Mormišku pasaulē (6. daļa)

Starp makšķerniekiem ir lielas diskusijas vai zivis atšķir krāsu. Tomēr neskatoties uz dažādiem apgalvojumiem vairums zivju atšķir krāsas. Krāsu spektrs, ko uztver zivis, ir stipri atkarīgs no dzīves vietu ekoloģiskajām īpatnībām un dziļuma.

Pilnīgi dabiski, ka ūdens virsējo slāņu iemītnieces, kā arī seklūdens un piekrastes zonu zivis atšķir krāsas daudz labāk nekā to dziļūdens ciltsbrāļi. Kad sācis jau krēslot zivis uztver tikai spektra īso viļņu daļu, tātad tumši zaļu krāsu, zivis no melnas neatšķirs, bet tostarp labi atšķirs no košajām (sarkanas, baltas)krāsas.

Prakse liecina, ka raudu, asaru un citu zivju makšķerēšanā mānekļa krāsām ir liela nozīme. Runājot ar pieredzējušiem vīriem, nākas secināt, ka katrai zivij ir dažas no krāsām pret kurām tās nav vienaldzīgas, tātad iespējams gūt labākus panākumus.

Vairums zivju labi redz, it sevišķi uz priekšu un no sāniem. Viņas ir spējīgas atšķirt dažādus sīkus objektus aptuveni metra attālumā, bet tādas izcilas zivis kā foreles, alatas un salates (meža vimbas) redz priekšmetu kustību pat no liela attāluma.

Zivju reakcija uz gaismu un ir dažāda. Daudzas zivis ir ļoti jūtīgas pret gaismu un ziemas laikā tās izvairās no spilgti apgaismotām vietām. Tas ir labi redzams, kad nelielā laukumā ir saurbti vairāki āliņģi. Daudzas zivis vienkārši papeld sānis un āliņģis paliek “tukšs”. Nākas meklēt jaunas zivju uzturēšanās vietas.

Arī vasaras laikā daudzas zivis cenšas uzturēties ēnainās vietās vai dziļumā, bet savukārt līdakas, karūsas, ruduļi un alatas labprāt uzturas saulainās vietās. Līdakas, piemēram, var stundām ilgi stāvēt ūdens virsējos slāņos un saulē sildīt muguru. Šādas ainas esmu novērojis vairākkārt.

Lai pareizi izvēlētos mormišku krāsu, nepieciešams stādīties priekšā kāds ir ūdens apgaismojums. Tas ir atkarīgs no diennakts laika, laika apstāļiem (skaidrs laiks vai apmācies) un no izvēlētā dziļuma. Ziemā ūdens vienmēr ir skaidrāks, redzamība ir vismaz divas reizes labāka nekā vasarā. Arī šis faktors ir nav mazsvarīgs un makšķerniekam, tas ir jāiegaumē.

turpinājums sekos

Interesantā ēsma "tesmenis"

Mans draugs un lielmeistars Bums, izdomājis jaunu ēsmu raudām, stintēm u.c. zivīm. Šī ēsma paredzēta zivīm, kas mīt lielos un plašos ūdeņos, piemēram Peipusa raudām un no jūras upēs ienākušajām stintēm.

Mormišku pasaulē (4. daļa)

Iedomājieties situāciju, ka mazs sudraba pilieniņš ir sastidzis 5 cm no gultnes. Mazākā kustība un pilieniņš pieskaras gultnei un pēkšņi asaris saķer savu bēgošo “upuri”.

Kas tad par lietu? Zivju sānu līnija un dzirde veic kaut kur līdzīgas funkcijas, bet starp tām ir arī atšķirība. Kā jau minēju ar sānu līniju zivis sajūt ūdens sakustēšanos, dažādas ūdens vibrācijas un  atmosfēras spiediena maiņu, kā arī sānu līnijas receptori uztver infraskaņas ar 5 – 25 hz frekvenci, ko zivis ar dzirdes orgānu uztvert nespēj. Šis maņu orgāns visām zivīm nav vienādā attīstības pakāpē, līdzās zivīm, kam ir pilnīga sānu līnija, pazīstamas daudzas sugas, kam sānu līnija ir nepilnīga vai arī tās nemaz nav.

Tātad, zivis ir spējīgas sajust vismazāko skaņu pat lielā ūdens dziļumā. Mūsu noķerto asari šoreiz piesaistīja “kukainīša” spēle un barības lielums. Barības lielums bija tāds ar kuru asari pārsvarā barojas un tiem tas neliekas svešs. Asaris ar savu sānu līniju sajūt “pazīstamās” un “nepazīstamās” barības kustības.

Sekojot mānekļa darbībai, makšķernieks var gūt ļoti daudz vērtīgas informācijas. Tā piemēram, vairums copes ir brīdī, kad māneklis paceļas no gultnes vai arī atrodas tiešā tā tuvumā, tāpēc makšķerniekam ir jāzin kāda spēle ir vienai vai otrai mormiškas formai. Pie tam svarīgi ir zināt kā mormiška spēlē ūdens dziļumā, spēle kaut nedaudz mainās, spēle mormiškām mainās arī saskaroties ar gultni.

Mormiškas formas izvēle ir atkarīga no ūdenskrātuves specifikas, kā arī makšķerēšanas apstākļiem. Lai gūtu panākumus nepieciešams ir ļoti daudz eksperimentēt. Tāpat savus novērojumus ieteicams pierakstīt, jo vēlāk šie novērojumi var būt ļoti aktuāli. 

Turpinājums sekos

Mormišku pasaulē (3. daļa)

Ļoti svarīgi ir zināt kā spēlē šī vai tā mormiška, tā kādā no vasaras dienām devos uz ūdenskrātuvi, izraudzījos vietu, kur dziļums ir tikai 40 – 50 cm un izmēģināju dažādu svara un formas mormiškas, lai zinātu viņu spēli. Dažus novērojumus mēģināšu aprakstīt un par tiem pastāstīt sīkāk.

Saspiesta mormiška no abām pusēm ne tikai saceļ augšā dūņas, bet arī it kā izkliedē to un ideāli spēlē grunts tuvumā.

 Pilienveidīgās un skrotis atsitoties pret gultni saceļ dūņu mākonīti. Protams, ka raudām, asariem un citām zivīm grūti noturēties, lai nenogaršotu “traucētāju”.

Pilnīgi plakana mormiška pēc savas formas vairāk atgādina nelielu žibulīti. Parasti turot to vertikāli, ūdenī mormiškas nobīde ir 5 – 10 cm. Šādas planējošās mormiškas iekārdina asarus, it sevišķi lielos.

Par klasisko gribētos nosaukt arī mormiškas, kas pēc savas formas atgādina “skudriņas”. Spēles laikā “skudriņas” horizontālā plaknē pagriežas gan pa labi, gan pa kreisi. Labus panākumus var gūt, ar lēnas šūpojošas kustības palīdzību.

Smagās muciņveida mormiškas, tikko tās ir nolaistas uz gultnes, tā mormiška “ierokas” dūņās. Mīkstie sardziņi praktiski nesignalizē par zivju pieskārieniem, tāpēc ieteicams lietot pēc iespējas cietāku sardziņu. Ielaistas ūdenī, šīs mormiškas atrodas zem āliņģa. Šīs mormiškas ir efektīvas, ja tās tiek šūpotas no vienas āliņģa malas uz otru.

Kaut ko līdzīgu varētu teikt arī par lielajām trīsžuburu mormiškām, bet par tām ir atsevišķa saruna.

Konusveida mormiškas ar pašu mazāko āķīti, nolaistas uz gultnes, kaut nedaudz piepaceļot to, mormiška paceļ līdzi nelielu dūņu mākonīti, kas pievērš zivju uzmanību. Ir ziemas maķšķernieki, kas šo mormišku izmanto kombinācijā ar mazo pludiņu.

Pēdējos gados lielu popularitāti ir iemantojušas sānpeldes, bet ne vienmēr tās iespējams iegādāties veikalos vai pašam izskalot, tādēļ makšķernieki izmanto mormiškas kurām ir sānpeldes forma. Apakšējā daļa šīm mormiškām ir nelīdzena, savukārt augšējā daļā tās ir ideāli taisnas. Lēni kustinot mazmakšķerīti, mormiška patiesi pēc savas spēles atgādina mazo ūdens vēzīti, bet, ja mormiška ir apstrādāta ar krabju eļļu, tas asariem “uzdzen” apetīti.

“Piliens” un “skrotis”, zivis šīs mormiškas jūt vismazāk, taču viņas ir neaizstājamas pilnīgas bezcopes laikā.

Turpinājums sekos

Mormišku pasaulē (2. daļa)

Barību zivis jūt pēc redzes, dzirdes un sānu līnijam. Sānu līnija vairumam zivju ir iegarens kanāls ādā uz ķermeņa sānu virsmas. Sānu līnijas jūtīgās šūnas uztver ūdens kustību un svārstības, citu zivju, laupījumu pārvietošanos, kā arī signalizē par tuvošanos dažādiem priekšmetiem. Lūk, kāpēc zivis barību var atrast ne vien skaidrā ūdenī, bet arī duļķainā, dienā un pat naktī.

Tas ir viens no galvenajiem iemesliem kāpēc kukainīša imitācijai, momiškas spēlei jābūt dabīgai. Šo nerakstīto makšķerēšanas likumu vajadzētu ielāgot jebkuram makšķerniekam, kas rokās ir paņēmis ziemas makšķerīti. 

Nereti literatūrā var lasīt, ka mormiškas formai ir minimāla nozīme. Šis ir nepaties apgalvojums, jo no mānekļa formas ir atkarīga tās spēle.

Reiz kādā izbraucienā uz Daugavu reti ķērās lielās zivis (asari un raudas). Tika izmēģināti vairāki varianti, bet no tā zivis labāk neķērās. Uz pašas mazākās mormiškas ko atradu savā kastītē ar asu nazi sagrieztu ķikuriņa ādu, bet vienu lielāku ķikuru uzspraudu uz mazās mormiškas āķīša. Ļoti ilgi nācās gaidīt līdz mormiška sasniegs gultni, bet pēc nelielas tās šūpošanās zivis pieteicās aktīvāk. Laiku pa laikam mormišku pacēlu par 20 – 30 cm, viegla šūpošanās un atkal skaists asaris lēkā jau pa ledu. 

turpinājums sekos

Mormišku pasaulē (1. daļa)

Būs īss, daļas 4 vai 5, bet varbūt arī 6 ieskats mormišku jeb latviski sakot auziņu pasaulē.

Veikalos un pie amatniekiem iespējams iegādāties visdažādāko izmēru, formu un krāsu mormiškas. Bet kādu izvēlēties? Šis ir ļoti grūts jautājums. Lai būtu vieglāk tikt skaidrībā ar piedāvājumu mormiškas vajadzīgs ir klasificēt pēc formas, svara, krāsas un arī pēc tā kā tajā ir ielodēts āķis.

Mormiškas pēc svara var iedalīt trīs kategorijās: vieglās, smagās un supersmagās.

Vieglās mormiškas ideāli noder nelielos dziļumos, labvēlīgos laika apstākļos, pieredzējuši makšķernieki labus panākumus gūst tieši uz vieglajām mormiškām. Šādu mormišku diametrs ir 1,5 – 2 mm, tās ir gatavotas no alvas, kas ir pārklātas ar varu, misiņu vai pat sudrabu. Ļoti populāras ir mormiškas kas gatavotas no sudraba. Šie mānekļi zivis piesaista ne tikai ar savu spēli, bet arī ar krāsu un pat ar skaņu. 

Daudzu Latvijas vadošo ziemas makšķernieku panākumu atslēga ir tieši mazo, miniatūras mormišku izmantošana. Viņi izmanto sudraba un pat zelta māneklīšus. Ja mazās mormiškiņas ir piesietas resnās auklās, tad uz panākumu ir grūti cerēt, tāpēc speciālisti izmanto pārsvarā tikai supertievās aukliņas. 

Vieglajām mormiškām piemīt delikāta spēle, kas iekārdina gan lielās, gan arī mazās zivis. Labus panākumus var gūt, ja tiek izveidots mormišku tandēms. Smagā mormiška tiek piesieta 15 – 20 cm zemāk, bet vieglā attiecīgi augstāk. Par šādu tandēmu visbiežāk interesējas asari un brekši.

Smagās mormiškas tiek gatavotas no svina un dažādiem metālu sakausējumiem. Viņas mēdz būt gan no viena veida materiāla, gan arī kombinētas kopā ar varu, misiņu vai melhioru. Ir redzētas arī sudraba, bet ļoti retos gadījumos. 

Pastāv uzskats, ka smagās mormiškas ir noderīgas tieši dziļumā, bet kā pierāda prakse, tad tās var izmantot arī citās makšķerēšanas situācijās un vietās.

Ziemā, kad ir liels sals un vējš, kas diemžēl pēdējos gados Latvijā ir ļoti reta parādība, āliņģis ātri sasalst, līdz ar to ātri sasalst arī aukliņa. Vieglu mormišku ir grūti nolaist vajadzīgajā dziļumā, dažkārt pat neiespējami, tādēļ šeit lieti noder smagās mormiškas. Neaizstājamas tās ir arī vietās kur ir liela straume, jo vieglo māneklīti straume vienkārši nesīs prom. Esmu redzējis, kā copmaņi šādos gadījumos uz auklas uzver papildus atsvaru, kas pasliktina mormiškas spēli un vēlamie panākumi izpaliek. Zivis baidās tuvoties nepazīstamam priekšmetam. Atsvars nekādā gadījumā zivīm neatgādina kukainīšus vai kāpuriņus, kas to galvenā barība.

Supersmagās mormiškas tiek gatavotas no dažādu metālu sakausējumiem, kā arī no volframa materiāla. Šie kausējumi un volframs ir ļoti grūti apstrādājami, tāpēc šīm mormiškām ir liels, vērā ņemams trūkums. Tās bieži vien tievā aukliņa pārrīvējas auklas piesiešanas vietā. Šo trūkumu var novērst, ja mormiškas cilpiņā ieliek attiecīgā diametra vada izolāciju.

Katrā ziņā dziļās un straujās vietās šīs mormiškas ir neaizstājamas.

Pašas mazākās mormiškas sver tikai 0,1 – 0,3 gramus, bet smagākās var būt pat 30 – 35 gramu smagas.

turpinājums sekos

Princeses no Tanganjikas ezera (2. daļa)

Ārējais paskats

Princese ir eleganta zivtiņa ar iegarenu ķermeni un garām astes spurām. Astes spurai lirveidīga forma ar gariem galiem tās nobeigumā. Dabā Burundi princeses spēj sasniegt 12 cm garumu, akvārijā labos apstākļos sasniedz pat 15 cm garumu, dzīvo 8 – 10 gadus. Neskatoties uz savu relatīvo pieticību, zivtiņas ķermenis ir ļoti patīkams un krāšņs. Ķermeņa korpuss ir gaiši brūns, bet spuras ar baltām maliņām, uz galvas ir tumša svītra, kas sniedzas gar acīm un žaunu vākiem.

Barošana

Dabā princeses pārtiek no fito un zoo planktoniem, kā arī aļģēm un kukaiņiem, bet akvārijā tās neatsakās no dažāda veida barības. Tām iespējams piedāvāt gan sauso, gan dzīvo un, protams, arī saldēto barību. Kā pamatbarības masa varētu būt kvalitatīva sausā barība, kas paredzētas Āfrikas cihlīdām, tajās ir viss mikro un makro elementu kopums, kas nepieciešams organisma uzturēšanai. Kā papildus barību iespējams piedāvāt artēmiju, koretru, krillu u.c. saldētās barības. Šo rindu autors gan pretēji rīkojas, kā pamatbarību piedāvā zivīm saldēto barību un sauso barību piedāvā ļoti minimāli. Zivtiņas lieliski ēd arī garneles, jūras zivis un citas jūras veltes, protams, iepriekš sasmalcinot.

Turēšana

Atšķirībā no citām Tanganjikas ezera zivīm princeses peld pa visu akvāriju. Turēšana iespējama jau 60 – 70 litrīgā akvārijā, taču zivtiņas labāk jūtas ja grupa zivtiņu var peldēt apmēram 150 litrīgā akvārijā. Tām patīk svaigs ūdens, kas ir bagātināts ar skābekli, tāpēc ieteicams akvāriju aprīkot ar jaudīgu filtru. Vēlams veikt patstāvīgu ūdens testēšanu, zivīm var kaitēt liels daudzums amnija un (vai) nitrātu, tāpēc jāveic regulāra ūdens nomaiņa, kā arī jāsifonē grunts.

Tanganjikas ezers ir otrs lielākais ezers pasaulē, tāpēc tajā ūdens parametri ir stabili. Visām Tanganjikas ezera cihlīdām nepieciešams nodrošināt vismaz 22 °C, bet ūdens temperatūra nedrīkst pārsniegt 28 °C, tātad optimāli būtu 24 – 26 °C, tāpat jāpiebilst, ka ezerā ūdens ir ļoti ciets 12 - 14° dGH, bet pH aptuveni 9, taču akvārijā princeses lieliski pielāgojušās pie citiem ūdens parametriem, taču tam vienalga jābūt cietam, jo vairāk tā līdzināsies ezera parametriem, jo labāk. Ja ūdens jūsu rajonā ir mīksts, tad jāveic dažas viltības, vienkāršākais ir ievietot akvārijā vairākus dolomīta gabalus, zivtiņas varētu izmantot arī kā slēpni, kā jau visiem šī ezera iemītniekiem arī princesēm patīk, ja lieli akmeņu krāvumi un izveidotas daudzas slēptuves, grunts jāizmanto smalku, augi principā vispār nav nepieciešami, bet es izmantoju raglapi, lai tā palīdz patērēt liekos nitrātus.

Zivju kaimiņi

Tā kā šis nav agresīvas zivis, tad arī kaimiņi jāizvēlas mazāk agresīvi, labi var sadzīvot ar citām zivīm, pat lielākām, taču nārsta laikā apsargā savu teritoriju un var kļūt nedaudz agresīvas., sevišķi, ja jāaizsargā mazuļi. Citi autori neiesaka turēt ar sev līdzīgām jo zivtiņas var viegli sakrustoties. Kā jau iepriekš minēju, tad vēlams ir turēt grupu īpatņu, jo tā veidojas hierarhija un parādās patiesais zivtiņu raksturs un interesantā uzvedība.

Dzimumu atšķirība

Atšķirt tēviņu no mātītes ir visai sarežģīti, ir pamatots uzskats, ka tēviņiem astes spuras ir garākas un viņu ķermenis ir lielāks nekā mātītēm.

Pavairošana

Pāris izveidojas tikai nārsta laikā, pārējā laikā priekšroku dod dzīvot barā, dzimumgatavību sasniedz, kad zivtiņa sasniegusi 5 cm garumu. Nārsts bieži notiek arī kopējā akvārijā, turklāt bieži vien akvārists, pat nepamana, ka zivtiņas iznārstojušas tikai pamana kad parādījušies jau mazuļi.

Ja tomēr esat nolēmis ierīkot atsevišķu akvāriju, tad jāizvēlas apmēram 50 litrīgs vai lielāks akvārijs, jo uz nārstu jāliek grupa no 6 zivtiņām un katram pārim nepieciešama sava teritorija. Akvārijā obligāti jāierīko vairākas slēptuves, jo zivis ikrus nērš slēptuves iekšpusē. Ūdens parametriem jābūt šādiem ūdens temperatūra 25 — 28° С, 7.5 — 8.5 рН и 10 — 20° dGH.

Nārsta laikā, mātīte iznērš apmēram 100 ikriņus, lielākas mātītes iznērš pat 200 ikrus, apsargā tos mātīte, bet tēviņš savukārt apsargā savu ligzdu un teritoriju. Kāpuriņi izšķiļas pēc 2 – 3 diennaktīm, bet vēl pēc 7 – 9 diennaktīm tie sāk peldēt un meklēt barību. Kā starta barība jāpiedāvā sīkie vēžveidīgie, artēmijas, nematodes. Mazuļi aug lēni, vecākiem par tiem jārūpējas ilgi. Bieži vien akvārijā dzīvo vairākas paaudzes.

Princeses no Tanganjikas ezera (1. daļa)

Šīs ir vienas no pirmajām zivtiņām no Āfrikas ezera ko cilvēks iebāza akvārijā vēl tālajos 70 gados. Agrāk šīs zivtiņas dēvēja par Lamprologus brichardi, bet vēlāk ihtiologi tās nodēvēja par Neolamprologus brichardi jeb tautā sauktās Burundi princeses. Tās ir skaistas, elegantas zivtiņas, kas sevišķi krāšņi izskatās peldot barā.

Turēšanai akvārijā zivtiņas nav prasīgas, pacieš dažādus apstākļus, arī barības izvēlē nav prasīgas. Galvenā zivtiņas prasība ir plašs akvārijs ar pareizi izvēlētiem kaimiņiem. Lai gan princesēm patīk, ka akvārijā ir daudz slēptuvju, tās visu laiku atrodas brīvajā laukumā.

Šīs zivtiņas noder gan pieredzējušu akvāristu, gan mazāk pieredzējušu akvāristu akvārijos, kā jau minēju galvenā prasība ir pareizi izvēlēties kaimiņus un dekorus. princeses ir bara zivtiņas, taču nārsto tikai pāros, tāpēc vēlams iegādāties zivtiņu grupu no 6 – 10 eksemplāriem, parasti šīs ir miermīlīgas zivtiņas, un neizrāda agresiju pret saviem ciltsbrāļiem vai kaimiņiem, ja vien tie nelien ligzdā, kur atrodas ikri vai mazuļi. Kā kaimiņus vajadzētu izvēlēties viņām līdzīgas zivtiņas.

Kā princeses uzvedas dabā

Pirmo reizi Burundi princesi klasificēja Polls 1974. gadā, šīs zivtiņas savu latīnisko vārdu ieguvušas par godu Pjēram Brišāram (Pierre Brichard), kurš savāca kolekciju no šīm un citām cihlīdām 1971. gadā. Burundi princeses ir sastopamas tikai Tanganjikas ezerā, kā apgalvo ihtiologi, tad mīt tās galvenokārt ezera ziemeļu daļā, šķirnes pamatkrāsas forma sastopama Burundi, bet dažādas variācijas Tanzānijā. Princesēm patīk ezera zemūdens klintis, kur tās sastopamas lielos baros, dažreiz pat varot saskaitīt vairākus simtus īpatņu, bet nārsta laikā, tās sadalās daudzos pāros un nārsto klinšu spraugās. Sastopamas tās ir arī mierīgākos ūdeņos, bez straumes, kur dziļums ir 3 – 25 m, taču visbiežāk 7 – 10 dziļumā. Barojas tās ar aļģēm, kas aug uz klintīm, fitoplanktonu, zooplanktonu un dažādiem kukainīšiem.

Turpinājums sekos

Konkurss Zygma Aquascape Photo Contest 2018

Pērnā gada nogalē Indonēzijā noslēdzās konkurss Zygma Aquascape Photo Contest 2018, kurā drīkstēja piedalīties tikai Indonēzijas akvāristi. 

Vēlos piebilst, ka Indonēzijas meistari vienmēr ir augstu kotējušies dažādos Pasaules akvārija konkursos. Lūk, labākie TOP 7

1. vieta Bintang Antariksa

2. vieta Waldi Suwandi

3. vieta Fitry

4. vieta Hamid

5. vieta Ojan

6. vieta Yusril Ridvan

7. vieta Guntur Candra Buana

Zeltas zivtiņas neparastais rekords

To, ka zelta zivtiņas ir parastās karūsas radinieces zināms jau sen. Karūsām piemīt liela izturība dažādos zivīm nepiemērotos apstākļos. Zelta zivtiņa, kurai ir dots vārds Sparks, bet saimniece ir kāda Paula Danstere no Klīvlendas ASV. Zivtiņa izlēkusi no akvārija un nokritusi no 1,5 metra augstuma un pēc tam 7 h nogulējusi bez ūdens. Gribi tici, gribi nē, bet zivtiņa izdzīvoja un pie tam palika absolūti vesela. Tas jau ir rekords.

Kad Paula ievēroja, ka Sparks pazudis, viņa nodomāja, ka viņas draugs tīrot akvāriju zivtiņu ielaidis citā traukā, tomēr pēc vairākām stundām sieviete saprata, ka kļūdījusies. Neatradusi savu zivtiņu akvārijā, Paula devusies uz tuvāko zooveikalu, lai iegādātos Sparksam aizvietotāju. Zooveikala pārdevēja pastāstīja, ka nereti zivtiņas vienkārši vai „aizlaisties” izlecot no akvārija un ieteica apskatīt pie akvārija.

Atgriezusies mājās, saimniece, patiesi atrada zivtiņu guļam uz grīdas, bez dzīvības pazīmēm. Jau gribēja nolaist to podā, kad ievēroja, ka zivtiņa tomēr ir dzīva. Pēc Sparks tika ielaists akvārijā, kur viņš pilnībā atguvās no pārdzīvotām briesmām.

Asaru cope ziemā (3. daļa)

        Uz pirmā un pēdējā ledus, kad ir intensīva cope, tad žibuļa kustībām jābūt ātrām, savukārt, kad asari ir kūtri, tad ar žibuli jāspēlē lēni un nekādā ziņā nedrīkst izdarīt asas kustības. Tā pirmajā gadījumā žibulis jāpaceļ par 40 – 50 cm, tostarp otrajā žibuli gadījumā žibulis ir lēni jāpaceļ tikai par 25 – 35 cm. Atkarībā no formas un mānekļa svara spēles ciklam ir jābūt nelielākam par 4 – 6 sekundēm, ieskaitot arī pauzīti.

         Pēdējos gados ļoti populāra ir makšķerēšana bez ēsmas. Laikam jau šis ir pats aktīvākais ziemas makšķerēšanas veids, kas prasa no copmaņa pacietību un arī zināmu meistarību. Parasti šajā gadījumā jāizvēlas mazus māneklīšus un pavisam tievu un izturīgu aukliņu. Auklas diametrs nedrīkst pārsniegt 0,10mm, labāk ja tā būtu 0,08mm. Mormiškas spēles kustībām jābūt ļoti sīkām un biežām, lai asaris nevarētu saskatīt ar ko tam ir darīšana un nodomātu, ka tas ir kāds no daudzajiem zemūdens kukainīšiem. Asaru uzmanību pievērš tas, ka “kukainītis” visu laiku atrodas kustībā.

          Daudzi copmaņi uzskata, ka labāk uz mormiškas ir likt vairākus ķikuriņus, jo tie piesaista tieši lielu zivju uzmanību. Taisnība vien ir, pie tam pieredzējušie makšķernieki iesaka uz lielas volframa mormiškas āķa spraust trīs – četrus resnus, zivīm sulīgus ķikuriņus un nolaist zivju delikatesi un nolaist ievērojamā 6 m dziļumā, savukārt ja dziļums ir atuveni 2 m, tad uz vidējas volframa mormiškas pilnīgi pietiek ar diviem – trim ķikuriem. Mazajām mormiškām, kuras lietojamas seklumā pilnīgi pietiek ar vienu ķikuriņu.

          Sliktas copes dienās, kad nepieciešama ļoti lēna un mierīga mormiškas “spēle” ķikurus uz āķa sprauž aizķerot tikai aiz galviņas. Aktīvas copes dienās labākus rezultātus var gūt ķikurus uz āķa liekot gredzenā, tas ir kad caurdur gan tā galviņu, gan arī astes daļu, pie tam paša mānekļa izmēriem jābūt mazākiem.

          Praktiski ir pārbaudīts, ka sliktas copes dienās asari labāk ķer maza izmēra mormiškas un žibuļus. Šķiet, kāda starpība mormiškas diametrs ir 2,5 vai 3 mm, bet zivis tomēr atšķir un labākus panākumus gūs uz mazākā izmēra mānekļiem.

            Mūžsenais jautājums par krāsām. Kura krāsa, tad ir labākā? Asari dažādos gadījumos dažādi reaģē uz plašo krāsu gammu. Te asariem patīk gaiši matētas, te tumšas, ir ūdenskrātuves kur asariem patīk dzeltenas misiņa vai sarkanas vara mormiškas.

           Pastāv uzskats, ka skaidros laika apstākļos vajadzētu lietot tumšus mānekļus, bet apmākušās dienās – gaišus mānekļus. Pieredzējuši makšķernieki gan uzskata, ka krāsai nav tādas nozīmes kā pašai mānekļa “spēlei”.

         Daudzus gadus atpakaļ, zivju bija vairāk, bet copmaņu mazāk, malu zvejnieku varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, nebija vajadzīgas nekādas dižās viltības lai tiktu pie skaista loma.

Beigas

 

Asaru cope ziemā (2. daļa)

          Pacietīgākie makšķernieki izmisīgi gaida copīti, nomainot vairākus žibuļus vai mormiškas, kas atbilst attiecīgajam dziļumam un mānekļa svaram. Turpat 3 – 5 m attālumā izurbj pāris jaunu āliņģu, periodiski atgriežoties pie vecā āliņģa. Sākas lielais zivju gaidīšanas laiks, varbūt zivis ir tepat tikai dažus cm no makšķernieka kājām, bet varbūt zivis uzturas ūdens vidējos slāņos. Šādos gadījumos ieteicams mānekli zem ledus laist lēnām, auklu no spolītes iztīt tikai pa 30 – 40 cm, pie tam mānekļa izmēriem jābūt miniatūrām un arī kustībām vajadzētu būt sīkām.

          Kad māneklis šādi ir sasniedzis gultni, piepaceļ to par aptuveni 10 cm, ieturot nelielu pauzīti, atlaiž to, neaizmirstot par mānekļa spēli. Veidojas tāds kā cikls, kas sastāv no mānekļa pacelšanas – nolaišanas – pauzītes, kuru ilgums ir līdz 7 sekundēm. Dažkārt ir sajūta, ka asari prot skaitīt, jo ticis līdz noteiktam skaitlim seko cope.

         Dažkārt, dienās, kad ir slikta cope, retie panākumi ir negaidīti, izdarot ar mazmakšķerīti kādu neveiklu kustību, kāds no asariem saķer mānekli, uzskatot to par kaut ko ēdamu. Zivs sasprindzina muskuļus un cenšas atbrīvoties no “spēcīgā” kukainīša. Ja makšķernieks ir iegaumējis darbības kustību, kurā brīdī asaris saķēris mānekli, nekavējoties visu jāatkārto, tad pilnīgi iespējams, ka panākums atkārtosies.

         Pieredzējuši makšķernieki uzskata, ka sliktas copes dienās, vajag vairāk eksperimentēt, meklēt pareizo “spēli”, variēt ar mormišku krāsām un formu. Iespējams, ka zivīm nepatīk Jūsu piedāvātā ēdienkarte, varbūt vajag to pamainīt.

         Copes aktivitāte ir atkarīga no daudziem faktoriem, no ūdenskrātuves, no makšķerēšanas sezonas, bet galvenais no asaru fizioloģiskās aktivitātes, savukārt tā atkarīga ir no vesela virkne citu iemeslu, tādiem kā barības daudzums ūdenskrātuvē, sezonas (pirmais vai pēdējais ledus, ziemas vidū zivis ir sevišķi kūtras) un cik populāra makšķernieku vidū ir dotā ūdenskrātuve.

Turpinājums sekos

Asaru cope ziemā (1. daļa)

         Ziemā asari patstāvīgi uztururās vienās un tajās pašās vietās, protams, ja ir pietiekamā daudzumā ir skābeklis un barība. To mīļākās uzturēšanās vietas ir ar cietu grunti un dažādiem nelīdzenumiem, tas ir bedrītes, siekstas vai akmeņu kaudzītes, bet barojas tie arī līdzenāas vietās. Vairums ūdenskrātuvēs asarus ķer no 2 – 4 m dziļumā, bet ir dienas, kad tie paceļas ūdens vidējos slāņos, kas ļoti apgrūtina to meklējumus. Sliktas copes dienās asari meklējami grunts tuvumā. Dažreiz ir tā, ka kaimiņš sēžot 3 – 5 m attālumā no Jums, no sava āliņģa velk vienu asari pēc otra, bet Jums nav pat copītes. Tādā gadījumā nākas mainīt dziļumu vai pat vietu asaru meklējumos. 

          Neaizmirstama ir copes diena, kad esat uzgājis izbadējušos, miegainu asaru bariņu. Cīņā pēc garšīgās ēsmas asari kļūst neuzmanīgi un kāri ķer makšķernieka piedāvāto mānekli. Ja ledus ir caurspīdīgs, tad interesanti ir noraudzīties, kā vairāki asari pavada savu nelaimē nonākušo ciltsbrāli.

 Kad seko viena copīte pēc otras, tad makšķernieka galvenais uzdevums ir pēc iespējas ātrāk nolaist zem ledus mānekli. To var panākt lietojot mazu žibulīti vai nelielu volframa mormišku. Azartiskā cope beidzas, kad makšķernieks ir uztraucies un lielā steigā piecirstais asaris noraujas. Tas ir novērots vairākkārt.

         Tāpat interesanta šķiet cope, kad zivis ēsmu ķer kūtri, kad māneklim seko tikai viens asaris, pārējos nākas ilgi provicēt uz copi. Asari ļoti labi atšķir dzīvo no nedzīvā. Viss kustošais grunts tuvumā, ceļoties augšā vai laižoties lejā asaris uztver kā dzīvo, protams, ja māneklis kustas dabiski. Piemēram, asaru grupas redzeslokā nokļuvis mazs, kustīgs žibulis. Asari redz to un uz kādu brīdi sastingst, bet nemūk, paliek savās vietās, bet to starp arī neviens no asariem necenšas to noķert. Tātad, vai nu steidzīgi jāmaina žibulis, vai arī tas liek zivīm uzmanīties. Šādā gadījumā makšķernieki dodas uz citu āliņģi. Ja ledus nav pārāk biezs, tad šāda taktika attaisnojas.

Turpinājums sekos

Buma izstrādājumi

Šodien pie manis bija atbraucis slavenais Latvijas Lielmeistars BUMS. Vīrs, kas gatavo, restaurē un remontē visu, kas griežas, kustas un rūc. Atveda cirvīšus jeb kā pats lielmeistars BUMS saka

"cirīšus" Pērnavai. Patreiz izvēle tiešām super, ieskrien nenožēlosi.  

Akvārijs detaļās

Šis nav mans projekts, bet gan akvārija studijas TWINSTAR darbs. Lai saprastu visu patieso krāšņumu un kompozīcijas sarežģītību jāpievērš uzmanība visdažādākajām detaļām. Šis ir zemūdens dārzs, kur augi ir teicami, pilnībā nevainojami un zivtiņas ir novirzītas otrajā plānā.

Daži vārdi 50 dzimšanas dienā

Tas brīdis ir pienācis, pirms 50 gadiem aukstā 11. janvāra naktī piedzimu. Esmu šajā pasaulē nodzīvojis pusgadsimtu. Daudz, vai ne? Šajā laika posmā ir daudz kas paveikts, bet ir daudz kas arī vēl darāms. Skatoties no malas uz mūsdienu jaunatni dažkārt šķiet ka viņiem nekas neinteresē, izņemot muļķības. Saku, paldies Dievam, ka mani bērni ir godīgi pilsoņi, kas izmācījušies un strādā katrs savā nozarē. Zivis laikam gan nevienam no viņiem neinteresē, bet, aug jaunā paaudze, mazbērni un iespējams Kristeram, Annijai, kā arī vēl nedzimušajiem mazbērniem zivis interesēs tāpat kā man.

Cienījamie bloga lasītāji, arī turpmāk meklēšu, veidošu un šeit ievietošu materiālus par zivīm. Ja kaut vienam mazam puišelim jeb meitenei izlasot manu rakstiņu par makšķerēšanu vai akvārijiem rodas vēlme interesēties dziļāk par zivīm, tad tas ir pluss.

Noteikti vēlos teikt paldies savai ģimenei, kas spējusi veselu pusgadsimtu sadzīvot un paciest mani, raksturiņš man ļoti spītīgs, kā jau gaiļa gadā dzimušam Mežāzim, bet nu tāds es esmu un mani vairs nepārveidosi.

Lai izdodas viss iecerētais, jo dzīvē, kā jau dzīvē raibi vien...

Mini reportāža no Green Aqua

Esmu nedaudz pabraukājis tiesa, tikai pa Eiropas valstīm un vienmēr centies apmeklēt zooveikalu, ja tur ir akvāriji, tad esmu super laimīgs. Ložņājot pa dažādām interneta mājas lapām atradu teicamas kvalitātes bildes no Green Aqua (Ungārija, Budapešta) studijas. Tādu dizainu neatradīsiet pat lielākajās pasaules izstādēs. Iedomājos, ja Rīgā būtu šāds akvārija veikals vai studija, domāju laukā no turienes mani nedabūtu nekad. Novērtējiet paši.  

Īspadomi

1. Pie augsta atmosfēras spiediena zivis tuvojas krastam, kā arī barojas seklumā, savukārt pie zema atmosfēras spiediena un sliktos laika apstākļos zivis pārvietojas uz dziļumu un jāmeklē būtu bedrēs.

 * * * * *

2. Bieži vien makšķernieku vidū valda uzskats, ka ziemā nav jāievēro klusums, jo zivis zem biezā ledus vāka tāpat neko nedzird. Taču šoreiz pārliecinājāmies par pretējo, atlika kādām piecelties un sākt urbt jaunu āliņģi, lai raudas tūlīt pazustu, kad atkal ezers noklusa raudas atgriezās pēc apmēram 10 minūtēm.

 * * * * * 

3. Dodoties no ezera pārliecinājāmies lai par mūsu apmeklējumu liecinātu tikai daži mūsu izcirstie āliņģi. Domāju, ka patīkamāk uz ezeru ir atgriezties, ja tas ir un paliek nepiemēslots. 

Nu bet kāpēc man mirst akvārija zivtiņas?

Daudzi jaunie akvāristi bieži vien man jautā, kāpēc man iet bojā zivtiņas, es visu daru pareizi, tā, kā tas ir minēts daudzajos akvāriju forumos un arī grāmatās. Šajā rakstiņā mēģināšu ieskatīties dažās kļūdās kuras pieļauj mazāk pieredzējuši akvāristi.

Zīmējums no www.colourbox.com

      1. Pirmais, kuram vispār nepievērš uzmanību jaunie akvāristi ir ieteicamie ūdens parametri. Mīksts ūdens no cieta ūdens atšķiras un pie tam ļoti krasi, ja ielaidīsiet zivtiņu ūdenī, kur tā parametri krasi atšķiras no ieteicamā, tad zivtiņa jutīsies ļoti slikti un var aiziet pat bojā. Ieteicams ir sekot ūdens parametriem. 

         2. Otra kļūda ko bieži vien pieļauj mazāk pieredzējuši akvāristi ir ūdens temperatūra. Jaunie akvāristi uzskata, ka ūdens starpība 1 – 2 grādi nav nekas traks, dārgie draugi, šis ir ļoti būtisks ūdens parametrs un zivis ir ļoti jūtīgas pret nepiemērotu temperatūru. Arī cilvēks vislabāk jūtas kad viņa ķermeņa temperatūra ir 36.6, ja tā tiek izmainīta kaut pa vienu grādu rodas cilvēkam diskomforts un viņš jūtas slikti, tieši tas pats ir ar zivīm, pie tam zivs ķermeņa temperatūra ir tāda pati, kā ūdenim. 

      3. Raugiet, lai akvārijā būtu ieteicamā temperatūra un necenšaties sēdināt akvārijā aukstūdens zivis ar siltūdens zivīm un cenšas uzturēt akvārijā vidējo temperatūru, labi nebūs nevienam no akvārija iemītniekiem.

      4. Vēl viena no raksturīgākajām kļūdām, apgaismojums. Tropos, no kurienes nāk mūsu akvārija zivtiņas dienas ilgums ir 10 – 12 stundas, pie mums dienas ilgums ir mazāks, sevišķi ziemas laikā. Un ja zivtiņa nesaņems pietiekami daudz gaismas viņas iekšējais pulkstenis var salūzt, bet zivtiņa ir ļoti trausls organisms un tas var radīt arī tādu stresu, ka viņa var aiziet bojā.

     5. Vēl viens iemesls ir zivju sugu nesaderība. Bieži vien nākas dzirdēt, ka vienā traukā tiek sasēdinātas augēdājas ar gaļēdājām un akvārists cenšas tām piedāvāt gluži vienkārši nepareizu barību.

      6. Vēl par barībām runājot, daudzi uzskata, ka pietiek akvārijā iemest šķipsniņu barības un ar to viss būs atrisināts. Nē, zivīm nepieciešams barību daudzveidot. Piemēram, ja piedāvāsiet tikai viena veida sauso barību un pie tam lētāko, tātad nekvalitatīvāko, tad zivīm var rasties problēmas ar vēderu. Cenšaties zivīm barību dažādot.

     7.Vēl viens iemesls ir pārapdzīvotība. Ļoti bieži jaunie akvāristi savos nelielajos traukos cenšas iebāzt lielu daudzumu zivju, tad piebāž to ar mākslīgie augiem un rezultātā ir skābekļa trūkums, saindēšanās ar amonjaku un viss, atkal viena zivtiņa ir aizpeldējusi uz citu saules pusi. Likums ir visai vienkāršs, vienai nelielai zivtiņai nepieciešami 3 litri ūdens, atkarībā no zivtiņas izmēriem arī tai nepieciešamais tilpums palielinās. Ņemiet šo faktoru vērā.

Krāšņās skalārijas (3. daļa)

Pavairošana. Skalāriju pavairošana ir visai sarežģīta. Grūtības jau sākas no vaislinieku izvēles, jo grūtības sagādā dzimumu atšķirtspēja, jo sevišķi jaunajiem īpatņiem, nelielas atšķirības ir novērojamas tikai 9 – 10 mēnešu vecumā. Šajā vecumā tēviņu muguras spura kļūst tikai nedaudz garāka kā mātītēm, bet muguras spuras aizmugurējā daļā ir novērojamas nedaudz vairāk svītru. Bet šīs atšķirības ir vāji redzamas un kļūdīties var pat pieredzējis akvārists. Par galveno atšķirību tomēr jāuzskata “pieres” daļa. Tēviņam tā ir ar nelielu pauguriņu, bet mātītei nedaudz ieliekta. 

Nārstošanas laikā barošanai nav lielas nozīmes, zivtiņas nedrīkst pārbarot, jo tās zaudē spēju vairoties. Šādām zivtiņām ikriņi kļūst bāli un aiziet bojā.

Zivtiņas pašas veido pārus. Kad ir izveidojies pāris, tās meklē klusāku vietu. Parasti skalārijas izvēlas akvārija sieniņu, apgāztu puķupodu vai kāda plata ūdensauga lapu, kuru turpmākie vaislinieki draudzīgi attīra no gļotām un no gružiem.   

Nārsta laikā tēviņiem sēklinieks kļūst ass un šaurs, bet mātītēm olnīca šaura un īsa, nelielas caurulītes veidā. Līdz nārstam šīs dzimumu atšķirības nav novērojamas.

Kā tikai viens pāris no kopējās grupas sāk atdalīties, tā to nekavējoties ir jāatdala uz iepriekš sagatavotu nārsta akvāriju. 

Nārsta akvārijā ūdenim ir jābūt neitrālam (pH 7), nārsta vietas pretējos stūros nepieciešams novietot augus ar platām lapām. Šie augi noteikti ir kārtīgi jānostiprina, jo tīrot augus zivis bieži vien izkustina tos. Ar vietas tīrīšanu vaislinieki ir nodarbināti apmēram divas diennaktis. Pēc tam mātīte uz augiem sāk nērst ikrus, bet tēviņš tos nekavējoties apaugļo tos. Nārsts turpinās vairākas stundas. Parasti mātīte iznērš apmēram 600 ikrus. Kad nārsts tuvojās noslēgumam vaislinieki savus ikrus bez uzraudzības neatstāj ne uz mirkli. Tie vienmērīgi vēcinot spuras rada ap ikriem svaiga ūdens cirkulāciju. Ja starp ikriņiem atklājas kāds balts, neapaugļots ikriņš, tad vecāki to uzmanīgi izņem un apēd to. Tā tas turpinās apmēram četrdesmit stundas, līdz no ikriņiem izšķiļas kāpuriņi. Bet arī tagad vecāki neatstāj tos bez uzraudzības. Zivis tos uzmanīgi pārvieto no vienas lapas uz otru. Pēc 6 – 9 dienām parādās jau jaunās zivtiņas. Ļoti liela nozīme ir jābūt ūdens temperatūrai ne zemākai par 26 – 30 °C, parasti ja ūdens temperatūra ir 30 °C mazuļi attīstās jau sestajā dienā. Tomēr pieredzējuši akvāristi uzskata, ka veselīgākas zivtiņas iespējams iegūt, ja tās attīstās deviņas dienas, tad zivtiņas izaug spēcīgākas un izturīgākas. 

Nereti gadās, ka aizvācot bojātos ikriņus, vecāki aizraujas un apēd arī apaugļotos ikriņus. Dažkārt ir novērojams, ka vaislinieki strīdas savā starpā un visi pēcnācēji var aiziet bojā. 

Pirmās 4 – 5 dienas mazuļus jābaro ar infuzorijām, pēc tam var sākt tām piedāvāt zooplanktonu. Skalāriju mazuļi ir ļoti rijīgi, tāpēc jābaro tie ir vairākas reizes dienā, nelielām porcijas devām, bet nekādā gadījumā nedrīkst tās pārbarot, jo tad tās var aiziet bojā. 

beigas