Asaru cope ziemā (2. daļa)

          Pacietīgākie makšķernieki izmisīgi gaida copīti, nomainot vairākus žibuļus vai mormiškas, kas atbilst attiecīgajam dziļumam un mānekļa svaram. Turpat 3 – 5 m attālumā izurbj pāris jaunu āliņģu, periodiski atgriežoties pie vecā āliņģa. Sākas lielais zivju gaidīšanas laiks, varbūt zivis ir tepat tikai dažus cm no makšķernieka kājām, bet varbūt zivis uzturas ūdens vidējos slāņos. Šādos gadījumos ieteicams mānekli zem ledus laist lēnām, auklu no spolītes iztīt tikai pa 30 – 40 cm, pie tam mānekļa izmēriem jābūt miniatūrām un arī kustībām vajadzētu būt sīkām.

          Kad māneklis šādi ir sasniedzis gultni, piepaceļ to par aptuveni 10 cm, ieturot nelielu pauzīti, atlaiž to, neaizmirstot par mānekļa spēli. Veidojas tāds kā cikls, kas sastāv no mānekļa pacelšanas – nolaišanas – pauzītes, kuru ilgums ir līdz 7 sekundēm. Dažkārt ir sajūta, ka asari prot skaitīt, jo ticis līdz noteiktam skaitlim seko cope.

         Dažkārt, dienās, kad ir slikta cope, retie panākumi ir negaidīti, izdarot ar mazmakšķerīti kādu neveiklu kustību, kāds no asariem saķer mānekli, uzskatot to par kaut ko ēdamu. Zivs sasprindzina muskuļus un cenšas atbrīvoties no “spēcīgā” kukainīša. Ja makšķernieks ir iegaumējis darbības kustību, kurā brīdī asaris saķēris mānekli, nekavējoties visu jāatkārto, tad pilnīgi iespējams, ka panākums atkārtosies.

         Pieredzējuši makšķernieki uzskata, ka sliktas copes dienās, vajag vairāk eksperimentēt, meklēt pareizo “spēli”, variēt ar mormišku krāsām un formu. Iespējams, ka zivīm nepatīk Jūsu piedāvātā ēdienkarte, varbūt vajag to pamainīt.

         Copes aktivitāte ir atkarīga no daudziem faktoriem, no ūdenskrātuves, no makšķerēšanas sezonas, bet galvenais no asaru fizioloģiskās aktivitātes, savukārt tā atkarīga ir no vesela virkne citu iemeslu, tādiem kā barības daudzums ūdenskrātuvē, sezonas (pirmais vai pēdējais ledus, ziemas vidū zivis ir sevišķi kūtras) un cik populāra makšķernieku vidū ir dotā ūdenskrātuve.

Turpinājums sekos