Iepazīstieties Footballfish

Dzimuma atšķirības ir izteiktas. Mātītēm ķermenis ir sfērisks, bez zvīņām, klāts ar ādas izciļņiem. Galva liela ar ragveida izciļņiem pāri, acis mazas vai pat ļoti niecīgas. Parientālo kaulu nav. Mute liela, slīpa; augšējā žokļa gals sasniedz vertikāli, ejot caur acs sākumu vai vidu. Apakšžoklis ir biezs un nedaudz izvirzīts augšžokļa priekšā. Žaunu membrānā ir 6 stari. Zobi uz žokļiem ir īsi, plāni un izliekti. Purns ir strups un īss. Purns un apakšējā žokļa priekšējā daļa ar daudziem ādainiem bumbuļiem, kas pēc formas atgādina kārpas. Kaulu plāksnes ar kaulu smaili vidū ir nejauši izkaisītas pa ķermeni. Pirmā muguras spura, sastāv no daudziem taustekļiem līdzīgiem stariem, savukārt otrajai muguras spurai ir īsa pamatne un 5 – 6 mīkstie stari. Anālajai spurai ir četri mīkstie stari, bet tās pamatne ir īsa. Abas spuras ir nobīdītas uz astes spuras pusi. Krūšu spurām ir 14 – 18 mīkstie stari, kuru pamatnēs ir trīs radiālas kaulainas plāksnes. Iegurņa spuras nav. Astes spura ir noapaļota ar deviņiem stariem. Sānu līnija mazu pauguriņu formā. Himantolophus groenlandicus mātītes sasniedz 60 cm garumu.

Tēviņiem pēc metamorfozes abu žokļu zobi tiek pārveidoti par vienu cietu kaula plāksni, un augšējā plāksnē ir 16 – 31 āķveida zobs; garenas ādainas tapas virs augšējās plāksnes purna vidū. Nāsis atrodas galvas sānos, aizmugurējās ir ievērojami palielinātas, ar 10 – 17 plāksnēm. Acis ir sfēriskas, zivij augot kļūst olveida, vēlāk tās kļūst šaurākas, jo acs zīlīte ir lielāka par pašu lēcu. Galva un ķermenis bez izaugumiem. Tēviņu ķermeņa garums nepārsniedz 4 cm.

Visas Himantolophus veidi ir plēsēji. Tie medī ūdens vidējos slāņos, pievilinot medījumu ar “ūsu” palīdzību. Uztura sastāvā ietilpst mazas zivis, vēžveidīgie un kalmāri.

Izplatītas Atlantijas okeāna, Klusā okeāna un Indijas okeāna tropiskajos, subtropu un mērenajos ūdeņos starp 40°Z. un 40°D. Ir manīti arī aukstajos ūdeņos pie Grenlandes krastiem. Tie dzīvo no 330 līdz 3000 m dziļumā.

Melns kā piķis, dziļjūras futbola zivs (Footballfish), kas tika izskalota Kalifornijas krastā

Daži padomi jaunajiem brekšu makšķerniekiem

 

Daudzi makšķernieki brekšu makšķerēšanu uzskata par ideālu nodarbi, pie tam katrs izbrauciens uz upi beidzas savādāk. Brekšu makšķerēšana tiek uzskatīta par īpašu makšķerēšanas veidu. Bet kāpēc? Lieta tāda, ka brekši ir diezgan gudras zivis un tos nemaz nav tik viegli noķert un vēl grūtāk ir izvilkt krastā. Dažkārt mazāk pieredzējis makšķernieks paliek bez loma, lai gan var, protams, paveikties, bet labāk visu iepriekš pārdomāt.

Brekši ir bara zivis. Makšķerniekam jāatceras, ka visbiežāk zivju bari meklējami tālu no krasta. Jāzina, ka brekši visbiežāk mitinās ūdenskrātuvēs ar dūņainu jeb mālainu gultni. Brekši gandrīz visu laiku uzturas gultnes tuvumā, meklējot sev barību.

Mazākās un seklākās ūdenskrātuvēs, ir novērots, ka brekši ir daudz tuvāk krastam nekā dziļajos. Breksis reti uzturas vienā vietā, visbiežāk šī zivs “klejo” pa savu maršrutu pārvietojas visas dienas garumā un meklē barību.

Atrast stāvvietu vai pašu brekšu taku nav nemaz tik sarežģīti, bet noturēt zivis vienuviet ir daudz grūtāk. Tāpēc pēc brekšu atrašanas tur jāmet ēsma zivtiņām, bet ne daudz, citādi zivs vienkārši piepildīs vēderu un mierīgi dosies savās darīšanās.

Dodoties makšķerēt brekšus, vēlams līdzi ņemt vairākus ēsmu veidus. Šodien viņš var izrādīt interesi par vienu, bet jau rīt pavisam par citu. Visizplatītākā ēsma ir: protams, mazās slieciņas, baltie un maizes lodītes. Tāpat brekšiem ļoti garšo konservēta kukurūza un zaļie zirnīši, visbeidzot, arī mīklas lodīte. Arī brekšiem patīk dažādas ēsmu kombinācijas.

Breksi tiek makšķerēti visas diennakts garumā, taču, tāpat kā daudzus citus zivju veidus, tos vasarā noķert ir daudz vieglāk nekā agrā pavasarī vai vēlā rudenī. Patiesībā, brekšu makšķerēšana sākas aprīļa vidū, bet jūnija vidū copes kļūst daudz intensīvākas un turpinās gandrīz līdz novembra beigām.

Copējot, breksis ilgi spēlējas ar tārpu, viņš kārtīgi izbauda. Tas ir viens no iemesliem kāpēc nevajag piecirst tikko pludiņš sāk ziņot par zivs interesi par ēsmu. Nesteidz, ļauj breksim ēsmu izbaudīt. Dažkārt pludiņš copes laikā pat neiegrimst, bet vienkārši guļ uz ūdens, tad atkal paceļas un atkal apguļas un tā pa apli, pie tam vairāk kārt. Piecirst vajag tad, kad pludiņš peld prom no vietas.

Veiksmīgas copes gadījumā breksi vajadzētu ātri, bet ne strauji izvilkt no bara. Tad ātri, bet uzmanīgi velciet uz krastu, un ja jums nav paceļamā tīkliņa, jums tas ir jānogulda uz sāniem un jāļauj ierīt gaiss, pretējā gadījumā tā iegarenās formas dēļ, tuvojoties krastam, breksis vienkārši var pāraut jūsu auklu un peldēt prom.

Makšķernieks nedrīkst aizmirst, ka brekša lūpas nav īpaši izturīgas, jebkurā brīdī tas var norauties no āķa, tāpēc, pat velkot krastā, nevajadzētu vilcināties, bet ātri to satvert, pretējā gadījumā pat esot jau krastā tas var jūs atstāt “ar garu degunu”.