Kad ledus biezums sasniedzis 20 cm

Tas ir laiks, kad zivis praktiski pārstājušas pārvietoties. Ļoti daudz laika un enerģijas urbjot āliņģus paiet zivju meklējumos.

Sen jau ziemas miegā devušās tādas zivis, kā sams, līnis, karpas (sazāni) un karūsas. Tikai ilgstošā atkusnī piesakās ālanti, sapali un teibas, reti makšķernieku lomos nonāk lielie brekši. Visbiežāk copmaņiem piesakās asari, nelieli zandarti, ķīši, ruduļi, raudas, pliči un nelieli breksēni. Šīs zivis piesakās uz tā paša inventāra, kurus izmantojam uz pirmā ledus.

Vēdzeles turpina pieteikties uz sliekām, naktstārpiem, zivs gabaliņiem vai pat uz vistu iekšām. Tomēr labākā ēsma laikam ir un paliek zivs gabaliņš. Vēdzeles nepaliek vienaldzīgas pret ķīša gaļu. Ihtiologi apgalvo, ka vēdzeles piesaista tās smarža.

Nelielās zivtiņas galvenokārt uzturas nelielos dziļumos, tās ir salīdzinoši mazkustīgas. Arī plēsīgās zivis ir pametušas savus ziemošanas bedres un devušās nopakaļus nelielajām zivtiņām (lasi ēsmai). Sniegotās ziemās, sevišķi, ja sniegs izkrīt agri, nelielās zivtiņas uzturas dziļākās vietās, uzturoties stipri virs gultnes. Tas nozīmē, ka arī plēsīgās zivis jāmeklē dziļās vietās apmēram 1 – 1,5 m virs grunts, nereti pat aukstāk virs grunts.

Asari uzturas vietās, kur ir nelīdzena gultne un dziļums apmēram 2 m. Ruduļi un raudas „okupē” 3 m dziļumu, kur neliela straume, nereti tās parādās arī 1,5 m dziļumā.

Zandarti un līdakas „tusējas” bedrēs pie strautu vai upju ietekām. Zandartu bari ļoti bieži izskauž līdakas no to iemīļotajām medību vietām.

Visas zivis priekšroku dod vietām ar tīru, daudz maz caur tekošu ūdeni, taču ziemas vidū makšķernieku lomi nav tādi, kādi tie bija uz pirmā ledus.