Āzijas valstis, ir devuši Eiropas “makšķerniekiem” interesantu veidu, kā makšķerēt, izmantojot jūras kraukļus jeb kormorānus (Phalacrocorax carbo). Šādai “makšķerēšanai” ir vairāku tūkstošu gadu sena vēsture. Jūraskrauklis ir liels putns, kas dzīvo jūrās un ārēji atgādina zosi. Putnu var apmācīt, un viņš ir kvalificēts makšķernieks. Makšķerēšanas būtība ir tāda, ka putns paklausa saimniekam, putns noķer zivis, to neēd, bet gan nogādā to knābī tieši sava saimnieka rokās. Gudrie ķīnieši savulaik iemācījās uzvilkt uz putna kakla gredzenu tā, lai putns varētu brīvi elpot un lidot, bet ēst varētu tikai mazas zivtiņas. Tāpēc īpašniekam lielie lomi garantēti un nevis tāpēc, ka putni jūtas savam saimniekam pateicību parādā. Eiropiešiem, kā minēts iepriekš, šo “makšķerēšanas” metodi no laivas aizņēmušies no ķīniešiem. Makšķernieki laivā gaida, līdz putns, kas piesiets pie garas virves, noķer ievērības cienīgu zivi. Kā pateicību jūras krauklis no saimnieka rokām saņem mazu cienastu, protams nelielu zivi. Bieži vien viņi zvejo, izmantojot jūras kraukļus arī naktī, jo tieši tumsā piesakās ievērojami zivju eksemplāri. Redzamības labad uz laivas novieto lampu. Starp citu, viduslaikos makšķerēšana ar jūras kraukļu palīdzību bija tikai karaļnama prioritāte. Monarhu galmā atradās īpaši cilvēki, kuri apmācīja jūraskraukļus, lai kalpotu savam virspavēlniekam. Un paši putni tika saukti par karaliskajiem jūras kraukļiem. Līdz 19. gadsimtam ziņas par putniem bija izplatījušās tālu. Nīderlandē viņi sāka nodarboties ar putnu audzināšanu un apmācību, kā arī to nogādāšanu dažādās Eiropas valstīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru