Iestājies
Jauns gads un principā jau nekas nemainās. Mēs kļūstam vecāki, nobriedušāki un
pavisam noteikti gudrāki. Ja tā godīgi, tad nedz Ziemassvētki, nedz Jaunais
gads un pat ne Jāņi nav mani svētki. Agrāk bija. Atminos, kā omīte cepa pīrādziņus
uz Ziemassvētkiem un gaidīja mūs, savus bērnus, mazbērnus un citus radus. Uz
galda bija kartupeļi, štovēti kāposti un citas ēdamvielas, bet pie galda sēdēja
radi un draugi. Toreiz jau svētkus svinēt nedrīkstēja, bet vienalga latviski
runājošo ģimenēs visi pulcējās un dziedāja. Tagad viss ir beidzies, viena daļa
radu šeit vairs nav, citiem ir pavisam citas intereses un dzīves vērtības, tie
tikties vairs nevēlas, bet ir neliela radu grupiņa, kas parādās tikai bērēs. Žēl…
Atminos
bērnībā jeb precīzāk pirms iesaukšanas armijā, mēs puikas sākām gatavoties Jāņu
svinībām. Praktiski visu jūnija mēnesi tika krāta un slēpta malka. Mums jābūt
lielākajam ugunskuram visā pļavā. Līgo naktī mums bija savi izlūki, kas gāja pa
pļavu un skatījās, kuram lielāks un iespaidīgāks ugunskurs, tikko izlūks ziņoja
ka pļavas tajā galā kādam ir lielāks, tā mēs puikas skrējām iekšā mežā un vācām
malku. Pagāja gadi, tagad mani bērnības draugi, katrs dzīvo kaut kur citur. Sapulcināt
vēl jau varētu, bet nedrīkst kurt ugunskurus pilsētas teritorijā, braukā
pašvaldības policijas darbiniekiem un soda. Mums uz pļavas toreiz bija 86 (!!!)
ugunskuri. Vieni lielāki, citi mazāki, bet bija ugunskuri.
Laimīgu
visiem Jauno Gadu!!!
P.S. Atvainojos,
bet šoreiz šāds materiāls…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru