Kurš to visu sametis ezerā?

 

Vēl nekad neesmu sastapis cilvēku, kurš ieraugot piemēslotu vietu būtu bijis apmierināts ar redzamo, parasti ir dzirdami saukļi, ko literārā valodā nelieto, sevišķi šī necenzētā lamāšanās ir dzirdama tikko ir nokusis sniegs un ūdenskrātuves atbrīvojušās no ledus. Bieži vien makšķerēšana savā iecienītajā vietā jāsāk tieši ar krasta novākšanu un sakopšanu kaut cik cilvēcīgā paskatā. Njā, bēdīgi, ka atpūtnieki samet plastmasas un stikla pudeles ūdenī, nevis savāc atkritumu maisiņā, kas ir paņemts līdzi vai arī izmantots kāds no krastā atrastajiem maisiem. Ticat man, krastā ir atrodami gandrīz visu lielveikalu nosaukuma iepirkuma maisiņi.

Imantas mežā, atpūšas daudz cilvēku. Spēcīgi un ne tik. Ar skaistu samojeda šķirnes suni staigā kāds cilvēks, suns skraida ar citiem četrkājainajiem draugiem, suņa saimnieks dzer alu un pēkšņi vīrietis kļūst nespēcīgs un tukšā alus pudele šim izkrīt no rokām. Pieeju saku, tev pudele nokrita, šis atbild: ”A kur lai es to lieku, par to tu esi padomājis?” Nu ko lai šādam saka, nāks citi un pudeli sasitīs un mūsu četrkājainie draugi savainos ķepas. Tad jau iznāk, mežu mēs piemēslojam paši.

A kas tad tās pudeles samet ūdenī?

Atbilde arī uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša, sametam mēs paši, visas ziemas copes laikā, diezin vai kādam ienāks prātā mest pudeles un nevajadzīgas saimnieciskas lietas ūdenī, ar šādām lietām var nodarboties vienīgi, galīgi slimi un aprobežoti cilvēciņi, labākajā gadījumā viņi visu savus atkritumus saliek pie tuvējā koka vai pie ugunskura vietas. Esmu redzējis, kā makšķernieks, kurš ģērbies pēc pēdējās modes „slēpj” izdzerto plastmasas pudeli sniega valnī. Šīs modernais makšķernieks jau nesaprot, ka pēc dažiem mēnešiem sniegs izkusīs un šīs „cītīgi slēptās” pudeles atkal parādīsies un bojās apkārtējo vidi, bojās skatu. Ledum nokūstot liela daļa miskastes tiek izskalota krastā. Interesanti, ka šīs pudeles vairojās, pie tam mežonīgā ātrumā, no vienas nevainīgi noslēptas pudeles pēc pavisam īsa brīža izveidojas kalns ar pudelēm, iebarojamās ēsmas paciņām, salauztiem krēsliem un vēl nezin kādiem sadzīves atkritumiem. Pie atskalotajām pudelēm piebiedrojas arī krasta mēsli. Ir gudrīši, kas cenšas „sakopt vietu” un sadauza no sniega izaugušās pudeles. Un tā jau ir katastrofa, pavasarī tiek sagriezti apavi, vasarā kājas. Zinu vairākus šādus nelaimes upurus, kuri palīdzību ir meklējuši ārstniecības iestādē, rētas ir tik dziļas, ka dakteriem ir nācies likt lietā šuvēja prasmi.

Populārajās vietās uz ūdenskrātuvju ledus vispār notiek katastrofa, sevišķi sākoties brīvdienām. Ļoti daudzi makšķernieki ņem līdzi grādīgos dzērienus garastāvokļa uzlabošanai, uzkodai sagādāti dažādi konservi un, protams, pārvietojoties pa ledu uz nākamo zivīgo copes vietu katrs līdz paņemtais kilograms ir kļuvis nepanesami smags, pie tam noķertas ir arī dažas zivtiņas. Reti kurš makšķernieks izstiepj krastā izdzertās tukšās pudeles un konservu kārbas. Bez visas šīs sadzīves miskastes uz ledus paliek dēļi, malkas bluķi, esmu redzējis pat izdzerto pudeļu kastes. Iedomājieties, cilvēks stiepis Peipusa ezerā alus kasti, nedomāju, ka ziemā šis īpatnis vēlējies sevi veldzēt ar alu. Visticamāk, šis dabas baudītājs šo alus kasti iestiepis ezerā lai uz tās sēdētu un makšķerētu, tad piecēlies un visu sev nevajadzīgo, arī vēl neseno sēdekli atstājis uz ledus. Visas tas glabājas tik ilgi, kamēr ir ledus. Uzsnigušais sniedziņš visu to šmauci piesedz, bet ledum kūstot tas nonāk ūdenī. Vasarā ienirstot apmēram 3 metru dziļumā nākas brīnīties no kurienes šeit lielās civilizācijas pēdas, lasi pudeles un citi „dārgumi”. Interesanti gan, kā vairākus kilometrus (Peipusa ezerā) no krasta tas viss šeit nokļuvis?

Domāju, ka daudzi pat neaizdomājas, ka ledus ir tas pats ūdens un uz viņa nevajag atstāt visu sev nevajadzīgo, daudzi pat iedomāties nevar cik ilgi dzīst uz stikliem sagrieztās kājas, bet atstātais polietilēns vēlāk vienalga nokļūs krastā. Šādi maisiņi acīm prieku neradīs, bet ekoloģijai un tīrībai radīts posts.

Cienīsim dabu un savāksim pēc sevis miskasti.