Garra rufa – zivis, kas ārstē (2. daļa)

 Kopšana un uzturēšana 

Garra rufa zivis tiek reti izmantotas kā akvārija mājdzīvnieki, tāpēc informācija par to pareizo turēšanu ir diezgan pretrunīga.

Foto no privātā arhīva 

Noteikti ir zināms, ka zivtiņas lieliski jūtas veidojot lielus barus, kurā valda stingra hierarhija, atsevišķi zivtiņas jūtas ļoti slikti, tāpēc ātri aiziet bojā. Turot šīs zivtiņas akvārijā vēlamais tā tilpums ir no 80 – 100 litri. Noteikti ieteicams iegādāties grupu, kurā ir vismaz 8 – 10 īpatņi, vēl labāk jūtas bars no 15 īpatņiem. Ieteicams akvāriju cieši noslēgt vāku, jo ir zināmi vairāki zivju izlēkšanas gadījumi.

Kā grunti vislabāk ir 2 – 3 mm akmentiņi, vēlams bez asām šķautnēm, lai zivtiņas nevarētu savainot sānus. Vēlams ierīkot slēptuves, izveidot kādu kompozīciju no siekstām, lielākiem akmeņiem un citām, vēlams dabiskām slēptuvēm. Protams, šajā kompozīcijā lieti iederētos arī augi, šeit ieteicams izvēlēties kaut ko vienkāršu, bet ātri augošu, jo zivis augus var apskādēt. No augiem ieteicams būtu spirolīnas, kriptokorīnas, elodejas, kabombu u.c.

Garra rufām ļoti patīk tīrs ūdens, tāpēc jums ir nepieciešams filtrs, ieteicama būtu arī ūdens aerācija, sevišķi siltā laikā. Šīm zivtiņām patīk ūdens, kas ir bagāts ar izšķīdušo skābekli, bet kā zināms, tad siltā ūdenī skābekļa daudzums ūdenī samazinās. Domas dalās par straumes izveidošanu. Vieni iesaka izveidot straumi, citi savukārt ir noliedzoši, jo straume neļaus veidoties bioloģiskajai plēvei, kas ir viena no galvenajām šo zivju barībām. Apgaismojumam īpašas nozīmes nav, tas var būt spilgts.

Reizi nedēļā jāveic ūdens nomaiņa, pareizi būtu apmēram 20% no kopējā tilpuma. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš ūdens temperatūrai, jo garra rufa ir siltumu mīlošas zivtiņas. Ieteicamā ūdens temperatūra ir 25 – 36 ° Сitiem ūdens parametriem būtu jābūt šādiem: ūdenim jābūt mīkstam vai vidēji cietam (5 – 10 dH), pH jābūt tuvu neitrālam (pH ~ 7,0).

Turēšanas īpatnības

Garra rufas būtu jātur atsevišķā akvārijā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šīm zivtiņām patīk augsta temperatūra, kas daudzām dekoratīvajām zivīm būs stipri par augstu. Otrkārt, zivīm ir izteikta teritorialitāte. Tās var agresīvi izturēties pret citām sugām, cīnoties par "vietu saulē". Domāju, ka šoreiz pareizāk būtu turēt tikai vienu sugu.

Garra rufa barošana

Brīvā dabā sastopamo īpatņu galvenā barība ir bioloģiskā plēve – plāna gļotaina plēve, kas galvenokārt sastāv no aļģēm un baktēriju kolonijām.

Arī turot akvārijā šo zivju izbarošana nekādu grūtību nesagādā. Viņi lieliski ēd universālu sauso barību, kas paredzēts grunts zivīm, kā arī tās barības plāksnītes kas paredzētas zivīm augēdājām. Gandrīz visas satur dažādas uzturvielu un gandrīz visu vitamīnu klāstu kas nepieciešams zivīm.

Garra rufa zivtiņām nav jābarojas tikai ar cilvēka ādu

Manuprāt interesants šķiet fakts, ka Garra Rufa zivīm praktiski nav attīstīts kuņģis, tāpēc pārtika tiek sagremota ļoti ātri. Tas nozīmē, ka zivis nepārtraukti meklē barību. Lūk, šī iemesla dēļ izsalkušie izsalkušās zivtiņas SPA salonos metas attīrīt cilvēka ādu.

Akvārijos garra rufas veic arī noderīgu funkciju, apēdot uzaugumus, kas veidojas uz stikla un dekorācijām.

Pavairošana un audzēšana

Iegūt mājās Garra Rufa pēcnācējus ir grūti. Tropisko zivju audzētavās tos audzē lielos dīķos un nārsta stimulēšanai izmanto hormonālas injekcijas.

Dzimumbriedumu zivis sasniedz aptuveni gada vecumā. Dzimumu atšķirības ir vāji izteiktas, mātītes parasti ir lielākas kā tēviņi. Brīvā dabā parasti nārsts noris no marta līdz septembrim. Apaugļotie ikriņi vienkārši tiek izkaisīti starp akmeņiem. Šīs zivis par pēcnācējiem nerūpējas. Inku inkubācija ilgst apmēram 3 – 4 diennaktis, vispirms parādījušies kāpuri barojas ar dzeltenuma maisiņu, pēc tam viņi pāriet uz barību ko daba pati tam piedāvā.

 

Garra rufa – zivis, kas ārstē (1. daļa)

 

Mēs visi esam pieraduši tropiskās zivis redzēt vienīgi kā mājdzīvniekus. Tomēr pasaulē ir vismaz viens zemūdens iemītnieks, kas ir ieguvis pasaules ievērību pavisam citā jomā. Runa ir par garra rufām jeb zivīm ārstiem. Ar ko tad šī zivtiņa ir tik īpaša? Viņa neskraida pakaļ pacientam un neliek tiem dzert tabletes jeb smērēt kādu no medicīniskajām smērēm, bet tomēr viņas ārstē. Kā un no kādām slimībām ārstē, būs šis nelielais rakstiņš. Domāju, ka šo materiālu varētu sadalīt divās daļās.

Kopējā informācija

Garra rufa ir saldūdens zivtiņa, kas pieder pie starspuru zivju ģints, pie karpu dzimtas. Brīvā dabā tās meklējamas Rietumu Āzijas valstīs.

Foto no privātā arhīva

Šī suga akvārijos praktiski nav izplatīta jeb tā ir ļoti reta zivtiņa, kuru tur akvārijā, tomēr kāda reta īpašība ļāva tām iegūt pastāvīgu "uzturēšanās atļauju" daudzos pasaules Spa salonu akvārijos. Ihtiologi saistībā ar šo zivtiņu ir atklājuši kādu interesantu faktu. Pateicoties mutes dobuma īpašai struktūrai šīs zivis spēj veikt reālu pīlingu jeb attīrīt ādu. Viņi maigi iekož un apēd atmirušās ādas daļiņas. Tajā pašā laikā viņas nespēj ievainot veselo ādu. Pēc šādas procedūras āda patiešām paliek tīra, vesela, tikai nedaudz apsārtusi. Tajā pašā laikā pats process neizraisa sāpīgas sajūtas, tikai nelielu kāju kutināšanu. Tiek uzskatīts, ka zivju siekalās ir viela, kurai ir baktericīda efekts.

Garra rufa zivis maigi attīra ādu, apēdot beigto epidermu

Pīlinga ārstēšanas priekšrocības ir īpaši aktuālas cilvēkiem ar ādas slimībām, piemēram, psoriāzi vai ekzēmu. Pēc ārstēšanas kursa no šīm ārsta zivīm slimās ādas stāvoklis uzlabojas, remisija var ilgt pat vairākus mēnešus.

Visbiežāk Spa salonos, kas sniedz garra rufa zivju pakalpojumus, tie ļauj jums notīrīt roku un kāju ādu, dažreiz tiek veikts visa ķermeņa tīrīšanas pakalpojums. Šajā procesā cilvēks “ienirst” vannā ar šīm brīnišķīgajām zivīm.

Neskatoties uz garra rufa zivju darbību plusiem, procedūra var būt arī kaitīga. Piemēram, ādas attīrīšanu nav ieteicams veikt, ja tīrāmajās vietās ir brūces vai kādi citi ķermeņa bojājumi. Problēmu var radīt tas apstāklis, ka zivis netiek turētas sterilos apstākļos, tāpēc ir iespējama brūču inficēšanās. Lietojot vienu akvāriju lielai apmeklētāju plūsmai, nav izslēgta pat sēnīšu slimību iespējamība. Tas jo īpaši attiecas uz dažādiem "ielas" saloniem populāros kūrortos.

Tiek uzskatīts, ka labākie pīlinga "meistari" ir savvaļā noķerti garra rufa indivīdi, taču arī dabā ķertie eksemplāri var būt dažādu parazītu pārnēsātāji, kas var būt bīstami arī cilvēkiem. Akvārijos dzimušie eksemplāri jau no mazotnes ir pieraduši pie mākslīgajām barībām un izrāda mazāku interesi par cilvēka atmirušo ādu. Tas izraisīja masveida dabiskās garra rufa populācijas samazināšanos nekontrolēta eksporta dēļ. Daudzās valstīs tika noteikts aizliegums garra rufa ķert brīvā dabā.

Nevar nepieminēt garra rufa zivju turēšanas salonos ētisko pusi. Fakts ir tāds, ka āda nav galvenā šo zivju barība, viņas barojas arī ar citu zivīm paredzēto barību. Lai zivis aktīvi attīrītu cilvēka ādu, tā teikt pildītu savus tiešos pienākumus, tās vienmēr jātur bada stāvoklī. Diemžēl, dažās vietās šo zivju turēšana notiek nepiemērotos traukos ar sliktu vai ļoti sliktu ūdens kvalitāti. Ir arī klienti, kuri procedūras laikā mēģina zivtiņas noķert vai vēl ļaunāk uzkāpt tām, tādejādi radot zivīm lieku stresu.

Ārējais izskats

Garra rufa nevar lepoties ar pārsteidzošu izskatu, kā jau ierastām citām akvārija zivīm. Šī pelēkbrūnā zivtiņa ar iegareno ķermeni izskatās kā maziņa karpa. Galva ir liela, bet mute vērsta uz leja. Pateicoties ragveida plāksnēm, kas ļauj zivīm no virsmas nokasīt visu, nav svarīgi vai tas būtu aļģes vai cilvēka epiderma jeb atmirusī āda. Virs mutes ir acīmredzamas ūsas.

Spuras ir labi attīstītas un palīdz tām ātri pārvietoties. Savvaļā ķertajiem īpatņiem tās ir gandrīz caurspīdīgas, astes spura sarkanīga. Nebrīvē audzētām zivtiņām spuras parasti ir gaišas vai smilšu krāsā. Dzimumgatavību nenobriedušām zivīm uzreiz aiz žaunu vākiem var būt zils plankums. Savvaļas īpatņu  maksimālais ķermeņa garums ir apmēram14 cm, bet, nebrīvē dzimušās zivtiņas reti kad izaug lielākas par 10 cm. Zivtiņas dzīves ilgums nebrīvē ir 4 – 6 gadi.

Izplatība brīvā dabā

Garra Rufas dabiskais diapazons nav ļoti plašs. Zivis atrodas Sīrijā, Irākā, Irānā, Omānā, Turcijā ūdenskrātuvēs, kā arī apdzīvo Jordānas, Tigras, Eifratas upes un daudzās šo upju pietekas.

Dabā garra Rufa zivis ir sastopamas dažādos biotopos: sākot no tīrām upēm ar strauju ūdens plūsmu līdz dubļainām gandrīz izžuvušām ūdenskrātuvēm. Tieši seklajos ūdeņos, kurus labi apgaismo saule uz akmeņiem veidojas garra rufa galvenā barība, proti, bioloģiskā plēve, ar dažādām baktērijām, vienšūņiem, sīkajiem vēžveidīgajiem un visdažādāko aļģu maisījumu.

Mūsdienās garra rufu lielākoties audzē īpašās zivju audzētavās Dienvidaustrumu Āzijas valstīs.

Interesanti, ka Turcijā garra rufa zivis ir pielāgojušās, izdzīvot termiskajos avotos, kur ūdens temperatūra var sasniegt +35 – 37°C. 

Turpinājums sekos

Kādām smaržām priekšroku dod līdakas?

 

Līdakas ir jebkura makšķernieka sapnis. Smaržu izplatībai ūdenī ir būtiska loma līdaku ķeršanā. Šim nolūkam var izmantot pievilinātājus no specializētiem veikaliem vai mājās gatavotas smakas. Ja smarža ir izvēlēta pareizi, līdakas nespēs smaržai pretoties, drīz vien līdaka “nonāks” jūsu ķeselē!

No maniem privātiem foto fondiem

Zivis novērtē ne tikai sava medījuma garšu, bet arī medījuma smaržu. Šīs zemūdens sanitāres reti kad pamet skatienu gaidāmajai maltītei, tām talkā nāk oža, lai gan barības radītie aromāti ir sekundāri. Tomēr, ķerot šīs plēsējas, ir “smaržas” kuras vajadzētu izmantot. Kādām smaržām līdakas dod priekšroku vasarā? Vai ir atļauts radīt savas? Kā tās izmantot makšķerējot?

Smaržu loma līdaku dzīvē

Zivis, kas nav plēsīgas, mēģinot atšķirt ēdamo no neēdamā, iepriekš saošņā barību.

Vienlaikus zivis barību pagaršo, tās ar lūpām pārbauda, ​​vai barība ir mīksta, vai tajā nav bīstamu svešķermeņu. Savukārt plēsēji uzvedas savādāk, tās barību kampj agresīvi un naidīgi. Katrai zivij ir savas manieres, bet līdakas medī šādi, tās “pamana” savu upuri ar sānu līniju, vizuāli to izseko, veic lēcienu un saķērusi medījumu to mierīgi apēd.

Izrādās, līdakām smarža nepieciešama tikai uzbrukuma fāzē. Šajā brīdī zivs cenšas noteikt sava medījuma raksturu un apēšanas varbūtību. Tomēr no attāluma saņemtā informācija ne vienmēr pārtrauc plēsējas uzbrukumu.

Piemēram, mēģinot uzbrukt neēdamam priekšmetam, kaut vai drēbes gabalam, līdakas nespēj apstāties, tās nespēj nobremzēt, pat ja sajūt, ka ieraudzītais priekšmets nav barība. Jāatzīmē, ka šie novērojumu veikti līdaku intensīvas barošanās periodā. Šajā laika periodā līdakas uzbrūk visam, kas kustas.

Svarīgi zināt: līdakām uzbrūkot, smaržai nav īpaši lielas nozīmes. Atrodoties slēpnī un gaidot medījumu, smaržai var būt nozīmīga loma. Zinātnieki lēš, ka līdakas spēj saost asinis aptuveni kilometra attālumā. Šim faktoram ir būtiska nozīme plēsīgo zivju pievilināšanā.

Kādas smaržas tad vislabāk pievilina līdakas?

Atcerieties, smaržas, kas cilvēkiem ir atbaidošas, lielākajai daļai zivju, sevišķi plēsīgo zivju ir piesaistošas un patīkamas. Līdakas nav izņēmums.

Dažos makšķerēšanas veikalos nopērkamie pievilinātāji ir ļoti nepatīkami, es pat teiktu pretīgi, ja šīs smakas tiek izmantotas, tad gribas pēc iespējas ātrāk beigt šo procesu. Līdakas pievelk tādi aromāti kā vēži, siļķes, garneles un citi jūras dzīvnieku smarža, lasi smaka.

Lūdzu, ņemiet vērā, ka, ja pievilinātāju gatavojat mājās, iegūtajai “tinktūrai” ieteicams pievienot sāli. Šī vienkāršā sastāvdaļa uzlabo plēsīgajām zivīm paredzēto smaržu un “garšu”.

Recepte visu veidu aromatizētājiem ir pavisam vienkārša un visām vienāda. Galvenā izejviela tiek samalta; iegūtā masa tiek sajaukta ar ūdeni, viss, iegūtai masai jāatļauj ievilkties vismaz 24 stundas. Tas arī viss. Atliek tikai apstrādāt mānekli ar iegūto šķidrumu. Ieteicams uz mānekļa āķa uzlikt izejvielas šķēlīti, tas palielinās mānekļa pievilcību līdakas acīs.

Vecākās paaudzes makšķernieki atceras, ka savulaik makšķernieku veikalos pārdošanā bija asinis. Atminos, mums Berga bazāra makšķernieku veikalā viena paciņa izšķīda, mēs gribējām saslaucīt, bet, kā tur bija, kā nebija tajā vietā parādījās šķidrums. Veikals smirdēja vairākas dienas. Asinis ir atsevišķa tēma. Daži makšķernieki par ideālu variantu uzskata no lielas plēsīgas zivs, piemēram, zandarta vai citas līdakas izņemtās iekšas, no kurām ir izspiesta sula.

Pēc rūpīgas sasmalcināšanas, šo iegūto ekstraktu var uzklāt tieši uz mānekļa bez turpmākās apstrādes un izmantot spiningošanā. Starp citu, neaizmirstiet par sāli, tā ideāli noderēs.

Svarīgi zināt: Makšķerējot līdakas ar beigtu ēsmas zivtiņu. Šī zivtiņa jāpārgriež vairākās vietās, izdalīsies asinis, bet iekšām radusies smarža ūdenī pastiprinās plēsoņas interesi ieturēt maltīti.