Parastā valisnerija (Vallisneria spiralis)

Izplatība. Šis valsinērijas veids ir plaši izplātīts tropos un subtropos.

Ārējais izskats. Valsinērijām ir šauras, lentveidīgas, koši zaļas lapas, kas saskrūvējušās  spirālē. Lielos akvārijos valsinēriju lapas var būt pat 40 – 50 cm garas, savukārt brīvā dabā sastopamās valsinērijas pat 80 cm garas. Noteikti ir jāpiemin valsinēriju labi attīstītā sakņu sistēma.

foto no privātā arhīva

Audzēšana un izmatošana. Lai valsinērijas labi attīstītos tām ir nepieciešams mīksts ūdens, kura temperatūra ir no 20 – 28 ºC, cietākā un aukstākā ūdenī auga attīstība palēninās, pie tam lapiņas ir ievērojami mazākas. Ja augam nepietiek apgaismojuma, tas kļūst dzeltenīgs.

Valsinērijas ir viegli pavairot, tām veidojas sānu meitu dzinumi. Labvēlīgos apstākļos tās īsā laika posmā var izveidot biezas valsinēriju audzes, kuras nepieciešams retināt.

Akvārijos valsinērijas ieteicams stādīt pie akvārija aizmugurējās sieniņas. Vislabāk valsinērijām patīk parupja grunts, taču tā nedrīkst būt pārlieku lielu izmēru, jo lielie akmeņi var traumēt auga saknes.

Parastā valisnerija viens no populārākajiem un pieticīgākajiem akvārija ūdens augiem, kas gan mīl bagātīgu apgaismojumu, bet toties ir neizvēlīga temperatūras ziņā (15 – 25°C) un izdala sevišķi daudz skābekļa. Pietiekami dziļa ūdenī šis augs sasniedz līdz 80 cm garumu. Vairojas galvenokārt veģetatīvi ar pazemes dzinumiem, kuri atgādina zemeņu stīgas. Tie mezglu vietas attīsta saknes un veido jaunus patstāvīgus stādiņus. Loti ātraudzīga.

Brīvā dabā valsinērijas vairojas arī ar sēklu palīdzību, taču akvārijā šāda vairošanās ir neiespējama, kaut arī tās zied itin bieži. Iemesls ir ļoti vienkāršs, valsinērijas ir divmāju augi, tas ir vīriešu un sieviešu kārtas ziediņi veidojas katrs uz sava auga, taču akvārijos sastopami tikai sieviešu dzimtas augi.

Valsinērijas zied ļoti krāšņi, tās ziediņiem ir garas ziedkātiņi. No sākuma tie ir sapīti ciešā spirālē, kas atrodas starp lapiņām, bet lēnām tās atpinas, pagarinās līdz ziediņš izlien no ūdens un atplaukst. Ziediņš ir balts un apmēram 1,5 cm diametrā. Ziediņa centrā ir auglenīca ar trim iegareniem bārkstainiem snuķīšiem.

Parastās valisnerijas tropiska pasuga – spirāliskā valisnerija (Vallisneria spiralis f. tortifolia) ieviesta no Ziemeļamerikas dienvidu rajoniem. Šī auga raksturīgā pazīme ir spirālē sagrieztas lapas, kas ir nedaudz īsākas nekā iepriekšminētajai sugai garums sasniedz apmēram 50 cm. Citādi ļoti līdzīga parastajai valisnerijai, vienīgi mīl nedaudz siltāku ūdeni.

 

Akvārija zivtiņu izvēle un iegāde

 Akvārijos tiek turētas aptuveni 2000 saldūdens zivju sugas, un to izvēle ir ļoti svarīga, tas nav tik vienkārši, kā sākumā tas šķiet. Cilvēks nedrīkst vadīties tikai pēc savām vēlmēm, tāpat nedrīkst vadīties pēc principa patīk vai nepatīk, tas viss ir daudz sarežģītāk. Izvēloties, ir svarīgi ņemt vērā, ka ne visas sugas var sadzīvot viena ar otru: dažas zivis ir plēsoņas vai var izaugt ļoti lielos izmēros, un nākotnē tām iepriekš izvēlētais akvārijs kļūs vienkārši stipri par mazu, citas var rūpīgi sabojāt zemūdens interjeru, jo zivis visu laiku rokas pa grunti un izvēlētie un rūpīgi sastādītie augi nespēs iesakņoties, savukārt dažas ir bīstamas cilvēkiem, piemēram, piranjas vai daži sami, kuriem ir indīgi ērkšķi.

Foto no facebook.com

Akvārija zivis var iedalīt divās grupās:

1. Prasīgās zivis: eksotiskas zivju sugas, kurām ir vajadzīgi īpaši apstākļi, kuri būtu pēc iespējas tuvāk to dabiskajam biotopam. Parasti šādas zivis nevairojas nebrīvē, tās tiek zvejotas savvaļā un atvestas pie izplatītajiem. Iesācēju akvaristiem nav ieteicams iegādāties šādas zivis ne tikai sakarā ar grūtībām, kas saistītas ar adaptāciju un uzturēšanu, bet arī tāpēc, ka iespējams ievest neārstējamas slimības ar importētām zivīm, kas var iznīcināt visu, kas dzīvo akvārijā.

2. vienkāršās zivis: ir zivju sugas, kas var izdzīvot dažādos apstākļos. Šādas zivis ir izturīgas jau no dzimšanas, tās brīvā dabā ir pieradušas pie atšķirīgām ūdens īpašībām, vai arī tās ir veiksmīgi aklimatizējušās vairākās paaudzēs. Tomēr, neskatoties uz šo daudzpusību, zivis jūtas labāk , ja akvārists cenšas zivij nodrošināt pēc iespējas dabīgākus apstākļus. Ļoti populāras ir: dzīvdzemdētājas, labirintzivis, karpu dzimtas zivis, mazās haracīdas u.c.

Kas jāņem vērā izvēloties un pērkot zivis

1. Akvārija izmēri

Atkarībā no akvārija lieluma, iespējamo sugu skaits var palielināties vai samazināties. Izšķiroša nozīme ir pieaugušo zivju izmēram. Parasti zooveikalos tiek pārdotas jaunās zivtiņas. Pirms iegādes vēlams būtu uzzināt cik lielas tās izaug. Iespējams nākotnē akvārijs var kļūt par mazu.

2. Zivtiņu izmērs

Mazāk jeb pavisam nepieredzējušu akvāristu kļūda ir, ka salaiž vienā traukā dažāda izmēra un rakstura zivis. Ļoti bieži notiek tā, ka lielās vienkārši apēd mazākās, pat ja nav gaļēdājas. Otra problēma var būt, ka lielākās vienkārši dzenā mazākās, līdz mazākās iespiežas akvārija stūrī un baidās meklēt barību. Pēc laika zivtiņas var saslimt un aiziet bojā, tā teikt bada nāvē.

3. zivju uzvedība

Uzziniet par vēlamo zivju temperamentu un uzvedību. Iespējams, tās pieder pie teritoriālajām sugām, kas agresīvi aizsargā akvārijā kādu akmeni vai vienkārši teritoriju, iespējams tās ir pārāk aktīvas, bet varbūt tās ir plēsējas. Nevienā no manis pieminētajiem piemēriem citiem kaimiņiem nebūs ļoti viegli sadzīvot un zivis būs stresā.

4. Savas dzimtas īpatnības

Dažās zivju sugās divi vai vairāk tēviņi nevar sadzīvot mierīgi vienā akvārijā. Patstāvīgi notiek sadursmes, pirmkārt tas attiecināms uz gailīšiem un daudziem cihlīdu veidiem. Ir zivtiņas, kas nespēj dzīvot vientulībā, tām nepieciešams bars.

Barošanas īpatnības

Uzziniet, kas ir galvenā Jūsu zivju barība. Dažas ir iemācījušās pārtikt tikai no sausās barības citām nepieciešami dažādi kāpuri un kukaiņi, ja ne dzīvā veidā, tad vismaz saldētā. Novērtējiet savas spējas. Vai būs iespēja un vēlēšanās, piemēram, doties uz tuvāko makšķernieku piederumu veikalu pēc svaigiem motiļiem. Varbūt uzglabāt tos saldētavā?

6. Akvārija zivtiņu turēšanas īpatnības

Uzziniet, kādas ir vienas vai otras zivtiņas prasības. Dažas no sugām ir patiešām grūti uzturēt, tas aizņem daudz laika un finanansiālu resursu, piemēram, akvāriju karaļi diskusi, bet protams ir  sugas, kas neprasa praktiski nekādas pūles, piemēram, gupijas.

Turklāt daudzas zivis dzīvo dažādos hidroķīmiskos apstākļos. Piemēram, jūs esat izvēlējies zivis, kurām nav nepieciešama lielāka uzmanība, ir miermīlīgas pret otru un ēst to pašu pārtiku. Tomēr ir nepieciešams mīksts ūdens, otrs ciets - dzīvo aukstā ūdenī, otrs ir ļoti silts. Apvienot tos neizdosies.

7. Iegādāšanās iespējas

Apsveriet iegādāšanās iespējas. Ne visas vēlamās zivtiņas iespējams iegādāties tuvējā veikalā. Esmu savus lolojumus gaidījis pat apmēram pusgadu. Uzziniet visu kādas ir iespējas iegādāties vai pasūtīt Jūsu pilsētā. Vienmēr izrunājieties par cenu, lai vēlāk nebūtu pārpratumu. Vēlams būtu uzzināt arī par veikala reputāciju. 

Aukstasiņu zivis nepanes pat nelielu temperatūras paaugstināšanos

 

Globālā sasilšana kaitē ne tikai lauksaimniecībai, bet arī zivsaimniecības nozarei. Pieaugošā ūdens temperatūra ir apturējusi komerciālo zivju populāciju pieaugumu Tasmana jūrā: zivis ir mazkustīgas un tāpēc nespēj izvairīties no karstuma vēsākos ūdeņos.

Foto no interneta

Globālā sasilšana ne tikai nogalina abstrakto "bioloģisko daudzveidību"; tā varētu arī ietekmēt mūsu maciņus ne pārāk tālā nākotnē. Zinātnieki no Nāciju Sadraudzības zinātniskās un rūpnieciskās pētniecības organizācijas (CSIRO) publicēja rakstu žurnālā Nature Climate Change, kurā aprakstīta sasilšanas negatīvā ietekme uz tādām komerciāli svarīgām zivīm: Morvongām, kas pieder pie Jacasidae dzimtas.

Morvongi dzīvo Tasmana jūrā, starp Austrāliju un Jaunzēlandi. Pēc ekologu domām, ūdens temperatūra šajā apgabalā 60 gadu laikā paaugstinājusies par 2˚C. No pirmā acu uzmetiena izmaiņas šķiet nenozīmīgas un aukstasiņu okeāna iedzīvotājiem vajadzētu priecāties par papildu siltumu. Parasti tas notiek šādi — sasilšana izraisa jūras organismu populācijas pieaugumu. Taču tas nav tik vienkārši. Morvongi ir mazkustīgas, ilgi dzīvojošas zivis, kas spēj nodzīvot līdz pat 100 gadiem, tās reti pamet savu mītni. Turklāt šo zivju patstāvīgā mītne seklie ūdeņi un kontinentālais šelfs, tā ir zemūdens apkārtne līdz apmēram 200 metriem.

Pētnieki izpētīja morvongu populāciju, izmantojot kalcija kristālus, kas veido līdzsvara orgānus. Zivīm augot šie kristāli veido kaut ko līdzīgu, kā koks veido gredzenus, lai varētu noteikti zivs vecumu.

Izrādījās, ka morvongu populācija Austrālijas piekrastes tuvumā palielinājās, kur ūdens temperatūra bija normas robežās, bet Jaunzēlandes tuvumā temperatūra ir sasniegusi kritisko punktu, un zivju populācija (kas, starp citu, sastāv no relatīvi jaunām zivīm) ir strauji samazinājusies. Sasilšana, visticamāk, izraisa pastāvīgu stresu zivtiņu pastāvīgi dzīvo šajā zonā, tādejādi palielinās to mirstība. Iespējams “sasildītā” ūdenī zivīm var sākt trūkt skābeklis, kas dabiski ietekmē zivtiņu vispārējo aktivitāti.

Citas sugas, piemēram, tunči, var migrēt uz dienvidiem no siltajiem apgabaliem uz aukstākiem ūdeņiem. Taču daudzām zivju sugām, kuru dzīvība ir cieši saistīta ar koraļļu rifiem, pat 2˚C temperatūras pieaugums varētu izraisīt katastrofālas sekas, līdz ar to rodas miljardiem dolāru finansiālie zaudējumi zivsaimniecības nozarei. Šādi pētījumi apgrūtinās nākamās vides katastrofas nepamanīšanu, pat ja tā būs mazāk pamanāma nekā naftas noplūde Meksikas līcī.

Pēdējais ledus

 

Pamostas asari, raudas, ruduļi, pliči, breksēni arī zandarti un līdakas, turpinās vēdzeļu aktivitātes.

Uz lieliem ezeriem un upēm zivis kļūst kustīgas, piemēram, asari meklējami pie ietekām un parasti stāv pret straumi, jo straume nes skābekli un barību. Nereti asari atrodas zem makšķernieka kājām, pie paša ledus malas. Raudas un ruduļi meklējami pie pērnajām niedrēm, jo šeit ūdenī ir vairāk skābekļa, taču makšķerniekam jābūt uzmanīgam, jo saule ledu ir pakausējusi un tas kļuvis mīksts.

Ilgstošā atkušņa laikā sākas brekšu aktivitātes. Labi panākumi gaidāmi, ja izmanto divas mormiškas vai arī pludiņa mazmakšķerīti, ja uz parastā āķa uzspraustas mēslu slieciņas, taču zivju piesaistīšanai nepieciešams arī iebarot. Pliči pārsvarā uzturas pie gultnes un pārtiek no zemūdens kukainīšiem.

Par planējošiem vizuļiem interesi sāk izrādīt arī zandarti. Tie meklējami vietās kur ir apmēram 3 – 4 m dziļums.

 

Kad ledus biezums sasniedzis 20 cm

Tas ir laiks, kad zivis praktiski pārstājušas pārvietoties. Ļoti daudz laika un enerģijas urbjot āliņģus paiet zivju meklējumos.

Sen jau ziemas miegā devušās tādas zivis, kā sams, līnis, karpas (sazāni) un karūsas. Tikai ilgstošā atkusnī piesakās ālanti, sapali un teibas, reti makšķernieku lomos nonāk lielie brekši. Visbiežāk copmaņiem piesakās asari, nelieli zandarti, ķīši, ruduļi, raudas, pliči un nelieli breksēni. Šīs zivis piesakās uz tā paša inventāra, kurus izmantojam uz pirmā ledus.

Vēdzeles turpina pieteikties uz sliekām, naktstārpiem, zivs gabaliņiem vai pat uz vistu iekšām. Tomēr labākā ēsma laikam ir un paliek zivs gabaliņš. Vēdzeles nepaliek vienaldzīgas pret ķīša gaļu. Ihtiologi apgalvo, ka vēdzeles piesaista tās smarža.

Nelielās zivtiņas galvenokārt uzturas nelielos dziļumos, tās ir salīdzinoši mazkustīgas. Arī plēsīgās zivis ir pametušas savus ziemošanas bedres un devušās nopakaļus nelielajām zivtiņām (lasi ēsmai). Sniegotās ziemās, sevišķi, ja sniegs izkrīt agri, nelielās zivtiņas uzturas dziļākās vietās, uzturoties stipri virs gultnes. Tas nozīmē, ka arī plēsīgās zivis jāmeklē dziļās vietās apmēram 1 – 1,5 m virs grunts, nereti pat aukstāk virs grunts.

Asari uzturas vietās, kur ir nelīdzena gultne un dziļums apmēram 2 m. Ruduļi un raudas „okupē” 3 m dziļumu, kur neliela straume, nereti tās parādās arī 1,5 m dziļumā.

Zandarti un līdakas „tusējas” bedrēs pie strautu vai upju ietekām. Zandartu bari ļoti bieži izskauž līdakas no to iemīļotajām medību vietām.

Visas zivis priekšroku dod vietām ar tīru, daudz maz caur tekošu ūdeni, taču ziemas vidū makšķernieku lomi nav tādi, kādi tie bija uz pirmā ledus.

Pirmais ledus

 

Pirmās 10 dienas vai 2 nedēļas zivis galvenokārt piesakās gaišajā diennakts laikā. Makšķerniekiem ieteicams ģērbties maskējošā tērpā, jo ledus ir caurspīdīgs un zivis labi var redzēt copmani vai tā kustības. Var uz ledus uzklāt salmu  vai niedru paklāju, kas mazinās zivju aizdomas, jebkurā gadījumā urbjot pirmo ledu, tas skan kā baznīcas zvans un zivis pamet šo nedrošo, trokšņaino vietu. Paies neliels laika sprīdis zivis nomierināsies un savāksies zem aptumšotās vietas uz caurspīdīgā ledus.

Foto Raivo Skrastiņš

Šis periods ilgst no divām nedēļām līdz mēnesim, tas atkarīgs no laika apstākļiem un arī no ūdenskrātuves izmēriem.

Kā zināms, tad aizvelkas ciet mazie meža ezeriņi, dīķi, nelielas karjeras un vecupes, kur straume ir visai minimāla vai tās nav vispār. Uz lielām, caurtekošām un dziļām ūdenskrātuvēm ledus uzsalst ievērojami vēlāk. Pie tam pieredzējuši makšķernieki apgalvo, ka lielākās ūdenskrātuvēs lēnāk notiek zivju adaptācija aukstajam režīmam. Parasti aktivizējās zivis tikai pēc 4 – 5 diennaktīm kopš ledus uzsalšanas.

Ziemā galvenokārt makšķernieku lomos nonāk asari, līdakas, zandarti, brekši, raudas, ruduļi un vēdzeles.

Pirmais ledus ir zivju meklēšanas laiks. Zivis meklējamas dziļākās vietās un bedrēs, atradis bedri copmanim vēlams atcerēties to. Zivis šajā laikā labprāt nobaudītu trīsuļodu kāpurus, mizgraužus un dažādus ūdenī dzīvojošus kukainīšus, daži vīri pie lieliska vēdzeļu loma tiek izmantojot sarkanās mēslu slieciņas vai deficītu naktstārpus.

Plānais ledus ļauj makšķerniekam bez sevišķām grūtībām izurbt daudzus āliņģus, kas ievērojami atvieglo meklēt zivju atrašanās vietu. Uz plānā ledus nav nozīmes ilgstoši uzturēties pie „tukša” āliņģa, ja pēc 15 – 30 vizuļa vai mormiškas spēļu cikliem par mānekli interesi nav izrādījusi neviena zivs, tad nepieciešams pāriet uz citu vietu.

Nelielos ezeriņos un lielākos dīķos asari un līdakas „tusējas” pie ūdensaugiem, pie pašas bedrītes kantītes vai arī vietās kur nogrimusi kāda zemūdens sieksta. Siekstās bieži ieķeras mormiškas un bļitkas, bet māksla prasa upurus. Ļoti bieži agri no rītiem un asari pārvietojas uz seklākām vietām un uzturas pie grunts, bet pa dienas vidu un naktīs tie dodas uz savām mājvietām dziļumos un uzturas 1 – 1,5 metrus virs grunts. Savukārt ruduļi upēs uz pirmā ledus jāmeklē apmēram 1,5 – 3 m dziļumā. Nereti ļoti labus ruduļu lomus makšķernieki gūst niedru tuvumā, kur atrodama ruduļu barība sīkie vēžveidīgie, tiem nebūs arī nekas pretī nobaudīt makšķernieka piedāvātos trīsuļodu kāpurus. Brekši un nereti arī sapali sapulcējas ūdenskrātuves dziļākajās vietās – bedrēs. Visas ziemas garumā brekši un arī pliči nepeld tālu no savām dzīves vietām, toties ālanti siltākās dienās var veikt ievērojamus pārpeldējumus.

Nelielās zivtiņas galvenokārt uzturas vietās ar vienmērīgu straumi. Uz mormiškas, uz kuras āķa uzsprausti trīsuļodu kāpuri, mizgrauži vai zivju delikatese sānpelde piesakās ruduļi, asari, ķīši un pliči, retāk brekši, nereti piesakās pat karūsas.

Ar pludiņa mazmakšķerīti uz kuras āķa uzspraustas tās pašas ēsmas piesakās nelieli breksēni un pliči. Tālredzīgi un pieredzējuši vīri vēl rudenī izkaltē aļģes, ko pēc tam iemīca mīklas pikucīti un gūst labus balto zivju lomus. Naktīs, ja par ēsmu tiek izmantotas slieciņas vai zivtiņas gabaliņš piesakās vēdzeles.

Makšķernieku fantāzijai nav robežu. Ir vīri, kas pie asariem tiek ar bļitkas palīdzību uz kuras āķiem uzsprausts sagriezts zivtiņas gabaliņš.

Iepazīstieties ilgdzīvojošā zivs zutis Petija

 

      Šī zivs īpatnis piesaista sev uzmanību ar savu vecumu, zutis esot sasniedzis 88 gadu vecumu.

No privātā arhīva

     Kāds šīs sugas eksemplārs esot noķerts 1860. gadā Sargasu jūrā un ievietots akvārija muzejā Zviedrijā. Noķeršanas brīdī zutim bija aptuveni trīs gadi. Šim dzīvajam muzeja eksemplāram jeb eksponātam tika dots burvīgs vārds Petija. Vispārsteidzošākais tā dzīvē ir tas, ka tas nomira tikai 1948. gadā, kļūstot par visilgāk dzīvojošo zivi, nodzīvojot 88 gadus.

Garspuru stavrida jeb pāvzivis (Roosterfish).

 

Šī ir vienīgā zivs Nematistius ģintī un Nematistiidae dzimtā. Tā var sasniegt 130 cm garumu (šāda izmēra eksemplārs ir dokumentēts kā rekordliels), bet svars aptuveni 50 kg. Pāvzivis ļoti iekārots loms daudziem jūras makšķerniekiem. Makšķernieki zivīs novērtē to cīņas sparu un protams izskatu. Zinātāji lēš, ka šīm zivīm nepiemīt kulinārijas pievilcība, jo to gaļa neesot garšīga. Makšķernieki ar zivīm nofotografējas un pēc tam atlaiž zivis. Kā suvenīrs paliek atmiņas un foto.

Foto no interneta

Pēc izskata pāvzivis atgādina mums jau ierasto stavridu, bet šīm zivīm ir milzīga muguras spura, ar mīkstiem stariem, kas nedaudz atgādina cekulu.

Parasti zivij ir septiņi stari, taču esot noķerti eksemplāri pat ar desmit stariem. Šo staru garums atkarīgs no zivs vecuma, pieaugušiem īpatņiem var sasniegt pat ķermeņa garumu.

Pāvzivis galvenokārt dzīvo pie ūdens virsmas. Makšķernieki šīs zivis galvenokārt meklē vietās, kur dziļums sasniedz pat 20 metrus, dziļāk nav vērts. Veiksmīga makšķerēšana var būt pat pludmalēs, smilšu sēkļos un tuvu lēzeniem krastiem. Ja vien nav peldētāju makšķernieki “medī” pāvzivis no krasta. Zivis ir ļoti straujas, kamēr tiek izvilktas, tās lēkā pa visu krasta līniju, tāpēc šajā gadījumā ūdenī nevienam nevajadzētu atrasties.

Atlantijas apaļgalvas

 

Atlantijas apaļgalvas ir ļoti lielas zivis, salīdzinot ar citām dziļūdens zivīm. Tās var sasniegt pat 75 cm augstumu, bet svērt līdz pat 7 kg. Tās ķermenis ir drukns, plats pie galvas, bet šaurs astes daļā. Acis lielas. Mute noliekta uz leju. Sānu līnija ir skaidri redzama. Tās ir ļoti spilgtas, ķieģeļsarkanā krāsā.

foto no privātās kolekcijas

Apaļgalvas dzīvo grunts tuvumā, kur dziļums sasniedz 1800m. Zivis piekopj mazkustīgu, gribētos pat teikt lēnu dzīvesveidu. Tās veido lielus barus ap zemūdens kalniem un kanjoniem, kur ūdens plūsma nodrošina tām pietiekami daudz barības. Vairošanās sezonā (jūnijs – jūlijs) apaļgalvas migrē uz nārsta vietām, veidojot ļoti lielus barus. Mātīte spēj iznērst aptuveni 20 000 ikru, kas ir maz ņemot vērā zivs ķermeņa svaru. Interesanti, ka apaļgalvas dzimumgatavību sasniedz tikai pēc 20 gadu vecuma, taču tās spēj vairoties līdz pat 40 gadiem.

Zivis aug lēni. Maksimālais reģistrētais zivs vecums bija 149 gadi. Šis vecums tika noteikts, izmantojot zivs kaulu radioizotopu datēšanu. Cita vecuma noteikšanas metode (izmantojot augšanas gredzenus) deva vēl lielāku skaitli: 156 gadi. Iespaidīgi cipari, vai ne?

Apaļgalvas ir komerciālas zivis. Tās zvejo, izmantojot dziļūdens tralerus. Pārdošanā nonāk tikai tie īpatņi, kuru izmērs ir 30 – 40 cm. Lielākas zivis var būt toksiskas, jo tās satur lielu daudzumu dzīvsudraba, kas uzkrājas zivs audos. Zivs ilgā mūža laikā apaļgalvas gaļa var uzkrāt dzīvsudraba līmeni līdz pat 0,3 – 0,86 ppm. Salīdzinājumam, vidējais dzīvsudraba līmenis citās zivīs nepārsniedz 0,086 ppm. Regulāra apaļgalvja gaļas lietošana uzturā var negatīvi ietekmēt veselību.

Pūķzivis mirdz sarkanā vai zilganzaļā krāsā dziļumā, kas pārsniedz 600 metrus

     Melnās pūķzivis, kurām piešķirts visnepatīkamākā dziļjūras iemītnieka tituls. Neskatoties uz atklāti “nereprezentatīvo” izskatu, šīs sugas pārstāvjiem piemīt pārsteidzoša spēja, viņi prot pielāgoties. 

No privātā arhīva

      

Interesants fakts:

 Kad melnās pūķzivis ienirst vismaz 600 metru dziļumā, tās orgāni sāk spilgti mirdzēt. Šo spēju zinātnieki nodēvējuši par bioluminiscence un šī īpašība ir ļoti būtiska medījuma pievilināšanai un ienaidnieku atbaidīšanai. Tā kalpo arī kā pūķzivju vissvarīgākais saziņas līdzeklis. 

    Es domāju, šis fakts par šīm apbrīnojamajām zivīm jūs ir pārsteidzis. Pūķzivis ir unikālas pat salīdzinājumā ar lielāko daļu citām bioluminiscējošām jūras radībām, jo pīķzivis pēc saviem ieskatiem var mirdzēt vai nu zilganzaļā vai sarkanā krāsā. Šī spēja dod tiem ievērojamas priekšrocības salīdzinājumā ar citām dziļjūras zivīm, kuras nespēj noteikt sarkano krāsu. 

No privātā arhīva

No privātā arhīva

      Starp citu, arī pašām pūķzivīm nevajadzētu redzēt sarkano krāsu. Tomēr daba tām ir piešķīrusi sarežģītu redzes sistēmu, kurā brīnumainā kārtā pārvērš sarkano krāsu pūķzivīm redzamajā krāsā. Zinātnieki joprojām nevar šo neparasto faktu izskaidrot. 

      Bieži vien cilvēki nenovērtē zivis, taču velti. Izrādās, ka šīm klusajām radībām dažreiz piemīt pārsteidzošas spējas. Dabā ir spēks…

Meksikāņu tetras sajūt šķēršļus vai citu zivju tuvošanos

 

Meksikā mītošās tetra evolūcijas gaitā zaudējušas redzi; šīs zivis ir aklas. Šīm tetrām nav pat acu. Kāda jēga no acīm, ja zivis dzīvo vidē, kur valda tumsa? Tātad, kā Meksikāņu tetra pārvietojas pa ūdeni, nesaduroties ar citiem jūras dzīvniekiem vai zemūdens alu sienām?

No privātā arhīva

Pētnieki atklājuši, ka šīm zivīm piemīt kāda īpatnība, ko sauc par “hidrodinamisko uztveri”. Iespējams atceraties no skolas bioloģijas stundām, ka zivīm ir “sānu līnija” — orgāns, kas uztver zemūdens vides kustību un vibrācijas. Meksikā mītošās tetras nav izņēmums. Daba vienkārši kompensējusi zivīm acu trūkumu ar šī orgāna paaugstinātu jutību. Pārvietojoties zem ūdens, tās izmanto šo “sānu līniju”, lai sajustu akmeņus un citus šķēršļus savā ceļā.

Interesanti fakti par zivju dzīvi

 

Zivju adaptācija videi ir pārsteidzoši daudzveidīgi!

·         Mūsu platuma grādos pazīstamā vēdzele, kas pieder pie mencu dzimtas. Vēdzelēs “saglabā” jūras zivīm raksturīgo vēsas temperatūras priekšroku, galvenokārt aktīvas ziemā un pat nārsto zem ledus.

Foto no mana privātā arhīva

·         Amerikā ir zivis, kuras visu savu dzīvi pavada karstajos avotos ar ūdens temperatūru virs 50°C. Temperatūras pazemināšanās līdz 25°C tām var kļūt liktenīga. Šāda īpašība raksturīga tā sauktajām stenotermiskajām zivīm jeb zivīm ar šauru temperatūras diapazonu.

·         Tomēr ir arī eiritermiskās zivis, kas spēj paciest diezgan plašas temperatūras svārstības. Pie tām pieder arī mūsu karūsas. Vai tu zināji, ka karūsām piemīt pārsteidzoša pielāgošanās spēja un izturība. Vēl ekstremālāka temperatūrass izpausme raksturīga ir dālijai jeb melnajai zivij, kas sastopama Čukotkas un Aļaskas saldūdeņos. Ziemā dālijas iesalst ledū, bet iestājoties pavasarim zivis atkūst. Interesanti, ka dālijas var mīt parastā akvārijā 20 – 22 °C temperatūrā, taču tās pacieš arī temperatūras paaugstināšanos 25 °C.

Foto autors Raivo Skrastiņš

Turpinājums sekos

Veģetārās zivis ar skalpeli

 

Sarkanajā jūrā peld ķirurgzivis. Tās ir zivis kurām uz astes ir skalpelis. Šīs zivis pieder pie  Acanthuridae dzimtas, bet pats interesantākais, ka tās zivis augdājas. Par ķirurgiem šīs zivis dēvē, jo tām pie astes spuras pamatnes ir koši, bet asi kaula izaugumi. Zivīm var būt viena vai divas asas adatas, kas līdzinās smailam ķīlim. Šis ķīlis piespiežas zivs ķermenim, it kā noslēpjas speciālā padziļinājumā, bet iztaisnojoties, tas var vērsties gan uz sāniem, gan uz priekšu. Dzimtas nosaukumu Acanthuridae no grieķu valodas var tulkot arī kā smailā aste.

No privātā arhīva

Ihtiologi saskaitījuši 72 ķirurgu zivju sugas, apvienojot zivis sešās ģintīs. Šīs zivis ir plaši izplatītas visu okeānu tropu un subtropu zonās. Tie apdzīvo akmeņainos un koraļļu krastus, sastopami pat līdz 100 metriem dziļumā. Lielākā daļa sugu pārtiek no aļģēm. Lai zaļbarība pārstrādātos zivju zarnas ir ievērojami garākas. Dažas sugas barojas arī ar zooplanktonu vai detrītu.

Lai nonārstotu, ķirurgzivis pulcējas lielos baros, pie tam pie pašas ūdens virsmas. Ļoti neparasti ir zivs ikri, kā arī kāpuri, zinātnieki tos nosaukuši par “acronurus”. Par pelaģiskajām sauc ikrus, kas peld pa ūdens virsmu vai ūdens vidējos slāņos, tā saucamajā pelaģiskajā zonā. Šajā zonā attīstās arī zivju mazuļi. Tie ir caurspīdīgi, tiem ir gandrīz diskveida forma, bet ķermeni klāj daudzas vertikālas rievas. Garās, indīgās spuras lielākajai daļai sugu izzūd, pārejot uz bentosa dzīvi.

No privātā arhīva

Eilatas līcī ir sastopamas trīs īpaša ķirurgu zivju sugas no Acanthurus ģints: divas lielas: melnā ķirurzivs, kas ir bara zivs un aravijas ķirurzivs, latīniskais nosaukums Acanthurus sohal, skaista, bet teritoriāla un agresīva, galvenokārt mīt viena, citiem vārdiem sakot, īsts individuālists. Melnā un aravijas ķirurzivs spēj izaugt līdz pat 40 cm, savukārt brūnā ķirurzivs A. nigrofuscus, nekad nesasniedz vairāk kā 21 cm. Diennakts gaišajā laikā seklajos rifu ūdeņos veido barus, kuros ir vairāki desmiti īpatņu, interesanti, ka iestājoties tumsai šie bari izklīst, pa nakti indivīdi, meklē pajumti. Pavasarī un vasarā tie pulcējas ievērojami lielākos baros, kuros ir vairāki simti īpatņu. Zivis gatavojas nārstam. Nārsto tās atklātā ūdenī, pirms rifiem.

Manuprāt interesanta ir vienīgā Ctenochaetus ģints suga, kas sastopama Eilatas ūdeņos. Svītrainais ctenochet striatus jeb svītrainā ķirurga zivs. Šī zivs barojas ar aļģēm un mazām ūdens radībām, kas mīt  ūdens virspusē. Interesants šķiet fakts, ka šai zivij ir plāni, kustīgi un lokani zobi.

Ir arī divas Zebrasoma ģints distrofiskās zivis. Šīs ir iegarenas zivis ar ļoti garām spurām. Šīs spuras ir tik garas, ka, peldot tuvu ūdens virsmai, muguras spuras izlien virs ūdens.

Dzelteni  spurā  Zebrasoma ir ļoti populāri akvāristu vidū, jo tās attīra akvārijus no aļģēm.

Bet visinteresantākie ķirurģzivju dzimtas pārstāvji, manuprāt, ir Naso ģints zivis — vienradži jeb degunradži, kuriem pieaugušā vecumā uz pieres ir izaugums vai garš rags. Sarkanajā jūrā...

Aplūkojot ķirurģzivis, rodas jautājums: “ Kāpēc zivīm uz pieres ir izaugumi jeb ragi?”

No privātā arhīva

Ķirurgzivis neizmanto savas dzeloņus medībām vai barības meklēšanai, jo  visas šīs zivis ir zālēdāji. Ihtiologi lēš, ka šie dzeloņi zivis pasargā no citām plēsīgām zivīm. Briesmas sajutusi zivs izpleš savus asmeņus, tādejādi mēģinot sevi aizstāvēt. Liela ķirurgzivs īpatņa astes sitiens var nopietni savainot ziņkārīgu nirēju, taču visbiežāk šis rags ir ierocis sacensībās ar citiem savas sugas īpatņiem. Zinātniskajā literatūrā neatradu ķirurgzivju cīņu aprakstus, pēc analoģijas ar citām zivīm varam domāt, ka šī cīņa jeb sacensība ir bezkontakta. Kurai no īpatņiem šis rags ir spožāks un lielāks vai garāks ir uzvarētājs. Tas nozīmē lielāku barošanās zonu un pievilcīgākus nārsta partnerus. Šo pieņēmumu apstiprina arī fakts, ka jaunajām ķirurgzivīm ir pilnīgi normāla izskata galva, bet šis izaugums uz pieres parādās tikai tad, kad zivis sasniedz 12 cm garumu, jeb iestājusies dzimumgatavība.

Dabā stilīgākajam indivīdam ir lielākas izredzes piesaistīt pretējo dzimumu un nodot savus gēnus lielākajam pēcnācēju skaitam. Lai gan dažreiz pārāk attīstīto rotājumu dēļ šādi indivīdi slikti pielāgojas ikdienas dzīvei un ātrāk iet bojā, bet panākumi nārstošanā to kompensē. Ihtiologi domā, ka nodzīvojot īsu, bet košu mūžu, un zivju gēni, arvien vairāk izplatās visā zivju sugas populācijā.

Nemēģiniet satvert ķirurģisko zivi zem ūdens ar plikām rokām, pat ja zivs ir zinātkāra un nebaidās no peldētāja. Ņemiet vērā, ka dūrieni ar šo ragu ir diezgan sāpīgi. Nobeigumā vēlos piebilst, ka ķirurgzivīm, un to radiniekiem ir slikta garša, iespējams barības dēļ, jo zivju galvenā barība ir aļģes.

 

 

Daži pārsteidzoši fakti par padomju laika brētliņām tomātu mērcē, iespējams nezinājāt

 

 

Zivsaimniecības nozare Padomju Savienības laikā bija diezgan attīstīta. Zvejnieki noķēra plašu zivju klāstu, taču labas kvalitātes produkti bieži vien nebija pieejami vidusmēra pilsonim. “Brētliņas tomātu mērcē” ieguva reputāciju kā ēdiens ko iespējams iegādāties ikviens padomju cilvēks. Tās bija lētas un pieejamas; to kārbu varēja atrast jebkurā pārtikas veikalā, neskatoties uz lielo pārtikas trūkumu. Labas namamātes ātri atrada risinājumu. Lētās brētliņas tomātu mērcē tika izmantotas komplekso ēdienu, kotlešu un pat tā sauktās zivju zupas pagatavošanai. Atcerēsimies, kas bija šis konservs.

No personīgā arhīva

Ja brētliņas bija pamatēdiens, tad saindēšanās nebija iespējama

Daudzi mūsdienās zivju konservi tiek uzskatīti par zemākas kvalitātes produktu. Veselīgi ēdāji cenšas no tiem izvairīties. PSRS laikos viss bija citādi, un “brētliņas tomātu mērcē” tika uzskatītas par pieņemamu ēdienu. Zivju konservu sastāvdaļas bija vienkāršas: pati zivs, garšaugi un garšvielas, tai skaitā sāls; tomātu mērce, saulespuķu eļļa un nedaudz etiķis.

Šķietami neiespējami saindēties, taču šī produkta lietošanas sekas dažkārt bija nepatīkamas. Visbiežāk tās radās konservu nepareizas uzglabāšanas vai transportēšanas dēļ. Taču tas nevienu neapturēja. Brētliņas kļuva par neatņemamu padomju uztura sastāvdaļu un vienmēr bija pieprasītas. To popularitāte tika sasniegta diezgan viegli. Produkts bija lēts, pie tam diezgan garšīgs un kā jau minēju, to varēja iegādāties jebkurā pārtikas veikalā.

Šķietami apšaubāmie ieguvumi piespieda nabadzīgos un nepieradušos padomju pilsoņus pirkt konservus un lietot tos burtiski katru dienu. Saindēšanās ar pārtiku netika uzskatīta par lielu problēmu.

Kā melnie ikri nonāca brētliņu konservos?

Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, trūcīgajos laikos, bija izplatīts joks par to, ka melnie ikri tiek gatavoti no zivju acīm. Dažus gadus iepriekš viss bija pavisam citādi. Daži laimīgie atrada burciņu ar augstākās kvalitātes ikriem, kas bija maskēti kā brētliņu konservi.

No personīgā arhīva

Cilvēki ar pieredzi droši vien atminas no tiem laikiem, ka gandrīz viss bija deficīts. Kāda sena tirdzniecības darbiniece, nosauksim viņu par Skaidrīti man stāstīja, ka kaut kur kantoru koridoros notikusi kļūda un melnie ikri pieejami parastajiem pilsoņiem brētliņu konservos.

Skaidrītes kundze atminas interesantu gadījumu, kurā iesaistīts godīgs Padomju Savienības pilsonis. Viņš uzdūrās burciņai ar melnajiem ikriem, bet atgriezās veikalā un pieprasīja tos apmainīt pret brētliņām, par kurām bija samaksājis. Jā, jūs uzminējāt  mēs runājam par kontrabandu, kas nevienam nezināmu iemeslu dēļ nonāca zivju delikateses “Okean” veikalu plauktos.

Protams, ne visi padomju pilsoņi bija tik godīgi. Rinda pie konservu letes bija stāvā sajūsmā un brētliņas tomātu mērcē tika izpārdotas dažu minūšu laikā. Cilvēki cerēja, ka būs iespēja nobaudīt melnos ikrus. Varbūt zināt vēl kādus stāstus, kas saistīti ar šo kontrabandu?

Brežņeva brētliņu reklāma

Leonīds Iļjičš Brežņevs bija liels eksperimentu cienītājs pārtikas rūpniecībā. Tieši viņa valdīšanas laikā notika iemīļoto brētliņu tomātu mērcē masveida laišana klajā. Produkts bija lēts, taču, neskatoties uz to, tas neguva cerēto popularitāti.

No privātā arhīva

Brežņevs atrada risinājumu situācijai, tāpēc nolēma parādīt padomju pilsoņiem, cik garšīgas un veselīgas ir mazās zivtiņas. Viņš devās īpašā braucienā uz rūpnīcu Kerčā un nogaršoja konservus. Leonīds Iļjičs centās pārliecināt visus padomju pilsoņus, ka konservi ir perfekti, nosaucot tos par “labāko nacionālo produktu”.

Taču pat vadītāja personīgais piemērs nedeva vēlamo efektu. Sekoja vēl uzmācīgāka reklāma – aģitācijas plakāti.

Margareta Tečere novērtēja konservēto brētliņu garšu.           

Lielbritānijas premjerministrei ļoti garšoja brētliņas tomātu mērcē. Viņa atklāja to garšu darba vizītes laikā PSRS. Viņa negāja mājās tukšām rokām; līdzi bija vairākas šī “garduma” bundžas. Viņa teica, ka pacienās savu mīļoto kaķi ar kādu no šī produkta. No visiem saviem komandējumiem viņa savam mīlulim atveda labākos produktus. Žēl gan, bet mēs nezinām vai britu kaķim patika autentiskie padomju konservi.

Autors Raivo Skrastiņš

Brētliņu tomātu mērcē priekšrocības

Iedomājieties, ka pareizi pagatavotas brētliņas tomātu mērcē, nepievienojot dažādus garšas pastiprinātājus un konservantus, var būt veselīgas. Neskatoties uz intensīvu termisko apstrādi, zivis saglabā pietiekami daudz fosfora un kalcija, stiprina asinsvadus, kā arī normalizē aknu darbību. Iespējams pateicoties brētliņām tomātu mērcē padomju paaudze bija nedaudz veselīgāka nekā mūsdienu ļaudis.

Taču mūsdienu cilvēkam jāatceras, ka toreiz zivju konservi tika izmantoti, lai slēptu trūkumu PSRS, un lai liktu cilvēkiem iemīlēt zivis.

 

Daži vārdi par akvārija zivju barošanu

Ir daži nerakstīti likumi, kurus akvāristam nepieciešams būtu ievērot barojot zivis.

1. Nav pilnīgi ideālas barības, kurās būtu iekļautas visas barojošās vielas un vitamīni, tāpēc ieteicams zivīm piedāvāto barību klāstu mainīt ik barošanas reizi. Pēc pāris barošanas reizēm jau varēs izdarīt secinājumus kuras barībām zivis kāri metas virsū, bet kuras tomēr ignorē, un turpmāk vairs netiks iegādātas. 

2. Dzīvā barība, tai skaitā arī saldētā veidā zivīm ir ļoti noderīga un barojoša. 

3. Barības daudzumam jāatbilst zivs veidam, vecumam un zivtiņas izmēram. Nereti man izraisa smīnu, ka mazāk pieredzējuši akvāristi ierauga, ka man mājās ir cihlīdas, bet barību ņemu no trauciņa, uz kura rotājas samveidīgais. Jā, ražotājs ir ņēmis vērā vienas vai otras zivs īpatnības, bet tas nebūt nenozīmē, ka citas tās vienkārši ignorēs. Galvenais, lai zivīm patīk. 

4. Zivīm jāapēd tām piedāvātā barība apmēram 15 – 20 minūšu laikā. Ē

d pats un pabaro zivis

Garra rufa – zivis, kas ārstē (2. daļa)

 Kopšana un uzturēšana 

Garra rufa zivis tiek reti izmantotas kā akvārija mājdzīvnieki, tāpēc informācija par to pareizo turēšanu ir diezgan pretrunīga.

Foto no privātā arhīva 

Noteikti ir zināms, ka zivtiņas lieliski jūtas veidojot lielus barus, kurā valda stingra hierarhija, atsevišķi zivtiņas jūtas ļoti slikti, tāpēc ātri aiziet bojā. Turot šīs zivtiņas akvārijā vēlamais tā tilpums ir no 80 – 100 litri. Noteikti ieteicams iegādāties grupu, kurā ir vismaz 8 – 10 īpatņi, vēl labāk jūtas bars no 15 īpatņiem. Ieteicams akvāriju cieši noslēgt vāku, jo ir zināmi vairāki zivju izlēkšanas gadījumi.

Kā grunti vislabāk ir 2 – 3 mm akmentiņi, vēlams bez asām šķautnēm, lai zivtiņas nevarētu savainot sānus. Vēlams ierīkot slēptuves, izveidot kādu kompozīciju no siekstām, lielākiem akmeņiem un citām, vēlams dabiskām slēptuvēm. Protams, šajā kompozīcijā lieti iederētos arī augi, šeit ieteicams izvēlēties kaut ko vienkāršu, bet ātri augošu, jo zivis augus var apskādēt. No augiem ieteicams būtu spirolīnas, kriptokorīnas, elodejas, kabombu u.c.

Garra rufām ļoti patīk tīrs ūdens, tāpēc jums ir nepieciešams filtrs, ieteicama būtu arī ūdens aerācija, sevišķi siltā laikā. Šīm zivtiņām patīk ūdens, kas ir bagāts ar izšķīdušo skābekli, bet kā zināms, tad siltā ūdenī skābekļa daudzums ūdenī samazinās. Domas dalās par straumes izveidošanu. Vieni iesaka izveidot straumi, citi savukārt ir noliedzoši, jo straume neļaus veidoties bioloģiskajai plēvei, kas ir viena no galvenajām šo zivju barībām. Apgaismojumam īpašas nozīmes nav, tas var būt spilgts.

Reizi nedēļā jāveic ūdens nomaiņa, pareizi būtu apmēram 20% no kopējā tilpuma. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš ūdens temperatūrai, jo garra rufa ir siltumu mīlošas zivtiņas. Ieteicamā ūdens temperatūra ir 25 – 36 ° Сitiem ūdens parametriem būtu jābūt šādiem: ūdenim jābūt mīkstam vai vidēji cietam (5 – 10 dH), pH jābūt tuvu neitrālam (pH ~ 7,0).

Turēšanas īpatnības

Garra rufas būtu jātur atsevišķā akvārijā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šīm zivtiņām patīk augsta temperatūra, kas daudzām dekoratīvajām zivīm būs stipri par augstu. Otrkārt, zivīm ir izteikta teritorialitāte. Tās var agresīvi izturēties pret citām sugām, cīnoties par "vietu saulē". Domāju, ka šoreiz pareizāk būtu turēt tikai vienu sugu.

Garra rufa barošana

Brīvā dabā sastopamo īpatņu galvenā barība ir bioloģiskā plēve – plāna gļotaina plēve, kas galvenokārt sastāv no aļģēm un baktēriju kolonijām.

Arī turot akvārijā šo zivju izbarošana nekādu grūtību nesagādā. Viņi lieliski ēd universālu sauso barību, kas paredzēts grunts zivīm, kā arī tās barības plāksnītes kas paredzētas zivīm augēdājām. Gandrīz visas satur dažādas uzturvielu un gandrīz visu vitamīnu klāstu kas nepieciešams zivīm.

Garra rufa zivtiņām nav jābarojas tikai ar cilvēka ādu

Manuprāt interesants šķiet fakts, ka Garra Rufa zivīm praktiski nav attīstīts kuņģis, tāpēc pārtika tiek sagremota ļoti ātri. Tas nozīmē, ka zivis nepārtraukti meklē barību. Lūk, šī iemesla dēļ izsalkušie izsalkušās zivtiņas SPA salonos metas attīrīt cilvēka ādu.

Akvārijos garra rufas veic arī noderīgu funkciju, apēdot uzaugumus, kas veidojas uz stikla un dekorācijām.

Pavairošana un audzēšana

Iegūt mājās Garra Rufa pēcnācējus ir grūti. Tropisko zivju audzētavās tos audzē lielos dīķos un nārsta stimulēšanai izmanto hormonālas injekcijas.

Dzimumbriedumu zivis sasniedz aptuveni gada vecumā. Dzimumu atšķirības ir vāji izteiktas, mātītes parasti ir lielākas kā tēviņi. Brīvā dabā parasti nārsts noris no marta līdz septembrim. Apaugļotie ikriņi vienkārši tiek izkaisīti starp akmeņiem. Šīs zivis par pēcnācējiem nerūpējas. Inku inkubācija ilgst apmēram 3 – 4 diennaktis, vispirms parādījušies kāpuri barojas ar dzeltenuma maisiņu, pēc tam viņi pāriet uz barību ko daba pati tam piedāvā.

 

Garra rufa – zivis, kas ārstē (1. daļa)

 

Mēs visi esam pieraduši tropiskās zivis redzēt vienīgi kā mājdzīvniekus. Tomēr pasaulē ir vismaz viens zemūdens iemītnieks, kas ir ieguvis pasaules ievērību pavisam citā jomā. Runa ir par garra rufām jeb zivīm ārstiem. Ar ko tad šī zivtiņa ir tik īpaša? Viņa neskraida pakaļ pacientam un neliek tiem dzert tabletes jeb smērēt kādu no medicīniskajām smērēm, bet tomēr viņas ārstē. Kā un no kādām slimībām ārstē, būs šis nelielais rakstiņš. Domāju, ka šo materiālu varētu sadalīt divās daļās.

Kopējā informācija

Garra rufa ir saldūdens zivtiņa, kas pieder pie starspuru zivju ģints, pie karpu dzimtas. Brīvā dabā tās meklējamas Rietumu Āzijas valstīs.

Foto no privātā arhīva

Šī suga akvārijos praktiski nav izplatīta jeb tā ir ļoti reta zivtiņa, kuru tur akvārijā, tomēr kāda reta īpašība ļāva tām iegūt pastāvīgu "uzturēšanās atļauju" daudzos pasaules Spa salonu akvārijos. Ihtiologi saistībā ar šo zivtiņu ir atklājuši kādu interesantu faktu. Pateicoties mutes dobuma īpašai struktūrai šīs zivis spēj veikt reālu pīlingu jeb attīrīt ādu. Viņi maigi iekož un apēd atmirušās ādas daļiņas. Tajā pašā laikā viņas nespēj ievainot veselo ādu. Pēc šādas procedūras āda patiešām paliek tīra, vesela, tikai nedaudz apsārtusi. Tajā pašā laikā pats process neizraisa sāpīgas sajūtas, tikai nelielu kāju kutināšanu. Tiek uzskatīts, ka zivju siekalās ir viela, kurai ir baktericīda efekts.

Garra rufa zivis maigi attīra ādu, apēdot beigto epidermu

Pīlinga ārstēšanas priekšrocības ir īpaši aktuālas cilvēkiem ar ādas slimībām, piemēram, psoriāzi vai ekzēmu. Pēc ārstēšanas kursa no šīm ārsta zivīm slimās ādas stāvoklis uzlabojas, remisija var ilgt pat vairākus mēnešus.

Visbiežāk Spa salonos, kas sniedz garra rufa zivju pakalpojumus, tie ļauj jums notīrīt roku un kāju ādu, dažreiz tiek veikts visa ķermeņa tīrīšanas pakalpojums. Šajā procesā cilvēks “ienirst” vannā ar šīm brīnišķīgajām zivīm.

Neskatoties uz garra rufa zivju darbību plusiem, procedūra var būt arī kaitīga. Piemēram, ādas attīrīšanu nav ieteicams veikt, ja tīrāmajās vietās ir brūces vai kādi citi ķermeņa bojājumi. Problēmu var radīt tas apstāklis, ka zivis netiek turētas sterilos apstākļos, tāpēc ir iespējama brūču inficēšanās. Lietojot vienu akvāriju lielai apmeklētāju plūsmai, nav izslēgta pat sēnīšu slimību iespējamība. Tas jo īpaši attiecas uz dažādiem "ielas" saloniem populāros kūrortos.

Tiek uzskatīts, ka labākie pīlinga "meistari" ir savvaļā noķerti garra rufa indivīdi, taču arī dabā ķertie eksemplāri var būt dažādu parazītu pārnēsātāji, kas var būt bīstami arī cilvēkiem. Akvārijos dzimušie eksemplāri jau no mazotnes ir pieraduši pie mākslīgajām barībām un izrāda mazāku interesi par cilvēka atmirušo ādu. Tas izraisīja masveida dabiskās garra rufa populācijas samazināšanos nekontrolēta eksporta dēļ. Daudzās valstīs tika noteikts aizliegums garra rufa ķert brīvā dabā.

Nevar nepieminēt garra rufa zivju turēšanas salonos ētisko pusi. Fakts ir tāds, ka āda nav galvenā šo zivju barība, viņas barojas arī ar citu zivīm paredzēto barību. Lai zivis aktīvi attīrītu cilvēka ādu, tā teikt pildītu savus tiešos pienākumus, tās vienmēr jātur bada stāvoklī. Diemžēl, dažās vietās šo zivju turēšana notiek nepiemērotos traukos ar sliktu vai ļoti sliktu ūdens kvalitāti. Ir arī klienti, kuri procedūras laikā mēģina zivtiņas noķert vai vēl ļaunāk uzkāpt tām, tādejādi radot zivīm lieku stresu.

Ārējais izskats

Garra rufa nevar lepoties ar pārsteidzošu izskatu, kā jau ierastām citām akvārija zivīm. Šī pelēkbrūnā zivtiņa ar iegareno ķermeni izskatās kā maziņa karpa. Galva ir liela, bet mute vērsta uz leja. Pateicoties ragveida plāksnēm, kas ļauj zivīm no virsmas nokasīt visu, nav svarīgi vai tas būtu aļģes vai cilvēka epiderma jeb atmirusī āda. Virs mutes ir acīmredzamas ūsas.

Spuras ir labi attīstītas un palīdz tām ātri pārvietoties. Savvaļā ķertajiem īpatņiem tās ir gandrīz caurspīdīgas, astes spura sarkanīga. Nebrīvē audzētām zivtiņām spuras parasti ir gaišas vai smilšu krāsā. Dzimumgatavību nenobriedušām zivīm uzreiz aiz žaunu vākiem var būt zils plankums. Savvaļas īpatņu  maksimālais ķermeņa garums ir apmēram14 cm, bet, nebrīvē dzimušās zivtiņas reti kad izaug lielākas par 10 cm. Zivtiņas dzīves ilgums nebrīvē ir 4 – 6 gadi.

Izplatība brīvā dabā

Garra Rufas dabiskais diapazons nav ļoti plašs. Zivis atrodas Sīrijā, Irākā, Irānā, Omānā, Turcijā ūdenskrātuvēs, kā arī apdzīvo Jordānas, Tigras, Eifratas upes un daudzās šo upju pietekas.

Dabā garra Rufa zivis ir sastopamas dažādos biotopos: sākot no tīrām upēm ar strauju ūdens plūsmu līdz dubļainām gandrīz izžuvušām ūdenskrātuvēm. Tieši seklajos ūdeņos, kurus labi apgaismo saule uz akmeņiem veidojas garra rufa galvenā barība, proti, bioloģiskā plēve, ar dažādām baktērijām, vienšūņiem, sīkajiem vēžveidīgajiem un visdažādāko aļģu maisījumu.

Mūsdienās garra rufu lielākoties audzē īpašās zivju audzētavās Dienvidaustrumu Āzijas valstīs.

Interesanti, ka Turcijā garra rufa zivis ir pielāgojušās, izdzīvot termiskajos avotos, kur ūdens temperatūra var sasniegt +35 – 37°C. 

Turpinājums sekos