Zivs - makšķernieks, tikai interesanti fakti

 

Šis dziļjūras iemītnieks izskatās kā izkāpis no Žila Verna "20 000 ljē pa jūras dzelmi" grāmatas lapām. Sava savdabīgā izskata dēļ šīs zivis dēvē arī par jūras velnu jeb "velnzivs".

Galvenās atšķirīgās pazīmes ir milzīgie zobi un lukturītis, kas vienlaicīgi ir arī makšķere, kas atrodas zivs mugurpusē. Šis lukturītis ir izveidojies mutācijas evolūcijas rezultātā. Interesanti, ka muguras spuras garums var 4 reizes pārsniegt pašas zivs garumu.

Šis lukturītis ir ne tikai skaistumam, bet arī kalpo praktiskiem mērķiem, ar šo luktura palīdzību tas pievilina savu laupījumu jeb pareizāk būtu teikt medījumu. Dažādas mazās zivtiņas, kas vienkārši peld uz “lukturīša” gaismu. Dažām šīs zivju sugām pati mute izgaismojas, kas ievērojami atvieglo "medības".

Zivis – makšķernieki ir ļoti rijīgas zivis. Kad tās uzbrūk medījumam, kas ir daudz lielāks par sevi, bojā aiziet abas zivis. Zivs makšķernieks tajā pašā laikā aizrijas un aiziet bojā. Jūras velnu zobu struktūras īpatnības dēļ, upuris nevar aizbēgt, zivs mute darbojas pēc lamatas principa.

Kāpēc zivīm tā makšķere spīd?

Patiesībā gaismu nodrošina īpašas gaismas baktērijas, dzīvo kopā ar jūras velnu ciešā saskarsmē.

Interesants fakts šķiet arī tas, ka šīs baktērijas nav vienīgās, kas dzīvo ciešā saskarsmē ar jūras velnu! Šo zivju tēviņi ir “pārvērtušies” par punduriem, kas pieķeras mātītei pēc satikšanās ar to. Dažos gadījumos jūras velnu tēviņš pēc kāda laika atgriežas brīvā dzīvē, tomēr specializētākajās sugās partneri paliek kopā uz mūžu, augot kopā ar asinsrites sistēmām. Dažreiz mātīte vienlaikus nēsā vairākus parazītu tēviņus. Vienīgais orgāns, kas turpina darboties, ir dzimumorgāns, kas ražo spermu, kas mātītei ir nepieciešams lai tā vairotos.

Interesantie fakti turpinās

Šāda specifiska zivju vairošanās noveda pie pilnīgas imunitātes zaudēšanas. Lai izvairītos no partneru atraidīšanas, makšķerniekiem ir jāatsakās no daudziem imūnajiem mehānismiem. Zinātnieki atzīst, ka viņi vēl nezina, kā zivis spēj pasargāt sevi no slimībām un patogēniem.

Vēl daži vārdi par vairošanos

Eiropas jūras velnu tēviņi dzimumgatavību sasniedz 6 gadu vecumā, kad ķermeņa garums ir 50,3 cm, bet mātītes 14 gadu vecumā, kad ķermeņa garums 94 cm. Interesants ir zivju nārstošanas laiks, pie Britu salām tas ir martā – maijā; bet pie Pireneju pussalas krastiem janvārī – jūnijā. Nārsts notiek ievērojamā dziļumā vismaz 400 – 2000 m. Mātītes iznērš ikrus līdz 9 m garās un 90 cm platās lentēs. Jaunas zivis uz grunts dzīvi “pāriet” 5 – 6 cm vecumā.

 

Nu jau 26 gadi

 

Bilde no interneta

Katru gadu 2 maijā svinu savu darba jubileju, šogad jau 26 gadadienu. Tieši tik es tirgoju makšķerlietas. Daudz… Zinu, ka neviens neko man nedāvinās, bet dāvanas gribas un pat ļoti. Pērngad es sev uzdāvināju jaunu velo, vēl vienu pāri velo ziemas cimdus un nazi, ko būvēja mans draugs meistars BUMS. Šogad uzdāvināju sev jaunu fotoaparātu Canon, ko ieteica mana uzticamākā drauga Obsidiāna brāļa saimnieks Vadims. Ja, kas es esmu atvērts dāvanām. 

Varbūt vēlies man palīdzēt materiāli atbalstīt fotoaparāta iegādi? Ja nu kas publicēju šeit savu konta numuru. LV68UNLA0002105726215 mani joprojām sauc Raivo Skrastiņš 

Paldies

Elektriskie zuši dabīgā vidē

 

Pirmo informāciju par šīm  īpatnējām zivīm eiropiešiem atnesa spāņu iekarotāji. Pirmais detalizētais apraksts ir datēts ar 1729. gadu. Pēc gandrīz četrdesmit gadiem, Nīderlandes zoologs Jans Frederiks Gronovius (Jan Frederik Gronovius) un zviedru dabas zinātnieks un pētnieks Kārlis Linnejs (Karls Linnaeuss) apkopoja detalizētu aprakstu un zinātniski aicināja tos dēvēt par Elektriskie zuši dabīgā vidē

Nejauciet šīs zivis ar mūsu zušiem, pat neskatoties ka abu zivju nosaukumā ir minēts zutis, šīs zivis nav pat radinieki. Elektriskie zuši pieder pie Gymnotidae dzimtas pārstāvji.

Dabas pētniekiem bija grūti ticēt, ka zemūdens iedzīvotāji var “iesist” ar elektrisko strāvu. Sākotnēji tika uzskatīts, ka elektriskajam zutim ar elektrību nav nekāda sakara, bet viņi vienkārši “iesaldē” savu laupījumu. Bet 1772. gada vasarā karaliskās kopienas loceklis Džons Valšs (John Walsh) pierādīja, ka radības patiešām apdullināja savus upurus ar elektrisko strāvu.

Viņi elpo atmosfēras gaisu, tāpēc, lai paņemtu gaisu, zušiem ir jāpaceļas līdz ūdens virsmai ik pēc 10 – 15 minūtēm un jāieelpo gaiss nākamajām 15 minūtēm. Ja zivs to nevar izdarīt, tad lai cik tas jocīgi skanētu viņi nosmok un noslīgst. Taču šai īpatnībai ir arī pozitīva puse, zutis var palikt ārpus ūdens vides pat vairākas stundas. Viņš neaizies bojā, ja viņa ķermenis un mute tiks vienkārši samitrinātas.

Uz zivs ķermeņa ir plēksnītes jeb receptori, kurus var nosaukt arī par baterijām.

Zuša organisms ražo elektroenerģiju tādā pašā veidā kā nervu un muskuļu šķiedras cilvēka organismā. Zivs šūnās elektrocīti uzkrājas enerģijas patēriņš, kas iegūts no barības. Sakarā ar sinhrono darbības potenciālu ģenerēšanu, rodas īss elektriskais lādiņš. Sakarā ar to, ka tūkstošiem mazu lādiņu, ko veido katra šūna, tiek savienotas kopā un rodas spriegums līdz 300 – 400 voltiem, dažās literatūrās atrodama informācija, ka zuša organismā spēj uzkrāties pat 650 volti.

Zuši, tāpat kā vairākas citas "elektrificētās" zivis, vairo elektroenerģiju tādā pašā veidā kā nervi ar muskuļiem citos dzīvniekos, tādēļ tiek izmantoti elektrocīti jeb specializētas šūnas. Pateicoties fermentam, veidojas jonu savienojums, kas izsūknē no šūnas nātrija jonus un iepumpē kālija jonus. Kālijs tiek izvadīts no šūnām, pateicoties īpašām olbaltumvielām, kas  ietilpst īpašas membrānas sastāvā. Tie veido sava veida "kālija kanālu", caur kuru tiek izvadīti kālija joni, bet šūnas iekšpusē uzkrājas pozitīvi uzlādētie joni, savukārt ārpusē - negatīvi uzlādē.

Vienas sekundes laikā sūknis spēj izvadīt aptuveni 200 nātrija jonus no šūnas un vienlaicīgi pārvietot aptuveni 130 kālija jonus. Uz viena kvadrātmikrometra virsmas var būt no 100 līdz pat 200 šādu sūkņu. Papildus nātrijam un kālijam sūknis transportē glikozi un aminoskābes. Nātrija – kālija sūkņa spēja ir atkarīga no nātrija jonu koncentrācijas šūnā: jo vairāk to ir, jo ātrāk sūknis darbojas. Ja nātrija jonu koncentrācija šūnā samazinās, tad sūkņa darbība samazina aktivitāti.

Zuši var izdalīt elektriskos lādiņus ar dažādu stiprumu, un katram no tiem ir sava nozīme: impulsus var izdalīt medījot, atpūšoties vai aizsargājoties, kad zutis brīdina savus nelabvēļus, labāk netuvojies man. Kad zutis nolaidies līdz ūdenskrātuves gultnei, tie atpūšas un tā ķermenis neizdala nekādus signālus.

Medību impulsi

Izsalcis īpatnis sāk kustēties ūdenī lēnām, radot vājus impulsus, apmēram līdz 50 voltiem, kuru ilgums nepārsniedz 2 ms (mikrosekundes). Ja zivis pamana iespējamo upuri, to biežums un amplitūda palielinās līdz 300 – 600 voltiem, tie ilgst no 0,6 līdz 2 ms.

Pateicoties šādiem "sūtījumiem", mednieks spēj paralizēt savu upuri. Lai apdullinātu  zivis, kas veido lielāko daļu no zušu barības, tās izmanto augstus frekvences impulsus. Pārtraukumos starp impulsiem zutis atgūst patērēto enerģiju.

Kad upuris ir paralizēts, tas krīt lejā un zivis bez steigas tuvojas tam un atverot muti aprij to. Tad zivij nepieciešama atpūta, kuras laikā barība pārstrādājas.

Liegums

Draugi, ļausim zandartiem izpildīt savus pienākumus un nārstot. Zandartu kāzu laiks ir no 16. aprīļa līdz 31.maijam. Lomā paturēt zandartus aizliegts.