Jau daudzu
gadus man ļoti gribējās tropheus dzimtas zivis, principā nebija nekādas īpašās prasības,
galvenā vēlme bija, lai mājas akvārijā būtu šie jautrie, dzīvespriecīgie,
dažbrīd arī nešpetnie tropheusi. Nu jau kādu laiku mans sapnis ir piepildījies.
Mani mājās
gaida ne vien mana ģimene, ar uzticīgo šnaucerpuiku Obsidiānu priekšgalā, bet arī
jautrs zvaigžņoto tropheusu (Tropheus duboisi), atbrauca viņi, kad viņu ķermeni
klāja skaists zvaigžņots zīmējums, zivtiņām pieaugot to krāsojums mainās, arī
sasniedzot dzimumgatavību zivtiņu krāsas ir pasakainas. Man patīk vērot, kā
zivtiņu „uzvalciņā” pazūd zvaigznes, bet parādās dzeltena svītra, mainās arī
galvas krāsa, tā ir zilgani melna. Dzeltenās svītras platums var mainīties
atkarībā no dzīves apstākļiem.
Pirmās ziņas
par zvaigžņotajiem tropheusiem parādījās 1959. gadā, kad pirmo reizi ihtiologi
to aprakstīja, kā zivi, kas nāk no Āfrikas, no Tangaņikas ezera, sevišķi daudz
tās izplatītas ezera ziemeļu daļā, kur no klintīm nolasa aļģes, mikroorganismus
un dažādus kukainīšus. Ezerā tropheus sastopami 3 – 15 m dziļumā.
1970. gadā
Vācijā, izstādē pirmo reizi tika izstādīti un uzreiz kļuva populāri akvāristu
vidū. Šīs ir visai dārgas cihlīdas, kuras prasa īpašus turēšanas apstākļus, par
kuriem mēģināšu pastāstīt.
Tropheusi ir
tipiskas Āfrikas cihlīdas, ķermenis nav augsts, bet ciešs, galva liela,
vidējais lielums 10 – 12 cm, ķermeņa krāsa pieaugušiem eksemplāriem atkarīga no
tādiem apstākļiem, kā ūdens un barības kvalitāte.
Tropheusi ir
agresīvas zivis, tāpēc tiem nepieciešams plašs akvārijs, ideāli būtu, ja vismaz 200
litrīgā akvārijā ir 10 – 12 eksemplāri, pie tam vēlams, lai šajā grupā ir tikai
viens tēviņš. Ja tik mazā akvārijā ir 2 vai vairāk tēviņi, tad starp viņiem ir
patstāvīgas ķīvēšanās un spēka izrādīšanās. Šie ķīviņi var beigties arī vājākā
eksemplāra bojāeju. Par slēptuvēm un dekorācijām runājot, akvāristu domas
atšķiras, vieni apgalvo, ka akvārijā nedrīkst būt nekādu dekorāciju, lasi
slēpņu, jo dominējošais tēviņš to uzskatīs par savu un visas zivis, sevišķi
savas dzimtas tēviņus dzīs prom, savukārt citi apgalvo, ka šādām slēptuvēm
jābūt, lai zivis varētu paslēpties. Es daudz lasīju un meklēju visdažādāko
informāciju par zivju uzvedību un beigās izšķīros atstāt akmeņus, lai briesmu
brīdī vajātā zivs varētu noslēpties, vēl ne mazāk svarīgs faktors ir, ka uz
akmeņiem aug aļģes, kuras zivis labprāt apēd. Šīs zivis lieliski tiek galā ar
visām zemākajiem un augstākajiem augiem. Kāds paziņa iedeva man Taizemes
papardi, lapas cietas, domāju, ka tropheusi nekādu skādi nenodarīs. Jau no rīta
skatos, ka vienīgais zaļums izplūkāts un izraustīts, izkosti lieli robi, pēc 3
diennaktīm no papardes pāri palika tikai sakne, līdz ar to varu apgalvot, ka
nekādi augi šīm zivīm neder, visi aizies viņiem pusdienās, kā izņēmums varētu
anubias, kuram ir cietas lapas. Ļoti svarīga ir ūdens kvalitāte, tajā nedrīkst
būt pārlieku daudz nitrātu un amonija, ideāli, ja akvārijā ir vēl kāds sūknis,
kas dzenātu ūdeni. Obligāta prasība ir spēcīga ūdens filtrācija, ik nedēļu
jāmaina apmēram 15 % ūdens, jāsifonē grunts. Nedrīkst vienā reizē mainīt pārāk
daudz ūdens, labāk biežāk un mazām devām. Vēlamie ūdens parametri ir šādi:
temperatūra 24 -28 ºC, ph 8,5 – 9,0, dH 10 – 12. Lūk, it kā galvenās prasības
es uzskaitīju.