Arī platajām zivīm garšo ķikuri (2. daļa)

Arī oža palīdz brekšiem atrast barību, tomēr atrast ķikurus pēc smaržas ir visai grūti. Parasti ūdenskrātuvē mītošajiem ķikuriem ir dūņu vai gultnes smarža. Bet pavisam cita smarža ir ķikuriem ko tiem piedāvā makšķernieks. Tam var būt citas ūdenskrātuves smarža, kas ne vienmēr var dot pozitīvu iebarošanas rezultātu, it sevišķi, ja ķikuri nāk no “netīras” ūdenskrātuves. Pirms ķikuru izmantošanas, iebarojamās ēsmas sastāvā, vēlams būtu tos atsijāt no dūņām, no dažādiem netīrumiem un no beigtajiem kāpuriem. Breksim redze nav spēcīgi attīstīta, bet tomēr sīkos «priekšmetus» ķikurus, sānpeldes un citus kāpurus, tas var ieraudzīt no 1 – 1,5 metru attāluma. Zinātnieki uzskata, ka brekšiem redze «ieslēdzās», kad tas dodas baroties.  Daži makšķernieki iebarojot zivis uzskata, ka saspiestos vai ūdens virspusē esošos kāpurus zivis ierauga ātrāk. Tomēr, šādā situācijā pirmie pie iebarojamās ēsmas būs kustīgākās un vairākumā esošās zivis. Tās bez sevišķas piepūles tiks pie gardās barības un līdz ar to iebarojamā ēsma būs mazefektīva. 

   Ja uzreiz pēc iebarošanas sākas copītes, tas nozīmē, ka zivis ātri atradušas kāpurus un tikpat ātri var arī tos apēst. Šādā situācijā vēlams būtu pēc 20 – 30 min atkal iemest ūdenī nelielu šķipsniņu ķikuru. Jādara tas ir uzmanīgi, lai neaizbiedētu gultnes tuvumā barojošās zivis. Papildus iebarojamās ēsmas porciju var zivīm «piegādāt» arī ar mazas barotaviņas palīdzību un apmēram 2 metrus virs gultnes atvērt to. Sasaldētos ķikurus izmantot nevajadzētu, jo tie ir vieglāki par ūdeni un uzpeld.     

Ja zivis ir aktīvas un gaidāms labs loms, barotavu var atvērt 1 – 1,5 metru virs gultnes, pie tam vairākās vietās ap makšķerējamo āliņģi. Tādēļ nepieciešams izurbt vēl vairākus āliņģus un veikt kāpuru «izmētāšanu». Šī operācija arī palīdz noturēt zivis ilgāku laiku vienuviet.

Iebarošana pārsvarā ir jāveic vienuviet, pie tam intervāls nedrīkst būt liels. Zivis pierod pie tā, ka šajā vietā ir patstāvīgi atrodama barība. Makšķerēšanas dienā atliek nolaist tikai nedaudz barības, lai zivis uzreiz parādītos un mielotos ar to.  

Ne velti brekšu makšķernieki savas iebarotās vietas saudzē un beidzot copi tie aptumšo āliņģi ar sniegu. Atrast āļiņģi nākamajā dienā ne vienmēr ir viegli, bet atstāt kaut kādas pazīmes, iespraužot sniegā kādu zariņu vai kociņu nevajag, jo tas piesaistīs citu, apkārtējo makšķernieku uzmanību. Labāk ir ievērot kādu citu orientieri kā atrast savu jau sabaroto brekšu āliņģi.   

turpinājums sekos