No mušiņmakšķerēšanas vēstures

Protams, mušiņmakšķerēšana, ne jau vienmēr ir bijusi tāda, kā to pazīst daudzi, jo daudzi mūsdienu makšķernieki. Klasiskais mušiņmakšķerēšanas inventārs: aukla, spole, kāts un mākslīgās mušiņas ir parādījies Anglijā XVII vidū.

Vispār makšķerēšana kā tāda, ieskaitot arī dažus mušiņmakšķerēšanas elementus ar cilvēci ir saistīti jau no ļoti seniem laikiem. Cilvēki vienmēr ir bijuši makšķernieki, vienīgā atšķirība ir ķeršanas rīku attīstības stadija. Piemēram, Francijā ir atrasta, apmēram 7000 gadus veca, no kaula gatavota saspraude. Tā ir makšķerēšanas āķa priekšgājēja un pildīja tieši tās pašas funkcijas ko mūsdienu āķi, kas parādījās pēc apmēram 2000 gadiem. Savukārt, pirmie dokumentālie pierādījumi, zīmējumi uz sienas, kuri ir attēloti Senajā Ēģiptē ir datēti pirms vairāk nekā 2000 gadiem pirms mūsu ēras.

Āzijā, konkrēti Ķīnā āķi, bambusa kāts, zīda aukla un mušiņas cilvēki pielietoja jau IV gadsimtā pirms mūsu ēras, sākoties Ču dinastijai.

Pirmie konkrētie apraksti, kā ķert foreles uz mākslīgajām mušiņām, kuras tika gatavotas no spalvām, zvērādām un vilnas diedziņiem parādījās jau III gadsimtā. Klaudis Alenaus savā grāmatā “Dzīvā daba” aprakstījis ķeršanas kuru viņš ir praktizējis mūsdienu Maķedonijā.

Acīmredzot mūsdienu mušiņmakšķerēšanas elementi ir radušies dažādos laikos un dažādās vietās, dažkārt neatkarīgi viens elements no otra, daži elementi radušies pat Vecajā Pasaulē. Pastāv apliecinājumi tam, ka indiāņi pat pirms Kolumba Amerikas atklāšanas ir ķēruši zivis, Atlantijas okeāna piekrastes upēs, uz mākslīgajām mušiņām, kas ir gatavotas no brieža kažokādas. Vietās kur savulaik Aļaskā dzīvojuši eskimosi ir veikti izrakumi un atrasti kaula āķi.

Protams, par tik garu vēsturi tika izgatavoti daudz un dažādi ieroči un veidu, lai tiktu pie zivīm. Ir mainījušās tradīcijas, ķeršanas apstākļi, bet tikai daži fakti ir saglabājušies līdz mūsdienām.

Tomēr, mušiņmakšķerēšana kā kultūra ir sākusi formēties tieši Eiropā: Francijā, Spānijā un protams Anglijā. Jau 1450 gadā, klajā nāca kādas apbrīnojamas sievietes, anglietes Džūlianas Berneres 12 mākslīgo mušiņu apraksti.` Pie aprakstiem bija pieminēti arī to nosaukumi un pat kātu, auklu un āķu apraksti.

Pēc pusotra gadsimta pasaule ieraudzīja pašu pazīstamāko mušiņmakšķerēšanas grāmatu “Pilnveidotais makšķernieks”, kas ir tapusi laikā no 1642 – 1652. gadiem, tās autors bija leģendārais Īsaks Voltons. Ja lēdija Džuliāna stāstīja par zivju ķeršanu ar mākslīgajām mušiņām kā mākslu, tad tieši Voltons savā darinājumā galīgi nostiprināja priekšstatu par mušiņmakšķerēšanu, kā dzīves veidu.

Viņš aprakstīja foreļu uzvedību un tās ķeršanas veidus ar mākslīgo mušiņu Anglijas nelielajās upītēs. Viņš nodemonstrēja apbrīnojamas zināšanas par zivju manierēm dažādās ūdenskrātuvēs. Tajos gados viņš satika savu draugu Čarlzu Kottonu, erudītu un izglītotu vīru, kuru faktiski var uzskatīt par mūsdienu mušiņmakšķerēšanas pamatlicēju. Savā piektajā grāmatā “Pilnvērtīgais makšķrenieks”, kura iznāca 1676. gadā Voltons iekļāva jauna nodaļu, kuras autors bija Čarlzs Kottons – “Foreļu un alatu ķeršanas instrukcija skaidrā ūdenī”. Šajā nodaļā tika apkopoti praktiskie padomi, ķeršanas tehnika, kopējās mākslīgās mušiņas konstrukcijas un aprakstītas jau 65 mušiņu veidi.

Nākamajos gandrīz 250 gados, lai cik tas arī jocīgi nebūtu, nekādu ievērojamu izmaiņu nepiedzīvoja. Šajā laikā noritēja vispārīgs darbs pie makšķerrīku uzlabošanas, tika meklēti jauni materiāli. Neiztika arī bez tehniskās revolūcijas, ierastais bambusa materiāls tika nomainīts pret stiklšķiedras materiāliem, vēlāk jau parādījās arī ogļšķiedras kāti, arī kokvilnas un zīda auklas tika nomainītas pret auklām kas gatavotas no sintētiskiem materiāliem.

Ar mušiņmakšķerēšanu pārsvarā tolaik nodarbojās vien turīgi ļaudis, lai gan interese bija liela, bet jau tolaik šo makšķerēšanas veidu uzskatīja par elitāru ķeršanas veidu.

Vispār mušiņmakšķerēšana, kā elitārs sporta veids var sacensties ja nu vienīgi ar golfu un jāšanas sportu. Pie pazīstamiem un ievērojamiem mušiņmakšķerniekiem var pieskaitīt Zviedrijas karali Kārli XVI Gustavu, Velsas princi Čarlzu, kā arī ASV bijušos prezidentus Džimiju Kārteru un Džordžu Bušu (vecāko), pie tam Kārters ir liela mušiņmakšķerēšanas autoritāte. Nekas nav pretī pamētāt mušiņu arī Lielbritānijas karalienei, jo Anglijā mušiņmakšķerēšana ir tikpat populāra, kā Brazīlijā futbols.

Mušiņmakšķerēšanas imidžs ir ļoti auksts, sevišķi pēdējos 15 – 20 gados ļoti daudzi, varbūt ne tik turīgi ļaudis ir pievērsušies tieši šim makšķerēšanas veidam. Savulaik makšķerēšanas literatūras izdevējs Niks Laijons ir teicis: “Nekas šajā pasaulē tā nevar atveldzēt dvēseli un jūtas, kā upes kuras es zinu. Es nevaru bez tām dzīvot. To tīrajos, straujos vai lēnajos, dāsnajos vai skopajos ūdeņos es rodu sev spēku kurus es pazaudēju pilsētā”.  

 

Divas jaunas haracidas

Divas jaunas haracidas atrastas Kolumbijā, to latīniskie nosaukumi ir Characidium dule un Characidium tatama

fotogrāfijā Characidium sp. pantanāla ģints.

Zivtiņas sastopamas Chocó reģionā, Andos, Kolumbijas rietumos,: Characidium dule atrastas Atrato upē, bet Characidium tatama sameklētas San Juan upē.

Abas sugas tika atklātas un aprakstītas, izmantojot DNS analīzi.

Tatama tulkojumā no indiāņu valodas nozīmē "visu upju tēvs".

Vai ir iespēja, ka Latvijā parādīsies jauni zivju veidi

 Pavisam nesen sarunā ar kādu makšķernieku apspriedām Latvijas ihtiofaunu, starp dažādiem jautājumiem, paziņa uzstādīja šādu: "Vai ir iespēja, ka Latvijā parādīsies jauni zivju veidi?" Apdomājos un lūk, sniedzu viņam atbildi.

Varde, šeit tikai tās foto... Vienkārši iepatikās attēls.

Šādu iespēju izslēgt nedrīkst, pirmkārt ūdenskrātuvju fauna papildinās no tām zivīm, kas šeit veiksmīgi var aklimatizēties. Jaunas zivis iespējams atnes pārceļotāji putni, kā arī kuģi, kuri var uz atnest gan zivis, gan arī kādu zivju ikrus, tas vai tie aklimatizēsies ir cits jautājums, jo mums tomēr ir vēss klimats un ne visi tropiskās zivis var dzīvot šādos apstākļos. Pirms vairākiem gadiem par rotaniem mēs lasījām tikai laikrakstos un bija atrodamas ziņas internetā, tagad pie šādām zivīm iespējams tikt Latgales ūdenskrātuvēs, iespējams arī citās novada ūdenskrātuvēs.

Kurš to visu sametis ezerā?

 

Vēl nekad neesmu sastapis cilvēku, kurš ieraugot piemēslotu vietu būtu bijis apmierināts ar redzamo, parasti ir dzirdami saukļi, ko literārā valodā nelieto, sevišķi šī necenzētā lamāšanās ir dzirdama tikko ir nokusis sniegs un ūdenskrātuves atbrīvojušās no ledus. Bieži vien makšķerēšana savā iecienītajā vietā jāsāk tieši ar krasta novākšanu un sakopšanu kaut cik cilvēcīgā paskatā. Njā, bēdīgi, ka atpūtnieki samet plastmasas un stikla pudeles ūdenī, nevis savāc atkritumu maisiņā, kas ir paņemts līdzi vai arī izmantots kāds no krastā atrastajiem maisiem. Ticat man, krastā ir atrodami gandrīz visu lielveikalu nosaukuma iepirkuma maisiņi.

Imantas mežā, atpūšas daudz cilvēku. Spēcīgi un ne tik. Ar skaistu samojeda šķirnes suni staigā kāds cilvēks, suns skraida ar citiem četrkājainajiem draugiem, suņa saimnieks dzer alu un pēkšņi vīrietis kļūst nespēcīgs un tukšā alus pudele šim izkrīt no rokām. Pieeju saku, tev pudele nokrita, šis atbild: ”A kur lai es to lieku, par to tu esi padomājis?” Nu ko lai šādam saka, nāks citi un pudeli sasitīs un mūsu četrkājainie draugi savainos ķepas. Tad jau iznāk, mežu mēs piemēslojam paši.

A kas tad tās pudeles samet ūdenī?

Atbilde arī uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša, sametam mēs paši, visas ziemas copes laikā, diezin vai kādam ienāks prātā mest pudeles un nevajadzīgas saimnieciskas lietas ūdenī, ar šādām lietām var nodarboties vienīgi, galīgi slimi un aprobežoti cilvēciņi, labākajā gadījumā viņi visu savus atkritumus saliek pie tuvējā koka vai pie ugunskura vietas. Esmu redzējis, kā makšķernieks, kurš ģērbies pēc pēdējās modes „slēpj” izdzerto plastmasas pudeli sniega valnī. Šīs modernais makšķernieks jau nesaprot, ka pēc dažiem mēnešiem sniegs izkusīs un šīs „cītīgi slēptās” pudeles atkal parādīsies un bojās apkārtējo vidi, bojās skatu. Ledum nokūstot liela daļa miskastes tiek izskalota krastā. Interesanti, ka šīs pudeles vairojās, pie tam mežonīgā ātrumā, no vienas nevainīgi noslēptas pudeles pēc pavisam īsa brīža izveidojas kalns ar pudelēm, iebarojamās ēsmas paciņām, salauztiem krēsliem un vēl nezin kādiem sadzīves atkritumiem. Pie atskalotajām pudelēm piebiedrojas arī krasta mēsli. Ir gudrīši, kas cenšas „sakopt vietu” un sadauza no sniega izaugušās pudeles. Un tā jau ir katastrofa, pavasarī tiek sagriezti apavi, vasarā kājas. Zinu vairākus šādus nelaimes upurus, kuri palīdzību ir meklējuši ārstniecības iestādē, rētas ir tik dziļas, ka dakteriem ir nācies likt lietā šuvēja prasmi.

Populārajās vietās uz ūdenskrātuvju ledus vispār notiek katastrofa, sevišķi sākoties brīvdienām. Ļoti daudzi makšķernieki ņem līdzi grādīgos dzērienus garastāvokļa uzlabošanai, uzkodai sagādāti dažādi konservi un, protams, pārvietojoties pa ledu uz nākamo zivīgo copes vietu katrs līdz paņemtais kilograms ir kļuvis nepanesami smags, pie tam noķertas ir arī dažas zivtiņas. Reti kurš makšķernieks izstiepj krastā izdzertās tukšās pudeles un konservu kārbas. Bez visas šīs sadzīves miskastes uz ledus paliek dēļi, malkas bluķi, esmu redzējis pat izdzerto pudeļu kastes. Iedomājieties, cilvēks stiepis Peipusa ezerā alus kasti, nedomāju, ka ziemā šis īpatnis vēlējies sevi veldzēt ar alu. Visticamāk, šis dabas baudītājs šo alus kasti iestiepis ezerā lai uz tās sēdētu un makšķerētu, tad piecēlies un visu sev nevajadzīgo, arī vēl neseno sēdekli atstājis uz ledus. Visas tas glabājas tik ilgi, kamēr ir ledus. Uzsnigušais sniedziņš visu to šmauci piesedz, bet ledum kūstot tas nonāk ūdenī. Vasarā ienirstot apmēram 3 metru dziļumā nākas brīnīties no kurienes šeit lielās civilizācijas pēdas, lasi pudeles un citi „dārgumi”. Interesanti gan, kā vairākus kilometrus (Peipusa ezerā) no krasta tas viss šeit nokļuvis?

Domāju, ka daudzi pat neaizdomājas, ka ledus ir tas pats ūdens un uz viņa nevajag atstāt visu sev nevajadzīgo, daudzi pat iedomāties nevar cik ilgi dzīst uz stikliem sagrieztās kājas, bet atstātais polietilēns vēlāk vienalga nokļūs krastā. Šādi maisiņi acīm prieku neradīs, bet ekoloģijai un tīrībai radīts posts.

Cienīsim dabu un savāksim pēc sevis miskasti.

 

Mazo latvju bērnu redzējums par zivīm

Mana māsa ir skolotāja, kas darbojas kādā no Latvijas skolām. Šoreiz ne par māsu, bet par viņas audzēkņu darbiņiem. Šeit ir redzmai tikai 1 un 2 klases audzēkņu darbiņi. Nevērtējiet bargi. Visi forši, bet galvenais ir zivis.

Par sapaliem viss it kā zināms, bet vienalga noslēpumu pilns (8. daļa)

 

Labākais laiks makšķerēšanai ar vaboli ir uzreiz pēc saulrieta un krēslā, pa dienas vidu sapalus var iekārdināt uz sienāžiem. 

Vasarā sapaliem piedāvājamo ēsmu klāsts ir plašāks, bez jau minētajām vabolēm tām var piedāvāt maizi, sieru un pat ogas, vēl ēdienkarti var papildināt arī ar dēlēm. Lai gan sapalu piebarošanā tiek izmantoti sautēti graudi, tomēr par ēsmu tos izmanto ļoti retos gadījumos, tā vienkāršā iemesla pēc, ka tad piesakās arī citas karpu dzimtas zivis, piemēram, raudas, pliči u. c.  

Labus panākumus iespējams gūt uz dēlēm, tās arī var uzskatīt par sapalu delikatesi. Ar dēlēm pārsvarā makšķerēts tiek dienas laikā, svarīgi, lai dēle peldētu dažus cm no gultnes. Labākais makšķerēšanas laiks ir jūlijā un augustā, bet dažkārt tas interesi vēl izrāda pat septembrī.  

Nobeigumā vēlos atgādināt makšķerniekiem, ka diennaktī drīkst paturēt tikai piecus sapalus, kas ir sasnieguši 29 cm garumu, pārējie ir saudzīgi no āķa jānoņem un jāatbrīvo.

 

Par sapaliem viss it kā zināms, bet vienalga noslēpumu pilns (6. daļa)

      Kāds lauku vīrs stāstīja, ka viņš vairākus gadus sapalus piebarojis vienuviet un bauda esot bijis noraudzīties, kā vispirms atpeld nelielie sapalēni un ar katru brīdi to pulciņš kļūst arvien lielāks, parādās arī lielākie eksemplāri, mazie cieņu izrādīdami palaiž lielos mieloties. Pēc vīra vārdiem sapratu, ka viņš sapalus un zivis vispār ir pieradinājis, nu gluži kā mājdzīvniekus. Mainoties valdībām, krasi mainījās arī ūdens līmenis, tagad šajā vīra upes posmā ieraudzīt mailīti esot jau notikums. Uzbūvēja dažus HES uz nelielas upītes un zivtiņas vienkārši pazuda. Žēl, patiesi žēl, ka naudas dēļ mēs postam visu.

      Sapals ēsmu ķer strauji, dažkārt pat negaidīti, esmu novērojis, ka sapals ēsmu saķēris dodas tālāk. Ēsmu saķērušais sapals, velkot sataisa tādu troksni,  pavēstot pārējiem cilts brāļiem par briesmām, ka paiet kāds laiciņš, lai viss nomierinās un tikai tad ir iespējama varbūtība cīnīties ar nākamo eksemplāru. 

       Paņēmis ēsmu sapals, ja nesajūt neko aizdomīgu cenšas to norīt, bet ja ēsma ir izrādījusies liela vai arī sapals ir sajutis pretestību tas cenšas to nekavējoties izspļaut. Vietās ar mērenu straumi sapals kļūst it kā slinks un ēsmu norij nesteidzoties. Galvenais ir nenogulēt īsto pieciršanas brīdi.

       Piecirst nepieciešams diezgan spēcīgi, jo lūpas sapalam ir cietas, bet mute gaļīga. Piecirsts sapals noraujas ļoti reti, biežāk tas pretojoties pārauj auklu, jo makšķernieks krastā vairāk trokšņo, tādejādi biedējot sapalu, jo lielāku pretestību tas izrāda. Vēl gribētu teikt, ka sapali ātri nogurst un nogurdinātu sapalu izvilkt jau ir salīdzinoši vienkārši.

Par sapaliem viss it kā zināms, bet vienalga noslēpumu pilns (7. daļa)

 

Sapalu makšķerēšanu var iedalīt trīs sezonās: pavasara, vasaras un rudens. Katra sezona atšķiras ar savām ēsmām, kas citā sezonā ir mazāk efektīva. Par labāko pavasara ēsmu var uzskatīt sliekas un maijvaboles, vasarā labākos sapalu lomus iespējams gūt uz vēžiem vai to gaļas, lieliskus panākumus iespējams gūt arī uz krevetēm, savukārt rudenī sapaliem, kā citām plēsīgajām zivīm nepieciešams piedāvāt nelielas ēsmas zivtiņas un vardulēnus.

Pavasarī īsu brīdi pirms un pēc nārsta labus sapalu lomus iespējams gūt arī uz gruntsmakšķeri, par ēsmu izmantojot naktstārpus un lielu slieku pušķīti.

Pieredzējuši makšķernieki uzskata, ka sapalu laiks sākas līdz ar pirmo lapiņu parādīšanos (raisīšanos). Interesi par sliekām sapali pārsvarā izrāda rītausmā un iestājoties krēslai, pa dienas vidu sliekas tie kampj retāk. Maija beigās sapali pārtrauc izrādīt interesi par naktstārpiem, jo ūdenskrātuvē ir atrodama cita, vieglāk pieejama barība.

Tomēr jau sapalu makšķerēšanai populārākā ēsma ir maijvaboles un citas vaboles. Vaboles uz āķa uzsprauž no apakšas, lai āķa atskabarga būtu ārpusē. Citi makšķernieki āķi sprauž no sāniem zem spārniem. Šis ēsmas uzlikšanas veids nav tik efektīvs, jo tad ēsmu plucina mazās zivtiņas. Labs veids, kā sapalam piedāvāt vaboles ir uzspraust tās uz nelieliem trīsžuburīšiem. Ar āķa izmēriem aizrauties nedrīkst, pilnīgi pietiek, ja izmantots tiek 6 – 8 N trīsžuburis. Šādi uzsprausta vabole uz āķa labi turas un ar to ir iespējams izvilkt pat vairākas zivis.

Lai vabole ilgāk turētos uz ūdens, ideāli, ja izdodas vabolei izplest spārnus, šāda ēsma ūdenī iekrīt ļoti plūdeni, savukārt citi pat iesaka vabolei spārnus amputēt.

Vaboles parasti parādās maija vidū un ir atrodamas apmēram mēnesi, vēlāk jau parādās jau citas, piemēram, jūnijvaboles. Vaboles ir jāsaķer vēl vakarā, kad tās nemitīgi lidinās, savākšana jāveic ar smalkāku ķeseli. Vēl var tās agri no rīta nokratīt no kokiem, apakšā paklājot kādu audumu vai plēvi.

Makšķerējot ar vabolēm pludiņu izmanto ļoti retos gadījumos, pārsvarā copēts tiek bez jebkāda cita aprīkojuma. Tomēr izņēmuma gadījumā, piemēram vējainā laikā vienu vaboli iemest ir grūti, dažkārt pat neiespējami, tāpēc tad jāņem talkā pludiņš – burbulis.

Vispārībā makšķerēšana ar vabolēm ir kaut kas līdzīgs mušiņmakšķerēšanai, vienīgi pacietā kāta dēļ vabole tik tālu nelido. Lai būtu tālāks metiens ieteicams izmantot pēc iespējas mīkstākus kātus, svaigas monofīlās auklas un kvalitatīvu spoli. Lai arī par cik lielu speciālistu sevi neuzskatītu, tomēr ieteicamāk ir darboties ar vienu makšķerkātu.    

Par sapaliem viss it kā zināms, bet vienalga noslēpumu pilns (5. daļa)

 Makšķerēšanas īpatnības. Sapalu makšķerēšana ir viena no sarežģītākajām, makšķerniekam ir jāzina tā barošanās un uzvedības īpatnības. Pastāv vairāki to ķeršanas veidi, arī dažādas tiek pielietotas ēsmas, ļoti daudz kas ir atkarīgs no laika apstākļiem, gada laika un citiem ne mazāk svarīgiem faktoriem.  

Lai gan sapali barojas arī naktī, tomēr tā tiek uzskatīta par dienas zivi, arī piesakās tā dienā. Tā kā sapali uzturas seklās vai ne pārāk dziļās vietās, tad pārsvarā makšķerēts tiek no krasta vai iebrienot ar speciālajām zābakbiksēm, no laivas sapalus makšķerē ļoti retos gadījumos. Galvenais sapals nedrīkst redzēt un dzirdēt makšķernieku, tāpēc ļoti bieži makšķerēts tiek no krūmu vai koku aizsega, nedrīkst pieļaut, ka ūdenī krīt cilvēka ēna.  

Tā kā mute sapalam ir liela, tad prātīgāk būtu izmantot lielus āķus, cik to atļauj ēsma.

     Iebarošanas ēsma sapalu makšķerēšanā praktiski izmantota netiek, lai gan ir makšķernieki, kas ķeršanas vietu sagatavo iepriekš, to iebarojot. Principā šādi rīkojoties bez loma palikt ir praktiski neiespējami. Iebarojamās ēsmas sastāvā jābūt: sautētiem graudiem, maizei, kā arī saulespuķu raušiem un grauzdētām kaņepju sēklām un linsēklām. Ēsmai, ko met ūdenī ir jābūt vieglai un smaržīgai, lai tā jau pa gabalu piesaistītu zivju uzmanību. Daži iebarojamās ēsmas sastāvā izmanto arī sausās liellopu asinis. Iebarojamā ēsma piesaista citas, mazākas zivtiņas, kas rada troksni un tas jau savukārt piesaista sapalus, kas nevar noskatīties kā viegli dabūjama ēsma iepeld mazāku zivtiņu mutēs. 

     Tomēr ja jums ir iespēja iebarot kādu sev zināmu vietu, tad iebarošana ir jāveic apmēram vienas nedēļas garumā, barība zivīm ir jāpiedāvā ne agrāk kā 10 no rīta. Barībai ir jābūt vieglai un jāpiedāvā tā ir nelielām devām, pie tam svarīgi, lai sapals jūs neredzētu. Kad augu barība būs piesaistījusi sapalu uzmanību, tos var sākt iebarot ar vabolēm, kad manīsiet, ka sapali ir atraduši jūsu izveidoto paradīzi un ar barību mielojās bez jebkādām izdomām, varat sākt domāt par makšķerēšanu.  

Populārākie samiņi no Coridoras dzimtas

Manuprāt lielisks video tiem, kas tur savos akvārijos Coridoras dzimtas samiņus

Par sapaliem viss it kā zināms, bet vienalga noslēpumu pilns (4. daļa)

   Barība. Tā ēdienkarte ir ļoti plaša, to varētu uzskatīt par visēdāju, jo labprāt sapali nobauda gan dažādus kukainīšus, gan augu barību, gan arī sīkās zivtiņas un pat mazās pelītes. Par plēsoņu sapali kļūst sasniedzot apmēram 800 gramu svaru. Pavasaros par galveno sapalu barību tiek uzskatīti kukaiņi, vaboles, nedaudz vēlāk arī sienāži. Vasarā par galveno barību tiek uzskatīti gan lielie, gan mazie vēži. Iestājoties rudenim sapali pārtiek galvenokārt no sīkajām vardītēm un mazajām zivtiņām, pārsvarā grunduļiem, dažkārt sapali – vienaudži sarīko īstas medības, nu gluži kā asari, un grunduļu rindas pamatīgi tiek izretinātas. Kļūstot vēsākam laikam, kad nemitīgi līst vēsais rudens lietus sapali pamet savus vasaras mājokļus un dodas uz dziļākām vietām, interesi par barību izrāda tikai siltajās dienās, oktobra beigās vai novembra sākumā tie ieguļas bedrēs un nekādu interesi par apkārt notiekošo vai ēsmu neizrāda. Visu ziemu tie ir miegainā stāvoklī, lai gan ir izņēmumi, kad siltās ziemas dienās sapali sajūt izsalkumu un metas uz ēsmu gluži tāpat kā rijīgie asari. 

Interesanti ir noraudzīties sapalu bariņā, kas peld pret straumi ar vaļēju muti, tie apēd visu, kas trāpās tiem ceļā un piesaista to uzmanību, lielie sapali ir uzmanīgāki, bet ieraudzījuši, ka mazie sarīkojuši “tusiņu” padzen tos un paši mielojās. Esmu ievērojis, ka sapali peld un ķer tikai to barību, kas ir iekritusi krasta tuvumā, tie kukainīši, kas peld pa upes vidu bieži vien paliek bez vēlamās to uzmanības, dažkārt pat ieraudzījuši ko aizdomīgu tie pagriež muguru vai ienirst dziļāk. Reti, bet esmu redzējis, kā sapali pat izlec no ūdens lai parādītu man savu spēcīgo augumu un sakot: “Es tevi redzu, pamēģini noķert mani”.

Runājot par ēsmām jāpiebilst, ka sapali nepazīstamas ēsmas ņem ļoti nelabprāt, vislabāk noteikt ko tie šodien vēlas ir uzšķērst pirmo noķerto zivi un aplūkot ar ko tā mielojusies. 

Par sapaliem viss it kā zināms, bet vienalga noslēpumu pilns (3. daļa)

 

Uzturēšanās vietas. Iznērsuši ikrus sapali sadalās nelielos bariņos, bet paši lielāki aizpeld lepnā vientulībā, vēl apmēram nedēļu pēc nārsta tie ir mazkustīgi un guļ ūdenskrātuves dziļākajās vietās. Pēc tam tie pamet dziļumu un sāk intensīvi baroties, tas notiek parasti aprīļa beigās. Sevišķi aktīvi tie ir skaidrās dienās. Siltās un saulainās dienās sapali mīl plunčāties ūdens virsējos slāņos, savukārt iestājoties vēsam laikam tie dodas uz dziļākām vietām. Arī siltās naktīs sapali ir kustībā, lai gan netiek uzskatīti par nakts zivīm. 

Sapaliem patīk vasarā, lielā vējā uzturēties ūdens virsējos slāņos, jo tieši šādā laikā tiem tārpiņi un dažādi kukainīši bezmaz paši iepeld mutē. Ir novērots, ka tie kļūst aktīvi īsi pirms negaisa, bet tikko kā sākas zibens, pērkons un spēcīgs lietus, tā sapali dodas dziļumos. Pēc lietus labākie sapalu lomi gaidāmi pie nelieliem strautiņiem, pa kuriem lietus ūdeņi nes no kokiem sakritušos barību (kukainīšus, tārpiņus).

Sapali tiek uzskatīti par ļoti uzmanīgām zivīm, tikko, kā viņš krastā ierauga aizdomīgu siluetu (piemēram, cilvēka), tā viņš pagriezīs tam muguru un barībai nepievērsīs nekādu uzmanību, lai arī kādu delikatesi tas viņam piedāvās.

Par sapaliem viss it kā zināms, bet vienalga noslēpumu pilns (Tas ir interesanti)

 

Sapaliem nav kuņģis. Man šķiet interesants fakts, ka šai karpu dzimtas zivij nav kuņģis. Jāņem vērā, uztura paradumi un barība. Sapali galvenokārt pārtiek no augu valsts barības, kā arī pavisam nelieliem kukainīšiem jeb mušiņām, jau par lielāku ēsmu sapali interesi izrāda ļoti reti. Šī iemesla dēļ karpu dzimtas plēsīgās zivis ķer salīdzinoši mazus jeb nelielus medījumus, jo bez kuņģa nav iespējams lielu barību norīt un sagremot.

Par sapaliem viss it kā zināms, bet vienalga noslēpumu pilns (2. daļa)

 

Nārsts. Jau februārī, ar pirmajām siltajām dienām sapali pamet savus ziemas mājokļus un sāk izrādīt interesi par barību.

Pavasara migrācijas laikā sapali sāk veidot barus. Šādos baros pulcējas apmēram viena vecuma zivis, pēc ihtiologu domām šie bari nekad neesot tik lieli kā piemēram raudām.

Nārstot sapali sāk sasniedzot 3 gadu vecumu, kad zivis ir apmēram 200 gramus smagas, ļoti daudz kas ir atkarīgs no barības daudzuma ūdenskrātuvē. Vispirms nārstot sāk lielās zivis. Parasti nārsts ir novērojams marta beigās vai aprīļa sākumā, ļoti daudz kas ir atkarīgs no laika apstākļiem. Pieredzējuši makšķernieki un dabas draugi apgalvo, ka sapali nārsto 7 – 10 dienas pēc ālantiem, kad upes jau ir iegājušas atpakaļ savos krastos un ūdens sāk noskaidroties. Tie nērš ikrus strauju upju sēkļos, kur ir akmeņaina gultne.

Sapalu ikriņi ir oranžā krāsā, ar ko tie atšķiras no citām karpu dzimtas zivīm, un ir ļoti sīki. Apmēram 600 gramus smags sapals spēj iznērst 100 tūkstošus ikru, tāpēc ihtiologi domā, ka lielie sapalu eksemplāri spējot iznērst pat miljons ikriņu.

Droši vien daudziem no jums uzreiz ir jautājums, ja jau viena zivtiņa spēj iznērst tādu skaitu ikriņu, tad kāpēc sapalu ir tik maz? Tas ir tāpēc, ka lielu daļu ikriņus neapaugļotus aiznes straume, bet lielu daļu apaugļotos ikrus apēd citas zivis.

Sapalu nārsts ilgst vairākas stundas.

Labvēlīgos apstākļos sapali aug ļoti ātri, augustā tie sasniedz 9 cm garumu, bet septembrī jau 13 – 15 cm, pēc gada tie jau ir pieņēmušies svarā un sver 200 – 400 gramus.

Par sapaliem viss it kā zināms, bet vienalga noslēpumu pilns (2b. daļa)

Vēl kāds sapalu nārstu video dancis.

Par sapaliem viss it kā zināms, bet vienalga noslēpumu pilns (2a. daļa)

Internetā atrasts video, kurā redzams, kā nārsto sapali.