Pa­mā­cošs rudenīgs pie­dzī­vo­jums

Rudens – īstenais līdaku laiks, bet ar zivīm ir tāpat, kā ar bitēm, nekad neko skaidri nevar zināt. Kāda, Zemgales novada, ezera saimnieks mūs jau sen aicināja uz copi, vispirms uz līņiem un karūsām, vēlāk jau uz asariem. Arī zandarti esot ezerā ielaisti, bet tagad uz līdakām. Beidzot ar savu patstāvīgo copes kompanjonu dodamies uz Dobeles apkaimi, pie viesmīlīgā ezera īpašnieka, paspiningot rudens lielās līdakas. Bruņojušies ar dažāda izmēra vizuļiem un izturīgiem kātiem, piektdienas vakarā iebraucām paziņas sētā.        

Foto no mota.ru

Agri no rīta uz eze­ra lai­va bi­jām di­vatā. Izmētājām tvisterus, voblerus, šūpiņus un grasījāmies jau izmēģināt rotiņus, jo loms bija gaužām bēdīgs. Labu brīdi nevienas zivs, sajutām tikai divas nelielas copītes. Tad pie apvāršņa ieraudzījām slīdam otro laivu, kurā atradās pats ezera saimnieks. Viņa pirmais jautājums bija:” Cik tad, zaļsvārces, esat noķēruši?” Bet ieraudzījis mūsu saskābušos ģīmjus, atbildi negaidot, uzstādīja nākamo jautājumu:” Uz ko tad jūs ķerat?” – atbildējām, ka esam izmēģinājuši visu un grasāmies mēģināt uz rotiņiem. Saimnieks plati smaidot piešķīra mums katram pa mazmakšķerītei un ieteica saķert ēsmas zivtiņas, pret kurām līdakas nav vienaldzīgas.

Pie mazmakšķerītēm bija piesietas necilas mormiškas. Uzspraudis uz ne­lie­lās mor­miš­kas āķa baltos gaļas tārpiņus, kopā ar sliekām, ie­svie­du ūde­nī. Drīz vien sar­dziņš no­lie­cās un es iz­vil­ku ma­zu raudiņu. Pēc brīža jau vienu asarīti, bet pēc mirkļa vēl vie­nu.

Vie­nīgo raudiņu kompanjons uz­li­ka uz lī­da­ku mak­šķe­res āķa, aptuveni pēc minūtēm piecpadsmit plu­diņš no­gri­ma un es pēc īsas cī­ņas izvilka skais­tu, apmēram 1 kg sma­gu lī­da­ku. Es turpināju tricināt mormišku, kad pēc brīža klusi iesaucos “Ā! Kas tad tas!”, manas mazmakšķerītes mormišku bija sagrābis kāds lielāks ezera iemītnieks. Lē­ni sāku vil­kt augš­up kaut ko sma­gu. Steigties nedrīkstēja, jo aukliņas diametrs bija tikai 0,14 mm. Pēc ilgāka laika parādījās liela brekša galva. Kolēģis pasniedzās pretī ar ķeseli un breksis bija laivā. Tā svars bija tuvu 2 kg. No­ka­bi­nā­jis breksi no āķa un ielaidis metāla uzķeramajā tīkliņā, kas līdz­ās man bi­ja ie­grem­dēts ūde­nī, kompanjons jau deva zīmi, lai es paņemu uzķeramo tīkliņu. Šoreiz līdaka izrādījās jau lielāka, kā vēlāk nosvērām, tās svars bija 3 kg. Bet mums jau aptrūkās ēsmas zivtiņas, tāpēc uz­sprau­dis uz mor­miš­kas āķa jaun­u, kus­tī­gu slie­ku un dažus baltos iemetu atkal. Ēsma vēl nebija ­pa­gu­vusi no­grimt, kad se­ko­ja straujš rā­viens un es izvilku lie­lu asa­ri!

Bet lī­da­ku plu­di­ņi vien­tu­lī­gi pel­dēja ezera ūdenī. No līdakām vairs ne vēsts. Arī kompanjonam apnika peldināt dzīvās zivtiņas, tāpēc arī viņš nolēma ņemt rokās saimnieka atvesto mazmakšķerīti. 

Vār­du sa­kot, ap­tu­ve­ni trīs stundu lai­kā mēs iz­vil­kām apmēram 40 skaistus asa­rus un dažas simpātiskas raudas. Pēc tam, veiksmīgo necilo saimnieka izvēlēto mormišku kāds no­ko­da, un ie­stā­jās klu­sums – asa­ru bars acīm­re­dzot pa­bē­ga sā­ņus. Arī mēs no­lē­mām, ka nu ziv­ju mums ir diez­gan, airē­jam uz saimnieka mājas pusi ieturēt maltīti.

Vēl sestdienas vakarā nolēmām paķert līdakas ezera dziļākajā vietā. Pēc saimnieka vārdiem šajā vietā dziļums esot 8m, bet pie bedres, iepretī lielajam kokam esot pat 10 metru dziļš. Jau pirmajā metienā sekoja kampiens un cīņa ar lielu zivi, kā vēlāk izrādījās, tad šīs zivs svars bija nedaudz vairāk par pieciem kg. Šajā vietā mūsu šūpiņus un rotiņus sagrāba vēl dažas līdakas, bet pirmā līdaka izrādījās tā iespaidīgākā.

Tā nu tas ir, ar zivīm ir tāpat kā ar bitēm, nekad neko skaidri nevar zināt, bet pie viesmīlīgā Zemgales ezera saimnieka aizbrauksim vēl kādu reizi, ziemā patricināt viņa aprūpētos asarus, dažkārt varot saķert varen brangus.  

Foto no www. adventures. lv

Jau pie vakariņu galda saimnieks atklāja, ka šajā ezerā līdakām garšojot zivtiņas, bet asari arī priekšroku dodot dzīvnieku valsts ēsmām. Esam nolēmuši ziemā eze­ra vis­dzi­ļā­ka­jā vie­tā lielajiem asariem pie­dā­vāt pie­mē­ro­tus mānekļus, kuri būtu 5 – 7 cm ga­ri un slai­di sud­ra­ba ži­bu­ļi, jo ezerā mīt arī zandarti. Uz žibuļa āķa spraust slieku pušķīti. Aiz­ka­bi­nāt ar āķi di­vās vie­tās aiz ādas, lai lo­kās un kārdi­na svītrainos medniekus, jo ja žibuli ik pa brī­dim maz­liet pa­ci­lā, tad lie­la­jiem asa­riem tie noteikti jānogaršo. Ja nav sliekas, tad var izlīdzēties arī ar rau­di­ņas vai plicīša ga­ļas slok­snīti, lai tie iekārdina asarus, bet varbūt pat zandartus Un nebrīnīšos, ja lie­lā asa­ra vie­tā žibuli vēlēsies nogaršot arī lī­da­ka.

Pā­rāk res­na monofīlā aukla nav nepieciešama, pie­tiek ja tās diametrs būs 0,16 mi­li­met­ri, var izmantot arī tie­vā­ku. Ja jādarbojas ir dzi­ļās vie­tās tad jo ga­rā­ka aukla, jo tā at­spe­rī­gā­ka un jo la­bāk amor­ti­zēs zivs rā­vie­nus. Galvenais, lai aukliņa būtu svaiga.

Tās jau ir domas par ziemu, jo cik tālu tad viņa ir, vēl mēnesis un jāņem būs ziemas kastes un ledus urbji.