Kāds lauku vīrs stāstīja, ka viņš vairākus gadus sapalus piebarojis vienuviet un bauda esot bijis noraudzīties, kā vispirms atpeld nelielie sapalēni un ar katru brīdi to pulciņš kļūst arvien lielāks, parādās arī lielākie eksemplāri, mazie cieņu izrādīdami palaiž lielos mieloties. Pēc vīra vārdiem sapratu, ka viņš sapalus un zivis vispār ir pieradinājis, nu gluži kā mājdzīvniekus. Mainoties valdībām, krasi mainījās arī ūdens līmenis, tagad šajā vīra upes posmā ieraudzīt mailīti esot jau notikums. Uzbūvēja dažus HES uz nelielas upītes un zivtiņas vienkārši pazuda. Žēl, patiesi žēl, ka naudas dēļ mēs postam visu.
Sapals ēsmu ķer strauji, dažkārt pat negaidīti, esmu novērojis, ka sapals ēsmu saķēris dodas tālāk. Ēsmu saķērušais sapals, velkot sataisa tādu troksni, pavēstot pārējiem cilts brāļiem par briesmām, ka paiet kāds laiciņš, lai viss nomierinās un tikai tad ir iespējama varbūtība cīnīties ar nākamo eksemplāru.
Paņēmis ēsmu sapals, ja nesajūt neko aizdomīgu
cenšas to norīt, bet ja ēsma ir izrādījusies liela vai arī sapals ir sajutis
pretestību tas cenšas to nekavējoties izspļaut. Vietās ar mērenu straumi sapals
kļūst it kā slinks un ēsmu norij nesteidzoties. Galvenais ir nenogulēt īsto
pieciršanas brīdi.
Piecirst nepieciešams diezgan spēcīgi, jo lūpas
sapalam ir cietas, bet mute gaļīga. Piecirsts sapals noraujas ļoti reti, biežāk
tas pretojoties pārauj auklu, jo makšķernieks krastā vairāk trokšņo, tādejādi
biedējot sapalu, jo lielāku pretestību tas izrāda. Vēl gribētu teikt, ka sapali
ātri nogurst un nogurdinātu sapalu izvilkt jau ir salīdzinoši vienkārši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru