Feina zivtiņa

Šīs zivis Hydrolycus-armatus ir plēsīgas, ļoti plēsīgas. Akvārijos šīs zivtiņas praktiski neviens netur, tikai lielajos, publiskajos.

Atkal par ūdens temperatūru

Optimālā ūdens temperatūra akvārija ūdenim ar tropu zivīm ir 24 – 27 °C. Šajā diapazonā populārākās sugas (danio, dažādas barbes, tetras, labirintzivis u. c.) jutīsies diezgan komfortabli.

Turklāt daudzas zivis lieliski iztur ilgu uzturēšanos relatīvi vēsā ūdenī (apmēram 20 °C). Piemēram, zelta zivtiņa visa gada garumā spēj dzīvot neapsildītos akvārijos (bez sildītājiem) un pat dīķos, jārūpējas vien lai būtu skābeklis.

Jāatzīmē, ka, neskatoties uz savu tropisko izcelsmi, dažas zivju sugas slikti reaģē uz augstām temperatūrām. Šādas zivis parasti nāk no kalnu upēm vai strautiem, vai no rezervuāriem ekvatoriālo mežu dziļumā. Viņiem jau 22–23 °C var būt robeža, vēl augstākā var būt jau letāla, piemēram, kardināli.

Uzziniet, kādām zivju sugām ir ieteicamā turēšanas un kāda ir pavairošanas temperatūra.

Vai akvārija ūdens temperatūras svārstības ir bīstamas?

Katram cilvēkam ir savs viedoklis par šo jautājumu, dažu cilvēku viedoklim jāieklausās. Bet ir cilvēki, kuru viedoklis ir aplams jau pašā saknē. Es vēlos teikt, ka nav zivju, kas būtu absolūti no stabila ūdens biotopa. Raksturīgi, ka nelielas ūdens temperatūras svārstības notiek regulāri, piemēram, pēc lielām lietām vai dienas un nakts dienas cikla laikā. Pēdējais ir īpaši acīmredzams mazos rezervuāros. Daudzu sugu vēsā ūdens pieplūdums ir signāls nārstošanai.

Tādējādi akvārija temperatūras svārstības ir pieļaujamas, bet tām vajadzētu notikt vienmērīgi, mainoties tikai pāris grādiem.

Turot akvārija zivis, ieteicams uzturēt tās pie nedaudz zemākās (1 – 2 °C) ieteicamās robežas. Fakts ir tāds, ka siltā ūdenī aukstasiņu organismu būtiskie procesi ir ievērojami paātrinās, tāpēc jo augstāka ūdens temperatūra, jo mazāks zivju dzīves ilgums.

Mēs ļoti bieži publicējam skaistu akvāriju fotogrāfijas, kurās cenšamies izveidot un iekārtot visu kā tas ir dabā, bet diemžēl daba arvien vairāk pārvēršas par miskasti, Diemžēl... Esi Cilvēks, nemēslo, nemet visu sev nevajadzīgo dabā, savāc un izmet miskastē. Zivis un visa apkārtējā daba būs Tev pateicīga.

Dažas pārdomas pašā karstākajā laikā.

Esam pametuši piesmakušo pilsētu un nokļuvuši savā iecienītajā copes vietā, ūdens dzidrs, raugoties uz to mūs apžilbina žilbinoši atspulgi, visapkārt kūsā dzīvība, re, nesteidzīgi un cēli aizpeld ūdens mērītājs, te pie ūdensrozēm spēlējas mazās mailītes, kuras trenkā manis iemesto maizes garoziņu, raugi, no dziļuma mailīšu spēli novēro asaru bariņš un it kā pēc komandas asari ātri sarīko medības, mailītes pašķīda kur nu kurā, ne jau visām izdevās izbēgt no asariem, gandrīz pie pašām kājām mierīgi tup kāda zivs, manus soļus sajuzdama zivs, man šķiet, ka rauda, pamet savu slēptuvi un cēli aizpeld.

Man vienmēr ir interesējušas un fascinējušas ūdensrozes, te dažādi kukaiņi atraduši sev mājvietu, ko lieliski zina arī zivis, kuras gaida, kad tik kukainis pierāpos vai pielidos tuvāk ūdenim, ai, ko nu es te par kukaiņiem, mēs tak esam atbraukuši uz copi, vai ne tā...

Ezers ir populārs Latvijas makšķernieku vidū, jo tas atrodas tuvu galvaspilsētai vien nieka pusstundiņa un atrodies jau ezera krastā. Parasti spiningotāju lomos ir gan līdakas, gan asari, kuri retāk vai biežāk piesakās uz seklajiem vobleriem un poperiem, asarēni ķer arī nelielus rotiņus. Ar interesi noraugos, kā līdacēns izslīd no niedru pudura un taisnā peldējumā „skrien” virsū poperim, kas radot troksni, traucē mieru. Ne jau katru copes izbraucienu darbojas popers, bet šoreiz tas ir neaizvietojams, jo jau pēc brīža nākamais līdakas iznāciens, tiesa ne jau visas copes vainagojās ar panākumiem, bet vai tad tas ir galvenais. Galvenais, ka tepat netālu ir tāds makšķerēšanas Eldorado, izvēloties mānekli domās jau redzam, kā nākamā zaļsvārce metas tam virsū.

Pašā karstākajā laikā ezera virsma kļūst rāma, raugoties ūdenī var redzēt savu atspulgu. Kāds ideāls klusums. Skat, kāda zivs pieskarās tuvējām niedrēm, iespējams, kāda rauda vai rudulis nolasa no zāles stiebra kaut ko ēdamu, gliemjus vai kukaiņus. Esmu veicis jau vairākus desmitus metienu, bet diemžēl neviena zivs izrādījusi interesi par šo rotiņu, kas citus manus izbraucienus uz ezeru ir bijis veiksmīgs. Jāaiziet līdz tiem krūmiem, kas aug krasta malā. Šie vecie kārklu krūmi ir kā aizsargs zivīm, jo nevienu vien mānekli esmu ievērojis šūpojamies krūmu zaros. Te jāveic īpašs metiens, no apakšas, jo savādāk iznāk cīņa ar krūmu. Es zinu, ka te mīt arī lielākas zivis, bet nu jau trešais, ceturtais metiens un… nogulēju, bet bija iznāciens. Nolemju pakaitināt vēl. Jau nākamajā metienā mana makšķernieka sirds liek pukstēt straujāk. Ir, skaists asaru paps ieguļas man plaukstā. Šis izplēš savas tumšās asās spuras, sak, vecīt atlaid mani. Saslapinu sauju un uzmanīgi nokabinu razbainieku no āķa, lai peld. Sauju saslapināju tā iemesla dēļ lai neapdedzinātu zivi. Cilvēka ķermenis ir 36.6 C karsts, bet zivs ķermenis ir atkarīgs no ūdens temperatūras. Asarpaps nokļuvis atpakaļ savā stihijā, pasveicina mani ar asti un aizpeld. Skaisti. Tik patīkami ir pašam atrast zivi, saprast kur tieši tā meklējama vienā vai otrā ūdenskrātuvē. Jūti prieku un pat lepnumu, kad nākamā zivs piesakās. Esmu dzirdējis no večiem, ka šajā ūdenskrātuvē mīt arī lielāki kukaiņi, bet man viņi vēl nav pieteikušies. Pēc vēl diviem metieniem jāmaina rotiņš. Uz ko lai šoreiz maina? Varbūt pamēģināt uz gumijas zivtiņu? Mailītes ezerā mīt, pamēģināšu maili ar dabīgo smaku. Šeit zemūdens ķērāju praktiski nav. Veicu metienus un lēni ietinu auklu. Ceturtais metiens un vēl viens asarpapa acis raugās uz mani, bet zivtiņas skaistums ir neaprakstāms, koši sarkanās spuras, zeltainais ķermenis, kuru klāj melnās svītras. Nē, nē, draugs, peldi arī tu.

Jā, zivis ir, bet ķeras tās negribīgi, jāmeklē vēl kāda vietiņa kur zivis varētu slēpties no karstās saules. Zivis nav super aktīvas, bet viņas ir un tas ir galvenais. Protams vēlos pacīnīties ar lielāku eksemplāru, tā teikt lai kvantitāte pāraugtu kvalitātē. Atminos, kā dažus izbraucienus atpakaļ asari “tusējās” pie pērnajām niedrēm. Niedres veido zivīm ēnu un ja kāds neliels māneklis klusi iemests izraisa zivīm apetīti, tad ko vēl vairāk. Jā virzoties pa krasta līniju, meklēju pērnās niedres. Rau kur ir, apmēram 20 metru attālumā ieraugu meklētās niedres. Nu ko tagad tikai jāmēģina. Nolemju netuvoties šai niedru sienai, bet mēģināt ar metieniem. Viens, otrs , trešais metiens niedru virzienā, nekā. Nolemju veikt 10 metienus un virzīties tālāk. Sestajā vai septītajā metienā, manis mestais vizulis atduras kā pret sienu un aukla lēni sāk slīdēt uz pretējo pusi, bet tur ir zemūdens ķērāji, nedrīkst ļaut zivij tur nokļūt, tad skaiti trofeja ar visu mānekli var palikt zem ūdens. Pēc izmisīgās cīņas saprotu, ka tā ir līdaka. Zivs pārdomājusi un uzsāk strauju peldējumu uz manu pusi, laikam nolēmusi parādīt man svecīti. Svecīte līdakai īsti neizdevās. 

 Līdaka cīnās izmisīgi, domāju, šī pāraus manu 0,10 pīto auklu un neļaus sevi noglāstīt, bet nē, vēl mirklis un skaistule jau manās rokās. Uzmanīgi noņemu līdaku no āķa un peldi meitēn, pieņemies svarā un visos citos izmēros. Pietiek, šodienai pietiek, jāapēd maizīte, jāsakravā mantas un jādodas uz māju pusi. Man jau šķiet, ka karstums kļuvis vēl niknāks, iespējams tikai šķiet, jo gar kanāla malu esmu nosoļojis vairākus kilometrus. Atvados no kanāla un zivīm dodos mājup. Līdz citai reizei...

Senas atmiņas iz manas dzīves

     Apmēram pirms 40 gadiem mani vecāki bija brālēna kāzās par vedējiem. Kāzas, kā jau kāzas, ēšana, dzeršana, dziedāšana un dejošana. Mēs sīkie (man 10 gadi) izdauzījāmies riktīgi, bet šoreiz ne par to.

       Nākamajā dienā paši tuvākie braucām pie jaunā pāra uz brokastīm. Atceros apmēram 30 cilvēki, mēs ar māsu protams arī (māsa 4 gadi jaunāka). Radi dzīvoja pilsētas centrā senlaicīgā mājā 5 stāvā ar liftu. Uzbraucām augšā, iegājām iekšā, viss kā parasti, bet pie galda savu fāteri neredzu, domāju, gan jau tūlīt nāks. Pēc brīža šis nāk un sāk stāstīt kā viņa kolēģis kļuva par atturībnieku. Lūk, viņa stāsts.   

      Par cik patreiz ir ļoti aktuāls jautājums par alkoholisko dzērienu pārdošanas nu protams arī lietošanas ierobežošanu, neliels padoms tiem, kas vēlas kļūt par atturībniekiem, ziniet nesen mans kāds kolēģis kļuva par atturībnieku, viņš vairs vispār nelieto alkoholiskos dzērienus un es pierakstīju viņa stāstiņu, varbūt tas Jums palīdzēs: "tiklīdz kļuvu par atturībnieku, iznīcināju visus savus degvīna krājumus izvilku korķi no pirmās pudeles un tās saturu izlēju izlietnē... nu protams, izņemot vienu mēriņu ko izdzēru.  Izvilku korķi no otrās pudeles un tās saturu izlēju izlietnē.... nu protams, izņemot vienu mēriņu ko izdzēru,  izvilku korķi no trešās pudeles un tās saturu izlēju izlietnē.... nu protams, izņemot vienu mēriņu ko izdzēru. Pēc tam izvilku korķi no ceturtās izlietnes, un izlēju pudeli mēriņā, nu protams arī ko izdzēru, pēc tam izvilku pudeli no korķa, izdzēru izlietni, bet pārpalikumu, pārpalikumu salēju mēriņā, pēc tam izvilku izlietni no nākošā mēriņa un korķus salēju izlietnē. Pēc tam aizkorķēju izlietni ar mēriņu, ielēju degvielu pudelē un izdzēru korķus. Nu pēc tam, pēc visu trauku iztukšošanas kļuvu par atturībnieku!"

        Pēc katra trauka "iztukšošanas", viņš padzērās no šņabja pudeles un kļuva arvien pilnāks, beidzis savu runu viņš turēdamies pie sienas izgāja otrajā istabā. Māsa raud. apkārtējie smejas, bet man mute vaļā, es nesaprotu, kā tik ātri mans fāteris sadzērās, tak viņš tikai iemalkoja, liftā taču braucām kopā viņš bija skaidrā, atbraucām tak ar mašīnu. Pēc minūtes fāteris apsēdās pie galda, it kā nekas nebija bijis... Labi turpinu darboties tālāk...