Akvāristi, kas šis garneles ir turējis noteikti ir ievērojuši, ka šīm garnelēm ir „speciālas” spīles, ar kuru palīdzību tās atfiltrē sev ēdamo, ko pienes straume, tie ir dažādi mikroorganismi vai barības pārpalikumi. Ja ilgāku laiku novērosiet kā šīs garneles barojas, tad redzēsiet kā viņām atveras un aizveras priekšējās spīles, ar kuru palīdzību tās vāc sev ēdamo un tad liek to sev pie mutes it kā nolaizot spīli, tā apēd savu barību.
Kā viena no galvenajām īpatnībām jāmin tas, ka garneles nevairojas saldūdenī. Šīm garneļu veiksmīgai pavairošanai un kāpuru attīstīšanai līdz nākamajam posmam nepieciešams sālsūdens. Man interesants šķiet fakts, ka gandrīz visas garneles, kuras iegādājamas zooveikalos ir savvaļas, tas ir ķerts brīvā dabā un mūsu akvārijos diezin vai vairosies. Tas gan nav iemesls, lai šīs garneles neturētu savos akvārijos, bet domāju, ka nākamajam garneļu īpašniekam tas būtu interesanti.
Filtrētājgarneles (Atyopsis moluccensis) brīvā dabā sastopamas dienvidaustrumu Āzijā, kā arī pie Malaizijas krastiem.
Ārējais izskats ir dažāds, šo garneļu krāsojums mēdz gan brūns, gan izteikti sarkans, ar gaiši dzeltenu, nereti pat baltu svītru uz muguras. Šī svītras krāsa ir mainīga, tas atkarīgs no turēšanas apstākļiem, kā arī no tā cik sen atpakaļ mainīta čaula (pēc čaulas mainīšanas šī muguras svītra vienmēr ir košāka), vēl ļoti svarīgs faktors ir barības kvalitāte un daudzveidība. Noteikt kādā krāsā būs garneles vienā vai otrā akvārijā ir tikpat kā neiespējami, bet pēc dažādu akvāristu domām, ka cietā ūdenī dzīvojošo garneļu krāsojums ir kontrastaināks un košāks. Atšķirt dzimumus ir visnotaļ vienkārši, mātītes vienmēr ir lielākas un platākas par savas sugas tēviņiem. Tēviņu maksimālais garums līdz 6 cm, savukārt mātītes spējīgas sasniegt 7 – 8 cm garumu. Ieteicamie ūdens parametri ir šādi: pH ap 7, ūdens cietībai īpašas nozīmes nav, jo garneles labi var dzīvot no 3 – 25º, savukārt ieteicamā ūdens temperatūra 24 – 28 ºC
Filtrētāj garneles sev barību iegūst ar vēdekļveidīgām kājām, ar kuru palīdzību tās saķer barību, kas peld ūdenī, viennozīmīgi var apgalvot, ka garneles nevajag piebarot, jo tās lieliski pārtiek no atmirušām augu daļām, kā arī citiem dabīgiem atkritumiem, ko var atrast ūdenī. Garnelēm lieliski garšo arī aļģes un citi mikroorganismi, bieži vien var stundām vērot, kā kārtīgi tiek notīrīta auga lapa, akmens vai sieksta.
Turēšana grūtības nesagādā. Garneļu iecienītākā vieta ir sēdēt uz auga lapas, kur ir ūdens kustība un ar saviem „vēdekļiem” ķert garām peldošu barību. Pret ūdens sastāvu garneles nav prasīgas, taču tām nepatīk, ja ūdenī ir pārāk liels daudzums slāpekļa savienojumu, tas ir amonjaka, nitrītu un nitrātu. Citiem vārdiem sakot, garnelēm patīk dzīvot akvārijā, kurā ir stabilizējusies biosistēma, bet ir tīrs ūdens.
Nepieciešamības gadījumā šīs garneles var lieliski nomaskēties, lai gan augumā tā ir lielāka nekā Neocaridina dzimtas garneles, bet slēpjas ļoti veikli pat nelielos akvārijos, kuros nav daudz iespējamo slēptuvju. Ja garneles neviens netraucē un nebiedē, tad tās lietišķi sēž uz savas iecienītās auga lapas un ķer barību vai arī lēni rāpo pa akvārija grunti, meklējot barību.
Ir dzirdēti gadījumi, ka šīs garneles spējīgas saslimt ar kādu no sēnīšu slimībām, šādos gadījos uz 2 – 3 diennaktīm jāpaceļ ūdens temperatūra līdz 30 ºC, kā arī jāveic biežās ūdens nomaiņas.
Interesanti, ka sasniedzot 3 mēnešu vecumu, mātītes jau spējīgas iznēsāt ikrus. Mātītes pārnēsā ikriņus, no tiem pat kaut kas izšķiļas, bet reālu veiksmīgu garneļu pavairošanas gadījumu ir ļoti maz. Pēc savas pieredzes varu pavēstīt, ka izšķīlušās garnelītes nekādā gadījumā nedrīkst atstāt vienā akvārijā ar vecākiem, jo tie ātri vien tiks ar tiem galā uzskatos mazos par savu iecienīto barību vai kādu citu planktonu, kas jāapēd, neskatoties uz to, ka mazuļi ir visai lieli 2 – 2.5 mm. Jāatzīmē, ka viena mātīte spēj dod ap 150 – 200 mazo garnelīšu.
beigas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru