Pieciršana.
Kā rāda pieredze, vairums gadījumu, kad
pārtrūkst aukla ir tieši pieciršanas brīdī, kad pieķērusies ir liela zivs
(Mērfija likums).
|
Makšķerējot mazos un nelielos breksēnus
makšķernieki ir pieraduši ar asu roku kustību piecirst zivi. Spicītes elastība,
auklas stiepšanās un zivs peldējiens sāņus nolīdzina zivs rāvienus. Bet tas ir
tikai ja pieķēries ir neliels breksēns. Kad pieteikusies ir liela zivs
piecirtiens ar lielu amplitūdu, beidzās ar auklas pārtrūkšanu. Lai no tādām
problēmām izvairītos makšķerniekam nākas noteikt sev pieļaujamo piecirtiena
atvēzienu.
Makšķerītes spicīte vidēji lokās par 20 –
25 cm. Auklas garums ir atkarīgs no dziļuma un auklas stiepšanās koeficenta.
Auklas koeficients ir par cik aukla pastiepsies viena metra garumā pie
minimālas slodzes. Tievo aukliņu stiepšanās koeficents ir 0,07 – 012 cm.
Jebkurai auklai šo koeficentu ir viegli noteikt eksperimenta ceļā ar lineāla
palīdzību. Protams, eksperimentam ir jāizvēlas svaigas
auklas.
Piecirtiena brīdī lielā zivs praktiski nemaz neizkustas ūdens slānī. Tāpēc
piecirtiena atvēziens nedrīkst pārsniegt summāro kātiņa spicītes un auklas
stiepšanās garumu.
Piemēram, ja makšķerēts tiek ar
makšķerīti, kuras spicīte 25 cm gara un gatavota tā ir no viniplasta, 8 metru
dziļumā ar auklu, kuras diametrs ir 0,15 mm, tad piecirtiena amplitūda nedrīkst
pārsniegt 70 – 75 cm., bet ja dziļums ir 3 metri, tad piecirtiena amplitūda
nedrīkst pārsniegt 40 – 45 cm. Pieredzējuši makšķernieki iepriekš zina kurā
vietā tie makšķerēs un ar kuru makšķerīti, tāpēc jau mājas apstākļos tie
izmēģina piecirtiena pieļaujamo atvēzienu. Atliek tikai trenēties un
ievingrināt roku, lai nepārsniegtu šo atvēzienu makšķerēšanas
laikā.
turpinājums sekos
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru