Asaru cope ziemā (1. daļa)

         Ziemā asari patstāvīgi uztururās vienās un tajās pašās vietās, protams, ja ir pietiekamā daudzumā ir skābeklis un barība. To mīļākās uzturēšanās vietas ir ar cietu grunti un dažādiem nelīdzenumiem, tas ir bedrītes, siekstas vai akmeņu kaudzītes, bet barojas tie arī līdzenāas vietās. Vairums ūdenskrātuvēs asarus ķer no 2 – 4 m dziļumā, bet ir dienas, kad tie paceļas ūdens vidējos slāņos, kas ļoti apgrūtina to meklējumus. Sliktas copes dienās asari meklējami grunts tuvumā. Dažreiz ir tā, ka kaimiņš sēžot 3 – 5 m attālumā no Jums, no sava āliņģa velk vienu asari pēc otra, bet Jums nav pat copītes. Tādā gadījumā nākas mainīt dziļumu vai pat vietu asaru meklējumos. 

          Neaizmirstama ir copes diena, kad esat uzgājis izbadējušos, miegainu asaru bariņu. Cīņā pēc garšīgās ēsmas asari kļūst neuzmanīgi un kāri ķer makšķernieka piedāvāto mānekli. Ja ledus ir caurspīdīgs, tad interesanti ir noraudzīties, kā vairāki asari pavada savu nelaimē nonākušo ciltsbrāli.

 Kad seko viena copīte pēc otras, tad makšķernieka galvenais uzdevums ir pēc iespējas ātrāk nolaist zem ledus mānekli. To var panākt lietojot mazu žibulīti vai nelielu volframa mormišku. Azartiskā cope beidzas, kad makšķernieks ir uztraucies un lielā steigā piecirstais asaris noraujas. Tas ir novērots vairākkārt.

         Tāpat interesanta šķiet cope, kad zivis ēsmu ķer kūtri, kad māneklim seko tikai viens asaris, pārējos nākas ilgi provicēt uz copi. Asari ļoti labi atšķir dzīvo no nedzīvā. Viss kustošais grunts tuvumā, ceļoties augšā vai laižoties lejā asaris uztver kā dzīvo, protams, ja māneklis kustas dabiski. Piemēram, asaru grupas redzeslokā nokļuvis mazs, kustīgs žibulis. Asari redz to un uz kādu brīdi sastingst, bet nemūk, paliek savās vietās, bet to starp arī neviens no asariem necenšas to noķert. Tātad, vai nu steidzīgi jāmaina žibulis, vai arī tas liek zivīm uzmanīties. Šādā gadījumā makšķernieki dodas uz citu āliņģi. Ja ledus nav pārāk biezs, tad šāda taktika attaisnojas.

Turpinājums sekos