Daži padomi jaunajiem brekšu makšķerniekiem

 

Daudzi makšķernieki brekšu makšķerēšanu uzskata par ideālu nodarbi, pie tam katrs izbrauciens uz upi beidzas savādāk. Brekšu makšķerēšana tiek uzskatīta par īpašu makšķerēšanas veidu. Bet kāpēc? Lieta tāda, ka brekši ir diezgan gudras zivis un tos nemaz nav tik viegli noķert un vēl grūtāk ir izvilkt krastā. Dažkārt mazāk pieredzējis makšķernieks paliek bez loma, lai gan var, protams, paveikties, bet labāk visu iepriekš pārdomāt.

Brekši ir bara zivis. Makšķerniekam jāatceras, ka visbiežāk zivju bari meklējami tālu no krasta. Jāzina, ka brekši visbiežāk mitinās ūdenskrātuvēs ar dūņainu jeb mālainu gultni. Brekši gandrīz visu laiku uzturas gultnes tuvumā, meklējot sev barību.

Mazākās un seklākās ūdenskrātuvēs, ir novērots, ka brekši ir daudz tuvāk krastam nekā dziļajos. Breksis reti uzturas vienā vietā, visbiežāk šī zivs “klejo” pa savu maršrutu pārvietojas visas dienas garumā un meklē barību.

Atrast stāvvietu vai pašu brekšu taku nav nemaz tik sarežģīti, bet noturēt zivis vienuviet ir daudz grūtāk. Tāpēc pēc brekšu atrašanas tur jāmet ēsma zivtiņām, bet ne daudz, citādi zivs vienkārši piepildīs vēderu un mierīgi dosies savās darīšanās.

Dodoties makšķerēt brekšus, vēlams līdzi ņemt vairākus ēsmu veidus. Šodien viņš var izrādīt interesi par vienu, bet jau rīt pavisam par citu. Visizplatītākā ēsma ir: protams, mazās slieciņas, baltie un maizes lodītes. Tāpat brekšiem ļoti garšo konservēta kukurūza un zaļie zirnīši, visbeidzot, arī mīklas lodīte. Arī brekšiem patīk dažādas ēsmu kombinācijas.

Breksi tiek makšķerēti visas diennakts garumā, taču, tāpat kā daudzus citus zivju veidus, tos vasarā noķert ir daudz vieglāk nekā agrā pavasarī vai vēlā rudenī. Patiesībā, brekšu makšķerēšana sākas aprīļa vidū, bet jūnija vidū copes kļūst daudz intensīvākas un turpinās gandrīz līdz novembra beigām.

Copējot, breksis ilgi spēlējas ar tārpu, viņš kārtīgi izbauda. Tas ir viens no iemesliem kāpēc nevajag piecirst tikko pludiņš sāk ziņot par zivs interesi par ēsmu. Nesteidz, ļauj breksim ēsmu izbaudīt. Dažkārt pludiņš copes laikā pat neiegrimst, bet vienkārši guļ uz ūdens, tad atkal paceļas un atkal apguļas un tā pa apli, pie tam vairāk kārt. Piecirst vajag tad, kad pludiņš peld prom no vietas.

Veiksmīgas copes gadījumā breksi vajadzētu ātri, bet ne strauji izvilkt no bara. Tad ātri, bet uzmanīgi velciet uz krastu, un ja jums nav paceļamā tīkliņa, jums tas ir jānogulda uz sāniem un jāļauj ierīt gaiss, pretējā gadījumā tā iegarenās formas dēļ, tuvojoties krastam, breksis vienkārši var pāraut jūsu auklu un peldēt prom.

Makšķernieks nedrīkst aizmirst, ka brekša lūpas nav īpaši izturīgas, jebkurā brīdī tas var norauties no āķa, tāpēc, pat velkot krastā, nevajadzētu vilcināties, bet ātri to satvert, pretējā gadījumā pat esot jau krastā tas var jūs atstāt “ar garu degunu”.