Pirmais ledus

 

Pirmās 10 dienas vai 2 nedēļas zivis galvenokārt piesakās gaišajā diennakts laikā. Makšķerniekiem ieteicams ģērbties maskējošā tērpā, jo ledus ir caurspīdīgs un zivis labi var redzēt copmani vai tā kustības. Var uz ledus uzklāt salmu  vai niedru paklāju, kas mazinās zivju aizdomas, jebkurā gadījumā urbjot pirmo ledu, tas skan kā baznīcas zvans un zivis pamet šo nedrošo, trokšņaino vietu. Paies neliels laika sprīdis zivis nomierināsies un savāksies zem aptumšotās vietas uz caurspīdīgā ledus.

Foto Raivo Skrastiņš

Šis periods ilgst no divām nedēļām līdz mēnesim, tas atkarīgs no laika apstākļiem un arī no ūdenskrātuves izmēriem.

Kā zināms, tad aizvelkas ciet mazie meža ezeriņi, dīķi, nelielas karjeras un vecupes, kur straume ir visai minimāla vai tās nav vispār. Uz lielām, caurtekošām un dziļām ūdenskrātuvēm ledus uzsalst ievērojami vēlāk. Pie tam pieredzējuši makšķernieki apgalvo, ka lielākās ūdenskrātuvēs lēnāk notiek zivju adaptācija aukstajam režīmam. Parasti aktivizējās zivis tikai pēc 4 – 5 diennaktīm kopš ledus uzsalšanas.

Ziemā galvenokārt makšķernieku lomos nonāk asari, līdakas, zandarti, brekši, raudas, ruduļi un vēdzeles.

Pirmais ledus ir zivju meklēšanas laiks. Zivis meklējamas dziļākās vietās un bedrēs, atradis bedri copmanim vēlams atcerēties to. Zivis šajā laikā labprāt nobaudītu trīsuļodu kāpurus, mizgraužus un dažādus ūdenī dzīvojošus kukainīšus, daži vīri pie lieliska vēdzeļu loma tiek izmantojot sarkanās mēslu slieciņas vai deficītu naktstārpus.

Plānais ledus ļauj makšķerniekam bez sevišķām grūtībām izurbt daudzus āliņģus, kas ievērojami atvieglo meklēt zivju atrašanās vietu. Uz plānā ledus nav nozīmes ilgstoši uzturēties pie „tukša” āliņģa, ja pēc 15 – 30 vizuļa vai mormiškas spēļu cikliem par mānekli interesi nav izrādījusi neviena zivs, tad nepieciešams pāriet uz citu vietu.

Nelielos ezeriņos un lielākos dīķos asari un līdakas „tusējas” pie ūdensaugiem, pie pašas bedrītes kantītes vai arī vietās kur nogrimusi kāda zemūdens sieksta. Siekstās bieži ieķeras mormiškas un bļitkas, bet māksla prasa upurus. Ļoti bieži agri no rītiem un asari pārvietojas uz seklākām vietām un uzturas pie grunts, bet pa dienas vidu un naktīs tie dodas uz savām mājvietām dziļumos un uzturas 1 – 1,5 metrus virs grunts. Savukārt ruduļi upēs uz pirmā ledus jāmeklē apmēram 1,5 – 3 m dziļumā. Nereti ļoti labus ruduļu lomus makšķernieki gūst niedru tuvumā, kur atrodama ruduļu barība sīkie vēžveidīgie, tiem nebūs arī nekas pretī nobaudīt makšķernieka piedāvātos trīsuļodu kāpurus. Brekši un nereti arī sapali sapulcējas ūdenskrātuves dziļākajās vietās – bedrēs. Visas ziemas garumā brekši un arī pliči nepeld tālu no savām dzīves vietām, toties ālanti siltākās dienās var veikt ievērojamus pārpeldējumus.

Nelielās zivtiņas galvenokārt uzturas vietās ar vienmērīgu straumi. Uz mormiškas, uz kuras āķa uzsprausti trīsuļodu kāpuri, mizgrauži vai zivju delikatese sānpelde piesakās ruduļi, asari, ķīši un pliči, retāk brekši, nereti piesakās pat karūsas.

Ar pludiņa mazmakšķerīti uz kuras āķa uzspraustas tās pašas ēsmas piesakās nelieli breksēni un pliči. Tālredzīgi un pieredzējuši vīri vēl rudenī izkaltē aļģes, ko pēc tam iemīca mīklas pikucīti un gūst labus balto zivju lomus. Naktīs, ja par ēsmu tiek izmantotas slieciņas vai zivtiņas gabaliņš piesakās vēdzeles.

Makšķernieku fantāzijai nav robežu. Ir vīri, kas pie asariem tiek ar bļitkas palīdzību uz kuras āķiem uzsprausts sagriezts zivtiņas gabaliņš.