Laimīgu Jauno gadu!!!

Tuvojās 2018. gada nogale. Kāds ir bijis šis gads? Katram savādāks, esam katrs kaut ieguvuši un kaut ko zaudējuši. Man nekad nav patikuši jaunie gadi. Tāpēc, ka nekad neviens nezinās kāds būs nākamais, neviens horoskops nekad neteiks taisnību. tie kas saraksta uz tā pelna naudu un tā ir izklaide. Labi beigšu filozofēt. 

Paldies visiem maniem lasītājiem, ka atverat manu blogu un lasāt, man patiess prieks. Paldies visiem Rotiņa klientiem, nākamajā gadā atkal Jūs gaidīsim. Paldies manai ģimenei... Laimīgu Jauno gadu!!! Tiekamies nākamgad bloga lappusēs un Rotiņā

Arī platajām zivīm garšo ķikuri (3. daļa)

Āliņģa aptumšošana.

Vai ir nepieciešams āliņgi aptumšot? Uz šo jautājumu viennozīmīgi atbildēt nevar, nepieciešams noskaidrot, kas breksi var nobiedēt vairāk atklāts vai aptumšots āliņģis.  

Foto no www.katyaburg.ru

Raugoties no dažu metru dziļuma āliņģis ledū ir «attēlots» kā košs plankums, gaišajā ledus virsmā. Salīdziniet, kā reaģēs cilvēks uz gaismas ķermeni (lampu) vai gaismas ķermeņu (lampu) rindu. Ja darba vietā gaismas ir pietiekoši, tad mēs vienkārši nepievēršam tai uzmanību, cik un kādi tie gaismas ķermeņi ir virs mums. Bet pietiek, ja viena no lampiņām nedeg, kā tas uzreiz pievērš mūsu uzmanību. Tāpat reaģē arī jebkuras zivis uz gaišo plankumu ledū. Ja gaisma ir vienmērīga, tad zivis nav tik uzmanīgas, bet tas ir tik ilgi, kamēr gaišais plankums nemainās. Bieži vien makšķernieks pats netīšām met ēnu āliņģī, kaut vai manipulējot ar rokām, zivis to uztvers kā briesmu signālu. Kā jau minēju, tad brekšiem nav laba redze, mazos priekšmetus tie redz no 1 – 2 metru attāluma, bet priekšmetu kas atrodas jau 12 metru attālumā tas vispār nespēj atšķirt un viņa reakcija ir pagriezt tam muguru un aizpeldēt. Tāpēc makšķernieka kustības virs āliņģa liek brekšu baram uzmanīties no iespējamām briesmām, nemaz jau nerunājot par lielajām zivīm. Brekšu baru nobiedē arī lielas zivs izvilkšana. Droši vien esat ievērojis, ka izvelkot lielo un plato breksi cope uz kādu laiku pārtrūkst, jo velkot breksi tas vairākkārt var tuvoties āliņģa malai un ar savu ķermeni aizsegt to. Zivis nobīstas un aizpeld. Ir nepieciešamas vismaz kādas 10 – 20 minūtes lai bars atkal atgrieztos. 

turpinājums sekos

Latvijas lielmeistara Buma karūsiņas

Mans draugs Bums pa Ziemassvētkiem bija devies uz Babītes ezeru, asarus dzenāt. Veču uz ledus bijis daudz, ar visādiem metāla brīnumiem, bet asari tos nav vēlējušies nomēģināt. Bums nolēmis paiet sāņus pie nogrimušā koka un pamēģināt laimi ar savām karūsiņām. Rezultāts nebija ilgi jāgaida, pēc brīža viens asaris pēc otra un visi pannenieki nevis zupņiki. 

Arī platajām zivīm garšo ķikuri (2. daļa)

Arī oža palīdz brekšiem atrast barību, tomēr atrast ķikurus pēc smaržas ir visai grūti. Parasti ūdenskrātuvē mītošajiem ķikuriem ir dūņu vai gultnes smarža. Bet pavisam cita smarža ir ķikuriem ko tiem piedāvā makšķernieks. Tam var būt citas ūdenskrātuves smarža, kas ne vienmēr var dot pozitīvu iebarošanas rezultātu, it sevišķi, ja ķikuri nāk no “netīras” ūdenskrātuves. Pirms ķikuru izmantošanas, iebarojamās ēsmas sastāvā, vēlams būtu tos atsijāt no dūņām, no dažādiem netīrumiem un no beigtajiem kāpuriem. Breksim redze nav spēcīgi attīstīta, bet tomēr sīkos «priekšmetus» ķikurus, sānpeldes un citus kāpurus, tas var ieraudzīt no 1 – 1,5 metru attāluma. Zinātnieki uzskata, ka brekšiem redze «ieslēdzās», kad tas dodas baroties.  Daži makšķernieki iebarojot zivis uzskata, ka saspiestos vai ūdens virspusē esošos kāpurus zivis ierauga ātrāk. Tomēr, šādā situācijā pirmie pie iebarojamās ēsmas būs kustīgākās un vairākumā esošās zivis. Tās bez sevišķas piepūles tiks pie gardās barības un līdz ar to iebarojamā ēsma būs mazefektīva. 

   Ja uzreiz pēc iebarošanas sākas copītes, tas nozīmē, ka zivis ātri atradušas kāpurus un tikpat ātri var arī tos apēst. Šādā situācijā vēlams būtu pēc 20 – 30 min atkal iemest ūdenī nelielu šķipsniņu ķikuru. Jādara tas ir uzmanīgi, lai neaizbiedētu gultnes tuvumā barojošās zivis. Papildus iebarojamās ēsmas porciju var zivīm «piegādāt» arī ar mazas barotaviņas palīdzību un apmēram 2 metrus virs gultnes atvērt to. Sasaldētos ķikurus izmantot nevajadzētu, jo tie ir vieglāki par ūdeni un uzpeld.     

Ja zivis ir aktīvas un gaidāms labs loms, barotavu var atvērt 1 – 1,5 metru virs gultnes, pie tam vairākās vietās ap makšķerējamo āliņģi. Tādēļ nepieciešams izurbt vēl vairākus āliņģus un veikt kāpuru «izmētāšanu». Šī operācija arī palīdz noturēt zivis ilgāku laiku vienuviet.

Iebarošana pārsvarā ir jāveic vienuviet, pie tam intervāls nedrīkst būt liels. Zivis pierod pie tā, ka šajā vietā ir patstāvīgi atrodama barība. Makšķerēšanas dienā atliek nolaist tikai nedaudz barības, lai zivis uzreiz parādītos un mielotos ar to.  

Ne velti brekšu makšķernieki savas iebarotās vietas saudzē un beidzot copi tie aptumšo āliņģi ar sniegu. Atrast āļiņģi nākamajā dienā ne vienmēr ir viegli, bet atstāt kaut kādas pazīmes, iespraužot sniegā kādu zariņu vai kociņu nevajag, jo tas piesaistīs citu, apkārtējo makšķernieku uzmanību. Labāk ir ievērot kādu citu orientieri kā atrast savu jau sabaroto brekšu āliņģi.   

turpinājums sekos

Arī platajām zivīm garšo ķikuri (1. daļa)

Teicamus panākumus copējot, nodrošina zivju iebarošana un pieradināšana makšķerēšanas vietai. Ziemā brekšus parasti iebaro ar sīkajiem trīsuļodu kāpuriem, sasmalcinātām sliekām un baltajiem gaļas tārpiņiem. Tomēr jāatzīst, ka dažās ūdenskrātuvēs brekši lieliski jūt arī iebarojamo ēsmu, kuras pamatā ir augu valsts sastāvdaļas: saulespuķu rauši, sasmalcināti sausiņi, auzu pārslas u.t.t. Tomēr ar augu valsts barībām ziemā aizrauties nedrīkst, jo zivis ir kļuvušas mazaktīvas un augu barība nokļuvusi uz gultnes paliek neaiztikta, saskābst un sabojā ūdeni, bet no šādām vietām zivis izvairās. Tāpēc, makšķerniekam, kas visai bieži apmeklē vienu un to pašu vietu no augu barībām būtu jāizvairās vai arī jālieto ļoti minimālās porcijās. Zinātnieki uzskata, ka brekšu galvenā barība ziemā ir dzīvie organismi, kas atrodami uz gultnes vai ūdensaugos. Ziemā brekšu ēdienkartē pirmo vietu ieņem rubīnsārtie ķikuri, ko zinātnieki uzskata ar kalorijām bagātu barību.

Foto no www.spoki.tvnet.lv

Ķikurus zivis var atklāt ar savu maņu orgānu palīdzību: dzirdi, sānu līniju, redzi un ožu. Zinātnieki ir atklājuši, ka brekšiem ziemā labāk attīstīta ir dzirde un sānu līnija. Šeit noteikti ir jāatzīmē, ka ziemā skaņas, kas rodas uz ledus mazāk iespaido zivju uzvedību. Ūdenī, zem ledus ir pilnīgs klusums, šādos apstākļos zivis, tostarp arī brekši vairāk paļaujas uz savu dzirdi. Dzirde un sānu līnija palīdz brekšiem atklāt ķikuru atrašanās vietu, jo uz gultnes tie kustas un tādejādi rada skaņas, kuras brekši dzird un kurām seko. Ja ņem vērā, ka ūdenī skaņa «apklust» 3,5 reizes lēnāk kā gaisā, tad kļūst skaidrs, ka breksis ir spējīgs to sadzirdēt un sajust no liela attāluma. Ierakušies dūņu slānī, kāpuriņi nostiprina savas alas ar apkaltušām «siekalām», kuras tie izdala un veic svārstīgas kustības ar savu ķermeni. Tādējādi, jo vairāk uz gultnes ir nolaisti kāpuri, jo zivīm, tostarp lielajām ir vieglāk tos ieraudzīt vai, precīzāk būtu teikt, sadzirdēt. Tāpēc iebarojamās ēsmas sastāvā, lai noturētu brekšu barus zem āliņģa ieteicams būtu izmantot sīkos kāpuriņus, pie tam tiem obligāti ir jābūt dzīviem, lai varētu ierakties gruntī.

turpinājums sekos

Daži ieteikumi mājsaimniecēm (kiem)

Foto no http://labuapetiti.com

Tuvojas Ziemassvētki un gandrīz katra latvieša galdā tiks liktas zivis, lielas vai mazas, paša ķertas vai pirktas veikalā, bet te daži minimāli ieteikumi, kā būtu jārīkojas, lai pagatavojamā zivs būtu vēl garšīgāka. Protams, tas nav jāuztver kā likums, bet tomēr varbūt ir vērts pamēģināt. 

Vēdzelei un samam ādu iegriež apkārt galvai un pilnībā novelk. Līni pirms tīrīšanas uz 15 – 20 sekundēm iegremdē verdošā ūdenī, lai noietu gļotas un vieglāk varētu tīrīt zvīņas.

Cepta zivs ir sevišķi garšīga, ja to vispirms patur pienā, tad apvārta miltos un cep verdošā augu eļļā. Lai tauki nesprakstētu un zivs labāk izceptos, pannu apsedz ar vāku.

Brauciens pie Ilvas uz "Ziveli"

Nu jau par tradīciju ir kļuvis decembrī braukt uz Jelgavu, pie uzņēmējas, pie akvāristes un man labas draudzenes Ilvas, uz viņas akvārija piederumu veikalu, Jelgavā, Uzvaras ielā 7. Un tā mēs trīs „desantnieki” Kaspars, uzticamais šnaucerpuika Obsidiāns un es devāmies devāmies ceļā. Es zināju, ka Ilva nupat atgriezusies no ārzemēm un atvedusi dažādas interesantas ar akvārijiem saistītas mantas, augus un protams zivis. Ilva jau mūs brīdināja, ka nekāda dižā tējas dzeršana ar mums nebūs, jo sestdienas ir tirgus dienas un tauta brauc iepirkties. Mūs izklaidēt paaicināja viņa Elvi, kolorītu dāmu no Jelgavas rajona, starpcitu Elve jau vairākus gadus strādā par pārdevēju, kādā no vietējiem makšķerēšanas piederumu veikaliem.

 Ik pa laikam mazajā veikaliņā ienāk cilvēki, kas interesējas par vienu vai otru zivtiņu veidu, uzstāda dažādus jautājums un protams vēlas iegādāties izvēlēto preci. Pazīstu Ilvu jau daudzus gadus, man vienmēr ir paticis, kā viņa paskaidro pircējiem par fosfātiem, par nitrātiem, par barību, par veikalā iegādājamo tehniku, ticiet man, klausīties ir bauda. Viņa cenšas vienkāršiem vārdiem pateikt cilvēkam tā, lai viņam kļūtu skaidrs. Bieži vien man šķiet, ka pie viņas cilvēki brauc kā uz bāru, komunicēt ar Ilvu, parunāties par sasāpējušiem akvārija jautājumiem. Mēs Jelgavā iebraucām ap 10:30 un līdz 14:30, kad jau posāmies atpakaļ uz māju, veikalā bija ļaudis.

Dažkārt man šķiet, ka viņa dzīvo nevis savā Jelgavas dzīvoklī, bet gan veikalā un ja kādai no zivīm ir slikti ar pašsajūtu, tad slikti ir arī pašai Ilvai. Ilva pieved mani pie viena no akvārijiem, kur par savu dzīvību cīnās zivs nazis (Apteronotus albifrons), dažas dienas atpakaļ akvārijā bija kautiņš un viens no nažiem smagāk cietis, otrs atsēdināts citā traukā. Tagad viņa ārstē un kopj sasirgušo nazīti, man šķiet, ka ja varētu viņa paņemtu to azotē. Kamēr pētu nazi, tikmēr jau veikalā ienākusi ģimene un vēlas iegādāties pērļu gurami zivis (Trichopodus leerii), īsti skaistuļi, kamēr Ilva ķer guramus, puika jau pielipis pie akvārija kur mīt (Acanthophthalmus kuhli), ļoti interesantas zivtiņas, kas spēj noteikt pat laika apstākļus, jo kļūst nemierīgas.

Veikalā ir neliels copes piederumu piedāvājums, Ilva palūdza, lai sniedzot vīram mazu konsultāciju, labprāt atbildēju uz kunga uzstādītajiem jautājumiem.

Laiks uz vietas nestāv, jau jāsāk domāt par mājupceļu, bet te Elve atminas, ka nav pacienājusi Obsidiānu ar Jelgavas firmas desu. Elve ģērbj mēteli un steidz uz tirgu pēc desas. Pēc dažām minūtēm jau atpakaļ un mans Obsītis pielipis seko Elvei, lai jau papriecājas mazais kārumnieks, desa tiešām laba.

Nolemjam pēc 20 minūtēm startēsim arī mēs, Kasparam ir nepieciešama saldētā barība un mieru neliek kāds skaists anubiasa krūms ar 3 ziediem. Ilva steidz uz saldētavu  pēc barības un „nirst” akvārijā pēc anubiasa. Mani joprojām interesē tikai Tanganikas ezera zivis un lūdzu Ilvai, lai viņa sākumā atved informāciju par ezera karalieni Cyphotilapia frontosa, ļoti, ļoti interesantas un cēlas zivis.

Atvadāmies un dodamies atpakaļ uz auto. Ceļā uz Rīgu, mēs ar Kasparu apsriedām redzēto un dzirdēto, bet Obsidiāns mierigi gulēja, uzlicis galvu uz manas kājas. Noteikti vēl brauksim ciemos uz Jelgavu un pie Ilvas.

ASV tiek piedāvāta zemledus makšķerēšana ar komfortu

ASV makšķerniekiem ir iespēja nodarboties ar zemledus makšķerēšanu ar pilnu komfortu. Speciāli zemledus makšķerēšanas cienītājiem tiek piedāvātas elitāras mājiņas makšķerēšanai. Šīs mājiņas nav no lētajām, maksā apmēram 44 - 45 tūkstoši ASV dolāru.

Kā stāsta 58. gadus vecais Denis Larsons no Montevideo, pirms došanās makšķerēt, viņš sazinās ar attiecīgās ūdenskrātuves gidu. Speciālists pārbauda ledus izturību, jo mājiņas svars ir 2,8 tonnas, ja gids atļauj, tad mājiņa tiek vikta līdz makšķerēšanas vietai un tiek "nostiprināta" ar speciālas hidrolikas palīdzību. Pēc visu darbu veikšānas mājiņas iekšpusē tiek uzrbti āliņģi.

Dodoties makšķerēt, makšķernieks ņem līdzi visu kas viņam nepieciešams komfortablai makšķerēšanai: galdu, krēslus, dažādus sadzīves aparātus, pat televizoru un protams makšķerēšanas inventāru. Rodas iespaids, ka viņš ļaujas zemledus makšķerēšanas priekiem neizejot no savas mājas.

Garneles, kas filtrē ūdeni (1. daļa)

Ļoti interesanta garnele, kurai ir vairāki nosaukumi, piemēram, Āzijas filtrētājgarnele (Asian Filter Shrimp), bambusa garnele (Bamboo Shrimp), taču īstais latīniskais nosaukums ir (Atyopsis moluccensis). Tās nosaukums filtrētājgarnele ir radies no tā, kā lielāko dienas laiku tā sēž atklātā vietā uz kāda no augu lapām vai siekstas un filtrē sev ēdienu. Novērot šīs garneles uzvedību ir ļoti interesanti un aizraujoši. 

Pēc savas uzvedības šīs garneles ir miermīlīgas, bet, ja tā kaut kas akvārijā nepatīk un tās nejūtas komfortabli, tad tās visu laiku centīsies slēpties un izskatīsies slimīgas.

Šīs filtrētājgarneles var būt gan sarkanas, gan brūnas, gan arī tās ķermeni iespējams rotāt abas šīs krāsas. Klīst runas, ka garneļu krāsa ir noteicējs to veselības stāvoklim, jo košāka garnele, jo tā ir veselāka. Domāju, ka šādam uzskats nav pareizs, drīzāk filtrētājgarneles savu krāsu mainu atkarībā no apkārtējās vides, piemēram, ja garnele atrodas ūdens virsējos slāņos, tad tai vieglāk nomaskēties no agresīviem kaimiņiem, ja tā ir brūnā krāsā. Interesanti, ka mātītes maina krāsu, kad ir gatavas nārstam, bet katram akvāristam, kurš kaut reizi ir turējis šīs interesantās garneles, iespējams, ir savs viedoklis.

Šim garneļu veidam svarīgi ir sēdēt straumē, ko rada filtrs, tāpēc ieteicams pie filtra izplūdes pielikt kādu siekstu, akmeni vai kādu citu priekšmetu, kas noderīgs būtu pēc dizaina. Ja šai garnelei nebūs iespējams „apsēsties” pie filtra izplūdes, tad tā meklēs citu iespēju nokļūt ūdens straumē, ir dzirdēti gadījumi, kad šīs caur filtra caurulītēm ielien pašā filtrā, ir bijuši gadījumi, kad garnelēm vienkārši nepatīk akvārijs un tās cenšas pamest to. Šīs garneles neēdīs to, ko iespējams atrast uz grunts, tām jārada tādi apstākļi, pie kādiem tās ir pieradušas, tāpēc, ja redzēsiet, ka garnele ir izrāpusies no akvārija, vai ļoti bieži mīt tikai augšējos slānos, tas nozīmē, ka jāceļ trauksme, jo garnelei kaut kas nepatīk.

 

Garneles, kas filtrē ūdeni (2. daļa)

Akvāristi, kas šis garneles ir turējis noteikti ir ievērojuši, ka šīm garnelēm ir „speciālas” spīles, ar kuru palīdzību tās atfiltrē sev ēdamo, ko pienes straume, tie ir dažādi mikroorganismi vai barības pārpalikumi. Ja ilgāku laiku novērosiet kā šīs garneles barojas, tad redzēsiet kā viņām atveras un aizveras priekšējās spīles, ar kuru palīdzību tās vāc sev ēdamo un tad liek to sev pie mutes it kā nolaizot spīli, tā apēd savu barību.

Kā viena no galvenajām īpatnībām jāmin tas, ka garneles nevairojas saldūdenī. Šīm garneļu veiksmīgai pavairošanai un kāpuru attīstīšanai līdz nākamajam posmam nepieciešams sālsūdens. Man interesants šķiet fakts, ka gandrīz visas garneles, kuras iegādājamas zooveikalos ir savvaļas, tas ir ķerts brīvā dabā un mūsu akvārijos diezin vai vairosies. Tas gan nav iemesls, lai šīs garneles neturētu savos akvārijos, bet domāju, ka nākamajam garneļu īpašniekam tas būtu interesanti.

Filtrētājgarneles (Atyopsis moluccensis) brīvā dabā sastopamas dienvidaustrumu Āzijā, kā arī pie Malaizijas krastiem.

Ārējais izskats ir dažāds, šo garneļu krāsojums mēdz gan brūns, gan izteikti sarkans, ar gaiši dzeltenu, nereti pat baltu svītru uz muguras. Šī svītras krāsa ir mainīga, tas atkarīgs no turēšanas apstākļiem, kā arī no tā cik sen atpakaļ mainīta čaula (pēc čaulas mainīšanas šī muguras svītra vienmēr ir košāka), vēl ļoti svarīgs faktors ir barības kvalitāte un daudzveidība. Noteikt kādā krāsā būs garneles vienā vai otrā akvārijā ir tikpat kā neiespējami, bet pēc dažādu akvāristu domām, ka cietā ūdenī dzīvojošo garneļu krāsojums ir kontrastaināks un košāks. Atšķirt dzimumus ir visnotaļ vienkārši, mātītes vienmēr ir lielākas un platākas par savas sugas tēviņiem. Tēviņu maksimālais garums līdz 6 cm, savukārt mātītes spējīgas sasniegt 7 – 8 cm garumu. Ieteicamie ūdens parametri ir šādi: pH ap 7, ūdens cietībai īpašas nozīmes nav, jo garneles labi var dzīvot no 3 – 25º, savukārt ieteicamā ūdens temperatūra 24 – 28 ºC

Filtrētāj garneles sev barību iegūst ar vēdekļveidīgām kājām, ar kuru palīdzību tās saķer barību, kas peld ūdenī, viennozīmīgi var apgalvot, ka garneles nevajag piebarot, jo tās lieliski pārtiek no atmirušām augu daļām, kā arī citiem dabīgiem atkritumiem, ko var atrast ūdenī. Garnelēm lieliski garšo arī aļģes un citi mikroorganismi, bieži vien var stundām vērot, kā kārtīgi tiek notīrīta auga lapa, akmens vai sieksta.

Turēšana grūtības nesagādā. Garneļu iecienītākā vieta ir sēdēt uz auga lapas, kur ir ūdens kustība un ar saviem „vēdekļiem” ķert garām peldošu barību. Pret ūdens sastāvu garneles nav prasīgas, taču tām nepatīk, ja ūdenī ir pārāk liels daudzums slāpekļa savienojumu, tas ir amonjaka, nitrītu un nitrātu. Citiem vārdiem sakot, garnelēm patīk dzīvot akvārijā, kurā ir stabilizējusies biosistēma, bet ir tīrs ūdens.

Nepieciešamības gadījumā šīs garneles var lieliski nomaskēties, lai gan augumā tā ir lielāka nekā Neocaridina dzimtas garneles, bet slēpjas ļoti veikli pat nelielos akvārijos, kuros nav daudz iespējamo slēptuvju. Ja garneles neviens netraucē un nebiedē, tad tās lietišķi sēž uz savas iecienītās auga lapas un ķer barību vai arī lēni rāpo pa akvārija grunti, meklējot barību.

Ir dzirdēti gadījumi, ka šīs garneles spējīgas saslimt ar kādu no sēnīšu slimībām, šādos gadījos uz 2 – 3 diennaktīm jāpaceļ ūdens temperatūra līdz 30 ºC, kā arī jāveic biežās ūdens nomaiņas.

Interesanti, ka sasniedzot 3 mēnešu vecumu, mātītes jau spējīgas iznēsāt ikrus. Mātītes pārnēsā ikriņus, no tiem pat kaut kas izšķiļas, bet reālu veiksmīgu garneļu pavairošanas gadījumu ir ļoti maz. Pēc savas pieredzes varu pavēstīt, ka izšķīlušās garnelītes nekādā gadījumā nedrīkst atstāt vienā akvārijā ar vecākiem, jo tie ātri vien tiks ar tiem galā uzskatos mazos par savu iecienīto barību vai kādu citu planktonu, kas jāapēd, neskatoties uz to, ka mazuļi ir visai lieli 2 – 2.5 mm. Jāatzīmē, ka viena mātīte spēj dod ap 150 – 200 mazo garnelīšu.

beigas

Corydoras dzimtas samiņu dažādība (1. daļa)

Corydoras ir populāras akvāriju zivtiņas, kurus akvāristi sauc vienkārši par samiņiem. Pēdējos gados nereti ir dzirdami arī tādi kā koridori un citi, taču tas nebūtu visai precīzi, jo šajā dzimtā ietilpst vairāk nekā 120 – 140 (!!!) sugas. Pirmos šīs dzimtas pārstāvjus Eiropā ieveda jau 1876. gadā un jau apmēram pēc diviem gadiem Parīzē tika sagaidīts pirmais nārsts. Tā kā varētu viņus uzskatīt par akvāriju vectētiņiem.

Brīvā dabā šīs dzimtas zivtiņas sastopamas Dienvidamerikas tropos un subtropos, ūdenskrātuvēs ar stāvošu un lēni tekošu ūdeni, tas nozīmē, ka šīs ūdenskrātuves ir bagātas ar dažādiem augiem.

Foto no www.nanofish.com.ua/
Viesiem corydoras dzimtas īpatņiem ir īss un augsts ķermenis, kas savukārt ir noklāts ar divām, viena uz otru guļošām kaula plāksnītēm. Garums nepārsniedz 10 – 12 cm, taču visbiežāk sastopami 6 – 7 cm. 

Turpinājums sekos

Corydoras dzimtas samiņu dažādība (2. daļa)

Pie zivtiņas augšējā žokļa ir divi pāri mazu ūsiņu. Muguras spura atrodas muguras vidusdaļā un ir pietiekami augsta. Starp muguras un astes spurām ir tā saucamā taukspura ar dzelonīti priekšējā daļā. Krūšu spuras atrodas ļoti zemu, bieži vien akvārijā samiņi „atpūšas” tieši uz šīs spuras un izskatās diezgan amizanti. Nekādā gadījumā ūdens virsējo slāni pilnībā nedrīkst klāt augi, jo nepārtraukti tiem jābūt pieejai pēc gaisa. Vairums corydoras ir gultnes zivis, kas rakņājas gruntī, līdz ar to paceļas dūņu mākonītis, tāpēc ieteicama filtrācija. Pret ūdens sastāvu šīs dzimtas zivis nav prasīgas, taču nepieciešama regulāra ūdens nomaiņa.

Pieredzējuši akvāristi uzskata, ka corydoras dzimtas samiņus iespējams iedalīt 4 grupās. Pirmajā varētu būt tās zivtiņas, kas lieliski jūtas 20 – 24 ºC un ir viegli pavairojami šajā grupā varētu iedalīt Corydoras aeneus, C. Elegants, C. Eques, C. Macropterus, C. Natteri, C. Paleatus, C. Schultzei un citus. Šīs zivtiņas ir zaļganas vai metāla krāsā, neskaidri izteiktiem plankumiem vai zīmējumiem un pelēkām spurām.

Otrajā grupā iekļaujas tās zivtiņas, kurām ir skaidri redzami plankumi vai svītras vai arī abi divi, zivtiņas ķermenis ir sudrabots. Šo zivtiņu spuras ir caurspīdīgas vai bezkrāsas. Uz muguras spuras ir liels melns plankums, anālo un astes spuru rotā virkne plankumu. Šīs grupas īpatņiem ieteicamā ūdens temperatūra 25 – 28 ºC. Šīs zivtiņas pavairo, taču nereti nārsts beidzas neveiksmīgi, vēl jāpiebilst, ka šīm zivtiņām auglība ir zema. Pie šīs grupas pieder Corydoras agassizi, C. Caquetae, C. Caudimalutus, C. Harldschultzi, C. Julii, C. Melanistius, C. Punktatus, C. Reticulatus, C. Sterbai, C. Trilineatus un citas sugas.

Trešajā grupā ietilpst tādas sugas, kurām ir viena vai vairākas garenas svītras ķermeņa augšdaļā, sāni ir sudraboti, dzelteni vai oranži, vairumam zivtiņu spurām nav rotājumu vai krāsas. Pie šīs grupas pieredzējuši akvāristi iedala corydoras arcuatus, C. Axelrodi, C. Hoesemani, C. Matae, C. Panda, C. Rabauti, C. Schwartzi un citas.

Ceturtajā grupā ihtiologi iedalījuši mazākos dzimtas īpatņus, kas brīvi var peldēt arī ūdens vidējos slāņos C. Cochui, C. Hastatus un C. Pigmaeus.

     Noteikt dzimumu jauniem īpatņiem ir visai sarežģīti, lai gan vienmēr tēviņiem muguras spura ir asāka, bet mātītēm apaļāka. Dzimumgatavību sasniegušām zivtiņām dzimumu var noteikt arī pēc ķermeņa uzbūves, tēviņi ir mazāki un slaidāki, savukārt mātītes apaļāka.

Barojas Corydoras gan ar dzīvo, gan ar augu valsts barību. Ļoti jūtīgi tie ir pret sāls klātbūtni ūdenī, tāpēc lietot sāls vannas ārstniecības nolūkos nav ieteicamas, jo var letāli beigties. 

foto no www.pezadicto.com

Dzimumgatavību sasniedz 8 – 12 mēnešos.

Nārsta noris ļoti interesanti. Zivis (parasti vienu mātīti un divus – trīs tēviņus) nārsta traukā ievieto jau vakarā. Agri no rīta tēviņi sāk dzenāt savu draudzeni, bet pēc tam izlaiž ūdenī pieņus, kurus mātīte savāc mutē. Šajā brīdī mātītes krūšu spuras sakļaujas veidojot tādu kā piltuvīti, kurā viņa iznērš dažus ikriņus. Ar ikriņiem uz krūšu spurām un pieņiem mutē mātīte cēli dodas uz iepriekš attīrītu substrātu (akmeni vai pat akvārija sieniņu), iesmērē to ar izlaistiem no mutes pieņiem un šajā vietā pielīmē ikrus.

Šāda procedūra atkārtojas vairākkārt, kamēr netiks iznērsti visi ikriņi, parasti vienā metienā 100 – 200 ikriņu, kuru diametrs ir apmēram 2 mm. Ikriņu skaits atkarīgs no mātītes izmēriem.

Šādā veidā mātīte apaugļo 100% visus ikriņus. Kāpuriņi izšķiļās pēc 4 – 12 diennaktīm, atkarībā pēc sugas un ūdens temperatūras.

Vēl jāpiebilst, ka corydorasi ir miermīlīgas zivtiņas, kas dzīvo apmēram 3 – 6 gadus.

Beigas