Šis un tas par Babītes ezeru...

Ielokā, kur Rīgas jūras līcis visdziļāk iespiedies Latvijas teritorijā un kur to bijīgi aptek Lielupe, tās labajā sānā, starp divām kāpu joslām, omulīgi iekārtojies Babītes ezers, kura nosaukums ir pavisam sens. Kā vēsta sena teika, tad tajā vietā kādreiz bijušas ganības, kur ņipra ganu meiča Babīte ganījusi lopus. Kādu dienu meiča ieraudzījusi, ka tuvojas melns mākonis. Ganīte nu ar skaļu dziedāšanu mēģinājusi mākoni aizbaidīt, taču mākonis krākdams nogāzies zemē un pārvēries par ezeru. Ūdens pārklājis šo vietu un ne ganes, ne lopu… Tikai ļaudis iesaukuši to par Babītes ezeru.

Babītes ezers ir patiesi populāra un iecienīta makšķerēšanas vieta vairākām Latvijas makšķernieku paaudzēm. Te risinājušās daudzas dažāda mēroga sacensības, piedzīvoti jautri un ne tik jautri notikumi. 

Kartes fragments no Jāņa sētas

Ezera platība ir 2556 h, tā garums ir 14 km, lielākais platums 2,7 km, lielākais dziļums 1,7 m. Ezera gultne ir pārklāta ar 4 – 5 m biezu dūņu kārtu. Lai gan ezera vidējais dziļums ir 1 m, tajā ir vairākas dziļākas vietas – dziļuma zari jeb zivju ceļi, karsti ir zemi, lēzeni un aizauguši.

 Babītes ezers ir 7 lielākais ezers Latvijā. Ezerā ir noteikts ornitoloģiskais liegums, jo Babītes ezerā un tā piekrastes pļavās ligzdo ap 60 putnu sugu. Daudzas no tām ir ierakstītas pasaules sarkanajā grāmatā.

Ezers ir caurtekošs, bet aizaugošs. Domājams, ka ezera pārmaiņām par iemeslu ir gultnes kārta, ko pavasara pali līdz ar ledu atrauj, paceļ un pēc tam izsviež apkārtējās pļavās vai aiznes projām, līdz ar to ezerā veidojas jaunas bedres un sēkļi. Ūdens līmeņa izmaiņas ezerā galvenokārt nosaka ūdens līmeņa svārstības Rīgas jūras līcī, kad valdošie ziemeļu vēji līča ūdeni sadzen Lielupē un tālāk Babītē. Līdzīgi Liepājas un Engures ezeriem Babītes ezers atdalījies no jūras ar šaurām smilšu kāpām. Ziemeļu krastā ar priedēm apaugušas kāpas šķir ezeru no Lielupes, dienvidos kāpu grēda – no Tīreļpurva.

Babītes ezerā ietek divas straujas pietekas – Neriņa un Dzilnupīte, kurām ūdens vispārējā cirkulācijā ezerā ir visai maza nozīme. Plašo, zemo pļavu vietās abu upīšu lejtecē vēl nesenā pagātnē viļņojies ezers. Ezera rietumu galā atrodas Gātupe – nozīmīgs savienojums ar Lielupi.

Lai regulētu palu ūdeņus pie Spuņupes ciema 19 gs. izraka grāvi, kas savienoja Babītes ezeru ar Lielupi. Turklāt šie palu ūdeņi drīz vien nelielo grāvi izveidoja par Spuņņupi. 1988.gadā ezera austrumu galā izraka Varkaļu kanālu un Spuņņupi aizbēra, padarot ezeru caurtekošu. Pēc kanāla izrakšanas vairakkārt palielinājusies ūdens apmaiņa un samazinājusies ezera aizaugšana.

 Virzienā no Gātes un Spuņupes uz austrumiem ezers kļūst arvien seklāks. To ietekmē rietumu un ziemeļrietumu vēji, kas no Lielupes, īpaši pavasaros, uzpludina ezeru un sadzen uz austrumu galu ūdensaugus un to paliekas. Nogulsnējoties tie pamazām veido seklāku pamatu nākamajām ūdensaugu paaudzēm.

Ezerā ir divas klajas vietas: tā saucamais “Baznīcas placis” iepretim salas vecajai baznīcai un “Meldru placis” – iepretim bijušajām dzirnavām. Pārējā ezera daļā klajas ir tikai šauras joslas starp niedru un pārējo augu varenajām audzēm.

Babītes ezeru labi pazīst makšķernieku saime, jo tajā ir liela zivju bagātība. Jānorāda, ka zivis – līdakas, asari, raudas, brekši ezerā uzturas un galvenokārt barojas tikai vasarā, bet rudenī tās pa zivju ceļiem migrē atpakaļ uz Lielupi. Tad ezerā paliek līņi, karūsas, ruduļi, stipri vien mazāk ir raudas, asari un līdakas. Toties pavasaros makšķernieki Babītes ezerā velk bagātīgus, sevišķi līdaku lomus. Pavasaros no Lielupes zivis sanāk ezerā, jo tā zālainais, seklais baseins piemērots daudzu sugu nārstam. Rudeņos ezers aizsalst agrāk nekā Lielupe un citi lielie ezeri Rīgas apkārtnē. Sekluma dēļ ziemā daudzās vietās tas aizsalst līdz pat gultnei. Kad ledus pārklāj ezeru, zivis masveidā iziet pa Gāti un Varkaļu kanālu Lielupē. Ik gadus Babītes ezerā novērojama zivju slāpšana.

Lielāko dziļumu vietas koncentrētas ezera rietumu galā, ko arī visvairāk iecienījuši spiningotāji. Labas spiningošanas vietas ir ar līčiem bagātajā dienvidu piekrastē. Līdakas līdz pirmajām salnām var sekmīgi spiningot gandrīz visā ezera platībā. Prāvākie eksemplāri sastopami ezera dziļākajā daļā rietumos. Spiningošanas rezultātus lielā mērā nosaka ūdens līmenis un tā svārstības.

Asari pārvietojoties uz Lielupi, lielos baros pulcējas ezera dziļākajās vietās. Rāmā laikā, it īpaši rītos un vakaros, tie ūdens virspusē medī zivju mazuļus. Tomēr ne katru vasaru asari ir novērojami ezerā un labi ņem ēsmu. Ezerā ir daudz karūsu, tās šeit arī pārziemo. Ļoti daudz ezerā ir ruduļu. Rāmās un saulainās dienās tie lielos baros uzturas virsējos ūdens slāņos  un labi ņem makšķeres ēsmu.

Makšķernieku un mednieku vajadzībām ezerā ir ierīkotas vairākas laivu bāzes.