piektdiena, 2019. gada 7. jūnijs

Dažas pārdomas pašā karstākajā laikā.


Esam pametuši piesmakušo pilsētu un nokļuvuši savā iecienītajā copes vietā, ūdens dzidrs, raugoties uz to mūs apžilbina žilbinoši atspulgi, visapkārt kūsā dzīvība, re, nesteidzīgi un cēli aizpeld ūdens mērītājs, te pie ūdensrozēm spēlējas mazās mailītes, kuras trenkā manis iemesto maizes garoziņu, raugi, no dziļuma mailīšu spēli novēro asaru bariņš un it kā pēc komandas asari ātri sarīko medības, mailītes pašķīda kur nu kurā, ne jau visām izdevās izbēgt no asariem, gandrīz pie pašām kājām mierīgi tup kāda zivs, manus soļus sajuzdama zivs, man šķiet, ka rauda, pamet savu slēptuvi un cēli aizpeld.


Man vienmēr ir interesējušas un fascinējušas ūdensrozes, te dažādi kukaiņi atraduši sev mājvietu, ko lieliski zina arī zivis, kuras gaida, kad tik kukainis pierāpos vai pielidos tuvāk ūdenim, ai, ko nu es te par kukaiņiem, mēs tak esam atbraukuši uz copi, vai ne tā...
Ezers ir populārs Latvijas makšķernieku vidū, jo tas atrodas tuvu galvaspilsētai vien nieka pusstundiņa un atrodies jau ezera krastā. Parasti spiningotāju lomos ir gan līdakas, gan asari, kuri retāk vai biežāk piesakās uz seklajiem vobleriem un poperiem, asarēni ķer arī nelielus rotiņus. Ar interesi noraugos, kā līdacēns izslīd no niedru pudura un taisnā peldējumā „skrien” virsū poperim, kas radot troksni, traucē mieru. Ne jau katru copes izbraucienu darbojas popers, bet šoreiz tas ir neaizvietojams, jo jau pēc brīža nākamais līdakas iznāciens, tiesa ne jau visas copes vainagojās ar panākumiem, bet vai tad tas ir galvenais. Galvenais, ka tepat netālu ir tāds makšķerēšanas Eldorado, izvēloties mānekli domās jau redzam, kā nākamā zaļsvārce metas tam virsū.
Pašā karstākajā laikā ezera virsma kļūst rāma, raugoties ūdenī var redzēt savu atspulgu. Kāds ideāls klusums. Skat, kāda zivs pieskarās tuvējām niedrēm, iespējams, kāda rauda vai rudulis nolasa no zāles stiebra kaut ko ēdamu, gliemjus vai kukaiņus. Esmu veicis jau vairākus desmitus metienu, bet diemžēl neviena zivs izrādījusi interesi par šo rotiņu, kas citus manus izbraucienus uz ezeru ir bijis veiksmīgs. Jāaiziet līdz tiem krūmiem, kas aug krasta malā. Šie vecie kārklu krūmi ir kā aizsargs zivīm, jo nevienu vien mānekli esmu ievērojis šūpojamies krūmu zaros. Te jāveic īpašs metiens, no apakšas, jo savādāk iznāk cīņa ar krūmu. Es zinu, ka te mīt arī lielākas zivis, bet nu jau trešais, ceturtais metiens un… nogulēju, bet bija iznāciens. Nolemju pakaitināt vēl. Jau nākamajā metienā mana makšķernieka sirds liek pukstēt straujāk. Ir, skaists asaru paps ieguļas man plaukstā. Šis izplēš savas tumšās asās spuras, sak, vecīt atlaid mani. Saslapinu sauju un uzmanīgi nokabinu razbainieku no āķa, lai peld. Sauju saslapināju tā iemesla dēļ lai neapdedzinātu zivi. Cilvēka ķermenis ir 36.6 C karsts, bet zivs ķermenis ir atkarīgs no ūdens temperatūras. Asarpaps nokļuvis atpakaļ savā stihijā, pasveicina mani ar asti un aizpeld. Skaisti. Tik patīkami ir pašam atrast zivi, saprast kur tieši tā meklējama vienā vai otrā ūdenskrātuvē. Jūti prieku un pat lepnumu, kad nākamā zivs piesakās. Esmu dzirdējis no večiem, ka šajā ūdenskrātuvē mīt arī lielāki kukaiņi, bet man viņi vēl nav pieteikušies. Pēc vēl diviem metieniem jāmaina rotiņš. Uz ko lai šoreiz maina? Varbūt pamēģināt uz gumijas zivtiņu? Mailītes ezerā mīt, pamēģināšu maili ar dabīgo smaku. Šeit zemūdens ķērāju praktiski nav. Veicu metienus un lēni ietinu auklu. Ceturtais metiens un vēl viens asarpapa acis raugās uz mani, bet zivtiņas skaistums ir neaprakstāms, koši sarkanās spuras, zeltainais ķermenis, kuru klāj melnās svītras. Nē, nē, draugs, peldi arī tu.
Jā, zivis ir, bet ķeras tās negribīgi, jāmeklē vēl kāda vietiņa kur zivis varētu slēpties no karstās saules. Zivis nav super aktīvas, bet viņas ir un tas ir galvenais. Protams vēlos pacīnīties ar lielāku eksemplāru, tā teikt lai kvantitāte pāraugtu kvalitātē. Atminos, kā dažus izbraucienus atpakaļ asari “tusējās” pie pērnajām niedrēm. Niedres veido zivīm ēnu un ja kāds neliels māneklis klusi iemests izraisa zivīm apetīti, tad ko vēl vairāk. Jā virzoties pa krasta līniju, meklēju pērnās niedres. Rau kur ir, apmēram 20 metru attālumā ieraugu meklētās niedres. Nu ko tagad tikai jāmēģina. Nolemju netuvoties šai niedru sienai, bet mēģināt ar metieniem. Viens, otrs , trešais metiens niedru virzienā, nekā. Nolemju veikt 10 metienus un virzīties tālāk. Sestajā vai septītajā metienā, manis mestais vizulis atduras kā pret sienu un aukla lēni sāk slīdēt uz pretējo pusi, bet tur ir zemūdens ķērāji, nedrīkst ļaut zivij tur nokļūt, tad skaiti trofeja ar visu mānekli var palikt zem ūdens. Pēc izmisīgās cīņas saprotu, ka tā ir līdaka. Zivs pārdomājusi un uzsāk strauju peldējumu uz manu pusi, laikam nolēmusi parādīt man svecīti. Svecīte līdakai īsti neizdevās. 

 Līdaka cīnās izmisīgi, domāju, šī pāraus manu 0,10 pīto auklu un neļaus sevi noglāstīt, bet nē, vēl mirklis un skaistule jau manās rokās. Uzmanīgi noņemu līdaku no āķa un peldi meitēn, pieņemies svarā un visos citos izmēros. Pietiek, šodienai pietiek, jāapēd maizīte, jāsakravā mantas un jādodas uz māju pusi. Man jau šķiet, ka karstums kļuvis vēl niknāks, iespējams tikai šķiet, jo gar kanāla malu esmu nosoļojis vairākus kilometrus. Atvados no kanāla un zivīm dodos mājup. Līdz citai reizei...




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Pavisam īsi par troheusiem

  Jau daudzu gadus man ļoti gribējās tropheus dzimtas zivis, principā nebija nekādas īpašās prasības, galvenā vēlme bija, lai mājas akvārijā...