Ancistrus dažādība...

 

Interjers

Zemāk daži padomi interjeram. Savācu vienkopus dažādus interesantus projektus.

 

Gupija

Endlera gupija zilā čūska.

Zivju zobi

 Uz pasaules pēc Eschmeyer datiem uz 2017 gada 1 aprīli ir 34274 zivju sugas. Zivis atšķiras gan pēc dzīvošanas jeb uzturēšanās īpatnībām, gan pēc uzvedības, protams pēc izskata un pat zobiņiem. Šoreiz ieskats dažu zivju zobiņos, domāju zobārsti nav tīk lielu dažādību redzējuši.😁😁😁

 

Iespaidīgais sapals (2. daļa)

 

Makšķerēšanā sīkumu nav un it sevišķi sapalu ķeršanā, kad liela nozīme ir pat auklas krāsai. Pamata auklas diametram jābūt 0,20 – 0,25 mm, savukārt pavadiņai jābūt 0,15 – 0,17 mm. Ieteicams izmantot aptuveni 1m garas pavadiņas. Ideāli, ja iespējams izmantot krāsainas auklas pavadiņas. Atkarībā no ūdens krāsas un laika apstākļiem. Tās varētu būt gan zilganas, gan zaļganas, gan arī brūnganas. Sapali ir vienas no zivīm, kuru makšķerēšanai copmanim jābūt gatavam uz dažādiem pārsteigumiem. Piemēram, jāsagatavo dažāda izmēra āķi, kas piesieti dažādu diametru un garumu pavadiņās. Āķi jāizvēlas pēc ēsmas lieluma, jo lielāka ēsma, jo lielākam jābūt āķa izmēram. Tā piemēram, ja makšķerējat ar sienāžiem, tad pilnīgi pietiek, ja izmantosit N 8 – 6 āķus. Āķim jābūt ļoti asam, jo citādi krimšļainajā (lasi - cietajā) sapala mutē tas neiedursies.

Ja par ēsmu esat izraudzījies mazas ēsmas zivtiņas, vardītes vai arī nolēmis pie sapaliem tikt ar mazajiem rotiņiem un vobleriem, tad pamata auklai jābūt ne resnākai par 0,27 mm. Daudz tiek diskutēts par metāla pavadiņas nepieciešamību. Ja darbojieties ar dārgiem un vērtīgiem mānekļiem un tur ir daudz līdacēnu, tad es, gan ieteiktu lietot tievu, bet izturīgu pavadiņu, jo sapalam domāto ēsmu var saķert arī mazās līdaciņas, kas auklu bez nekādas piepūles pārkodīs un dārgais māneklis paliks līdaciņas mutē. Kaut nedaudz, bet drošāk ir ja lietojat pīto auklu. Nekādu resno trosi lietot nevajag, pilnīgi pietiek, ja izmantosit 0,10 – 0,12 mm diametrā. Lietojot pīto auklu pavadiņu var arī neizmantot.

Manuprāt, aizrautīga ir sapalu makšķerēšana ar peldošas maizes gabaliņu. Šai metodei ir nepieciešams viegls un garš makšķerkāts, kas aprīkots ar neliela izmēra bezinerces spolīti, uz kuras uztīti 100 metri 0,22 mm monofīlās makšķerauklas. Peldošais maizes gabaliņš vispirms piesaista vīķes, bet tos savukārt sapalus. Jāļauj straumei aiznest ēsmu pat 40 metru tālu. Pēkšņi, maizes gabaliņš pazūd, tātad kāds no sapaliem neizturējis un nolēmis to nobaudīt. Piecirst vajag nekavējoties, jo sajutis kādas aizdomas sapals var ēsmu nekavējoties izspļaut.

Sapali ir vērā ņemams “pretinieks”, jo ir ļoti spēcīgs un mērķtiecīgs. Pēc pieciršanas auklai ir jābūt nedaudz brīvai, bet nepārāk, jo makšķerniekam ir jājūt “pretinieks”. Kad sapals ierauga laivu vai krastā esošo makšķernieku viņa pretestība divkāršojas. Viņš ”šaudās” no vienas puses uz otru. Izraušana no ūdens nozīmē, ka makšķernieks var zaudēt gan āķi, gan arī trofeju. Nepieredzējušu makšķernieku kļūda ir kad viņš cenšas ar ķeseli aizķert zivi, nevis zivi ievadīt ķeselē.

Sapali ir vērtīgas zivis, tādēļ tos nekādā gadījumā nedrīkst izmantot par ēsmas zivtiņām. Nobeigumā gribu atgādināt, ka paturēt drīkst tikai piecus šīs sugas īpatņus, kas lielāki par 29 cm.

beigas

Pasmaidiet

Agrāk sālītos un mazsālītos gurķīšus tirgoja apaļos akvārijos, tagad šādos...

Iespaidīgais sapals (1. daļa)

Sapali ir karpu dzimtas zivis ar visai iespaidīgu izskatu, jo tam ir liela galva ar šauru pieri, ķermenis ir stingrs, tam ir sudraboti sāni ar zeltītu pieskaņu. Ļoti krāšņas ir sapalu spuras – oranži sarkanas, vēdera un anālās spuras – sarkanas, bet astes un muguras spuras melnas.

Sapali var sasniegt pat 5 – 6 kg svaru. Latvijas rekords ir 3,7 kg, bet parasti makšķernieku lomos ir 1 – 2 kg eksemplāri, kas ir sasnieguši 30 – 45 cm garumu.

Agrāk sapalu bija stipri vien vairāk nekā tie ir sastopami tagad, tas ir izskaidrojams ar stipru ūdens aizaugšanu. Sapali labprāt uzturas upēs kur ar mēranu straumi un vēsu ūdeni. Velti būtu meklēt sapalus vietās, kur ir dūņaina gultne. Tie meklējami vietās kur gultne ir mālaina, akmeņaina vai smilšaina.

Sapalus droši var dēvēt par dienas zivīm, kurai patīk ēnainas vietas ar tīru tekošu ūdeni, jo iestājoties vakara krēslai tie pārtrauc uzņemt barību.

Sapalu nārsts notiek aprīļa beigās un ilgst līdz jūnija beigām, atkarībā no laika apstākļiem. Nārsto tie parasti akmeņainās vietās, kur ir mērena straume. Ikriņi ir maziņi, oranžā krāsā un pielīp pie akmeņiem un oļiem. Sapali aug ātri un otrajā dzīves gadā sapalu svars sasniedz jau 200 – 400 gramus, pie tam mātītes ir gandrīz divas reizes lielākas par tēviņiem.

Nedēļu pēc nārsta sapali ir sevišķi aktīvi barības uzņemšanā. Praktiski tie ķer visu kas peld tiem pretī. Šis laiks sakrīt ar dažādu kukaiņu pamošanos no ziemas miega. Labus lomus var gūt, ja ēsmas barību, dažādus kukainīšus un tārpiņus pludināsiet zem kokiem un krūmiem. Šis ir ļoti populārs sapalu makšķerēšanas veids. Dziļums, kurā pludina ēsmu ir atkarīgs no laika apstākļiem. Tā piemēram, vēsā un lietainā laikā ēsmu ieteicams pludināt tuvu gultnei, jo sapali šajā laikā atrodas tur, kur ūdens ir mierīgāks, tīrāks un arī par dažiem grādiem siltāks, savukārt siltajās vasaras dienās ēsmu ieteicams pludināt ūdens vidējos slāņos, kur sapali gaida no kokiem krītošo barību.

Pludināšanai lieliski noder dažādi kukaiņi, piemēram maijvaboles, spāres un dunduri, kā arī sienāži. Tā pat tie neatteiksies no dažādiem kāpuriem, piemēram, baltajiem gaļas tārpiņiem. Vispār sapalus uzskata par visēdājiem, jo viņu ēdienkarte ir visai plaša, jo viņš pārtiek arī no maizes, zirņiem, siera, dažādām ogām un pat neatsakās no kartupeļiem. Sapalus var uzskatīt arī par plēsējiem, jo tuvojoties rudenim, viņš labprāt rīko sīko zivtiņu  un vardulēnu medības. Tad lieliskus panākumus var gūt spiningojot ar maziem roterīšiem vai voblerīšiem, kā arī mākslīgās vardītes. Nekādā gadījumā neizmantojat lielās vardes, tās atstājat līdakām. Sapali jūt, ka tuvojas vēsais laiks un vardulēni pulcējas pie strautiem un kanāliem, lai datos uz ziemošanu. Šīs arī būtu labākās vietas kur uz sapalu lomu var cerēt augusta beigās septembra mēnesī.

tupinājums sekos

Gadalaiks un iebarojamās ēsmas sastāvs (3. daļa, nobeigums)

 Daži padomi.

Daudzi makšķernieki kā saistvielu izmanto auzu pārslas, taču par to daudzumu neviens nepadomā, ir makšķernieki, kas iebarojamās ēsmas sastāvā pievieno par daudz šo pārslu, līdz ar to barība neizšķīst tā kā pats makšķernieks to vēlas. Šo ķļudu var labot pievienojot barības bumbiņai kādus desmit baltos gaļas tārpiņus. Taču pieredzējuši vīri tagad izmanto slapjus mālus, bet lai tie ātrāk izšķīstu tos sajauc ar sausiem, bet maltiem saulespuķu raušiem. Rauši uzsūc sevī ūdeni, uzbriest un barības kamols izšķīst. Citi makšķernieki izmato arī sauso kvasu, arī tas izpilda līdzīgas funkcijas.

Makšķerniekiem der atcerēties, ka nedrīkst saistvielas „pārsālīt”. Piemēram, par daudz pievienot saulespuķu raušus, jo tad barības bumbiņa kļūst viegla un uzpeld. Kāds vīrs izstāstīja vēl interesantāku iebarojamās ēsmas recepti. Viņš izkaltē mālus un tiem pievieno kūdru. Kā apgalvo idejas autors, tad māli jau paši par sevi piesaista zivju uzmanību, bet ja māliem pievieno vēl kādu no atraktoriem, tad izveidojas ideāla iebarojamā ēsma, kura darbojas salīdzinoši plašā teritorijā, pie tam diezgan ilgstoši.

Protams, lai pagatavotu kvalitatīvu iebarojamo ēsmu nepieciešams daudz eksperimentēt un visas darbības un komponentus pierakstīt, jo panākumi neizpaliks, ja eksperimentēsiet. 

Ir vēl kāds faktors, kuru ne vienmēr ņem vērā makšķernieki. Izrādās, ka ūdens sastāvam, tās tīrībai un pat tās cietībai ir ļoti liela nozīme. Iebarojamās ēsmas, kuras sastāvā ir daudz komponentu labi darbojas mīkstā ūdenī, var būt neefektīvas cietā ūdenī.

 beigas

Gadalaiks un iebarojamās ēsmas sastāvs (2. daļa)

 

Gandrīz vienmēr pie īslaicīgas laika maiņas (ūdens atdzišanas vai sasilšanas, spēcīga lietus vai vēja laikā, kad mainās ūdens straume) ir manāmas izmaiņas zivju aktivitātē. Zivju aktivitāti iespaido arī iebarojamā ēsma, ne vien tās daudzums, bet arī tās sastāvs. Spēcīgs karstums un bezvējš mazina zivju aktivitāti. Pieredzējuši vīri uzskata, ka zivīm apetīti rosina atraktori, taču arī to pielietošanai var būt izmaiņas, kas vienā ūdenskrātuvē „strādā” lieliski, otrā zivis no tiem vienkārši izvairās.

Ļoti svarīgi ir atcerēties iebarojamās ēsmas konstitenci. Domāju, ka daudzi makšķernieki dodoties uz ūdenskrātuvēm bez straumes nevieno klāt stipri līpošas saistvielas, jo tad iebarojamā ēsma „gulēs” uz gultnes un nepiesaistīs zivju uzmanību. Zivīm barība būs jāmeklē. Daži makšķernieki uzskata, ka stāvošos ūdeņos un ūdenskrātuvēs, kuras dziļums ir tikai apmēram metrs efektīva ir barība, kuras sastāvā ir daudz mālu, auzu pārslas vai mannā putraimu, taču domāju, ka zivīm drīz apniks „knābāt” barību un tās par iebaroto vietu vienkārši zaudēs interesi. Izrādās, ka putras ūdenī izplatās ļoti lēni, tādejādi dodoties uz šādām vietām iebarojamās ēsmas sastāvā obligāti jābūt barības irdinātājam vai arī nedrīkst aizrauties ar māliem, auzu pārslām vai mannā putraimiem. Pavisam citam iebarojamās ēsmas sastāvam jābūt straujās un dziļākās vietās. Iebarojamā ēsma jāveido staipīga, jo irdeno barību straume ātri vien iznesīs pa visu ūdenskrātuvi un tai nebūs pilnīgi nekāda efekta. Ideāli, ja varat pagatavot iebarojamo ēsmu, kura izjūk pēc tam, kad barības bumbiņa ir sasniegusi gultni. To iespējams sasniegt pievienojot iebarojamai ēsmai sasmalcinātus sausiņus vai sauso pienu vai olu pulveri.

Iebarojamās ēsmas konstitenci pārbauda sekojoši. Jāiemet barības bumbiņa netālu no krasta, tā lai tā būtu redzama. Ja bumbiņa izjūk pēc 10 – 20 sekundēm barības sastāvs ir pareizs. Tas ir attiecināms, ja makšķerētas tiek gultnes zivis, savukārt, ja zivis „tusējas” ūdens vidējos slāņos, tad nepieciešama barība, kas izšķīst nesasniedzot ūdenskrātuves gultni, bet izšķīstu ūdens vidējos slāņos. Pieredze liecina, ka pagatavot šādu ēsmu grūtības nerodas.

Kā klasisku piemēru jāmin Salaca. Šeit dziļums nav liels, vidējais dziļums apmēram 1,5 metri, bet straume, sevišķi agros pavasaros ir ļoti liela. Dodoties uz Salacu makšķerniekam jāgatavo iebarojamā ēsma, kura izšķīst pēc apmēram 10 – 20 sekundēm.   

turpinājums sekos

Gadalaiks un iebarojamās ēsmas sastāvs (1. daļa)

 

 Domāju, ka nevienam vairs nav noslēpums, ka tā iebarojamā ēsma deva lieliskus panākumus vasarā, ziemā nemaz „nestrādā” un pretēji. Nereti zivis pat izvairās no iebarojamās ēsmas. Līdzīga situācija ir arī pavasarī, jo iebarojamās ēsmas sastāvs radikāli mainās gan no vasaras, gan ziemas iebarojamās ēsmas sastāva.

Domāju, ka piekritīsiet, jo svarīga loma ir diviem nozīmīgiem faktoriem. Pirmām kārtām pavasaros ūdeņos nokļūst dažādas dabīgas vielas, par kurām nemaz nevaram iedomāties, piemēram, augu ziedputekšņi, pie kuriem zivis ātri pierod, tāpēc sākoties augu ziedēšanai iebarojamās ēsmas sastāvā nepieciešams būtu izmantot augu atraktorus. Otrām kārtam, ja vasarā zivju barība galvenokārt sastāv no augu komponentiem, tāpēc tā reaģē uz tādām ēsmām kā maize, sautētas grūbas un dažādas mīklas, tad pavasarī labākie panākumi gūstami uz dzīvnieku valsta barības (trīsuļodu kāpuri, baltie gaļas tārpiņi un sliekas), tāpēc pavasarī gatavojot iebarojamās ēsmas ieteicams tās sastāvā pievienot aromatizatorus, kuri imitētu dzīvnieku smaržas.

Var apgalvot, ka iebarojamās ēsmas sastāvs daudzējādā ziņā ir atkarīgs no gadalaika, tātad sastāvā ir jāizmanto tādi komponenti pie kurām zivis attiecīgajā laika posmā ir pieradušas.

Protams, zivis tāpat kā cilvēki ātri vien pierod pie dažādām smaržām un pat pie barības. Ļoti bieži, sevišķi bieži apmeklētās makšķerniekiem vietās tiek samesti kalni iebarojamās ēsmas, pie tam ne pašas kvalitatīvākās ēsmas. Ir makšķernieki, kas samet pat dažas reizes vairāk barības, nekā apkārt stāvošie kaimiņi. Tad vairākas stundas nevar zivis piesaistīt ar citu ēsmu. Piemēram, kad izlido viendienītes, tad praktiski neviena, pat pati apetīti rosinošākā ēsma nevar piesaistīt zivju uzmanību. Līdzīga situācija ir mākslīgajās ūdenskrātuvēs (dīķos), jo šeit zivis tiek barotas ar kādu noteiktu barību un pie citas jeb svešas barības zivis pierod ļoti lēni vai pilnībā ignorē makšķernieka piedāvāto barību.

Pavasaros iebarojamās ēsmas sastāvu nepieciešams regulēt atkarībā no ūdens temperatūras. Jautājums par iebarojamās ēsmas sastāvu un temperatūru aktuāls ir pavasaros un rudeņos. Tas ir saistīts ar bioloģiskajiem procesiem. Piemēram, pieredzējuši makšķernieki ir ievērojuši, ka karpas negatīvi ietekmē, ja iebarojamās ēsmas sastāvā ir spēcīgi atraktori un smaržvielas, ja ūdens temperatūra ir zemāka par 12ºC. Iespējams, ka tas ir saistīts ar karpu ožu. .... Lai kāda situācija nerastos, iebarojamā ēsma sāk atbaidīt zivis, dotajā gadījumā karpas. 

Katrai zivij ir sava temperatūras robeža, pavasaros, kad tās pāriet no „ziemas miega” un sāk intensīvi baroties, savukārt vasarā, kad ūdens ir sasilis, zivis kļūst mazaktīvas līdz tā atdzišanai.

turpinājums sekos

Interesants foto

Šo foto atradu internetā, kur kāda persona pārdod savu senču akvāriju un lādi. Lāde esot no 18 gadsimta, bet mani, kā jau vienmēr interesē akvārijs. Interesanti, kādas zivis peldēja šajā akvārijā? Starp citu, arī man tāds jeb līdzīgs bija. Šie akvāriji "dzima" Igaunijā... Cik daudz ūdens aiztecējis no tiem laikiem.

Zivis un laika apstākļi.

 

Kādas tad laika maiņas var iespaidot zivis būt aktīvām, un kādas - tieši otrādi padarīt zivis kūtras?

Ļoti daudzi copmaņi pirms posties uz copi interesējās kāds ir atmosfēras spiediens, tas paaugstinās vai krītas, par iespējamiem nokrišņiem un gaisa temperatūru. Bet dažiem vispār vienalga ko sola meteorologi, vienkārši pošas uz copi.

Mēģināsim tomēr tikt skaidrībā kāds sakars ir zivīm ar laika maiņām un kā tās uz tām reaģē.

Lūk, piemēram, gaisa atmosfēras spiediens. Noliegt, ka atmosfēras spiediens iespaido zivju aktivitāti nevar. Par to ir pārliecinājušies daudzi copmaņi. Bet kā iespaido? Viena copmaņu grupa uzskata, ja atmosfēras spiediens paaugstinās, tad tas labvēlīgi iespaido ūdenskrātuves iemītniekus, tā kā copes ir biežākas, bet ja atmosfēras spiediens krītas, tad tieši pretēji. Vai tā tas ir?

Kā iekšēji zivis jūt atmosfēras spiediena maiņu un kā tās uz to reaģē?

No fizikas puses raugoties iekšēji zivis jūt spiediena maiņu, kas veidojas atmosfēras spiediena rezultātā virs ūdens un spiediena ūdenī, tajā dziļumā, kurā zivs atrodas dotajā brīdī. Visticamāk, ka zivis izvēlas tādu dziļumu, kurā spiediens tai ir visoptimālākais, dzīves apstākļi ir pietiekami komforti. Tātad, lai viņas justos labi, tās ir spiestas pacelties un nolaisties dažādos ūdens slāņos. Bet izrādās, ka atmosfēras spiediens tikai daļēji iespaido zivju uzvedību. Ir vēl kāds nemazāk svarīgs faktors, kas iespaido to dzīvesveidu – izšķīdušais skābeklis ūdenī. Tātad zivju uzvedība ir atkarīga ne vien no ūdens temperatūras, bet arī no atmosfēras spiediena, jo augstāks ir atmosfēras spiediens, jo lielāka ir skābekļa koncentrācija ūdenī un otrādi. Lūk, ja spiediens sāk kristies, tad ūdens augšējos slāņos sāk pietrūkt skābeklis un zivis jau ir meklējamas dziļumā. Tieši tāpat ir arī, kad spiediens paaugstinās, virsējā ūdens slānī ir bagātīgi izšķīdis skābeklis un zivis labprāt uzturas šajās vietās.

Ja ir sacēlies neliels vējiņš, kas jauc ūdensslāņus, līdz ar to ūdenī būs vienmērīgi un bagātīgi izšķīdināts skābeklis un zivis būs aktīvas. Bet ja krasi mainās atmosfēras spiediens, tad zivis nespēj atrast optimālo atrašanās vietu un ir mazkustīgas, līdz ar to arī makšķernieks nevar lepoties ar labu lomu.

Starp citu, arī vējš var iespaidot copi gan pozitīvi, gan arī negatīvi. Kā jau minēju, tad neliels vējiņš, “samaisot” ūdens slāņus, bagātina to ar skābekli, kas aktivizē zivis, bet ja uzpūš pēkšņs, stiprs, brāzmains vējš, it sevišķi no ziemeļiem, tad rezultāti arī ir visai bēdīgi.

Jau sen ir zināms, ka ūdens temperatūrai ir liela nozīme gan zivju, gan arī dažādu kukainīšu dzīvē. Piemēram, zivis intensīvi barojas, kad ūdens temperatūra ir +12 – 20°C un pēkšņi uzpūš spēcīgs un auksts vējš, tad, protams, ūdens temperatūra krītas. Tas negatīvi ietekmē siltumu mīlošās zivis karpas, karūsas un līņus. Šādos laika apstākļi šīs zivis cenšas uzturēties dziļākās ūdenskrātuves vietās. Lai gan ir pieļaujami arī izņēmumi, kad vietās kur ir maz skābekļa spēcīgais vējš samaisot ūdeni bagātina to ar skābekli, kas pozitīvi ietekmē zivis, tās kļūst aktīvas un intensīvi sāk meklēt barību.

Bieži ir tā, ka pirms gaidāmā negaisa zivis aktīvi meklē ēsmu, bet vētras laikā zivis par ēsmu izrāda minimālu interesi vai neizrāda to nemaz, līdz brīdim, kad laika apstākļi stabilizēsies.

Karstās vasaras dienās droši vien esat novērojis, ka uzpūšot siltam vējam cope paliek vēl vājāka, jo ūdenī atkal trūkst skābekļa.

Uztraukumu zivju dzīvē rada arī ūdens līmeņa maiņa. Pie zema ūdens līmeņa zivis dodas uz dziļākām vietām, kur barības krājumi nav tik lieli, tāpēc arī viņas ir kļuvušas aktīvas. Bet, kad krasi paaugstinās ūdens līmenis, zivis dodas tuvāk krastam, kur ir daudz ūdensaugu, kā arī pie vietām kur upē vai ezerā ietek mazāka upīte vai strautiņš, kur meklē sev barību.

Zivju pašsajūtu iespaido arī nokrišņi, bet kā? Sarunājoties ar pieredzējušiem copmaņiem, secināju, ka viņu domas dalās. Vieni apgalvo, ja līst lietus, tad uz copi vari neiet, savukārt citi stāsta, ka tieši lietus laikā ir labākā cope. Trešie saka, ka atkarīgs ir cik stiprs ir lietus un kad tas līst. Skaidrs ir viens: lietus iespaido zivju pašsajūtu un zivju aktivitātes ir atkarīgas no tā cik stiprs ir lietus un cik ilgi tas līst. Piemēram, ja vasaras laikā līst neliels lietutiņš, tad tas tikai rosina zivīm apetīti, bet ja ilgstošs, stiprs lietus, tad gaidītā cope var izpalikt. Pie tam lietus laikā ūdens saduļķojās un ir sliktāk saredzama ēsma.

Visus faktorus ir grūti uzskaitīt, kas aktivizē copi un kas nē. Lūk, piemēram, saulaina diena, viss it kā liecina par aktīvu copi, bet tā izpaliek. Kas tad varētu būt par iemeslu? Izrādās, ka katram zivju veidam ir savi saules radiācijas līmeņi, ja tie ir augstāki, tad zivis kļūst mazaktīvas un par barību interesi neizrāda. Protams, arī saulainā dienā zivis piesakās, bet tad, kad saule jau ir zenītā, bet iespējami ir arī izņēmumi. Šādās dienās labāku lomu iespējams gūt ir ēnainās vietās, bet vēl labāk ir makšķerēt vakara krēslā. Bet, lūk, ja diena ir apmākusies, tad zivis var būt aktīvas visas dienas garumā.

Makšķerniekiem droši vien ir jautājums, kad tad ir labākās copes dienas? Laikam jau labākās ir klusās, siltās un bezvēja dienās, dienās, kad debesis ir nomākušās. Pirms negaisa. Pēc ilgstoši karsta laika un dienās, kad ir līst īslaicīgs lietus. Saulainās dienās ar mainīgu mākoņu daudzumu un nelielu dienvidu vējiņu. Lieliskus panākumus iespējams gūt dienās, kad smidzina smalks lietutiņš, ir neliels vējiņš, kas pūš pret straumi.

Bet ir arī laika apstākļi, kad zivis neņem ne lūdzamas. Bieži vien tas ir tad, kad vējš pūš no ziemeļiem vai ziemeļ – austrumiem, kad krasi krītas vai ceļas ūdens līmenis, vētras laikā, kā arī, kad pūš brāzmains vējš ar spēcīgu lietu vai puteņa laikā. Nekādus dižos panākumus nav iespējams gūt dienās, kad vējš pūš pa straumi. Arī karstā laikā zivis ir kūtras. Noteikti esat ievērojis, kad vasarā pēkšņi paliek vēss, to lielisku jūt arī zivis un šādos laika apstākļos viņas par ēsmu interesi neizrāda.

 

Pasmaidiet...

Kas tik pasaulē nenotiek, ķīnieši uz Putnu tirgu brauc ar visu akvāriju.😂😂😂