Cik ilgi ilgst gupiju zivs grūtniecība?

       Jums jāzina, ka gupiju mātītes, kas tiek turētas kopā ar tēviņiem, vienmēr ir stāvoklī. Vienreiz apaugļota mātīte, pat atdalīta no tēviņa, dzemdē mazuļus 6 līdz 8 reizes mēnesī.

          Gupiju mātīšu inkubācijas periods vidēji ir mēnesis (no 24 līdz 46 dienām). Piemēram, mātīte kas redzama šajā fotoattēlā var dzemdēt uzreiz, izprovocējot dzemdības, ar ūdens nomaiņu, ar temperatūras paaugstināšanos vai pat stresu. Ja dzemdības neizprovocēs, viņa var nedzemdēt vēl veselu mēnesi.

Vai zivis var piedzīvot sāpes?

 

Šis jautājums zinātniekus interesē jau vairāk nekā pusotru gadsimtu. Atšķirībā no zīdītājiem, zivis nevar signalizēt par sāpēm ar kliedzienu, tāpēc par nervu galu kairinājumu var spriest tikai pēc zivs neraksturīgās jeb neparastās uzvedības. Tā kā sāpes ir ķermeņa reakcija, kas rodas, ja audos ir spēcīgs jutīgu nervu galu kairinājums, tad zinātnieki meklēja tieši šos nervu galus.

Pirmie eksperimenti par saldūdens un jūras zivju nervu sistēmas izpēti sākās XIX gadsimta 70. gados. Dzīvnieka, tostarp zivju smadzenes ir mazas, un katra to daļa veic savu funkciju. Priekšējās smadzenes ir atbildīgas par smaržu, vidējās smadzenes analizē redzi, lielu informācijas daļu zivs apstrādā ar sānu līniju. Interesanti, ka katra smadzeņu daļa darbojas autonomi viena no otras, un zivs vienkārši nevar salīdzināt visu no vides saņemto informāciju vienā veselumā, jo tām nav attīstījusies asociatīvā domāšana.

Neskatoties ne uz ko, zivis nedrīkst saukt par stulbām. Tagad diezgan labi zināms, ka zivis ne tikai lieliski orientējas ūdenskrātuvē, bet arī ar taustes palīdzību spēj savākt un uzglabāt informāciju par barību. Eksperimenti ar akvārija zivīm ir pierādījuši, ka tās var pat skaitīt.

Pierādījumi, tan ka zivju audos ir nervu gali, tika iegūti vēl 20. gadsimta sākumā. 1910. gadā R. Gofers veica eksperimentu, kurā parastas saldūdens līdakas ķermeni kairināja adatas dūriens. Katru šādu injekciju pavadīja zivju kustība. “Izpētījis” visu dzīvnieka ķermeni, zinātnieks nonāca pie secinājuma, ka nervu gali atrodas pa visu zivju virsmu, un lielākais to skaits atrodas uz galvas.

Parastā saldūdens līdaka bija pirmais izmēģinājuma "trusītis" zivju sāpju sliekšņa noteikšanā.

Turpmākie pētījumi parādīja, ka zivju nervu sistēma ir vāji attīstīta, lai gan dažas ķermeņa daļas ir vairāk jutīgas pret sāpēm nekā citas. Sāpīgākās vietas ir acu zonā, žaunas un barības vads. Ātrums, ar kādu nervu impulsi sasniedz dzīvnieka smadzenes, ir atkarīgs no ūdens temperatūras. Samazinoties, šis ātrums samazinās. Tāpēc vasarā uz āķa noķertās zivis piedzīvo sāpes vairāk nekā ziemā.

 

Plankumainais dārza zutis

       Spotted Garden Eel latviešu valodā var tikt tulkots kā plankumainais dārza zutis. Kāpēc to tik dīvaini sauc? Nu, pirmkārt, ir skaidrs, ka "plankumains" raksturo zīmējumu uz zivs ķermeņa. Otrkārt, viņi to sauc par dārzu, jo tas veido barus, kuros ir vairāki simti īpatņu. Zivs ierokas dziļi smiltīs, virspusē atstājot tikai galvu. Tūkstošiem zušu, kas lūr ārā no savām bedrēm, rada sajūtu, ka esi īstā dārzā, kur koku vietā vējā šūpojas zušu galvas. Viņi visu savu dzīvi pavada smilšainā jūras gultnē, izceļot sava ķermeņa augšdaļu pret straumi. Tādējādi plankumainais zutis uzsūc jūras ūdeni un līdz ar to arī dreifējošo zooplanktonu. 

          Pieaugušie indivīdi sasniedz 40 cm garumu, bet ķermeņa diametrs 10 – 15 mm. Parasti aiz galvas ir divi lieli tumši plankumi. Interesanti, ka uz ķermeņa nav spuras. Plankumainie dārza zuši uzturas salīdzinoši nelielos dziļumos līdz 45 m pie Austrumāfrikas krastiem, Sarkanajā jūrā, pie Madagaskaras, Austrālijas ziemeļu krastā. Biotops ir ierobežots līdz 30 grādiem ziemeļu platuma un 23 grādiem dienvidu garuma. Neskatoties uz salīdzinoši plašo plankumainā dārza zuša izplatību, atrast to dabiskajā vidē nemaz nav tik vienkārši. Zivis ir ļoti kautrīgas un ūdenī jūt vismazākās vibrācijas, tāpēc pamana ūdenslīdēja tuvošanos vēl pirms ūdenslīdējs ierauga zivi. Tāpēc zemūdens fotogrāfu vidū zušu "dārzu" kvalitatīvie attēli ir tik augstvērtīgi novērtēti. Ir diezgan viegli noteikt, kur plankumaini zuši ligzdo, jo uz smilšainās gultnes ir vienkārši nosakāmi to atrašanās vietas, gultne ir “caurumaina”. Plankumainie dārza zuši vairojas arī savās alās, neatstājot savu alu, kas vienlīdz ir arī zivju aizsargs. Nārsta laikā mātītes un tēviņi satiekas vienā bedrē un berzējas viens pret otru, ūdenī izlaižot attiecīgi spermu un ikrus.