Aukstasiņu zivis nepanes pat nelielu temperatūras paaugstināšanos

 

Globālā sasilšana kaitē ne tikai lauksaimniecībai, bet arī zivsaimniecības nozarei. Pieaugošā ūdens temperatūra ir apturējusi komerciālo zivju populāciju pieaugumu Tasmana jūrā: zivis ir mazkustīgas un tāpēc nespēj izvairīties no karstuma vēsākos ūdeņos.

Foto no interneta

Globālā sasilšana ne tikai nogalina abstrakto "bioloģisko daudzveidību"; tā varētu arī ietekmēt mūsu maciņus ne pārāk tālā nākotnē. Zinātnieki no Nāciju Sadraudzības zinātniskās un rūpnieciskās pētniecības organizācijas (CSIRO) publicēja rakstu žurnālā Nature Climate Change, kurā aprakstīta sasilšanas negatīvā ietekme uz tādām komerciāli svarīgām zivīm: Morvongām, kas pieder pie Jacasidae dzimtas.

Morvongi dzīvo Tasmana jūrā, starp Austrāliju un Jaunzēlandi. Pēc ekologu domām, ūdens temperatūra šajā apgabalā 60 gadu laikā paaugstinājusies par 2˚C. No pirmā acu uzmetiena izmaiņas šķiet nenozīmīgas un aukstasiņu okeāna iedzīvotājiem vajadzētu priecāties par papildu siltumu. Parasti tas notiek šādi — sasilšana izraisa jūras organismu populācijas pieaugumu. Taču tas nav tik vienkārši. Morvongi ir mazkustīgas, ilgi dzīvojošas zivis, kas spēj nodzīvot līdz pat 100 gadiem, tās reti pamet savu mītni. Turklāt šo zivju patstāvīgā mītne seklie ūdeņi un kontinentālais šelfs, tā ir zemūdens apkārtne līdz apmēram 200 metriem.

Pētnieki izpētīja morvongu populāciju, izmantojot kalcija kristālus, kas veido līdzsvara orgānus. Zivīm augot šie kristāli veido kaut ko līdzīgu, kā koks veido gredzenus, lai varētu noteikti zivs vecumu.

Izrādījās, ka morvongu populācija Austrālijas piekrastes tuvumā palielinājās, kur ūdens temperatūra bija normas robežās, bet Jaunzēlandes tuvumā temperatūra ir sasniegusi kritisko punktu, un zivju populācija (kas, starp citu, sastāv no relatīvi jaunām zivīm) ir strauji samazinājusies. Sasilšana, visticamāk, izraisa pastāvīgu stresu zivtiņu pastāvīgi dzīvo šajā zonā, tādejādi palielinās to mirstība. Iespējams “sasildītā” ūdenī zivīm var sākt trūkt skābeklis, kas dabiski ietekmē zivtiņu vispārējo aktivitāti.

Citas sugas, piemēram, tunči, var migrēt uz dienvidiem no siltajiem apgabaliem uz aukstākiem ūdeņiem. Taču daudzām zivju sugām, kuru dzīvība ir cieši saistīta ar koraļļu rifiem, pat 2˚C temperatūras pieaugums varētu izraisīt katastrofālas sekas, līdz ar to rodas miljardiem dolāru finansiālie zaudējumi zivsaimniecības nozarei. Šādi pētījumi apgrūtinās nākamās vides katastrofas nepamanīšanu, pat ja tā būs mazāk pamanāma nekā naftas noplūde Meksikas līcī.

Pēdējais ledus

 

Pamostas asari, raudas, ruduļi, pliči, breksēni arī zandarti un līdakas, turpinās vēdzeļu aktivitātes.

Uz lieliem ezeriem un upēm zivis kļūst kustīgas, piemēram, asari meklējami pie ietekām un parasti stāv pret straumi, jo straume nes skābekli un barību. Nereti asari atrodas zem makšķernieka kājām, pie paša ledus malas. Raudas un ruduļi meklējami pie pērnajām niedrēm, jo šeit ūdenī ir vairāk skābekļa, taču makšķerniekam jābūt uzmanīgam, jo saule ledu ir pakausējusi un tas kļuvis mīksts.

Ilgstošā atkušņa laikā sākas brekšu aktivitātes. Labi panākumi gaidāmi, ja izmanto divas mormiškas vai arī pludiņa mazmakšķerīti, ja uz parastā āķa uzspraustas mēslu slieciņas, taču zivju piesaistīšanai nepieciešams arī iebarot. Pliči pārsvarā uzturas pie gultnes un pārtiek no zemūdens kukainīšiem.

Par planējošiem vizuļiem interesi sāk izrādīt arī zandarti. Tie meklējami vietās kur ir apmēram 3 – 4 m dziļums.

 

Kad ledus biezums sasniedzis 20 cm

Tas ir laiks, kad zivis praktiski pārstājušas pārvietoties. Ļoti daudz laika un enerģijas urbjot āliņģus paiet zivju meklējumos.

Sen jau ziemas miegā devušās tādas zivis, kā sams, līnis, karpas (sazāni) un karūsas. Tikai ilgstošā atkusnī piesakās ālanti, sapali un teibas, reti makšķernieku lomos nonāk lielie brekši. Visbiežāk copmaņiem piesakās asari, nelieli zandarti, ķīši, ruduļi, raudas, pliči un nelieli breksēni. Šīs zivis piesakās uz tā paša inventāra, kurus izmantojam uz pirmā ledus.

Vēdzeles turpina pieteikties uz sliekām, naktstārpiem, zivs gabaliņiem vai pat uz vistu iekšām. Tomēr labākā ēsma laikam ir un paliek zivs gabaliņš. Vēdzeles nepaliek vienaldzīgas pret ķīša gaļu. Ihtiologi apgalvo, ka vēdzeles piesaista tās smarža.

Nelielās zivtiņas galvenokārt uzturas nelielos dziļumos, tās ir salīdzinoši mazkustīgas. Arī plēsīgās zivis ir pametušas savus ziemošanas bedres un devušās nopakaļus nelielajām zivtiņām (lasi ēsmai). Sniegotās ziemās, sevišķi, ja sniegs izkrīt agri, nelielās zivtiņas uzturas dziļākās vietās, uzturoties stipri virs gultnes. Tas nozīmē, ka arī plēsīgās zivis jāmeklē dziļās vietās apmēram 1 – 1,5 m virs grunts, nereti pat aukstāk virs grunts.

Asari uzturas vietās, kur ir nelīdzena gultne un dziļums apmēram 2 m. Ruduļi un raudas „okupē” 3 m dziļumu, kur neliela straume, nereti tās parādās arī 1,5 m dziļumā.

Zandarti un līdakas „tusējas” bedrēs pie strautu vai upju ietekām. Zandartu bari ļoti bieži izskauž līdakas no to iemīļotajām medību vietām.

Visas zivis priekšroku dod vietām ar tīru, daudz maz caur tekošu ūdeni, taču ziemas vidū makšķernieku lomi nav tādi, kādi tie bija uz pirmā ledus.

Pirmais ledus

 

Pirmās 10 dienas vai 2 nedēļas zivis galvenokārt piesakās gaišajā diennakts laikā. Makšķerniekiem ieteicams ģērbties maskējošā tērpā, jo ledus ir caurspīdīgs un zivis labi var redzēt copmani vai tā kustības. Var uz ledus uzklāt salmu  vai niedru paklāju, kas mazinās zivju aizdomas, jebkurā gadījumā urbjot pirmo ledu, tas skan kā baznīcas zvans un zivis pamet šo nedrošo, trokšņaino vietu. Paies neliels laika sprīdis zivis nomierināsies un savāksies zem aptumšotās vietas uz caurspīdīgā ledus.

Foto Raivo Skrastiņš

Šis periods ilgst no divām nedēļām līdz mēnesim, tas atkarīgs no laika apstākļiem un arī no ūdenskrātuves izmēriem.

Kā zināms, tad aizvelkas ciet mazie meža ezeriņi, dīķi, nelielas karjeras un vecupes, kur straume ir visai minimāla vai tās nav vispār. Uz lielām, caurtekošām un dziļām ūdenskrātuvēm ledus uzsalst ievērojami vēlāk. Pie tam pieredzējuši makšķernieki apgalvo, ka lielākās ūdenskrātuvēs lēnāk notiek zivju adaptācija aukstajam režīmam. Parasti aktivizējās zivis tikai pēc 4 – 5 diennaktīm kopš ledus uzsalšanas.

Ziemā galvenokārt makšķernieku lomos nonāk asari, līdakas, zandarti, brekši, raudas, ruduļi un vēdzeles.

Pirmais ledus ir zivju meklēšanas laiks. Zivis meklējamas dziļākās vietās un bedrēs, atradis bedri copmanim vēlams atcerēties to. Zivis šajā laikā labprāt nobaudītu trīsuļodu kāpurus, mizgraužus un dažādus ūdenī dzīvojošus kukainīšus, daži vīri pie lieliska vēdzeļu loma tiek izmantojot sarkanās mēslu slieciņas vai deficītu naktstārpus.

Plānais ledus ļauj makšķerniekam bez sevišķām grūtībām izurbt daudzus āliņģus, kas ievērojami atvieglo meklēt zivju atrašanās vietu. Uz plānā ledus nav nozīmes ilgstoši uzturēties pie „tukša” āliņģa, ja pēc 15 – 30 vizuļa vai mormiškas spēļu cikliem par mānekli interesi nav izrādījusi neviena zivs, tad nepieciešams pāriet uz citu vietu.

Nelielos ezeriņos un lielākos dīķos asari un līdakas „tusējas” pie ūdensaugiem, pie pašas bedrītes kantītes vai arī vietās kur nogrimusi kāda zemūdens sieksta. Siekstās bieži ieķeras mormiškas un bļitkas, bet māksla prasa upurus. Ļoti bieži agri no rītiem un asari pārvietojas uz seklākām vietām un uzturas pie grunts, bet pa dienas vidu un naktīs tie dodas uz savām mājvietām dziļumos un uzturas 1 – 1,5 metrus virs grunts. Savukārt ruduļi upēs uz pirmā ledus jāmeklē apmēram 1,5 – 3 m dziļumā. Nereti ļoti labus ruduļu lomus makšķernieki gūst niedru tuvumā, kur atrodama ruduļu barība sīkie vēžveidīgie, tiem nebūs arī nekas pretī nobaudīt makšķernieka piedāvātos trīsuļodu kāpurus. Brekši un nereti arī sapali sapulcējas ūdenskrātuves dziļākajās vietās – bedrēs. Visas ziemas garumā brekši un arī pliči nepeld tālu no savām dzīves vietām, toties ālanti siltākās dienās var veikt ievērojamus pārpeldējumus.

Nelielās zivtiņas galvenokārt uzturas vietās ar vienmērīgu straumi. Uz mormiškas, uz kuras āķa uzsprausti trīsuļodu kāpuri, mizgrauži vai zivju delikatese sānpelde piesakās ruduļi, asari, ķīši un pliči, retāk brekši, nereti piesakās pat karūsas.

Ar pludiņa mazmakšķerīti uz kuras āķa uzspraustas tās pašas ēsmas piesakās nelieli breksēni un pliči. Tālredzīgi un pieredzējuši vīri vēl rudenī izkaltē aļģes, ko pēc tam iemīca mīklas pikucīti un gūst labus balto zivju lomus. Naktīs, ja par ēsmu tiek izmantotas slieciņas vai zivtiņas gabaliņš piesakās vēdzeles.

Makšķernieku fantāzijai nav robežu. Ir vīri, kas pie asariem tiek ar bļitkas palīdzību uz kuras āķiem uzsprausts sagriezts zivtiņas gabaliņš.