Latvijas makšķernieki nav bez grēka

           Es bieži vien brīnos par makšķernieku goda prātu, kad viņi var paņemt asarīti vai raudiņu, ko “iespējams ielikt sērkociņu kastītē”. Ar vienu šādu vīru iepazinos daudzus gadus atpakaļ pie Babītes ezera kanāliem. Viņš ņēma katru asaciņu, ko varēja izvilkt no ūdens. Uz manu jautājumu kāpēc viņš tā dara, lai taču paaugās, Šis vīrs atbildēja, bet noteikumi ņemt šīs zivtiņas neaizliedz, bet man ir kaķis mājās. Ko šeit var piebilst, bet no šīm mazajām zivtiņām nekādi zivju cepeši neiznāk, arī pieminētais kaķis, šo lomu notiesās dažās minūtēs. Ir jau vēl “makšķernieki” – dārznieki, kas ar mazajām noķertajām zivtiņām apmēslo savus mazdārziņus.

         Latvijas iekšzemes ūdeņi kļūst tukšāki ar katru dienu. Vēl jau neesmu pieminējis pārmērīgo tīklu likšanu un citas iespējas ūdeņus padarīt tukšus, nevienam nevajadzīgus. 

      Manuprāt, ļoti interesanti šie nosacījumi un noteikumi ir pieņemti ASV, valstī ar bagātām tradīcijām un makšķerēšanas iespējām, valstī kur miljoniem iedzīvotāju katru gadu savam vaļaspriekam (makšķerēšanai) atvēl lielāko daļu sava brīvā laika un arī līdzekļu.

Foto no lovitut.ru

Visa saldūdens un daļēji arī jūras makšķerēšana ir detalizēta regulēta ar stingriem noteikumiem un virkni ierobežojumiem. To neievērošana, nezināšana vai kāda citāda ignorēšana var sabojāt pat vislabākos iespaidus par copi.

         Viens no pamat ierobežojumiem ir par zivju izmēriem, kas darbojās daudzās ūdenskrātuvēs un ir attiecināms uz daudziem zivju veidiem. Kopējais saldūdens zivs garums mērās no zivs purngala līdz astes spuras pamatnei, pie tam augšējām un apakšējām astes spurām jābūt sakļautām. Pie tam minimālie izmēri tiek aprēķināti, lai zivs vismaz vienu reizi varētu piedalīties nārstā un nonārstot. Ja tiek noķerts mazāks eksemplārs, tad nekavējoties tas saudzīgi jānoņem no āķa un jāatbrīvo. Diemžēl starp mūsu makšķerniekiem ir cilvēki, kas noķēruši mazāka izmēra zivtiņu, kā tas ir pieminēts noteikumos, nevis atlaiž, bet gan noslēpj no citu makšķernieku un inspektoru acīm.

Amerikā pat ir zivju sugas, kurām noteikumos ir pieminēti divi izmēri. Nedrīkst paņemt mazāku par noteikumos minēto minimālo izmēru, kā arī lielāku par noteikumos pieminēto maksimālo izmēru. Šīs zivis obligāti ir jāatlaiž. Tātad tiek padomāts par vērtīgajiem vaisliniekiem. Lūk, šādi amerikāņi saudzē zivju populāciju no izmiršanas un citādas zivju izskaušanas.

          Pastāv dažādi bukleti un citi masu informācijas līdzekļi, kurā ir pārskatīti un uzskaitīti izmēri un skaits, ko makšķernieks drīkst paturēt. Tā piemēram, Teksasas štatā ir ezeri, kur nedrīkst paturēt lielmutes asarus, kuru izmēri ir no 14 – 21 collas garumā. Bukleta beigās ir aicinājums, kurš skan šādi: Palīdziet saglabāt šajā ezerā lielmutes asarus. Uzmanīgi noņemiet noķerto zivi no āķa un atlaidiet to.

        Pareizs aicinājums, arī pie mums Latvijas ūdeņos vajadzētu ieviest kaut ko līdzīgu, jo starp mums ir makšķernieki, kas spēj paņemt līdaciņas, līnīšus un citas zivtiņas, kuras obligāti vajadzētu saudzīgi noņemt no āķa un atlaist.