Siekstas akvārijā (1. daļa)

Kādu brīdi atpakaļ internetā pārdevu siekstas. Nolēmu uzrakstīt kādu rakstiņu par kokiem jeb siekstām akvārijā, bet varbūt ka noder arī citiem akvāriju turētājiem. Un tā, aiziet... 
Sieksta akvārijā vai arī veidojam skaistumu paši

Siekstas akvārijā ir dabīgas un pēdējos gados kļūst arvien populārākas. Atvadieties no plastmasas pilīm, nogrimušiem kuģiem, dažādiem multfilmu varoņiem, akvāriju pasaule nestāv uz vietas, neviena pils vai kuģis nevar būt smukāka par dabīga koka sakni. Siekstas, akmeņi, bambuss šīs lietas iespējams atrast dabā, tās ir dabīgas, un galvenais to ir radījusi daba. Ievietojot dabīgos materiālus būsiet pārsteigts kā izmainījās akvārijs, cik tas izskatās dabīgs, prieks uz tādu akvāriju skatīties un rādīt to citiem ļaudīm. Dažām no zivju sugām koki ir pat ļoti nepieciešami. Mēģināsim apskatīt dažus no aktuālākajiem jautājumiem saistībā par siekstām.

Kāpēc nepieciešama sieksta?

foto no interneta

Tā ne vien izskatās dabīgi, bet arī stimulē un uztur ekosistēmu akvārijā, gluži tāpat kā grunts vai filtrs, sieksta kalpo arī kā baktēriju audzētava, kuras savukārt ļoti palīdz akvāristam bioloģiskās vides veidošanā un noturēšanā, tāpat jāatzīmē, ka baktērijas pārveido kaitīgās vielas nekaitīgās sastāvdaļās.

Siekstas palīdz nostiprināt zivju imunitāti. Noslīcināta sieksta lēnām izdala miecvielas, kas rada nedaudz skābu vidi, kurā kaitīgās baktērijas un dažādi vīrusi attīstīsies daudz sliktāk. Ja jums ir sārmains ūdens, ievietojot akvārijā koka sakni, pazeminās pH līmenis. Lielākā daļa zivis brīvā dabā dzīvo nedaudz skābā ūdenī, un nogrimuši koki palīdzēs radīt šādu vidi. Gandrīz jebkurā ūdenskrātuvē varat atrast nogrimušus kokus vai to saknes, zivis šos kokus izmanto kā slēptuvi, kā nārsta vietu vai pat kā barību, piemēram, ancistrsiem tie ir nepieciešami normālai vēdera darbībai, jo šīs zivis koku „grauž” pa slāņiem un tas stimulē kuņģa darbību.

Kur ņemt akvārijam paredzētās siekstas?

Principā kur vien vēlaties, taisnību sakot, tās mums ir visur, tās var nopirkt veikalā, var atrast tuvējā ūdenskrātuvē, mežā vai pat pie mājas stūra, viss atkarīgs no jūsu fantāzijām un vēlmēm.

Kādas siekstas drīkst izmantot?

Pirmkārt, nav ieteicams likt akvārijā skujkokus, jā iespējams arī tos apstrādāt, bet tas prasīs 3 – 4 reizes lielāku laiku un nav nekādas garantijas, ka tie ir apstrādāti līdz galam. Otrkārt, jāizvēlas lapu koku „izstrādājumi”, turklāt vēlams izvēlēties cietās sugas piemēram, dižskābardis, ozols, vītolu, ābolu, bumbieru, kļava, vai pat  vīnogu un tā saknes. Ja   tomēr izvēle kritīs uz mīkstākām koku šķirnēm, tad pēc dažiem ūdenī pavadītiem gadiem tie sāks šķīst un meklēšana un apstrādāšana būs jāsāk no jauna. Mūsdienās iespējams nopirkt skaistas koku saknes ne no mūsu valsts mežiem un ūdeņiem, piemēram, mopani, mangras, dzelzs koka (šāds termins tiek pielietots smagām un cietām koksnēm), Japānas jasmīna saknēm. Šīs ir cietas koksnes, labi saglabājas, taču arī šīm ir savi mīnusi, piemēram, mopani un mangras saknes stipri krāso ūdeni, to mērcēšanai un „skalošanai” nepieciešams ilgs laiks. Pēdējos gados pasaules tirgū veiksmīgi tiek tirgotas Japānas jasmīna saknes, atsauksmes tikai pozitīvas.

foto no interneta

Vai ir iespējams izmantot dzīvu koku?

Nē, nedrīkst, izmantot drīkst tikai sausu koku. Ja iepaticies kāds dzīvs zars vai sakne, tad vienkāršāk ir žāvēt labi vēdināmā telpā, bet, ja laukā ir vasara, tad piemēram to var atstāt zem tiešiem saules stariem, šīs nav ātrs process, taču nav arī darbietilpīgs, galvenajos, sekot, lai koks nenokļūst mitrumā, savādi viss jāatkārto vēlreiz.

Kā sagatavot siekstu likšanai akvārijā

Ja uz izvēlētās saknes esat pamanījis puvumu vai koka mizu, to nepieciešams noņemt un to vietu kārtīgi attīrīt. Miza vienalga nokritīs un bojās kopējo saknes paskatu, ja tomēr tā ir cieša un tik vienkārši nenokrīt, tad vēlams sakni nedaudz pamērcēt un pēc mērcēšanas tā vienkāršāk atdalīsies, bet puvums var radīt liekas galvassāpes un viss var beigties ļaunāk līdz pat zivju bojā ejai.

Kā noformēt akvāriju ar siekstām?

Te viss atkarīgs no paša akvārista vēlmēm un gaumes, apkārtēju ļaužu uzmanību parasti piesaista lielas saknes. Pasaules labākie dizaineri visbiežāk izmanto saknes un zarus ar bagātīgu koka faktūru. Bieži vien ir tā, ka paņem sakni, sāc grozīt un skatīties, kura no pusēm izskatīsies labāk un jau acu priekšā parādās burvīga zemūdens ainava, kuru par visām varītēm centīsies akvārijā ieviest, jo raugi bez siekstas vēl taču var izmantot akmeni, bambusu, augus. Ja tomēr nevarat izvēlēties kādu sakni iegādāties, jo visas smukas, tad jāizvēlas kāda zināma akvārista darbs un jācenšas vienkārši to „nošpikot”.

turpinājums sekos

Mūžīgais mednieks – asaris (2. daļa)

Pavasarī nārsts sākas, kad ledus ir izgājis un ūdens temperatūra ir sasniegusi 7 – 8 grādus. Asari parasti nārsto ēnainās ūdenskrātuves vietās, kur lipīgie ikriņi pielīp pie ūdenī nogrimušiem zariņiem un dažādiem ūdensaugiem. Starp citu, cope nārsta laikā turpinās, šajā laikā dažkārt cope ir ļoti intensīva.

Foto no mana arhīva

Pēc nārsta asari atrodas dziļākās vietās, kas atrodas netālu no nārsta vietas. Daudzi asari paliek šeit visas vasaras garumā. Viņus piesaista siltais ūdens un barības daudzums. Viennozīmīgi var apgalvot, ka pavasarī asari meklējami nārsta vietu tuvumā. Asari slēpjas no lielākām plēsoņām, kādas ir līdakas un zandarti, tāpēc tie ir meklējami niedru vai citu ūdensaugu biezokņos.

Tie asari, kas dzīvo un nārsto upēs vai kanālos pavasarī koncentrējas nārsta vietu tuvumā, protams šādas vietas ir jānovēro un jāatceras, pēc nārsta asari dodas uz jūru, kur tie paliek līdz iestāsies rudens.

Pavasarī asaru cope stipri ir atkarīga no laika apstākļiem. Viņu makšķerēšanai labāk izvēlēties skaidras un saulainas dienas. Dažkārt cope ilgst visas dienas garumā.

Labākais asaru makšķerēšanas laiks ir vasara. Tieši šajā laikā asaru cope ir ļoti populāra, ne tikai ar intensīvo copi, bet arī to var uzskatīt par komfortablu.

Sagatavojies izbraucienam pie ūdens, jūs atbrauciet pie dabas un priecājieties par apkārtni. Esat apmierināts par 200 – 500 gramīgiem eksemplāriem. Atrašanās dabā dos spēkus visai nākamajai darba nedēļai.

turpinājums sekos

Mūžīgais mednieks – asaris (1. daļa)

Kāds gudrinieks ir teicis, ka asari atgādina tam lielāko daļu cilvēces dabu: asaris redz, kā kāds iet bojā, bet paši domā vai doties palīgā nelaimē nonākušajam vai nē. Vienmēr jāatceras, ka asari atšķirībā no līdakām nekad nemedī vienatnē. Viņi medī baros, it sevišķi seklumā. Asariem nav vajadzīgs speciāls māneklis, jo viņš ir gatavs ķert visu ko.

Tā savulaik rakstīja Īzaks Voltons grāmatā “Complete angler”, kura iznāca 1653. gadā.

Foto no mana arhīva

Šodien nevienam nav noslēpums, ka asari ir ļoti rijīgi un labprāt medī seklumos. Bet vai asari tagad ir kļuvuši gudrāki un visu ko piedāvāsiet neķers? Šoreiz ieskatīsimies asaru dzīves veidā, kā arī par to kā noteikt labākās asaru makšķerēšanas dienas un mazliet kopā pacopēsim svītrainos plēsoņas.

Asarus (Perca flufiatilis) iespējams atrast vai visās Latvijas ūdenstilpnēs, tostarp arī jūrā un jūras līcī. Tas ir izskaidrojams ar to, ka asaru ikriņi ir ļoti lipīgi un pielīp dažādu putnu spalvām, kas arī iznēsā tos pa dažādām ūdenskrātuvēm.

Dažādā makšķerēšanas literatūrā ir atrodamas ziņas, ka asari spēj sasniegt 50 cm garumu un pat trīs kilogramus svarā. Iespējams, ka šādi eksemplāri ir sastopami, bet parasti ķeras 15 – 25 cm gari eksemplāri, asari kuri ir sasnieguši divu kg svaru ir ļoti liels retums.

Asari barojas pa visu ūdenstilpni, šajās vietās ir liela konkurence barības ieguvē ar citu sugu zivīm. Par pirmo asaru barību kļūst planktons un dažādi kāpuri. Tieši šajā laikā veidojas asaru bari, šie bari dažkārt sasniedz pat dažus tūkstošus zivtiņu, reti, kad šajā barā ir lielāki eksemplāri. Ar šo barību asari pārtiek pirmo dzīves gadu. Barības nepietiekamība ir cēlonis tam, ka asaris nesasniedzis piemērotus izmērus, pārtiek no nedaudz mazākām zivīm, kā pats mednieks. Šādi novērojumi ir vietās, kur ir kūdraina gultne vai arī maz zooplanktona, šādas vietas ir mazie meža ezeriņi. Asaru iecienītākās ēsmas zivtiņas ir mailītes un raudiņas, dažkārt tā ir pašu asaru jaunatne. Ūdenskrātuvēs, kas ir savienotas ar jūru vai jūras līci bieži vien asari ir stipri lielāki. Jo lielāks asaris, jo mazāk tie uzturas vienā barā. Lielie asari bieži vien dzīvo un barojas vienatnē, šis novērojums atgādina līdakas dzīvesveidu.

Asaru ēdelība iedalās periodos, ir brīži, kad tie metas virsū jebkuram māneklim, Bet ir laiks, kad tos nekāda barība neinteresē.

Asaru cope daudzejādā ziņā ir atkarīga no laika apstākļiem. Zivju peldpūslis ir ļoti jūtīgs pret atmosfēras spiediena maiņām. Kad atmosfēras spiediens mainās no augsta uz zemu vai otrādi, tas ir adaptācijas periods un zivis jūtās slikti. Šajos brīžos zivis nebarojas. Dažreiz spiediena pieaugums pozitīvi iespaido copes aktivizāciju. Bet pats labākais copes laiks ir pie jebkuriem patstāvīgiem laika apstākļiem, lai gan pašiem makšķerniekiem patīk saulainas dienas. Tāpat cope ir atkarīga no ūdens temperatūras, bet asari ir siltummīļi.

turpinājums sekos

Nečurājiet Amazonē

 foto no www.ubio.org

Interesants fakts. Amazones ūdens baseina vietējie iedzīvotāji ir paniskās bailēs no vandellijas, kas ir parazitējoša zivtiņas un barojas no asinīm. Tā ir maza auguma zivtiņa, kura iekļūst zem lielas zivs žaunu vākiem. Zivtiņai ir mazi, bet asi kā adatas zobi, ar kuriem tā pārkož lielās artērijas, pateicoties arteriālam spiedienam, asinis ietek mazās zivtiņas ķermenī. Šīs dzīres ilgst no dažām sekundēm līdz pat 3 minūtēm.

foto no www.biolib.cz

 Dažas zivis ir „iemācījušās” atbrīvoties no parazitējošā īpatņa. Interesanti, ka vandellija savu upuri atrod pēc amonjaka noplūdes ūdenī, ko lielā zivs izdala. Sajūtot urīna izdalīšanos no cilvēka tā cenšas ielīst urīna kanālā, un no turienes pati nav spējīga izlīst, obligāti jāiemaisās ķirurģiski. Secinājums viens, nečurājiet Amazonē...

10 neparastas akvārija zivis

Droši vien pieredzējušiem akvāristiem ir savs interesantāko zivju desmitnieks, bet uzdrīkstēšos atspulguļot savu 10.

Vienmēr kad ieeju zooveikalos paskatos piedāvājamo zivju klāstu, iedomājos, kam no paziņām tādas varētu noderēt, kuram ir tāds biotops, un atnākot mājās sameklēju internetā vai daudzajās grāmatās informāciju par sev interesējošo īpatni, man tas ir interesanti. Protams, pasaulē ir vēl vesels lērums zivju, kuras iespējams turēt akvārijā, taču ne visas ir nopērkamas veikalos, bet dažām katalogos ir pasakaina cena, tādēļ, šoreiz mans desmitnieks ir par tām zivīm, kuras iespējams iegādāties mūsu vai tuvāko kaimiņzemju zooveikalos.

1. Arovana (Osteoglossum bicirrhosum)

Foto no.www.moiryby.ru

Zivs pesimists, tā droši vien teiks jebkurš psihologs tikai uzmetot acu skatienu uz to, taču šim psihologam uzreiz virsū metīsies ķīnieši, kuri uzskata, ka bez šim zivīm nav iespējams nekāds fen šui. Tiek uzskatīts, ka turot šīs zivis mājā, parādās nauda, laime un cita labklājība. Kā tās atnes laimi nav zināms, taču naudu patērē brangu, sevišķi retu krāsu īpatņi, kas maksā ļoti dārgi. Brīvā dabā šī zivs sastopama Amazonē, mierīgi, bez stresa tā rij visu, ko var sastapt savā ceļā, pat nelielus putnēnus, kuri uzlaidušies atpūsties uz koku apakšējiem zariem.

2. Kalamoihits (Erpetoichthys calabaricus)

Foto no www.segrestfarms.com

Šī ir zivs – čūska, noķersi šādu mūsu ūdenskrātuvē un sirds klauves klāt, taču cilvēkiem šī zivs ir nekaitīga, ko nevar teikt par maza izmēra zivtiņām. Brīvā dabā sastopama Āfrikā, interesanti, ka kalamoihīti var pārvietoties uz citu ūdenskrātuvi, ja šis ir apnicis vai nepatīk kādu citu iemeslu dēļ, jo šīs zivis spējīgas elpot atmosfēras skābekli. Šis niķis ir arī novērojams akvārijā, ja vien atstāta kaut mazākā lūka, kalamoihīts var izlīst un aizrāpot, piemēram, uz virtuvi.

3. Apteronotus (Apteronotus albifrons)

Foto no www.aquariumlife.net

Akvāristi gan vairāk pazīst kā zivs – nazi, vai pareizāk būtu teikt melno nazi. Tie, kas šo zivi redz pirmo, reizi uzreiz nesaprot ko redz, jo zivij šis īpatnis nemaz nelīdzinās, taču vairāk naža nekā zivs. Dzīvo Amazonē, kur vietējie ir stāvā sajūsmā un tik ļoti iespaidojušies no tās, ka uzskata, ka viņā ir iemājojies mirušo radinieku dvēseles. Akvārijā izskatās ļoti interesanti, jo zivij piemīt savdabīgs peldējums, interesanti novērot, ka zivs – nazis rīko savu mazāko kaimiņu medības.

4. Pantadons (Pantodon buchholtzi)

Foto no tropische-aquariumvissen.nl

Vai zivs – taurenis, interesanta zivtiņa, ko var uzskatīt par ilgdzīvotāju, pastāv uzskats, ka pantadoni pārdzīvojuši dinozaurus un pārdzīvos arī mūs. Kā jau viss neparastais, arī pantadoni sastopami Āfrikas kontinentā, interesanti, ka zivis skatās, kas atrodas virs ūdens un var pat izlēkt, lai saķert savu gardumiņu mušu vai uz niedrāja sēdošo sienāzi, ja plānojat šīs zivtiņas iegādāties, tad pirms zivtiņu iegādes jāpatrenējas mušu un dažādu citu kukaiņu ķeršanā, jo tā ir galvenā šo zivtiņu barība

5. Pundurtetradons (Carinotetraodon travancoricus)

Foto no tropische-aquariumvissen.nl

Zivs – optimists, pietiek paskatīties uz visu laiku smaidošo, omulīgo un ar acīm šaudošo zivtiņu, lai saprastu, ka viņa ir pats labestības iemiesojums. Droši vien daudzi esat dzirdējuši, par japāņu zivi, fugu, to, kuru japāņi ēd un baidās, ka var saindēties. Nu, lūk, šie ir tuvi radinieki. Un vēl, tetradoni spēj piepūsties līdz bumbiņas izmēriem, lai paši nekļūtu par ēdvielu plēsīgajam zivīm. Viņi peld kā mazi dirižabli, salīdzinot ar citiem akvārija iemītniekiem. Akvārijā, tetradoni, izplūkā citā zivīm spuras, savukārt mazās zivtiņas spēj norīt, pat ar aci nepamirkšķinot. Un vēl kāds interesants fakts, ja izdomāsiet tās turēt, tad iegādājaties vai nu vīli, vai kaudzi, lielu kaudzi ar gliemežiem, jo tetradoniem patstāvīgi aug zobi un tos nepieciešams „apstrādāt” vai dot zivīm grauzt kaut ko cietu, piemēram, gliemežus.

6. Cihlīda Flower Horn

Foto no wikimedia.org

Krāsainais rags, šādi varētu pārtulkot no šīs cihlīdas angliskā nosaukuma, pavisam nesen šādu zivi pat dzirdējuši nebijām, kur nu vēl redzējuši, taču pavisam nesen Taivānā, kāds sakrustoja kopā vairākas cihlīdas, ko un ar ko pagaidām vēl joprojām ir noslēpums, nu, lūk, un izveidojās, lūk, kāds skaistulis, kura dēļ Austrumos visi jūk prātā, a kāpēc gan nē, jo zivs aug liela, ēd visu kas kustas un pat nekustas, kaujas, ar visiem pēc kārtas, ar vienu vārdu sakot, skumji ar šādu zivi nevar būt. Un visinteresantākais, tā pumpa uz galvas – tās nav smadzenes, tie ir tauki.

7. Hypancistrus zebra (L46)

Foto no wikimedia.org

Jā, tieši tā, personīgais numurs, šis numurētais sams dzīvo Brazīlijā, vietējie sāka tik ļoti bieži viņu izvest, ka tagad izvešana aizliegta ar likumu, taču ir ļaudis, kuriem šādi aizliegumi nepastāv, un tāpēc zivtiņas pēcteči parādās piedāvājumos, nekas netiek zagts, bet gan gluži pretēji, tiek pavairots. Interesants ir zivtiņas krāsojums, mute viņam kā parastajam ancistrusam – piesūceklis. Taču galvenā atšķirība no citām zivīm – piesūcekļiem, kas grauž visādus uzaugumus no akmeņiem un siekstām, šie Hypancistrus zebras pārtiek no dzīvās barības.

8. Čūskgalves

Foto no www.kotomatrisi.ru

Šī nav viena zivs, bet daudzas un dažādas zivis, kas atšķiras gan pēc krāsām, gan pēc izmēriem, taču visas čūskgalves apvieno viena kopēja īpašība, tās līdzinās čūskām, pārtiek tikai no dzīvām radībām, bet dažiem īpatņiem ir pat reāli ilkņi, internetā ir atrodami video, ko šīs mīļās zivtiņās spēj izdarīt ar citām plēsīgām zivīm, jā, viņas elpo ar atmosfēras skābekli, ir zivis, kurām čūskgalves akvārijā neuzbrūk, bet ir zivis, kuras viņas uzskata par savām pusdienām.

9. Zivs – zilonis (Gnathonemus petersii)

Foto no www.seriouslyfish.com

Atkal sastopams Āfrikā, kāpēc nosauca par ziloni, nav grūti saprast, atliek vien palūkoties uz foto. Dabā, zivs – zilonis, atrodas gultnes tuvumā, kur ar sava snuķa palīdzību meklē sev dažādu barību. Interesants šķiet fakts, ka šī zivtiņa spēj radīt pietiekami spēcīgu elektrisko lauku, ar kura palīdzību tas orientējas telpā, komunicē ar partneriem. Akvārijā šī zivtiņa nārstot atsakās, uzvedas ļoti klusi un kautrīgi, slēpjoties tumšākajos stūros.

10. Befortija (Beaufortia kweichowensis)

Foto no www.aquahobby.com

Ieraugot šo zivtiņu uzreiz pat nesapratīsiet, ka tā ir zivtiņa, kaut kas saspiests ar acīm, atgādina buti, taču tā nav bute, bet gan befortija. Šī mazā zivtiņa mīt strauji tekošos ūdeņos, ķermeņa forma un mute piesūceklis, palīdz tai noturēties uz akmeņiem, akvārijā dzīvo, lai gan nepieciešami speciāli turēšanas apstākļi.

Makšķerēšanas gadagrāmata 2019

23. oktobrī gaismu ieraudzīja ikgadējā "Makšķerēšanas gadagrāmata". Vēl pagājušā gadsimta 80 gados šo izdevumu izdot iesāka Ruduļu Juris un Lauku avīze. 
Iesaku iegādāties, lasāmi daži arī mani raksti.

Zviedrijā noķerta izmirusi zivs.

Zviedru laikraksts The Local ziņo, par visai neparastu vietējo zvejnieku atradumu, viņiem pirmo reizi izdevies vairāk, kā 40 gadu laikā noķert dziļūdens zivi, kas savulaik tika uzskatīta par pilnībā pazudušu.

Pēc laikrakstam esošās informācijas, tad 5 kg bute tika noķerta un pacelta uz zvejnieku kuģi, kas nodarbojās ar rūpniecisko zveju Zviedrijas rietumos, vairākus kilometrus no krasta.

Jūras biologs Svens Lovens no Zviedrijas jūras institūta stāsta, ka zivij ir netipiski sudrabains, plakans ķermenis un ļoti spēcīga sarkana muguras spura, kas vēdekļa veidā stiepjas līdz pat astes spurai, kas šai zivij arī ir koši sarkana.

Tāpat kā jau daudziem citiem dziļūdens zivīm ir lielas acis, jo dzīvo lielos dziļumos, kur praktiski nav redzamības. Pēc Lovena domām šīs zivis mīt 900 metru dziļumā.

No kurienes ieceļo akvāriju zivtiņas? (2. daļa)

Nobeigums
No Dienvidaustrumāzijas valstīm uz Eiropas un Ziemeļamerikas valstīm katru gadu nokļūst miljoniem dažādu veidu un sugu akvāriju zivtiņu. Visvairāk tiek pavairoti un pārdoti neoni, zelta zivtiņas, gupijas un šķēpnesēji. Ļoti daudz pavairotas tiek tādas zivtiņas kā barbes, danio, sami, labirintzivju cihlīdas un citas. Retās un grūti pavairojamās zivis šajos sarakstos nav. Akvārija zivtiņu pavairošanas industrija nav joka lieta. Piemēram, Singapūrā, kur ir attīstītāks tūrisms akvārija zivtiņu pārdošana sasniedz 10% no valsts kopējās peļņas. Singapūrā ir desmitiem fermu, kur tiek pavairotas zivtiņas un mākslīgi audzēti ūdensaugi. Šajās fermās strādā pasaulē pazīstami akvāriju speciālisti, kas iegūst jaunus gupiju, skalāriju un disku formas. Daudziem Eiropas valstu akvāristiem diski ir sapņu zivis jau 80 gadus, bet dažas no Singapūras fermām katru gadu izaudzē jaunas dzimtas zivtiņas. Šis fakts tikai apliecina Singapūras fermu darbinieku augsto kvalifikāciju.

Foto no www.fishcannel.com

Un tomēr starp zivīm, kuras no Dienvidaustrumu Āzijas uz Eiropas vai Ameriku nogādā ar lidmašīnām nav retu eksemplāru. Taču pieredzes bagāto akvāristu akvārijos tādas ir sastopami retie eksemplāri. Šīs zivtiņas akvārijos nokļūst no tropisko valstu grūti piekļūstamajiem rajoniem. Tās ir Indonēzija, Taizeme un dažas Āfrikas valstis. Ar zivtiņu meklēšanu nodarbojas specializējušās kompānijas vai pat vietējie iedzīvotāji. Atrastie eksemplāri kādu laiku tiek turēti speciālos baseinos, bet tad tiek pārdoti un ar lidmašīnu nogādāti Eiropā un Amerikā. Šādā veidā akvārijos nokļūst apistogrammas un akāras.

Daudzas no šīm zivtiņām tā arī nav iespējams pavairot, bet iegūstamas tikai no dabiskajām ūdenskrātuvēm.

Šie eksemplāri nemaksā lēti. Ja parasti jaunu zivtiņu cena svārstās no dažiem centiem līdz dolāram, tad īpatņi, kas noķerti ir dabā ir stipri vien dārgāki no dažiem desmitiem dolāru līdz pat vairākiem simtiem. Cena ir tik augsta tāpēc, ka to iegādei (ķeršanai) ir zināmas grūtības un jāņem vērā arī to transportēšana, daudzas zivtiņas aiziet bojā un to kompensēt vajag pircējam.

Daudzās valstīs vienu vai citu iemeslu dēļ ir grūtības strādāt. Piemēram, pasaulē pazīstama akvāriju zivtiņu ķeršanas vieta ir Ikitose (Amazones upē), kas ir pazīstama arī kā kokaīna ieguve. To pašu var teikt arī par Dienvidameriku un Taizemi, kur džungļos mīt ne vien retas dzīvnieku un zivju sugas, bet arī ar narkotikām saistīti ļautiņi.

Arī Āfrikā zivju ieguve ir apgrūtināta vairāku valstu nestabilās poliskas dēļ, labākajā gadījumā nedod iebraukšanas vīzu, bet ir arī gadījumi kad atstāj valstī kā ķīlniekus. Tāpēc eksportētās tiek tikai zivis no Malavi un Taņgaņikas ezera, bet no citiem reģioniem izvest zivis ir ļoti sarežģīti. Tāpēc, ja ir radusies iespēja iegādāties retas zivju sugas nežēlojiet naudu, otras tādas iespējas var arī nebūt.

No kurienes ieceļo akvāriju zivtiņas? (1 daļa)

Daudziem, jo daudziem cilvēkiem atbilde uz šo jautājumu ir galīgi neskaidra. Vieni uzskata, ka tās ir izaudzētas mākslīgi un brīvā dabā nav sastopamas, savukārt citi uzskata, ka reiz tās ir noķertas savvaļā un tagad tās patstāvīgi vairojas nebrīvē, bet ir cilvēku grupa, kas domā, ka visas tropiskās zivtiņas tiek ķertas tropu upēs un ezeros.

Zīmējums no www.donkr.com

Katrā no šīm versijām ir daļa patiesības. Mākslīga zivtiņu pavairošana noris bez savvaļas zivju piedalīšanās, taču ne visas zivtiņas ir iespējams mākslīgi pavairot akvārijā vai citā mākslīgā ūdenstilpnē.

Taču sāksim visu pēc kārtas.

Ir dažādas zinātniskas ekspedīcijas, kas meklē jaunus zivtiņu veidus mazāk zināmos tropiskos ūdeņos. Kad kāds jauns veids tiek atrasts seko pirmais tās apraksts zinātniskajā literatūrā. Mazākie un krāšņākie eksemplāri uzreiz piesaista akvāristu uzmanību. Viens no pazīstamākajiem ceļotājiem, jaunu zivtiņu meklētājiem un aprakstītājiem ir Heiko Blehers, ar šo vīru iepazinos izstādē Vācijā, interesanti, ka bijis un sniedzis lekcijas arī Latvijā. Uz foto no labās uz kreso H. Blehers, Inga Valtere un šo rindu autors. 

Foto no maniem privātajiem arhīviem

Akvāristi nežēlo nedz naudu, nedz spēkus, nedz laiku, lai iegādātos jauno veidu un nodrošinātu zivtiņām nebrīvē nepieciešamos apstākļus. Ir zivtiņas, kuras salīdzinoši viegli ir pavairot (protams, akvāristiem ar ilggadēju pieredzi), bet ir zivtiņas, kuras pavairot neizdodas daudzus gadus. Piemēram, ir samiņi, kurus akvārijā nav izdevies pavairot. Stikla samiņš akvārijos tiek turēts no 1934. gada, bet līdz šim vēl nav pavairots. Pēc veiksmīgas zivtiņas pavairošanas parādās daudz publikāciju žurnālos, laikrakstos, kā arī internetā, par šīm publikācijām interesējas miljoniem interesentu. Pēc tam zivtiņu veidu jau pavairo masveidīgi un tās zaudē uzrakstu „NEW” (jaunums). Ja zivtiņas turēšana un pavairošana ir vienkārša, pie tam tā ir krāšņa, tad drīzumā tās kļūst populāras daudzu gadu garumā.

Dažus veidus ir ļoti grūti pavairot nebrīvē (akvārijos), taču tās vienalga tiek pārdotas lielās partijās. Piemēram, bocijas, kuras pateicoties savam krāšņajam izskatam ir populāras akvāristu vidū, taču to pavairošanai nepieciešams izmantot speciālus preparātus.

No kurienes tad zivtiņas nonāk pārdošanā? Pārsvarā tās tiek ievestas no Malaizijas, Singapūras, Indonēzijas, Šrilankas, Taizemes, Eiropā lielākās zivtiņu audzētavas ir Čehijā un Polijā. Āzijā zivis nevairojas akvārijos, bet speciālos dīķos un baseinos, Eiropā gan akvārijos. Bieži vien zivju pavairotāji pat nezina, kā stimulēt nārstu un kā tas noris, jo dīķis ir ļoti liels un līdzīgs dabiskajām ūdenskrātuvēm, tāpēc zivtiņas tur vairojas patstāvīgi. Zivju pavairotājam nepieciešams tikai barot tās un laiku pa laikam izķert zivtiņas un sadalīt. Mazākās, lai paaugas, pieaugušās, kas ir lieliski vaislinieki atlaiž, bet pusaudžus pārdod.

Turpinājums sekos

Pirms kaut ko ieved uzzini noteikumus

Zīmējums no www.caricatura.ru

Trīs mini zivtiņas, kas nelegāli ievestas Austrālijas teritorijā var būt par iemeslu dēļ kā to saimniece nākamos desmit gadus pavadīs cietumā un pie tam vēl samaksās lielu soda naudu. Austrālijas pilsētiņas Brīsbenas muitnieki atraduši pie pasažieres no Taivānas mazu trauciņu, kurā agrāk bijis kosmētiskais krēms piepildītu ar ūdeni un tajā bijušās trīs vēl nenoskaidrotas izcelsmes zivtiņas. Mazo izmēru dēļ muitnieki zivtiņas nav varējuši nofotografēt, iemesls visai lakonisks nav atbilstošas fototehnikas. Sieviete zivtiņas atvedusi uz Austrāliju lai turētu tās mājas akvārijā, liecina fakts, ka muitnieki atraduši arī jūras ūdensaugus.

Austrālijā pastāv ļoti stingri muitas noteikumi, kas aizliedz ievest valsts teritorijā jebkādus dzīvniekus vai augus. Tagad kontrabandistei draud 10 gadi cietumā un soda nauda vairāk par 80 000 dolāru.

Iepazītieties: saldūdeņu sanitāre - līdaka

Līdakas ir tipiskas plēsēja, kas savu upuri sagaida slēptuvēs. Seko medījumam, tikai tad, kad ir ļoti izbadējušās, pie tam, tās attīsta ļoti lielu ātrumu un nereti pat izlec no ūdens. Ar ko tad līdakas barojas? Pirmajā dzīves mēnesī, to galvenā barība ir dažādi sīkie vēzīši, kukaiņu kāpuri un tārpi. Otrajā dzīves mēnesī, to ēdienkartē ir raudiņu un asarīšu kāpuri, kā arī pašas sīkākās zivtiņas, pēc tam to ēdienkartē parādās kurkuļi, vardītes, peles un pat mazie putnēni. Bieži vien līdakas labprāt uzkož arī savus mazākos ciltsbrāļus.

Foto no mana privātā arhīva

Līdakas skaitās vienas no visātrāk augošajām saldūdens zivīm. Viengadīgas līdakas svars var svārstīties no 50 – 150 gramiem, divgadīgas līdakas svars jau var sasniegt 300 – 400 gramus, bet sasniedzot 6 – 7 gadus, tās sver jau 4 – 5 kg.

Izbadējusies līdaka uzreiz gan nepārbauda sevis apdzīvoto teritoriju. Tai pietiek pagriezties uz vienu no pusēm, lai iepeldētu augu biezokņos un noslēptos, pēc kāda laiciņa tur iepeldēs arī tās brokastis, raudiņas, vīķītes, asarēni vai ķīsēni. Līdaku it kā nekas neinteresē, bet tas ir maldīgs uzskats, jo tā kā bulta metas virsū. Uzbrukums norit tik ātri, ka redzot no mutes laukā zivtiņas astīti saproti, ka uzbrukums jau ir noticis. Līdakas uzbrukumos kļūdas pieļauj ļoti retu reizi. Nereti līdakas pārvērtē savus spēkus un uzbrūk stipri vien lielākam medījumam.

Tiek uzskatīts, ka līdakas spēj sasniegt 30 kg svaru un nodzīvot pat 25 – 30 gadus.  

Lielākās Eiropas līdakas:

Austrija – 28,35 kg;

Somija – 26,5 kg;

Polija – 24,10 kg;

Vācija – 21,23 kg   

Latvija – 19,56 kg. Latvijas līdaku rekordiste ir noķerta tālajā 1989. gadā Lubānas ezerā.

Tomēr, arī 10 kg smagas līdakas ir super izcila trofeja, īsts krokodils ar ļoti asiem zobiem, kas daudziem pat pieredzējušiem makšķerniekiem gadās tikai reizi mūžā.  

  

Lielbritānijā notikušas Ikgadējās skriešanas sacensības gliemežiem

Lielbritānijas ciematā Kongemā notikušas pasaules skriešanas sacensības gliemežiem. Par turnīra uzvarētāju kļuva gliemezis kurai ir dots Sindijas vārds, šī gliemeža saimnieks ir Klēra Lorensa. Viņu audzēkne 32 cm garo distanci veica 3 min un 41 se.

 Kopumā par šo trofeju cīnījās 200 gliemežu, taču finālā nokļūst vien tie, kas izgājuši zināmu kvalifikāciju, kas notiek vairākas stundas pirms fināla skrējiena.

Līdzīgas sacensības norisinās jau 25 gadus. To organizators, fermeris Neils Reizboro seko lai būtu kārtība, lai dalībnieki nekrāptos, pie viņa glabājas pulkstenis, pēc kura tas seko sacensību sākumam un beigām. Visi savāktie līdzekļi tiek nodotie labdarībai.

Sacensības notiek uz apaļa galda, tā virsma ir apklāta ar mitru, baltu drānu. Sacensībās drīkst piedalīties tikai dārza gliemeži. Tikai dalībnieki novietoti aplī, tā to saimniekiem vaiors nav tiesību gliemežiem piekārties, bet noteikumi neaizliedz atbalstīt savus sportistus ar uzmundrinājuma saukļiem un bļāvieniem. Nereti emocijas ir ļoti augstas. Uzvarētājam tiek liels sudraba trauks, kas piepildīts ar salātiem, kas ir dārza gliemežu delikatese.

Visu atzīts ir fakts, ka bērni ir labākie gliemežu īpašnieki un treneri, tie šos gliemežus ir padarījuši par mājdzīvniekiem, ļauj tiem ložņāt pa rokām, kājām un pat seju. Paši bērni arī pret šīm sacensībām attiecas ļoti nopietni. Kad 9gadīgais Vinsents Tomas uzvarēja sacensībās ar savu gliemezi Šūmahers, viņš teica: ” es esmu piepildījis savas dzīves sapni”.

Pērngad uzvarēja gliemezis, ar somu autopilota Heiki Kovolainena vārdu.

Sacensību rekords ir sasniegts 1995. gadā, kad 32 cm garo distanci gliemezis veica tieši 2 min. Nākamie mači paredzēti jūlijā.

Pasmaidiet

Divu makšķernieku saruna:

-          Man šodien norāvās karpa, tā ap divi kilogrami.

-          Labi, ka paspēji nosvērt.

* * * * *

-          Kaimiņ, kaut paskatījies būtu, kādu zivi es noķēru.

-          Zinu, tava sieva stāstīja, ka jūs trīs dienas esat ēduši saldētu mencu. 

 * * * * *

Zināt kāda atšķirība starp mednieku un makšēkrnieku? Mednieks, kad stāsta savus piedzīvojumus saka, netrāpīju mazam zaķītim, bet makškernieks stāsta norāvās ļoti liela līdaka...

Zivis – Siāmas dvīņi

Kopā saauguši jeb Siāmas dvīņi mēdz būt ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki, tostarp zivis. Siāmas dvīņi rodas embrija attīstības rezultātā, kad sūnas atdalās nepilnīgi. Kopā saaug.
Savvaļā šādus dzīvniekus atrast praktiski neiespējami, jo tie kļūst par barību citiem dzīvniekiem.

Ledus zivis

TV kādā no raidījumiem redzēju sižetu par pangasiju. Tur tika pausts, ka zivs dzīvo netīros ūdeņos, aug ātri u.t.t. nolēmu pameklēt pretstatu, zivi, kas dzīvo tīros ūdeņos, kas aug lēni un ir reti sastopama. 

Un tā iepazīstieties: "ledus zivs (champsocephalus gunnari)".

Foto no www.rybhand.com.pl

Vēl viņa tiek dēvēta kā baltasiņu līdaka. Manuprāt, interesants šķiet fakts, ka šīs zivs ķermenī netek asinis sarkanā krāsā, tās ir bezkrāsainas, tajā nav hemoglobīna un eritrocītu. Antarktīdas aukstie ūdeņi ir viņas dzimtās mājās, tās parasti mīt dziļumos līdz 700 metriem un tur jūtas lieliski, šajās vietās ūdens temperatūra ir 1 – 2 C, bet tas nebūt neiespaido ledus zivs pašsajūtu. Zinātnieki atklājuši, ka pie zemām temperatūrām asinis kļūst biezākas, bet par cik šīm zivīm nav hemoglobīna, tad viņiem šī problēma atkrīt. Citiem vārdiem sakot, ledus zivis pieradusi dzīvot šādā vidē. Tikai liela sirds minūtē padara vēl vairākus sitienus nekā citas zivis. Tas veicina ātru asins cirkulāciju. Zivs skābekli saņem no ūdens, caur ādu.

Zivs garums ir 35 – 60 cm, svars 300 g – 1,4 kg, galva augsta, ar garu purnu un lielu, zobainu muti, spuras nelielas, pelēkas. Muguras spura ar 7 – 10 stariem, pirmais ass. Zivtiņas ķermeņa krāsa necila, pelēka ar tumšām šķērssvītrām, zvīņu nav. Ledus zivis ir plēsoņas, kas barojas ar dažādiem jūras iemītniekiem, kas dzīvojas pa grunti, tāpat viņa uzturā ir krills, nelieli astoņkāji un zivtiņas, dzimumgatavību sasniedz divu gadu vecumu. Nārsts noris rudeņos, mātīte iznērš 1500 – 30000 ikriņu, mazuļi barojas ar planktonu un aug ļoti lēni.

Ledus zivs ir vērtīga rūpnieciska zivs, kurai piemīt maigi garšīga, saldena gaļa. Interesanti, ka zivij ir maz asaku un mīksta centrālā asaka. Ideālā garša izskaidrojama, ar to, ka tā dzīvo ekoloģiski tīros ūdeņos, tiesa ne visiem šī zivs ir pieejama, jo iegūst viņu pavisam maz, bet cena ir ļoti augsta. Dzīvo 8 – 13 gadus.

Pamodušās ir vēdzeles (2. daļa)

(nobeigums)

Dzimumgatavību vēdzeles sasniedz trešajā dzīves gadā. Interesanti, ka nārsto tikai tās vēdzeles, kas sasniegušas zināmus izmērus, ezera vēdzeles nārsto tikai tad, kad sasniegušas 35 cm garumu un 1,2 kg svaru, savukārt upju vēdzeles nārsto jau kad sasniegušas 18 cm garumu.

Foto no http://www.hlasek.com

Nārsts parasti notiek decembra beigās un ilgst līdz pat februārim, viss atkarīgs no laika apstākļiem, jo vēsāks laiks, jo nārsts noris ātrāk un vētraināk. Mātīte iznērš dzeltenus ikriņus 1 – 3 metru dziļumā, uz akmeņainas gultnes. Izšķīlušies mazuļi bezspēcīgi guļ nārsta vietā, kur viegli ir ieraugāmi, tāpēc kļūst par vieglu ēsmu citām zivīm. Droši vien zemledus makšķernieki ir ievērojuši, ka janvāris un februāris nav paši veiksmīgākie mēneši makšķerēšanai caurtekošos ezeros un upēs, kur mīt vēdzeles. Viens no izskaidrojumiem ir tas, ka daudzas zivis pārtiek no vēdzeļu ikriem. Par šo delikatesi pastiprinātu interesi izraisa ķīši, raudas, asari, breksēni un citas zivis. Vēdzeles ir ļoti auglīgas, ikru skaits var būt pat 200 tūkstoši un vairāk, ļoti daudz kas ir atkarīgs no to izmēriem. Bet makšķerniekam uzreiz radīsies jautājums, ja jau vēdzeles ir tik auglīgas, tad kāpēc to ir tik reti var noķert? Ikru inkubācijas periods ir 28 dienas, ja ūdens temperatūra ir 2 – 5 grādi.

Piemērotākais laiks vēdzeļu makšķerēšanai, ja ir spēcīgs vējš, lietus un visādi citādi draņķīgs laiks. Šādos laika apstākļos vēdzeles lieliski jūtas un ir ļoti aktīvas.

Makšķernieku literatūrā visbiežāk tiek pieminēta vēdzeļu ķeršana ar gruntsmakšķeri. Var izmantot dažāda tipa un garuma gruntenes.

Foto no http://www.hlasek.com

Spolei lielas nozīmes nav, bet tai jābūt ar pareizi noregulētu bremzi. Vēdzeļu makšķerēšanai vienmēr iegādājos jaunu 0, 30 mm biezu makšķerauklu ar tievu metāla pavadiņu, jo vēdzelēm domāto ēsmu dažkārt paķer arī līdakas. Jāielāgo, ka pie pavadiņas piestiprinātajam āķim ir jābūt kustīgam. Ieteicamais āķa izmērs ir 2; 1; vai 1/0. Āķu numerācija ir minēta pēc starptautiskajiem izmēriem.

Barības ziņā vēdzeles nav izvēlīgas tās labprāt vēlās nobaudīt gan ēsmas zivtiņu vai to gaļas sloksnīti, gan arī labprāt nobaudīs kādu naktstārpu.

Mājās visu kārtīgi pārbaudiet un sagatavojiet, silti saģērbieties un dodaties vēdzeļu “medībās”.

PO4 jeb fosfāti akvārijā

Kādu brīdi atpakaļ, kādā akvāristu mājas lapas forumā radās diskusija, par  fosfātiem jeb PO4, vai mainās to koncentrācija, ja testējamais ūdens nekustīgs stāv vairākas stundas vai pat dienas. Tāpēc nolēmu parakņāties šajā “lauciņā” dziļāk. Un tā, kas tad ir fosfāti un no kā tie rodas.

Foto no www.aqua-rebell.com

Fosfāti ir fosfora sāļu savienojums, fosfāti var būt organiski un neorganiski. Dažādā daudzumā tie ir jebkurā akvārijā. Fosfāti akvārijā rodas no: pārlieku biežas barošanas ar pārslveidīgām barībām; akvārijā ir liels daudzums vielas, kuras izdala zivis, bet augi to nespēj patērēt vai patērē ļoti minimālā daudzumā; grunts netiek sifonēta; beigtās zivtiņas netiek izņemtas no akvārija un tajā sadalās; netiek izņemtas atmirušās augu lapas; pH samazināšana ar fosforskābes palīdzību; dažreiz arī krāna ūdens satur daudz fosfātus.

Fosfāti, pat lielos daudzumos zivīm nav toksiski, taču tie var veicināt ātru aļģu rašanos, kas agri vai vēlu, bet iespaidos augu attīstību. Akvārijos, kuros ir daudz augu parasti problēmas ar fosfātiem nav novērojamas, augi lieliski tos patērē. Parasti – organiskos fosfātus augi patērē pēc to mineralizācijas, tāpēc ieteicams testēt ūdeni, pat ja akvārijā ir daudz augu. Akvārijā nedrīkst būt arī “0” fosfātu, jo jau pēc dažām dienām ūdenī aug fosfātu līmenis, pievienojot nitrātus, tie atkal nokrīt uz “0”. Ir dzirdēts, ka daži akvāristi izmanto ogli. Tā neiznīcina nitrātus un fosfātus, kas ir lieliska barošanās vide aļģēm. Labākais risinājums ir ūdens maiņa, jo tādejādi mēs samazinām fosfātu koncentrāciju ūdenī.  

Cenšaties neizmantot ogli, kas ir paredzēta filtriem, kas attīra dzeramo ūdeni. Šīs ogles tiek mazgātas jeb pareizāk būtu teikt skalotas fosfātus saturošās skābēs, tiem ir zema pH, tāpēc tas padarīs ūdeni skābu un izdalīs fosfātus, kas veicinās aļģu attīstību. Esiet uzmanīgi, ja lietojiet preparātu pH mīnus, jo tas tiek izgatavot uz fosforskābes bāzes, līdz ar to rodas blakus efekts fosfātu palielināšanās akvārija ūdenī.

Pamodušās ir vēdzeles (1. daļa)

Kad ūdens un gaisa temperatūra ir sasniegusi + 15 grādus vēdzeles “iekrīt vasaras miegā”. Šajā laikā tās izvairās no saules stariem un slēpjas zem akmeņiem, siekstām, ielien dažādās zemūdens alās un pārsvarā uzturas dziļumā, kur par ēsmu interesi neizrāda.

Foto no http://www.hlasek.com

Aktīvas tās atkal kļūst līdz ar ūdens atdzišanu, kad ūdens temperatūra ir sasniegusi + 12 grādus, tās izlien no savām paslēptuvēm un meklē barību.

Agrākos gados vēdzeļu ir bijis ļoti daudz, vecākā gada gājuma makšķernieki, stāsta, ka tad kad viņi vēl bijuši puikas vēdzeles viņi ķēruši ar rokām dažādās mazās upītēs. Bet kas notiek tagad? Vēdzeles ir kļuvušas pavisam maz, jo tās izvairās no netīriem ūdeņiem. Jā, tagad laukus vairs neapstrādā ar dažādām ķīmiskām vielām, bet tagad par Latviju valda cita sērga – neprātīgā koku izciršana. Vēdzeles pamet tās ūdenskrātuves, kur ir daudz nogrimušu koku un to mizas.

Sākoties rudens vēsumam tās kļūst aktīvas un no dziļumiem pārvietojas uz seklākajām ūdenskrātuves vietām. Barību pārsvarā tās uzņem nakts laikā, it sevišķi, ja nakts ir vēsa, pat līst lietus un ir spēcīgs vējš. Vēdzelēm ļoti nepatīk kad naktī spīd mēness, mēness naktīs tās pārtrauc baroties. Vēdzeles ir arī ziņkārīgas, tās piesaista dažādas skaņas (ūdens šļaksti un pat cilvēku sarunas).

Foto no http://www.hlasek.com

Latvijā vēdzeļu aktivitātes ir novērojamas oktobra vidū, protams, ir iespējamas arī izņēmumi. No šī brīža vēdzeles piekopj klaiņojošu dzīvesveidu. Jo zemāka ūdens temperatūra, jo vēdzeles ir aktīvākas, un jo garākas kļūst naktis, jo tās ir rijīgākas.

Vēdzeļu delikatese ir ķīši un grunduļi, bet tās labprāt ķer arī citas zivis, kas šajā laikā ir kļuvušas miegainas un mazkustīgas. Pieredzējuši makšķernieki ir ievērojuši, ka ziemas laikā vēdzeles neatsakās no lielākiem ēsmas gabaliņiem, nekā tas ir pavasara sezonā.

Rudens rijīgums vēdzelēm turpinās līdz ledus uzsalšanai (izņēmumi ir naktis, kad spīd mēness). Līdz ar upju aizsalšanu vēdzeļu klaiņojumi ierobežojas, bet pēc divām nedēļām to klaiņojumi atkal atsākas.

turpinājums sekos

Pasmaidi

Upes krastā sēž makšķernieks. Stundu. Divas. Trīs. Nekas neķeras. Tad makšķernieks atceras, ka līdzi paņēmies pusstops. Viņš atver mugursomu, izņem pudeli, atkorķē, paņem glāzi un ielej. Grasās jau dzert, te ierauga, ka pludiņš slīd prom. Piecērt un izvelk mazu grundulīti. Grib to noņemt no āķa, bet zivtiņa notirinās un – plunkš! – iekrīt pilnajā glāzē. Makšķernieks izķeksē grundulīti laukā un iemet ūdenī. Bet pēc mirkļa – pludiņš nogrimst, un makšķernieks izvelk lielu asari. Un sākās neticama ķeršanās – lieli asari ķērās cits pēc cita. Pēc kādas pusstundas – spainis jau pilns. Pašā virsū lēkā pamatīgs asaris un lamājas:

- Ak tu, sasodītais grunduli! Teici, ka te dodot dzert un laižot vaļā!

Zivis tomātu mērcē

Izvāra vai izcep zivis. Sasmalcina pētersīļa sakni, sīpolu un sviestā apcep, pieliek 3 ēdamkarotes tomātu biezeņa un vēl 2 – 3 minūtes pacep. Tad pievieno balto mērci (ēdamkarotē sviesta viegli apcep ēdamkaroti miltu, pievieno 2 glāzes zivju buljona, sāli un savāra), lauru lapu, piparus un vāra vēl 10 minūtes. Pēc garšas pievieno cukuru, sāli, citronskābi. Izkāš un pārlej zivīm.

Pats, pats, pats...

Pati lielākā zivs - vaļu haizivis bija garums ir 18 metri un sver 43 tonnas. Lielās baltās haizivs garums ir tikai 10 m.
Pats lielākais krabis - lielākā krabja attālums starp spīļu galiem ir 3,7 metri.
Pati ielākā medūza - tās zvanveida ķermenis sasniedza 2,3 metru diametrā, bet tās taustekļu garums sasniedz 36,5 metrus.

Paši tālākie ceļotāji ir Eiropas zuši, viņu ceļojums iesākas Sargasa jūrā un beidzas Baltijas jūrā, kopējais ceļojuma attālums ir 7500 km

Pats lielākais zivju bars ir siļķei, tajā var būt pat 3 miljardi īpatņu.
Visilgāk dzīvo vaļu haizivs, viņa spēj nodzīvot aptuveni 70 gadus. 

Copes īsziņas

Pēc lietus esiet uzmanīgi uz mālaina krasta. Negaidīti var paslīdēt kāja un jau pēc brīža pēcpuse būs slapja.

* * * * * 

Ūdens ņirboņa palīdz makšķerniekam nomaskēties un padara mānekli iekārojamāku zivīm, jo zivis nejūt aizdomas. Sevišķi labi panākumi gaidāmi, ja āķa vietā izmantosit plastmasas mormišku vai spoguļāķi. Tā vibrē un spēlē it kā darbojaties ar ziemas mazmakšķerīti.

* * * * * 

Līdz ar ūdens atdzišanu mainās zemūdens iemītnieku garšas īpatnības. Pirmajā vietā izvirzās dzīvnieku valsts ēsmas: ēsmas zivtiņas, sliekas, trīsuļodu kāpuri, baltie gaļas tārpiņi, mizgrauži, naktstārpi u.c.

Krāšņie Āzijas gaiļi (2 daļa)

Gailīšu pavairošanai nepieciešams ir izvēlēties jaunu pāri, kas būtu aptuveni 8 mēnešu veci, pie tam tēviņam ir jābūt nedaudz lielākiem par mātīti vai vismaz tāda paša izmēra. Kā jau minēju dažādas krāsas ekseplāri labi krustojas savā starpā, un viņu pēcnācēji var būt viss dažādākajās krāsās, starp kuriem būs mātītes un tēviņa krāsās, kā arī dažādās citās krāsu variācijās. Nārsts var notikt jebkurā gadalaikā. Pirms nārsta tēviņu un mātīti izšķir un tur dažādos akvārijos. Ūdens temperatūra par 2 grādiem ir jāpaceļ, nekā tas bija kopējā akvārijā. Pēc pāra atdalīšanas tēviņš divas nedēļas ir kārtīgi jābaro ar dzīvo barību. Ieteicams barot ar trīsuļodu kāpuriem, tāpat gailīšiem nepieciešams dot ir sīksliekas. 

Foto no www.aquaticquotient.com

Par nārsta vietu parasti izvēlās nelielus, jebkuras formas akvārijus, bet lai izaudzētu augstērtīgus mazuļus, akvārija tilpumam jābūt vismaz 20 litri, kaut gan nārstu esmu ieguvis pat trīs litru burkā. Akvārijs ir kārtīgi jāizmazgā. Ūdenim jābūt svaigam, daži autori iesaka svaigo ūdeni samaisīt ar ¾ destilēta ūdens, kas samazina ūdens cietību. Daži autori uzskata, ka mīkstā ūdenī ikri tiekot labāk apaugļoti un nārsts notiek intensīvāk. Bet tas nav jādara obligāti, nārstu un veselīgus mazuļus iespējams gūt arī bez destilētā ūdens pievienošanas. Nostādināto ūdeni ielej nārsta akvārijā aptuveni 10 – 15 cm slānī. Grunts nārsta akvārijā nav jābūt obligāti, no augiem jābūt dažiem krūmveidīgiem augiem, kuros mātīte varētu noslēpties un noteikti jābūt peldošajiem augiem, no kuriem tēviņš veido speciālu ligzdu. Apgaismojums nārsta akvārijā nedrīkst būt spilgts, bet tam jābūt pietiekami gaišam.

Nārsta vietā pirmo ielaiž tēviņu, bet kad viņš ir pieradis, pec dažām stundām akvārijā var ielaist arī mātīti. Šajā brīdī jāieslēdz sildītājs un temperatūras regulētājs, jo nārsta akvārijā ūdens temperatūrai jābūt 26 – 28 °C. Šāda temperatūra un ūdens līmenis ir jāuztur kamēr mazuļi sāk patstāvīgi peldēt un meklēt barību.

Tēviņš ieraudzījis mātīti burtiski pārvēršas, uzvelk savas “kāzu drēbes”, viņš izlaiž savas jau tā krāšņās spuras, kuru krāsa ir kļuvusi neparasti spilgta, varētu teikt, ka tagad tēviņš pilnīgi vai laistās. Uzmanīgi vērojot tēviņu, var redzēt, ka viņa ķermena krāsa mainās ar citām krāsām. Tēviņš uzreiz sāk savu “kāzu deju”, viņš visu laiku grozās pie mātītes, tad attālinoties no viņas, tad atkal pietuvojoties tai. Ja mātīte ir gatava nārstam, viņa atbild uz aplidojumiem, ja nav gatava nārstam viņa slēpjas ūdensaugos, bet tēviņu tas nemaz neapbēdina viņš turpina tai sekot. Viņš izdzen mātīti no viņas slēptuves, pie kam dara to visai bezkaunīgi, tādejādi demonstrējot savu spēku. Šādas “spēles” var turpināties 2 – 4 stundas. Pēc tam tēviņš uzsāk ligzdas gatavošanu, izvēloties vislabāk apgaismoto stūri. Viņš savāc dažādus peldošos augus un savieno ar savām siekalām, kas izdalās tikai pirms nārsta.

Foto no  www.aquaticquotient.com

Spēles un ligzdas taisīšana ilgst vienu – divas dienas, laiku pa laikam tēviņš piepeld pie mātītes tādējādi izrādot viņai savu krāšņumu. Periodiski viņš pat iekausta viņu. Ja mātīte tuvojās ligzdai, tēviņš dzen to prom. Pabeidzis ligzdas taisīšanu, tēviņš atkal sāk aplidot mātīti, aicinot viņu sev līdzi. Mātīte labrāt seko tēviņam uz viņa gatavoto ligzdu, kur sākas jau kopējas dejas. Vienā momentā tēviņš piepeld mātītei no apakšas, saliecies pusaplī tas apķer mātītes vēderu un izpiež ikrus, kurus nekavējoties apaugļo. Ikriņi ir mazi, aptuveni 1 mm lieli, tie ir smagāki par ūdeni, un krīt lejā. Tēviņš visus ikriņus savāc mutē un ievieto ligzdā.

Nārsts ilgst vairākas stundas. Pēc nārsta tēviņš mātīti dzen prom no ligzdas, tāpēc nepieciešams to ievietot atpakaļ kopējā akvārijā. Vienā metiena reizē gailīši iznērš nelielu daudzumu ikru, ikru skaits atkarīgs no mātītes izmēriem.

Visas rūpes par ikriņiem uzņemas tēviņš. Tēviņš visu laiku atrodas zem ligzdas un nepieciešamības gadījumā pielabo to. Viņš savāc izkritušos ikriņus un atkal ievieto tos ligzdā. Ar krūšu spurām tēviņš “piegādā” svaigu ūdeni, kas ir piesātināts ar skābekli, kas ļoti nepieciešams ikru normālai attīstībai. Šajā pašā laikā laikā tēviņš no ligzdas izvāc bojātos un neapaugļotos ikrus, jo tie var sākt pūt un sabojāt visus pārējos.

Bezpalīdzīgie kāpuriņi izšķiļas pēc 48 stundām, izkritušos no ligzdas ikriņus tēviņš savāc mutē un izspļau atpakaļ ligzdā. Pēc vienas – divām diennaktīm kāpuriņi sāk pamest ligzdu, bet tēviņš turpina tos nogādāt atpakaļ ligzdā, bet vairs netiek galā un cenzdamies uzreiz savākt vairākus kāpurus, nereti tos saspiež. Šajā laikā arī tēviņš no nārsta akvārija ir jāizvāc.

Pēc tēviņa atdalīšanas akvārijā nepieciešams ievietot vairākus platlapainus ūdensaugus, lai mazuļiem būtu kur atsēsties. Pie tam ūdensaugi vairo skābekli, kas ļoti nepieciešams mazuļu attīstībā, jo elpošanas “aparāts” – labirints veidojās tikai pēc dažām nedēļām. Tāpat ir nepiecašams ieslēgt ūdens airāciju, gaisa burbulīšiem jāplūst ļoti sīkā veidā. Ideāli, ja ir iespējams atstāt ieslēgtu airāciju uz visu diennakti. 

Foto no www.aquaticquotient.com

Mazuļi vispirms karājās pie augu lapām un akvārija sieniņām, pēc tam sāk peldēt barības meklējumos. Šajā laikā mazuļi jābaro ar “dīķa putekļiem” un infuzoriju. Jābaro bieži, bet mazām porcijām, lai uzreiz viss tiktu apēsts. 

Foto no www.badmanstropicalfish.com

Pēc piecām – septiņām dienām gailīšu jaunatnei var sākt dot, piemēram nematodes.    

Pēc 12 – 14 diennaktīm mazuļus var sākt barot ar ciklopiem. Mazuļi aug nevienmērīgi, tāpēc pāriet uzreiz uz lielāku barību nevajadzētu, barībai gan vajadzētu būt dažāda izmēra.

Šajā laikā mazuļus jau var ievietot lielākā akvārijā. Ūdens temperatūrai jābūt tādai pašai kā nārsta akvārijā, aptuveni pēc mēneša temperatūru var pazemināt 22 – 24 °C.

Dzimumgatavību gailīši sasniedz  četros – astoņos mēnešos, tas ir atkarīgs no turēšanas apstākļiem un barības pilnvērības. 

Selekcijas rezultātā ir parādījušies gailīši ar pagarinātām anālajām un astes spurām.