļoti lēti. Tiem nav uzturvērtības, jo visas uzturvielas (ja tās vispār bija), mikroelementi un vitamīni ir ļoti ātri oksidējušies un izgaisuši gaisā vai tie ir mājvieta miljoniem baktēriju.

Tas ir svarīgi!

Jebkuram akvāristam ir jāzina, ko ēd viņa zivis un kuru barību attiecīgam zivju veidam piedāvāt. Piemēram, dažas sami nekad nemeklēs barību ūdens virspusē, savukārt plēsīgās zivis nekad neķers sausas pārslas vai granulas.

Vienmēr ir vērts atcerēties, ka labāk lai zivis ir nedaudz izsalkušas, nekā tās ir pārbarotas. Visa neapēstā barība, kļūs par ūdens piesārņojuma avotu.