Iznākusi makšķerēšanas gadagrāmata 2016

Apmēram pirms 2 nedēļām gaismu ieraudzēja ikgadējā makšķerēšanas gadagrāmata 2016, ko savulaik aizsāka manuprāt labākais Latvijas makšķerēšanas žurnālists Ruduļu Juris. Viņš rakstīja, par dabu, par zivi, par ūdenskrātuvi kurā zivs mīt un nepieminēja firmas. Patreiz nevaru nosaukt nevienu, uzsveru NEVIENU kas nerakstītu par makšķerēšanas firmu. Nu ko patīkamu lasīšanu, arī mani daži darbiņi ir nopublicēti šajā izdevumā.

Foto no www.la.lv

Akvārija gliemezis helēna

 Vēl pavisam nesen par šādiem gliemežiem Latvijā neviens neko nezināja, katrā gadījumā es noteikti nezināju. Līdz šim visus gliemežus uzskatīju tikai par kaitniekiem, dažus labākajā gadījumā varēja izmantot kā ēsmu, piemēram samiem, bet no vīngliežiem iznāca lieliskas mājvietas neolamprologus dzimtas zivīm. Šoreiz gan ne par zivīm, bet par gliemežiem Anentone Helena jeb Clea Helena, kuri brīvā dabā sastopami Malaizijā, Indonēzijā, Taizemē un Laosā. 

Foto no http://millena.at.ua/index/khelena_clea_helena/0-38

Pasaulē pirmo reizi tās aprakstīja holandiešu biologs Van Benthem Juttings 1929 gādā, apmēram pēc 30 gadiem tas pats biologs tās aprakstīja vēlreiz, pēdējo reizi tās aprakstījis Brandt 1974. gadā. Latvijā akvāristi tās vienkārši sauc par Helēnām. Interesanti, ka pie Clea dzimtas gliemežiem ietilpst seši veidi, taču mūs interesē Clea Helena. Brīvā dabā tās mīt upēs, taču sastopamas ir arī ezeros un pat dīķos. Āzijā tās mīt lielās ūdenskrātuvēs, piemēram, Iravadi upes deltā, Indoķīnas upē Mekongā, Taizemes ūdenskrātuvē Čauphrajā, kā arī citās lielās upju sistēmās Malaizijā, Brunejā un Indonezijā. Ļoti izplatīti gliemeži starp Ziemeļamerikas, Eiropas un Āzijas akvāristiem.  

Brīvā dabā, tās mīt uz netīrām ūdenskrātuvju gultnēm, tāpēc tās nav prasīgas pret ūdens ķīmisko sastāvu, taču, par cik gliemeži brīvā dabā mīt tropiskajos ūdeņos, tad tās ir prasīgas pret ūdens temperatūru un auksts ūdens tās vienkārši var nobeidzināt.

Ar ko barot helēnas? Kā pamatbarība ir beigtu dzīvnieku līķīši, dzīvi tārpi un gliemeži, taču uzbrukt var arī zivju ikriem un pat garnelēm. Lielāko daļu tās pavada gruntī, taču izlienot no grunts, tās meklē ko apēst, visu ko var noķert tā apēdīs.

Ārējais izskats. Izstiepta konusveida gliemežnīca. Helēnas sasniedz 18mm garumu, taču internetā ir atrodamas ziņas, ka to garums ir iespējams pat 28 mm. To gliemežnīcas krāsa iespējama no dzeltenas ir brūnai, uz pamatfona ir trīs brūnas vai melnas svītras. Gliemežnīcai ir aksionālas ribas un 6 – 8 vijumus. Interesanti, ka lielajiem īpatņiem pati aizmugures daļa vienmēr nolauzta. Gliemezis aktīvāks ir nakts laikā.

Gliemežu pavairošana. Šie gliemeži ir dažādu dzimumu. Īpatņi pārojas uz substrāta, bet pēc tam mātīte iznērš caurspīdīgas, mīkstas olas, lasi ikrus. “Nārsts” notiek ik pēc 10 dienām uz cietas virsmas tiek atstāts viens ikriņš. Inkubācijas periods ilgst 3 nedēļas, bet vēl pēc 4 nedēļām tās sasniedz dzimumgatavību.

Turēšanas īpatnības. Optimālais ūdens helēnam ir pH 6,2 – 8,2, T  22 – 28 °C, nepanēs sālsūdeni, patiesībā aiziet bojā. Lai gan šī suga pati nevar nonākt bez cilvēka palīdzības mūsu ūdeņos, var konkrēti sabojāt vietējos gliemežus. Akvāristi bieži vien padalās ar šo gliemezi.

Kaut kas par ēsmas zivtiņām

Izmantot drīkst tikai necilo zivju mazuļus, bet sevišķi iecienītas ir karūsas, raudas, grunduļi u. c. Par ēsmas zivtiņām aizliegts izmantot vērtīgo sugu mazuļus, piemēram, foreles, līņus, alatas u.c.

Foto no motornie-lodki.kiev.ua

Raudas – vienas no labākajām ēsmas zivtiņām. To mīnus ir tas, ka viņas grūti uzglabāt dzīvas, sevišķas problēmas mazās raudiņas sagādā karstā vasaras laikā, kad no 15 iegūtajām zivtiņām labākajā gadījumā izdzīvo tikai dažas. Uz āķa uzspraustā raudiņa bieži vien mēģina pacelties ūdens virsējos slāņos, tādējādi, ja nav karabīnes, tad aukla tiek sapīta un ir naivi gaidīt, ka pieķersies ilgi gaidītā plēsoņa.

Grunduļi – šīs zivtiņas ir iecienījušas visas plēsīgās zivis, protams, ja attiecīgajā ūdenskrātuvē tās dzīvo. Dažkārt ir tā, ka plēsīgās zivis nepazīst vienu vai otru zivtiņu un tāpēc tās ēsmai netuvojās. Lielie un vidējie grunduļi ir ideāla ēsma līdakām un raudām, savukārt mazākie grundulēni lieti noder asaru makšķerēšanai.

Karūsas – ļoti populāra ēsma makšķernieku vidū. Savu popularitāti tās ieguvušas pateicoties savam dzīvīgumam. Ir brīži, kad plēsīgās zivis ir kārtīgi pieēdušās un par ēsmu interesi neizrāda, šeit var palīdzēt ēsma, kas ir ļoti kārdinoša. Pieredzējuši copmaņi lēš, ka karūsas, gan zelta, gan sudraba ir ļoti labi ieraugāmas.

Mailītes – parastā līdaku barība, bet arī asari un zandarti nav pret tām vienaldzīgi. Tomēr šīs nelielās zivtiņas ir sezonas zivis, jo iesākoties aukstam laikam tās vienkārši vairs nav iegūstamas, savukārt vasarā mailītes uzspraustas uz āķa ātri vien nobeidzas, un plēsoņām kļūst neinteresantas. Par ēsmu lietojot mailītes ieteicams lietot nelielus āķīšus.

Vīķes – ir līdzīgais mailītēm, sastopamas gan dīķos, gan ezeros, gan upēs ar lēnu straumi. Vīķes skaitās laba ēsma asariem, bet arī līdakas un zandarti tās nesmādē.

          Asari un ķīši  - šīs ēsmas plēsīgās zivis tik kāri neķer kā baltās zivis. Jo asaru dzimtas zivīm ir asas spuras, bet ir ūdenskrātuves, kur līdaku un arī lielo asaru galvenā barība ir tieši šīs zivtiņas.