No mušiņmakšķerēšanas vēstures

Protams, mušiņmakšķerēšana, ne jau vienmēr ir bijusi tāda, kā to pazīst daudzi, jo daudzi mūsdienu makšķernieki. Klasiskais mušiņmakšķerēšanas inventārs: aukla, spole, kāts un mākslīgās mušiņas ir parādījies Anglijā XVII vidū.

Vispār makšķerēšana kā tāda, ieskaitot arī dažus mušiņmakšķerēšanas elementus ar cilvēci ir saistīti jau no ļoti seniem laikiem. Cilvēki vienmēr ir bijuši makšķernieki, vienīgā atšķirība ir ķeršanas rīku attīstības stadija. Piemēram, Francijā ir atrasta, apmēram 7000 gadus veca, no kaula gatavota saspraude. Tā ir makšķerēšanas āķa priekšgājēja un pildīja tieši tās pašas funkcijas ko mūsdienu āķi, kas parādījās pēc apmēram 2000 gadiem. Savukārt, pirmie dokumentālie pierādījumi, zīmējumi uz sienas, kuri ir attēloti Senajā Ēģiptē ir datēti pirms vairāk nekā 2000 gadiem pirms mūsu ēras.

Āzijā, konkrēti Ķīnā āķi, bambusa kāts, zīda aukla un mušiņas cilvēki pielietoja jau IV gadsimtā pirms mūsu ēras, sākoties Ču dinastijai.

Pirmie konkrētie apraksti, kā ķert foreles uz mākslīgajām mušiņām, kuras tika gatavotas no spalvām, zvērādām un vilnas diedziņiem parādījās jau III gadsimtā. Klaudis Alenaus savā grāmatā “Dzīvā daba” aprakstījis ķeršanas kuru viņš ir praktizējis mūsdienu Maķedonijā.

Acīmredzot mūsdienu mušiņmakšķerēšanas elementi ir radušies dažādos laikos un dažādās vietās, dažkārt neatkarīgi viens elements no otra, daži elementi radušies pat Vecajā Pasaulē. Pastāv apliecinājumi tam, ka indiāņi pat pirms Kolumba Amerikas atklāšanas ir ķēruši zivis, Atlantijas okeāna piekrastes upēs, uz mākslīgajām mušiņām, kas ir gatavotas no brieža kažokādas. Vietās kur savulaik Aļaskā dzīvojuši eskimosi ir veikti izrakumi un atrasti kaula āķi.

Protams, par tik garu vēsturi tika izgatavoti daudz un dažādi ieroči un veidu, lai tiktu pie zivīm. Ir mainījušās tradīcijas, ķeršanas apstākļi, bet tikai daži fakti ir saglabājušies līdz mūsdienām.

Tomēr, mušiņmakšķerēšana kā kultūra ir sākusi formēties tieši Eiropā: Francijā, Spānijā un protams Anglijā. Jau 1450 gadā, klajā nāca kādas apbrīnojamas sievietes, anglietes Džūlianas Berneres 12 mākslīgo mušiņu apraksti.` Pie aprakstiem bija pieminēti arī to nosaukumi un pat kātu, auklu un āķu apraksti.

Pēc pusotra gadsimta pasaule ieraudzīja pašu pazīstamāko mušiņmakšķerēšanas grāmatu “Pilnveidotais makšķernieks”, kas ir tapusi laikā no 1642 – 1652. gadiem, tās autors bija leģendārais Īsaks Voltons. Ja lēdija Džuliāna stāstīja par zivju ķeršanu ar mākslīgajām mušiņām kā mākslu, tad tieši Voltons savā darinājumā galīgi nostiprināja priekšstatu par mušiņmakšķerēšanu, kā dzīves veidu.

Viņš aprakstīja foreļu uzvedību un tās ķeršanas veidus ar mākslīgo mušiņu Anglijas nelielajās upītēs. Viņš nodemonstrēja apbrīnojamas zināšanas par zivju manierēm dažādās ūdenskrātuvēs. Tajos gados viņš satika savu draugu Čarlzu Kottonu, erudītu un izglītotu vīru, kuru faktiski var uzskatīt par mūsdienu mušiņmakšķerēšanas pamatlicēju. Savā piektajā grāmatā “Pilnvērtīgais makšķrenieks”, kura iznāca 1676. gadā Voltons iekļāva jauna nodaļu, kuras autors bija Čarlzs Kottons – “Foreļu un alatu ķeršanas instrukcija skaidrā ūdenī”. Šajā nodaļā tika apkopoti praktiskie padomi, ķeršanas tehnika, kopējās mākslīgās mušiņas konstrukcijas un aprakstītas jau 65 mušiņu veidi.

Nākamajos gandrīz 250 gados, lai cik tas arī jocīgi nebūtu, nekādu ievērojamu izmaiņu nepiedzīvoja. Šajā laikā noritēja vispārīgs darbs pie makšķerrīku uzlabošanas, tika meklēti jauni materiāli. Neiztika arī bez tehniskās revolūcijas, ierastais bambusa materiāls tika nomainīts pret stiklšķiedras materiāliem, vēlāk jau parādījās arī ogļšķiedras kāti, arī kokvilnas un zīda auklas tika nomainītas pret auklām kas gatavotas no sintētiskiem materiāliem.

Ar mušiņmakšķerēšanu pārsvarā tolaik nodarbojās vien turīgi ļaudis, lai gan interese bija liela, bet jau tolaik šo makšķerēšanas veidu uzskatīja par elitāru ķeršanas veidu.

Vispār mušiņmakšķerēšana, kā elitārs sporta veids var sacensties ja nu vienīgi ar golfu un jāšanas sportu. Pie pazīstamiem un ievērojamiem mušiņmakšķerniekiem var pieskaitīt Zviedrijas karali Kārli XVI Gustavu, Velsas princi Čarlzu, kā arī ASV bijušos prezidentus Džimiju Kārteru un Džordžu Bušu (vecāko), pie tam Kārters ir liela mušiņmakšķerēšanas autoritāte. Nekas nav pretī pamētāt mušiņu arī Lielbritānijas karalienei, jo Anglijā mušiņmakšķerēšana ir tikpat populāra, kā Brazīlijā futbols.

Mušiņmakšķerēšanas imidžs ir ļoti auksts, sevišķi pēdējos 15 – 20 gados ļoti daudzi, varbūt ne tik turīgi ļaudis ir pievērsušies tieši šim makšķerēšanas veidam. Savulaik makšķerēšanas literatūras izdevējs Niks Laijons ir teicis: “Nekas šajā pasaulē tā nevar atveldzēt dvēseli un jūtas, kā upes kuras es zinu. Es nevaru bez tām dzīvot. To tīrajos, straujos vai lēnajos, dāsnajos vai skopajos ūdeņos es rodu sev spēku kurus es pazaudēju pilsētā”.