Pieredzējušiem makšķerniekiem
vienmēr ietrīcēsies sirds, kad tie redzēs, ka rītausmā kāda vēl nezināma
zivtiņa interesējas par tai piedāvāto ēsmu. Pludiņš stāv kā zaldātiņš, bet te
pēkšņi tas sāk slīdēt uz sāniem un iegrimst. Ir pienācis laiks piecirst un
sākt auklas ietīšanu. Ir! Tagad sākas cīņa ar visnotaļ iespaidīga izmēra karūsu,
kuras ķermenis ir aptraipīts vara krāsā, ķermenis ir stiprs, cīņa bija patīkama.
Šī mirkļa dēļ makšķernieki ir gatavi stundām ilgi sēdēt pie ūdens, raudzīties
tajā, klausīties klusumā un izbaudīt mieru, jā, jā mieru, jo pilsētas troksnis
tā nogurdina, ka Tavas baterijas gluži vienkārši ir tukšas, bet uzlādēt tās
iespējams vienīgi sev patīkamā nodarbē, kad redzi kā mostas daba, kā 4 un dažās
minūtēs no rīta savu koncertu iesāk putnu kori, to ir daudz, bet putnu balsis prot
atšķirt tikai retais, mēs esam bagāti, jo ne jau viesiem ir lemts mosties līdz
ar ūdenī peldošajiem putniem, kas nakšņoja gandrīz turpat, pie tavām kājām.
Interesanti
šķiet, agrāk makšķernieki dabā brauca izbaudīt manis augstāk minēto, bet tagad tie
brauc sportot. Viss plūst, viss mainās. Mainās arī cilvēku sapratne par dabu,
par visu dzīvo dabā. Cita paaudze? Jā, katrā ziņā cita, kura vēlas lai viņiem
pievērstu zināmu uzmanību. Ne asakas viesiem dabas mīļotājiem. Makšķerēšana,
ir, bija un būs atpūtas veids, zināma veida relaksācija un tikai tad sports.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru