Garspuru stavrida jeb pāvzivis (Roosterfish).

 

Šī ir vienīgā zivs Nematistius ģintī un Nematistiidae dzimtā. Tā var sasniegt 130 cm garumu (šāda izmēra eksemplārs ir dokumentēts kā rekordliels), bet svars aptuveni 50 kg. Pāvzivis ļoti iekārots loms daudziem jūras makšķerniekiem. Makšķernieki zivīs novērtē to cīņas sparu un protams izskatu. Zinātāji lēš, ka šīm zivīm nepiemīt kulinārijas pievilcība, jo to gaļa neesot garšīga. Makšķernieki ar zivīm nofotografējas un pēc tam atlaiž zivis. Kā suvenīrs paliek atmiņas un foto.

Foto no interneta

Pēc izskata pāvzivis atgādina mums jau ierasto stavridu, bet šīm zivīm ir milzīga muguras spura, ar mīkstiem stariem, kas nedaudz atgādina cekulu.

Parasti zivij ir septiņi stari, taču esot noķerti eksemplāri pat ar desmit stariem. Šo staru garums atkarīgs no zivs vecuma, pieaugušiem īpatņiem var sasniegt pat ķermeņa garumu.

Pāvzivis galvenokārt dzīvo pie ūdens virsmas. Makšķernieki šīs zivis galvenokārt meklē vietās, kur dziļums sasniedz pat 20 metrus, dziļāk nav vērts. Veiksmīga makšķerēšana var būt pat pludmalēs, smilšu sēkļos un tuvu lēzeniem krastiem. Ja vien nav peldētāju makšķernieki “medī” pāvzivis no krasta. Zivis ir ļoti straujas, kamēr tiek izvilktas, tās lēkā pa visu krasta līniju, tāpēc šajā gadījumā ūdenī nevienam nevajadzētu atrasties.

Atlantijas apaļgalvas

 

Atlantijas apaļgalvas ir ļoti lielas zivis, salīdzinot ar citām dziļūdens zivīm. Tās var sasniegt pat 75 cm augstumu, bet svērt līdz pat 7 kg. Tās ķermenis ir drukns, plats pie galvas, bet šaurs astes daļā. Acis lielas. Mute noliekta uz leju. Sānu līnija ir skaidri redzama. Tās ir ļoti spilgtas, ķieģeļsarkanā krāsā.

foto no privātās kolekcijas

Apaļgalvas dzīvo grunts tuvumā, kur dziļums sasniedz 1800m. Zivis piekopj mazkustīgu, gribētos pat teikt lēnu dzīvesveidu. Tās veido lielus barus ap zemūdens kalniem un kanjoniem, kur ūdens plūsma nodrošina tām pietiekami daudz barības. Vairošanās sezonā (jūnijs – jūlijs) apaļgalvas migrē uz nārsta vietām, veidojot ļoti lielus barus. Mātīte spēj iznērst aptuveni 20 000 ikru, kas ir maz ņemot vērā zivs ķermeņa svaru. Interesanti, ka apaļgalvas dzimumgatavību sasniedz tikai pēc 20 gadu vecuma, taču tās spēj vairoties līdz pat 40 gadiem.

Zivis aug lēni. Maksimālais reģistrētais zivs vecums bija 149 gadi. Šis vecums tika noteikts, izmantojot zivs kaulu radioizotopu datēšanu. Cita vecuma noteikšanas metode (izmantojot augšanas gredzenus) deva vēl lielāku skaitli: 156 gadi. Iespaidīgi cipari, vai ne?

Apaļgalvas ir komerciālas zivis. Tās zvejo, izmantojot dziļūdens tralerus. Pārdošanā nonāk tikai tie īpatņi, kuru izmērs ir 30 – 40 cm. Lielākas zivis var būt toksiskas, jo tās satur lielu daudzumu dzīvsudraba, kas uzkrājas zivs audos. Zivs ilgā mūža laikā apaļgalvas gaļa var uzkrāt dzīvsudraba līmeni līdz pat 0,3 – 0,86 ppm. Salīdzinājumam, vidējais dzīvsudraba līmenis citās zivīs nepārsniedz 0,086 ppm. Regulāra apaļgalvja gaļas lietošana uzturā var negatīvi ietekmēt veselību.

Pūķzivis mirdz sarkanā vai zilganzaļā krāsā dziļumā, kas pārsniedz 600 metrus

     Melnās pūķzivis, kurām piešķirts visnepatīkamākā dziļjūras iemītnieka tituls. Neskatoties uz atklāti “nereprezentatīvo” izskatu, šīs sugas pārstāvjiem piemīt pārsteidzoša spēja, viņi prot pielāgoties. 

No privātā arhīva

      

Interesants fakts:

 Kad melnās pūķzivis ienirst vismaz 600 metru dziļumā, tās orgāni sāk spilgti mirdzēt. Šo spēju zinātnieki nodēvējuši par bioluminiscence un šī īpašība ir ļoti būtiska medījuma pievilināšanai un ienaidnieku atbaidīšanai. Tā kalpo arī kā pūķzivju vissvarīgākais saziņas līdzeklis. 

    Es domāju, šis fakts par šīm apbrīnojamajām zivīm jūs ir pārsteidzis. Pūķzivis ir unikālas pat salīdzinājumā ar lielāko daļu citām bioluminiscējošām jūras radībām, jo pīķzivis pēc saviem ieskatiem var mirdzēt vai nu zilganzaļā vai sarkanā krāsā. Šī spēja dod tiem ievērojamas priekšrocības salīdzinājumā ar citām dziļjūras zivīm, kuras nespēj noteikt sarkano krāsu. 

No privātā arhīva

No privātā arhīva

      Starp citu, arī pašām pūķzivīm nevajadzētu redzēt sarkano krāsu. Tomēr daba tām ir piešķīrusi sarežģītu redzes sistēmu, kurā brīnumainā kārtā pārvērš sarkano krāsu pūķzivīm redzamajā krāsā. Zinātnieki joprojām nevar šo neparasto faktu izskaidrot. 

      Bieži vien cilvēki nenovērtē zivis, taču velti. Izrādās, ka šīm klusajām radībām dažreiz piemīt pārsteidzošas spējas. Dabā ir spēks…

Meksikāņu tetras sajūt šķēršļus vai citu zivju tuvošanos

 

Meksikā mītošās tetra evolūcijas gaitā zaudējušas redzi; šīs zivis ir aklas. Šīm tetrām nav pat acu. Kāda jēga no acīm, ja zivis dzīvo vidē, kur valda tumsa? Tātad, kā Meksikāņu tetra pārvietojas pa ūdeni, nesaduroties ar citiem jūras dzīvniekiem vai zemūdens alu sienām?

No privātā arhīva

Pētnieki atklājuši, ka šīm zivīm piemīt kāda īpatnība, ko sauc par “hidrodinamisko uztveri”. Iespējams atceraties no skolas bioloģijas stundām, ka zivīm ir “sānu līnija” — orgāns, kas uztver zemūdens vides kustību un vibrācijas. Meksikā mītošās tetras nav izņēmums. Daba vienkārši kompensējusi zivīm acu trūkumu ar šī orgāna paaugstinātu jutību. Pārvietojoties zem ūdens, tās izmanto šo “sānu līniju”, lai sajustu akmeņus un citus šķēršļus savā ceļā.

Interesanti fakti par zivju dzīvi

 

Zivju adaptācija videi ir pārsteidzoši daudzveidīgi!

·         Mūsu platuma grādos pazīstamā vēdzele, kas pieder pie mencu dzimtas. Vēdzelēs “saglabā” jūras zivīm raksturīgo vēsas temperatūras priekšroku, galvenokārt aktīvas ziemā un pat nārsto zem ledus.

Foto no mana privātā arhīva

·         Amerikā ir zivis, kuras visu savu dzīvi pavada karstajos avotos ar ūdens temperatūru virs 50°C. Temperatūras pazemināšanās līdz 25°C tām var kļūt liktenīga. Šāda īpašība raksturīga tā sauktajām stenotermiskajām zivīm jeb zivīm ar šauru temperatūras diapazonu.

·         Tomēr ir arī eiritermiskās zivis, kas spēj paciest diezgan plašas temperatūras svārstības. Pie tām pieder arī mūsu karūsas. Vai tu zināji, ka karūsām piemīt pārsteidzoša pielāgošanās spēja un izturība. Vēl ekstremālāka temperatūrass izpausme raksturīga ir dālijai jeb melnajai zivij, kas sastopama Čukotkas un Aļaskas saldūdeņos. Ziemā dālijas iesalst ledū, bet iestājoties pavasarim zivis atkūst. Interesanti, ka dālijas var mīt parastā akvārijā 20 – 22 °C temperatūrā, taču tās pacieš arī temperatūras paaugstināšanos 25 °C.

Foto autors Raivo Skrastiņš

Turpinājums sekos

Veģetārās zivis ar skalpeli

 

Sarkanajā jūrā peld ķirurgzivis. Tās ir zivis kurām uz astes ir skalpelis. Šīs zivis pieder pie  Acanthuridae dzimtas, bet pats interesantākais, ka tās zivis augdājas. Par ķirurgiem šīs zivis dēvē, jo tām pie astes spuras pamatnes ir koši, bet asi kaula izaugumi. Zivīm var būt viena vai divas asas adatas, kas līdzinās smailam ķīlim. Šis ķīlis piespiežas zivs ķermenim, it kā noslēpjas speciālā padziļinājumā, bet iztaisnojoties, tas var vērsties gan uz sāniem, gan uz priekšu. Dzimtas nosaukumu Acanthuridae no grieķu valodas var tulkot arī kā smailā aste.

No privātā arhīva

Ihtiologi saskaitījuši 72 ķirurgu zivju sugas, apvienojot zivis sešās ģintīs. Šīs zivis ir plaši izplatītas visu okeānu tropu un subtropu zonās. Tie apdzīvo akmeņainos un koraļļu krastus, sastopami pat līdz 100 metriem dziļumā. Lielākā daļa sugu pārtiek no aļģēm. Lai zaļbarība pārstrādātos zivju zarnas ir ievērojami garākas. Dažas sugas barojas arī ar zooplanktonu vai detrītu.

Lai nonārstotu, ķirurgzivis pulcējas lielos baros, pie tam pie pašas ūdens virsmas. Ļoti neparasti ir zivs ikri, kā arī kāpuri, zinātnieki tos nosaukuši par “acronurus”. Par pelaģiskajām sauc ikrus, kas peld pa ūdens virsmu vai ūdens vidējos slāņos, tā saucamajā pelaģiskajā zonā. Šajā zonā attīstās arī zivju mazuļi. Tie ir caurspīdīgi, tiem ir gandrīz diskveida forma, bet ķermeni klāj daudzas vertikālas rievas. Garās, indīgās spuras lielākajai daļai sugu izzūd, pārejot uz bentosa dzīvi.

No privātā arhīva

Eilatas līcī ir sastopamas trīs īpaša ķirurgu zivju sugas no Acanthurus ģints: divas lielas: melnā ķirurzivs, kas ir bara zivs un aravijas ķirurzivs, latīniskais nosaukums Acanthurus sohal, skaista, bet teritoriāla un agresīva, galvenokārt mīt viena, citiem vārdiem sakot, īsts individuālists. Melnā un aravijas ķirurzivs spēj izaugt līdz pat 40 cm, savukārt brūnā ķirurzivs A. nigrofuscus, nekad nesasniedz vairāk kā 21 cm. Diennakts gaišajā laikā seklajos rifu ūdeņos veido barus, kuros ir vairāki desmiti īpatņu, interesanti, ka iestājoties tumsai šie bari izklīst, pa nakti indivīdi, meklē pajumti. Pavasarī un vasarā tie pulcējas ievērojami lielākos baros, kuros ir vairāki simti īpatņu. Zivis gatavojas nārstam. Nārsto tās atklātā ūdenī, pirms rifiem.

Manuprāt interesanta ir vienīgā Ctenochaetus ģints suga, kas sastopama Eilatas ūdeņos. Svītrainais ctenochet striatus jeb svītrainā ķirurga zivs. Šī zivs barojas ar aļģēm un mazām ūdens radībām, kas mīt  ūdens virspusē. Interesants šķiet fakts, ka šai zivij ir plāni, kustīgi un lokani zobi.

Ir arī divas Zebrasoma ģints distrofiskās zivis. Šīs ir iegarenas zivis ar ļoti garām spurām. Šīs spuras ir tik garas, ka, peldot tuvu ūdens virsmai, muguras spuras izlien virs ūdens.

Dzelteni  spurā  Zebrasoma ir ļoti populāri akvāristu vidū, jo tās attīra akvārijus no aļģēm.

Bet visinteresantākie ķirurģzivju dzimtas pārstāvji, manuprāt, ir Naso ģints zivis — vienradži jeb degunradži, kuriem pieaugušā vecumā uz pieres ir izaugums vai garš rags. Sarkanajā jūrā...

Aplūkojot ķirurģzivis, rodas jautājums: “ Kāpēc zivīm uz pieres ir izaugumi jeb ragi?”

No privātā arhīva

Ķirurgzivis neizmanto savas dzeloņus medībām vai barības meklēšanai, jo  visas šīs zivis ir zālēdāji. Ihtiologi lēš, ka šie dzeloņi zivis pasargā no citām plēsīgām zivīm. Briesmas sajutusi zivs izpleš savus asmeņus, tādejādi mēģinot sevi aizstāvēt. Liela ķirurgzivs īpatņa astes sitiens var nopietni savainot ziņkārīgu nirēju, taču visbiežāk šis rags ir ierocis sacensībās ar citiem savas sugas īpatņiem. Zinātniskajā literatūrā neatradu ķirurgzivju cīņu aprakstus, pēc analoģijas ar citām zivīm varam domāt, ka šī cīņa jeb sacensība ir bezkontakta. Kurai no īpatņiem šis rags ir spožāks un lielāks vai garāks ir uzvarētājs. Tas nozīmē lielāku barošanās zonu un pievilcīgākus nārsta partnerus. Šo pieņēmumu apstiprina arī fakts, ka jaunajām ķirurgzivīm ir pilnīgi normāla izskata galva, bet šis izaugums uz pieres parādās tikai tad, kad zivis sasniedz 12 cm garumu, jeb iestājusies dzimumgatavība.

Dabā stilīgākajam indivīdam ir lielākas izredzes piesaistīt pretējo dzimumu un nodot savus gēnus lielākajam pēcnācēju skaitam. Lai gan dažreiz pārāk attīstīto rotājumu dēļ šādi indivīdi slikti pielāgojas ikdienas dzīvei un ātrāk iet bojā, bet panākumi nārstošanā to kompensē. Ihtiologi domā, ka nodzīvojot īsu, bet košu mūžu, un zivju gēni, arvien vairāk izplatās visā zivju sugas populācijā.

Nemēģiniet satvert ķirurģisko zivi zem ūdens ar plikām rokām, pat ja zivs ir zinātkāra un nebaidās no peldētāja. Ņemiet vērā, ka dūrieni ar šo ragu ir diezgan sāpīgi. Nobeigumā vēlos piebilst, ka ķirurgzivīm, un to radiniekiem ir slikta garša, iespējams barības dēļ, jo zivju galvenā barība ir aļģes.

 

 

Daži pārsteidzoši fakti par padomju laika brētliņām tomātu mērcē, iespējams nezinājāt

 

 

Zivsaimniecības nozare Padomju Savienības laikā bija diezgan attīstīta. Zvejnieki noķēra plašu zivju klāstu, taču labas kvalitātes produkti bieži vien nebija pieejami vidusmēra pilsonim. “Brētliņas tomātu mērcē” ieguva reputāciju kā ēdiens ko iespējams iegādāties ikviens padomju cilvēks. Tās bija lētas un pieejamas; to kārbu varēja atrast jebkurā pārtikas veikalā, neskatoties uz lielo pārtikas trūkumu. Labas namamātes ātri atrada risinājumu. Lētās brētliņas tomātu mērcē tika izmantotas komplekso ēdienu, kotlešu un pat tā sauktās zivju zupas pagatavošanai. Atcerēsimies, kas bija šis konservs.

No personīgā arhīva

Ja brētliņas bija pamatēdiens, tad saindēšanās nebija iespējama

Daudzi mūsdienās zivju konservi tiek uzskatīti par zemākas kvalitātes produktu. Veselīgi ēdāji cenšas no tiem izvairīties. PSRS laikos viss bija citādi, un “brētliņas tomātu mērcē” tika uzskatītas par pieņemamu ēdienu. Zivju konservu sastāvdaļas bija vienkāršas: pati zivs, garšaugi un garšvielas, tai skaitā sāls; tomātu mērce, saulespuķu eļļa un nedaudz etiķis.

Šķietami neiespējami saindēties, taču šī produkta lietošanas sekas dažkārt bija nepatīkamas. Visbiežāk tās radās konservu nepareizas uzglabāšanas vai transportēšanas dēļ. Taču tas nevienu neapturēja. Brētliņas kļuva par neatņemamu padomju uztura sastāvdaļu un vienmēr bija pieprasītas. To popularitāte tika sasniegta diezgan viegli. Produkts bija lēts, pie tam diezgan garšīgs un kā jau minēju, to varēja iegādāties jebkurā pārtikas veikalā.

Šķietami apšaubāmie ieguvumi piespieda nabadzīgos un nepieradušos padomju pilsoņus pirkt konservus un lietot tos burtiski katru dienu. Saindēšanās ar pārtiku netika uzskatīta par lielu problēmu.

Kā melnie ikri nonāca brētliņu konservos?

Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, trūcīgajos laikos, bija izplatīts joks par to, ka melnie ikri tiek gatavoti no zivju acīm. Dažus gadus iepriekš viss bija pavisam citādi. Daži laimīgie atrada burciņu ar augstākās kvalitātes ikriem, kas bija maskēti kā brētliņu konservi.

No personīgā arhīva

Cilvēki ar pieredzi droši vien atminas no tiem laikiem, ka gandrīz viss bija deficīts. Kāda sena tirdzniecības darbiniece, nosauksim viņu par Skaidrīti man stāstīja, ka kaut kur kantoru koridoros notikusi kļūda un melnie ikri pieejami parastajiem pilsoņiem brētliņu konservos.

Skaidrītes kundze atminas interesantu gadījumu, kurā iesaistīts godīgs Padomju Savienības pilsonis. Viņš uzdūrās burciņai ar melnajiem ikriem, bet atgriezās veikalā un pieprasīja tos apmainīt pret brētliņām, par kurām bija samaksājis. Jā, jūs uzminējāt  mēs runājam par kontrabandu, kas nevienam nezināmu iemeslu dēļ nonāca zivju delikateses “Okean” veikalu plauktos.

Protams, ne visi padomju pilsoņi bija tik godīgi. Rinda pie konservu letes bija stāvā sajūsmā un brētliņas tomātu mērcē tika izpārdotas dažu minūšu laikā. Cilvēki cerēja, ka būs iespēja nobaudīt melnos ikrus. Varbūt zināt vēl kādus stāstus, kas saistīti ar šo kontrabandu?

Brežņeva brētliņu reklāma

Leonīds Iļjičš Brežņevs bija liels eksperimentu cienītājs pārtikas rūpniecībā. Tieši viņa valdīšanas laikā notika iemīļoto brētliņu tomātu mērcē masveida laišana klajā. Produkts bija lēts, taču, neskatoties uz to, tas neguva cerēto popularitāti.

No privātā arhīva

Brežņevs atrada risinājumu situācijai, tāpēc nolēma parādīt padomju pilsoņiem, cik garšīgas un veselīgas ir mazās zivtiņas. Viņš devās īpašā braucienā uz rūpnīcu Kerčā un nogaršoja konservus. Leonīds Iļjičs centās pārliecināt visus padomju pilsoņus, ka konservi ir perfekti, nosaucot tos par “labāko nacionālo produktu”.

Taču pat vadītāja personīgais piemērs nedeva vēlamo efektu. Sekoja vēl uzmācīgāka reklāma – aģitācijas plakāti.

Margareta Tečere novērtēja konservēto brētliņu garšu.           

Lielbritānijas premjerministrei ļoti garšoja brētliņas tomātu mērcē. Viņa atklāja to garšu darba vizītes laikā PSRS. Viņa negāja mājās tukšām rokām; līdzi bija vairākas šī “garduma” bundžas. Viņa teica, ka pacienās savu mīļoto kaķi ar kādu no šī produkta. No visiem saviem komandējumiem viņa savam mīlulim atveda labākos produktus. Žēl gan, bet mēs nezinām vai britu kaķim patika autentiskie padomju konservi.

Autors Raivo Skrastiņš

Brētliņu tomātu mērcē priekšrocības

Iedomājieties, ka pareizi pagatavotas brētliņas tomātu mērcē, nepievienojot dažādus garšas pastiprinātājus un konservantus, var būt veselīgas. Neskatoties uz intensīvu termisko apstrādi, zivis saglabā pietiekami daudz fosfora un kalcija, stiprina asinsvadus, kā arī normalizē aknu darbību. Iespējams pateicoties brētliņām tomātu mērcē padomju paaudze bija nedaudz veselīgāka nekā mūsdienu ļaudis.

Taču mūsdienu cilvēkam jāatceras, ka toreiz zivju konservi tika izmantoti, lai slēptu trūkumu PSRS, un lai liktu cilvēkiem iemīlēt zivis.

 

Daži vārdi par akvārija zivju barošanu

Ir daži nerakstīti likumi, kurus akvāristam nepieciešams būtu ievērot barojot zivis.

1. Nav pilnīgi ideālas barības, kurās būtu iekļautas visas barojošās vielas un vitamīni, tāpēc ieteicams zivīm piedāvāto barību klāstu mainīt ik barošanas reizi. Pēc pāris barošanas reizēm jau varēs izdarīt secinājumus kuras barībām zivis kāri metas virsū, bet kuras tomēr ignorē, un turpmāk vairs netiks iegādātas. 

2. Dzīvā barība, tai skaitā arī saldētā veidā zivīm ir ļoti noderīga un barojoša. 

3. Barības daudzumam jāatbilst zivs veidam, vecumam un zivtiņas izmēram. Nereti man izraisa smīnu, ka mazāk pieredzējuši akvāristi ierauga, ka man mājās ir cihlīdas, bet barību ņemu no trauciņa, uz kura rotājas samveidīgais. Jā, ražotājs ir ņēmis vērā vienas vai otras zivs īpatnības, bet tas nebūt nenozīmē, ka citas tās vienkārši ignorēs. Galvenais, lai zivīm patīk. 

4. Zivīm jāapēd tām piedāvātā barība apmēram 15 – 20 minūšu laikā. Ē

d pats un pabaro zivis